Amanda Aizpuriete: Austrumnieku stilā

 

AUSTRUMNIEKU STILĀ

Tas laimīgs patiesi,
kam mīlnieki dzīvi.

Laimīgs, kurš tumsā neredz
tārpu, kas urbjas caur skūpstu,
glāstu, kas trūd.


* * *
tā aizsmakums par rīkles vēzi kļūst
tā mīlestība kļūst par garšvielu
tā nejaušība aprij mūžu
es steidzos pateikt
pietrūkst laika būt
tā velis uzsmaida aiz loga rūts


* * *
gribas būt saulei un stirnai
un godīgai atvadu vēstulei
visām uzreiz
vienpavasarī
gaismas un grācijas nepietiek
tad vismaz aploksnē ieplakt
uzrakstīt adresi kura sen vairs nav spēkā
atpakaļadresi uzšņāpt: vienpavasarī


* * *
skatos savā plaukstā
līnijas virmo kā dūmi
varbūt nākotne liesmo
varbūt pagātne gruzd
 

* * *
trax debesskrāpis tevi sakodīs
un vecā zīdītāja nepazīs
kā dzeltens tulpju laux
tev miesā malārija plaux
ai ceļiniek
mans tālais priex


* * *
Labie laiki nepieturas,
meitenīt, tev jānoturas.
Pasmaidi, kad priede krīt
virsū vīrietim, ar kuru
sapņoji būt kopā rīt.
Taigas priežu ugunskurā
sadeg vēji, sapņi, buras.
Smaidi, smaidi, vecenīt!
Taigas priedes mūžam krīt.


* * *
Spoguļa ķīmiski noslēpumainā amalgama
paliek mēma,
kad ieplesta mute,
zobu plombes un puvumus neslēpdama,
gārdz stiklā.
Alķīmiskā amalgama
lūpukrāsas, pūdera un nozieguma pēdas uzsūc
un spoguļo atkal to pašu
neizraudamo seju.


RĪMJU SPĒLE (ĻAUNA)

tai dzimtā mīl cits citu
pat incestu tie iztur

tie divi nīst viens otru
naids viņus kopā notur

no tevis mūžam neatkāpšos
par sveci tev pie gultas stāšos


* * *
Vecs, noguris vīrs
ar melnu kaķi uz pleca
miegainām medmāsām garām
aiziet prom rīta miglā.
Lodes un ziņojumi
svelpj gar ausīm kā jaunībā,
bet trāpīt vairs nevar. Rētainais augums
izstiepies slimnīcas gultā.

* * *
Ir zirgi iejāti un pārvēršas par mašīnām.
Ir ceļi iedīdīti, pārvēršas par strupceļiem.
Vārds ēd no rokas rāms
un nepārvēršas
vairs ne par ko.
Man bail par mums, un vairāk vēl par tiem,
kas dzīvos pilsētā bez gadalaiku maiņām.