Jānis Joņevs: Kāda XIX gadsimta kultūras interesanta detaļa

Ru­nā­jot par XIX gad­sim­ta bei­gām Rie­tum­ei­ro­pā, prā­tā nāk na­ba­ga ka­ra­lie­ne Vik­to­ri­ja un vi­ņas vien­po­zī­ci­jas sek­sa dzī­ve, ko lab­prāt mē­dzam pie­mi­nēt, lai ta­gad va­rē­tu no aug­šas pa­ska­tī­ties uz tā lai­ka ne­veik­smi­nie­kiem, kam sek­sā gā­jis vēl šva­kāk kā mums. Sa­vu­kārt tā­lai­ka ga­ra dzī­ve ap­zi­ņā ie­gū­lu­si ar spo­žu in­te­lek­tu­ālis­mu, iz­smal­ci­nā­tī­bā no­gu­ru­šu as­prā­tī­bu un pa­tie­šām skais­tu­ma mek­lē­ju­miem. To­reiz tā bi­ja eli­tā­ra opo­zī­ci­ja val­dīt gri­bo­ša­jam no­ska­ņo­ju­mam. Ta­gad kontr­kul­tū­ra ie­ņē­mu­si kul­tū­ras vie­tu, un par XIX gad­sim­ta bei­gu kul­tū­ru mums stās­ta tā lai­ka bries­mo­ņi, sa­vu­laik no­lieg­ti, kaut mo­dē eso­ši, bet par sla­ve­na­jiem aka­dē­mi­ķiem (pie­mē­ram, Fre­de­ri­ku Lei­to­nu) ir aiz­mirsts. Mums ta­gad grū­ti sa­ska­tīt kaut ko opo­zi­ci­onā­ru tā­lai­ka den­di­ju un klai­do­ņu ele­gan­ta­jā vei­ku­mā. Laiks vi­ņus pār­vēr­tis par kla­si­ķiem. Sim­bo­lis­tu audek­los vairs ne­var ie­rau­dzīt gan­drīz ne­ko bie­dē­jo­šu un nav sa­pro­tams, kā­pēc Os­kars Vailds bū­tu “bur­žu­āzi­jas šaus­mas”. Pār­vēr­šo­ties mū­žī­gās vēr­tī­bās, māk­sla šķiet zau­dē­ju­si kā­du da­ļu kād­rei­zē­jā ie­dar­bī­gu­ma. XIX gad­sim­ta iz­vir­tu­ļi mums kļu­vu­ši šķīs­ti. Vai var­būt grei­zā prog­re­sa te­ori­ja vai vien­kār­ši augst­prā­tī­ba ļauj ska­tī­ties uz ie­priekš dzī­vo­ju­ša­jiem kā uz bēr­niem. Un arī pa­vir­šī­ba, jo to­mēr, to­mēr, at­ro­da­mi au­to­ri, ku­ru dar­bi iz­vē­lē­ju­šies pa­likt mar­gi­nā­li in­te­re­san­ti un, ie­spē­jams, spēj arī šo­dien iz­saukt līdz­īgas emo­ci­jas kā lai­kā, kad ti­ku­ši ra­dī­ti. Uz­spies­ta ti­ku­mī­ba, līdz­īgi iz­lai­dī­bai, ir la­ba aug­sne por­no­grā­fi­jai, un de­ka­den­ce sa­vā māk­sli­nie­cis­ka­jā sli­mī­gu­mā ne­va­rē­ja šo tē­mu ap­iet. XIX gad­sim­ta ero­tisms starp ci­tiem ko­tē­jas ar smal­ku­mu un at­tu­rī­gu gau­mi, ap­slēp­tu ju­tek­lis­ku­mu. Es vē­lē­tos stā­dīt priekš­ā di­vus au­to­rus, ku­ri sa­vā daiļ­ra­dē bi­ju­ši tik at­klā­ti, ka pa­li­ku­ši ap­slēp­ti gan to­reiz, gan ta­gad.

Pjērs Luiss (Pie­rre Louÿs), Beļ­ģi­jā dzi­mu­šais den­dijs dzī­vo­jis lai­kā no 1870. ga­da līdz 1925. ga­dam. Ap­gro­zī­jies tā lai­ka augst­ajā sa­bied­rī­bā ar drau­giem, kas sla­ve­nā­ki par vi­ņu: An­drē Žids, Klods De­bi­sī, Gi­joms Apo­li­nērs, Sā­ra Ber­nā­ra, Pols Va­le­rī, Ste­fans Ma­lar­mē. Pjērs Luiss bi­jis iz­smal­ci­nāts un skaists, „pā­rāk skaists šai pa­sau­lei” (kā par vi­ņu tei­cis Os­kars Vailds) in­te­li­ģents un re­ak­ci­onārs, tā, pie­mē­ram, viņš pre­tē­ji mū­su lai­ka priekš­sta­tam par to­rei­zē­jo in­te­li­ģen­ci, bi­jis no­ska­ņots pret Drei­fu­su. Bez vi­sa tā Pjērs Luiss maz­liet zī­mē­ja un daudz rak­stī­ja (pēc vi­ņa nā­ves vi­ņa dzī­vok­lī at­ra­da 420 ki­lo­gra­mus ma­nu­skrip­tu), ro­mā­nus, po­ēmas, dze­jo­ļus, un vi­ņa ie­mī­ļo­tā tē­ma bi­ja ero­ti­ka, ku­rai viņš vel­tī­jās, ne­cen­šo­ties gūt sla­vu (da­žus dar­bus at­stā­jis ano­nī­mus) vai no­stā­ties ap­zi­nā­ti mar­gi­nā­lā po­zī­ci­jā. Par spī­ti tam, ka lie­lā­kā da­ļa sa­rak­stī­tā ne­ti­ka pub­li­cē­ta ne au­to­ram dzī­vam esot, ne vē­lāk, Fran­ci­jā sa­va sla­va ti­ku­si ie­ka­ro­ta. Lat­vie­šu la­sī­tā­jam līdz šim pa­zīs­ta­mas ti­kai 1894. ga­dā sa­rak­stī­tās „Bi­li­tis dzies­mas”, sa­lī­dzi­no­ši maigs un pie­klā­jīgs Pjē­ra Lui­sa darbs, mis­ti­fi­kā­ci­ja, ko cen­tās uz­dot par an­tī­ka­jai pa­sau­lei pie­de­rī­gu. Lat­vi­jā šis darbs iz­dots 1928. ga­dā, mū­su den­di­ju lai­kā. To tul­ko­jis Jā­nis Sud­rab­kalns un ilus­trē­jis Si­gis­munds Vid­bergs, 1999. ga­dā „Bi­li­tis dzies­mas” pie mums ti­ka uz­ves­tas uz ska­tu­ves. Ci­ti Pjē­ra Lui­sa dar­bi, pie­mē­ram, ro­māns „Trīs sa­vas mā­tes mei­tas” ap­lie­ci­na, ka raks­tnieks, pro­tams, bi­jis īsts sa­va lai­ka bērns, ga­lan­tā laik­me­ta ne­sējs un opo­zī­ci­jas vik­to­ri­ānis­mam iz­teik­smīgs pār­stā­vis, bet pār­i vi­sam - le­ģen­dā­rās, par mī­tu uz­ska­tī­tās fran­cis­kās bez­kau­nī­bas ie­mie­so­jums, var­būt pat pā­rāk iz­teikts, jo ne­kā ci­ta jau tur nav.

Ob­rijs Bīrd­slijs (Aubrey Beardsley) nav jā­pie­sa­ka, tē­lo­tā­jā māk­slā viņš ir le­ģen­da un de­mi­urgs, un vi­ņa zī­mē­ju­mi at­ro­da­mi gan māk­slas en­cik­lo­pē­di­jās, gan uz pre­zer­va­tī­vu ie­pa­ko­ju­miem. Tā­pat kā vi­ņa lai­ka­biedrs Luiss, arī Bīrd­slijs gro­zī­jies sa­bied­rī­bā (Os­kars Vailds, Pi­vī de Ša­vāns, Ed­vards Bērnss-Džonss, Ar­tūrs Si­monss) un bi­jis iz­smal­ci­nāts skais­tu­lis. „Den­di­ju ka­ra­lim” ne­klā­jās iz­ska­tī­ties pēc māk­sli­nie­ka, un īpat­ni ir tas, ka būt gra­fi­ķim arī ne­bi­ja vi­ņa mēr­ķis. Ob­rijs Bīrd­slijs, pro­tams, gri­bē­ja gūt sla­vu kā raks­tnieks. Grū­ti spriest, vai to ne­ļā­va īsais mūžs (1872 - 1898) vai ta­lan­ta un uz­cī­tī­bas trū­kums, bet da­ži vi­ņa dar­bi ir sa­gla­bā­ju­šies un tie ir ga­na in­te­re­san­ti. Es­te­ti­zā­ci­ja, iro­ni­ja, māk­slī­gums, as­prā­tī­ba un zi­nā­ma ne­veik­lī­ba. Vi­ņa lie­lā­kais darbs, kurš tā arī ne­ti­ka pa­beigts (kā tei­ca vi­ņa draugs li­te­rāts Ar­tūrs Si­monss: „Tā­pat kā ne­ti­ka īs­ti sākts.. un ne­va­rē­ja tikt pa­beigts..”) ir po­ēma pro­zā „Ve­nē­ra un Tan­hei­zers”, iz­do­ta (pēc au­to­ra nā­ves) ar no­sau­ku­mu „Zem klints”. Bīrd­slijs iz­man­to­jis zi­nā­mo stās­tu par Tan­hei­ze­ra ie­ra­ša­nos pie Ve­nē­ras, bet po­ēmā nav ne­kā­das si­že­tis­kas vir­zī­bas, ne­kā­das pro­blē­mas, ti­kai es­te­ti­zē­ti ap­rak­sti un skais­tu, dī­vai­nu lie­tu ka­ta­lo­gi. Tā ir de­ka­den­ce tās vis­tī­rā­ka­jā iz­paus­mē, un ero­tisms ša­jā dar­bā ir pā­res­te­ti­zā­ci­jas iz­paus­me, sli­mīgs, sap­ņains un eks­tra­va­gants.

Bik­li pie­dā­vā­jam la­sī­tā­jam ie­lū­ko­ties šo au­to­ru dar­bu frag­men­tu tul­ko­ju­mos un paš­iem pa­prā­tot, cik XIX gad­simts bi­jis aizs­prie­du­mains un ne­vai­nīgs, un pār­do­māt, kas bi­ja šie au­to­ri - iz­vir­tu­ļi vai jok­da­ri, vai raks­tnie­ki.

 

Citur tīklā

Pjēra Luisa dzeja:

http://www.poetry-archive.com/l/louys_pierre.html

 

Obrija Brīdslija zīmējumi:

http://www.glyphs.com/art/beardsley/

http://www.ragnarokpress.com/beardsley/abe.html