Ivars Polis: Neīstais pagalms

 

Ivars Polis, dzimis 1989. gadā Rīgā, Rīgu nemīl. Raksta nemierīgi. Patīk ceļot; literātu pasākumiņos sevišķi nav iekļuvis. Lasa psiholoģisko un analītisko literatūru, gatavojas antropoloģijas studijām ārzemēs.

 

kaleidoskops [Fragmenti.]

---
putni trauksmaini uzmodina

„kur laimes zenīts un eldorado bagātība
katra diena vien tramvaja galapunkts ik piecos no rīta
seko noplucis vagons ar notašķītiem slimiem
cilvēkiem kas par dzīves turpināšanos (bet noliedz)
trīs pudeles lēta baltvīna no aņas veikala pēc darba
divarpus stundas pāri naktij un tikpat līdz jaunai dzīvei
kad varbūt lemšu par viņu likteni savā tronī bet viņi tikai noliedz”
es smejos kā rūtains flaneļa krekls

guļu
sūnu tamborējumos skudru karapūļi cīņā
priežu sveķos vāveru sirojumi stieg
sastingst laiks ar pirmo dzidro ledu

---
noskaloju seju
„es attapšos ar barbarisku spēku un kliedēšu bailes
par vēl nepastrādātu grēku lidošu starp planktona eņģeļu masām
okeāna skaudrajās asarās ar melnām drānām par sevi sērojot
(kāds iesauksies: „skat viņš pie nārām dzīvo!”)
tagad vēl klibas visas tūkstoškāja ķetnas nolauzti tīģera zobi ne kaklarotu salikt
nav spēka aizdegt sveces un padodos es meliem” es alkatīgi lidoju

atgriežas skurbums
trīs miljoni jāņtārpiņu
dziest meža mēness-sveces zvaigžņu pavadiņās (kas dziest)
sasēduši senču veļi sērvītolu zaros kā šūpolēs

---
pēdējās sacīkstes
„es satriekšu pīšļus pīšļu pīšļos uzvara pietecējusi klusiņām un ziņo ka tā jāpiepilda ar varoņdarbiem
es attapšos līdz ar pirmo saulrietu (vai lēktu – pie kājas) un
mūžīgās riebumu raisošās dūmakainās miglas
izzvetēšu mākoņus no saviem vēju soļiem un atklāšu debesis kā privātīpašumu
visbeidzot okeānu kurā lēkt un viņu sameklēt” es neviltoti atvados

pirmo reizi mūžā mani dinozauri izmirs es līdzās tiem atgulšos kur kādreiz pirmatnējās upes plūda pār krastiem
bet ne tādēļ ka miris
lai elpotu senatni ar gandarījuma smīnu

---
aizveru acis
aiz platlapju kuplā klājuma
fotogrāfu sapņi slēpjas
netverami gaisīgi vējā draiskojoties
dzīves strautu krustugunis gail


turpinājums

kādēļ balsis no mums neatstāj (katras jautā) kas tās vajā
lai debesu sūtīts vadātājs tās aizved kādā maldu muklājā
pamet piesējis kājas rokas pie tūkstošgades stumbra neļaudams
izdvesties ne lūgsnas vārdam
tā ir traģēdija
jo klavesīnu taustiņus spēlē mūzikai tukšums
jūs dzirdat?
tā kā aizvelkam aizkarus nodedzam gaismu (jāaizver acis) paliekam tikai sev!
sadzirdam jautājumus. kliedz: ”kādēļ nevaram negribam nejūtam?”
kliedzam arī mēs

---
izžuvis līcis, nekustīgas zivis guļ un pūš ziepju burbuļus caur žaunām
visa flora ar vēju un mākoņiem līdzās faunai sanākusi noskatīties netaisnību cirkā
ko nopēluši pat dievi svētie akordi un ekonomiskā sistēma.
bet ko mēs varam līdzēt ar savu plānprātību?
ai... kāda saimniece aizmirsusi lielu tumši zilu viļņu plosītu bļodu ar baltu putu veļu
tajā Hā2O līdz malām ar sāli
turpat vien kaijas nešpetni klaigā

---
durvis aizveras. aiz tām bija paslēpusies maza meitenīte
es saucu pārējos lai nāk skatīties kas atgriezies
bet man no viņas nez kāpēc bail

---
viņa nomirkšķina acis un dobji nogārdzas: „kāpēc nevarat negribat nejūtat?”
pamirstam
es ņemu otu aukstu pasteļtoņu akvareļus un velku agresīvas līnijas uz sienām
aicinu citus talkā
iznāk pasaule ar visām saprāta robežām kontinentiem salām valstīm teritorijām (pēdējām koloniālās
pasaules drupačām) kariem un diplomātiju
pa vidu centrā traģiska mīlas aina ar pēdējo skūpstu pirms nāves

---
piesoļo grandošiem soļiem vakara stundas;
esam atraduši kopīgu valodu
uzvaras gan vēl nav tikai atbalsis: „kādēļ negribam nevaram nejūtam?”
un atbildes: „jā, jā, jā, ko vēl tu gribi teikt?”
dusmu savaldīšanas terapija pagaidām līdz
esam apzīmējuši visu barokālo tūkstošistabu piļu sienas (iekš un ār’) no portugāles līdz pat igaunijai
nu jau man vienalga ka kultūra kaķim zem astes
meitenīte (bļaudama aizvien skaļāk) mierīgi iekārtojas man klēpī (neko nejautājusi)
melnie mati pland caurvējā no kreisās puses logiem
slēdži sen vairs netur pasaules kārtību grožos
pabeidzu rakstīt pēdējās vēstules tuviniekiem aizzīmogoju un atstāju blakus krūzei ar aukstu kompotu
„jā, jā, jā, nu ko tu vēl gribi, jā! Mēs taču nezinām!”

---
mēs cerīgi sadodamies rokās un palienam zem paklāja; lienam cauri apakšējiem stāviem;
garām kaimiņu grimasēm; laikmetiem; televīzijas pārraidēm; garām bērnu istabām; atmiņām;
rotaļlietām; mājdzīvniekiem; sasniedzam nama pamatus (meitenīti seko kā šausmu filmā);
garām kurmjiem; sliekām; netīrības kodoliem; pa zemi garām pazemei; ellei; debesīm;
sasniedzam izžuvušo līci un izlecam virs sālī mirdzošajām zivīm pie zilās bļodas

---
sapratām
ņemamies meklēt ūdeni visur tikai pusbeigtas zivis
meitenīte iekāpusi bļodā un plunčājas vairs nekliedz kāds atvieglojums
mēs paņemam bļodu un izgāžam okeāna gultnē kopā ar visu bērnu
haoss apstājas
mēs ņemamies ķert atblāzmas no veļas ziepju gabaliem
skatām gaismas rotaļas atrodam katrs savu mirdzošo burbuli
un paceļamies tam līdzi.
no mirušām zivīm par dzīviem putniem virs mākoņu stāviem


Spēle un koncerts [Fragmenti.]

koncerts (šodien)
es māju ar roku, lai nenāk; viņa tikai sauli redz un jūt; man nav izvēles;
pirms dodos uz koncertu, cītīgi mazgājos, slaukos, un atkal mazgājos, lai aizskalotos prom
un spētu sajust nošu šķīstījošo valgumu, ko viņa dāvā pasaulei ar katru kustību.
viņa jau sen kā aiztecējusi pēc manām nerimtīgām pavēlēm, graujošām un skarbām, lai gan
drīzāk lūdzu, nekā bļāvu nesavaldīgi, taču
kāda katram tā spēja saklausīt izmisumu, tādas sagaidāmas sekas; rezultāts paliek tikai viens –
viņa, tā domāju, izglābās, līdz reiz atkal sastapsimies (es alkstu).

koncerts (spēle)
nešpetni rūķīši galvas cērt, durvis lauž,
mazajiem zobiņiem no sapņu tērauda grauž,
jau kopš agra rīta demolē manu mitekli,
tie paņems visu, kas dārgs; pietuvojas,
izsūc šūnām atmiņas par viņas pieskārienu
dziedinošo spēku; izsīkst informācija, kā dīgt par jaunu;
neatkāpsies, lai kā lūgsi; iecērt nadziņus drānās
un sāk plūkāt; laupīs sajūtas un atmiņas,
sāpes nedzirdēs, ar zeltu nepiekukuļosi vis;
tā trešdienās notiek (glābj viņas sūtītais vēja pasts)

spēle (rīt)
es aiztecēšu; redzēšu, kā tas notiek; vēstulēs dienvidu mistrāla burtos siltums; viņa klavieres stīgās, vijolēs palikusi; pagūšu izbēgt, pirms mani pavisam dzēš.
mūzika, skaņu mozaīka ezerā; manī un viņā slīks, tad no jauna ēdenes mežos dīgs; būšu tapis kluss un vijīgs,
kā mežvītenis, vīnogulājs ar saldiem kodoliem.
nopūta’ taču vismaz ir izturēts pēdējais uzbrukums;
neatradīšu vairs viņu, nemaz nemeklēšu, trešdiena.
aiz tvana, vēl ziemā, pavasaris;
cita trešdiena; negulēšu.
šis koncerts par viņu; katra daļa – visums, kas izplešas, saraujas, līdz pārplīst un ielīst manī.


psihe

lūkojos stulbeņu teleskopā
uz marsu, veneru, jupiteru... dienas laikā, kā tad,
tikai viņas acīs un rafinētajā smaidā blenžu
jau desmit, un vairāk pat (neatminu), gadu
neatceros savu seju, nedz miesu, nedz kas mugurā (vai maz ir),
tikai tās nolādētās, nebeidzamās acis, skropstu tušas pilieni,
līdz šim brīdim ritējušās stundas
ar saviem trūkumiem un nepilnībām (lieliskas?).
daudzslāņu autostrādē vandās viens sastrēgums pēc otra ar
šo jautājumu nastu – patīku, nē, patīku vai nepatīku viņai... ha-ha-hā... Psīhe mana
---
tagad sēžu Saulkrastos lielceļa malā,
kur reiz bija manas vecmāmiņas un vectētiņa koka namiņš
sasists no priežu, ošu un citu koku pelēkiem dēļiem,
tagad tur putekļus šķūrē kravas milzoņi, dzenoties piecsimt riteņiem,
te tikuši nobraukti desmit cilvēku,
divi no tiem bērni, viens sirmgalvis –
viņa jūra vēl joprojām gaudo pēc vecīša klātbūtnes
un senajiem stāstiem, asarām pār rugājiem.
taču šo melanholiju baida viņa vēl
pārfrāzēšu –
kabatā dun stulbeņu teleskops (paķēries līdzi),
atkal jāizvelk un jāpalūkojas,
rrrhhhhh. neilona jakai jau kabata nodeldēta,
kustības prātā atkārtojas sekundi pēc sekundes –
kā tveršu kabatā pēc šī agregāta,
mērīšu vēja ātrumu un nokrišņus domu mākoņos,
tad viņu meklēšu zvaigznītēs ap galvu
un skatīšu viņas sašķobīto ģīmi

esmu palaidis garām savas kristības,
(labi, piedošu, tās neatminētos šā vai tā),
nulle dzimumdienu,
nevienas draugu rīkotas pārsteiguma ballītes,
ne naudas pelnīšanas darba,
ne vaļasprieka brīžu ar pūķiem,
ne atzīmju par labi padarītu mājasdarbu,
līdz bērēm viņa mani novedīs,
bet šaubos vai tajās būšu klāt
---
te lai cik tas nebūtu dīvaini,
es pratu paglābties no Rīgas, saglabāties,
aizmesties kā raķetes lādiņš no viņas prom,
no nerimtīgās pelēkās kustības vatē,
atmest stulbās kāršu spēles (ar vienkrāsas bezciparu papīriņiem)
ar laiku un panākumu atslēgām, veiksmes teorijām un citu fufeli,
spēju aizmest stulbeņu teleskopu un pārtraukt medības,
lai atdusētu divstāvu gultas otrā līmenī virs zemes un tās niekiem
saldi, ar medus burku padusē, mazu lācīti pie auss,
sniega saldējumu uz egles zariņa no bērnudārza (eiforija)
(kad vēl viņu nepazinu, pat nenojautu) un citām jauku atmiņu kripatām.

tagad te ir grants, smilts, asfalts, gumijas riteņu, deguma, darvas, mazuta smaka, izžuvušas asiņu putekļu ērcītes un viņa. Vairs ne es.


XXXX
kāda ir aina kas paveras no mana loga
ledus zem kura magmas lauki pazemē griežas
un dziļāk rūgtajā garozā steidzas
lai gan es tikai lūdzu lai
izmet pāris uguns eņģeļus
un ļauj tiem pie manis atlidot
patērzēt pie apaļiem
brūniem šokolādes cepumiem ar baltu glazūru no vienas puses
melnām rozīņu acīm un lakricas smaidu no otras
(tādas es atceros tējas un kafijas pauzes)


no manas istabas vēl var redzēt
vecus kokus auklējam šūpulīšus ar nedzimušiem mazuļiem
nedzīviem piedzimušiem mazuļiem no ledusskapjiem
(skumji un es apzinos cik drausmi)
bet vēl jau ir saulainās dienas
ar multfilmām pretējā kaimiņu mājā
un vecmāmiņas kas lāpa mazbērniem cauros ceļgalus vilnas auduma biksēs
Bībeles lasošas vecmeitas kaimiņu dzīvokļos un trakas jaunietes ar pārāk skaļu mūziku

vēl es no loga dzirdu vilcienu šalkas
un sirmās resnā runča saimnieces rēgu
(nav mirusi, bet pārvācās līdz ar vareno kaķi)
aug pelējums virs rūts un
palikušas brūces kas vienmēr sūrst
bet laiks tikai rit savu ritumu
ar mainīgām dienām
no svētā un nešķīstā
līdz drūmām debesīm
un uguns eņģeļiem zem ledus
kad ziema aizkavējusies pārāk ilgi


XXXX [Fragmenti.]
sniegs kapā dienas gaismu pār pilsētu
un starp spārēm dejo ēnu asmeņi
gaismas ķermeņi dziest un mirgo
viņas acis dejo neprasmīgu čarlstonu
guļam uz kurpju kastēm aukstos bēniņos
kā reiz dziedāts ticis – acis viņas zvaigznēs

mēs vēlam neredzamību
vēlamies
peldamies šokolādes konfektēs
laizām maigo pildījumu
paklājs liegi apskauj
līdz atgrūžamies viens no otra

pienācis rīts
jādodas uz Zemitānu staciju pēc lietotām drēbēm no polijas
ziema aizšļūc vecās čībiņās
kurpju kastes izsviestas
līdz ar padarīto grēku
visas tukšas ne naudas
vairs arī ne baudas
viņa mani apzaga
nekā
aizgāja ar tūkstošiem kāju kā
svēts neradījums
debesuauglis


XXXX

esmu salikts dubļainām rokām
bruģa mozaīka
akmens pie akmens
zemeslodes smagums apgrūtina
spiež katrs solis
šķiet to nevajadzētu just

domāju tā ir būt daļai visuma
iekava dzīvesstāsts iekava

ar aicinājumu nāk svētais
sauc saplaisāt un maigam kļūt
baltā aurā ievīstīts
pāršķirdams manu seju nākamajā nodaļā

esmu smiltsgraudu raksts kas izplēn vējā
vējrozes uzzied ar okeāna viļņu smaržu
te mīlestība plaukst un staro garām basām kājām
kā glāsti pārlido ar priežu skujām
iemirdzas pirmatnēja nakts

domāju tā ir būt nepaliekošam
iekava, piedzīvojums, iekava

nebūt saulei nenozīmē
būt mēnesim vai tumsai
es saklausīju
labāk palikt mikroskopiskam un lidot
ar katru svaigā gaisa plūsmu tālāk brīvībā
šodiena pāršķīra manu seju jaunā grāmatā
sniegs atkal pārkūst siltā lietū

domāju esmu mākoņu austa
dūnu spalva putna spārnos
(kā pārdzimšana)


XXXX

es noēdu tauriņa kokonu
(tas nebija viegli)
Bet nepārvērtos par tauriņu!