Artis Ostups: Pret rudeni ar īgnu pulksteni sevī

***
lēni zem mēles kūst rūgtā tu esi kaut kur tālu prom tablete
it kā es snaustu viegli apslimis un tikai drusku šņaukātos
it kā vējš man guļot būtu klusi atrāvis vaļā pažobeles durvis

atgriezies – tavā priekšā gan vīdēs tā pati lappuse
vienīgi pa ielām klīdīs daudz vairāk tumsas nekā pirms tam –
tās melnais krējums putos iz pamestām strūklakām

ziedi ap to laiku jau būs kļuvuši smieklīgi – parkos ģībs lapas
akmensdārzs smagi elpos izpleties pa visu pagalmu
mitrām nosalušām plaukstām pie gaļas veikaliem sarokosies vīri

atgriezies ar augstu mastā uzvilktu smaidu
satiec mani – skumjo bruņurupuci ar lietus saēstām kurpēm
ļauj izkust tabletei ļauj beidzot aplikt tevi ap kaklu

LIELAIS VĪRS

brauksim pie Lielā Vīra! brauksim pie Lielā Vīra! – ja mūs varētu atvērt gluži kā kārbiņas mazas
no sarkanā auduma uzvējotu šis biklais prieks ar ko neesam spējīgi dalīties – vien iekaist strīdā
par dažādiem ar laiku aplipušiem sīkumiem kamēr Lielais Vīrs mierīgi kūpinot papirosu
glāsta spēcīgas tumšbrūnas ķēves pieri – brauksim! brauksim! lasīsim ķiršus
pēcāk sēdīsimies pie galda iedzersim kopā ar Lielo Vīru un veroties viņa platajā smaidā
mūsos apstāsies visi sekunžu rādītāji – Lielais Vīrs atkal stāstīs ka viņam šai dzīvē
netrūkst ne nieka: i zirdziņš ir ko uz kapiem iejūgt i pašam sava zemīte kartupeļi un piens – he!
drusku ieturēsimies tad iesim visi uz skatutorni runāsim par skaistām bērēm un sabrukušām lauku skolām –
tātad atkal par laiku taču Lielais Vīrs šoreiz paliks mājā – mugura sāpot iedzers viens pats
un pat ja mēs tomēr esam kārbiņas mazas tad viņā negulst pulkstenis īgns
drīzāk kāda liela doma kas maiga kā sūnas kamēr mūsējie jau sāks palēnām tikšķēt

***

IERĒDNIS, VIŅA PORTFELIS UN ŪDENSROZE

Ir stādi, kurus klāj sūna; ir akmeņi,kurus klāj zeme, un ir dvēseles, kuras klāj liela vientulība.Tā atgādina miglu pār ezeru,kad virs līmeņa saskatāmas spilgti baltas ūdensrozes.
Eriks Ādamsons „Dzeltānā roze”