Obrijs Brīdslijs: No poēmas „Zem klints”

VIII NODAĻA

Par Ādolfa ekstāzi un tās vērā ņemamo izpausmi

 

Tik apmierināts ar savu izskatu kā Lords Fopingtons, bruņinieks maziem soļiem devās ārā, lai sveiktu Venēru ar labu rītu. Viņš atrada to ģērbtu burvīgā muslīna kleitā, pastaigājamies dārzā un plūcot ziedus, ar ko rotāt brokastu galdu. Viņš to viegli noskūpstīja uz pieres.

„Es dodos pabarot Ādolfu,” viņa teica, norādot uz savu mazo tīklveida rokassomiņu, pilnu ar smalkmaizītēm. Ādolfs bija viņas vienradzis. „Viņš ir tik jauks,” viņa turpināja, „viscaur pienbalts, izņemot degunu, muti, nāsis un krāniņu. Tāds viņš ir.” Vienradzim bija pašam sava pils, ļoti skaista, zelta stieņi un zaļa lapotne, piemērots mājoklis tik izsmalcinātam un gleznam dzīvniekam. Ak, bija lieliski redzēt būrī pastaigājamies balto radījumu, tik lepnu un skaistu, tas nekad nebija redzējis nevienu sev līdzīgu un ļāvās tikai Karalienes rokām. Kad Tanheizers un Venēra tuvojās, Ādolfs sāka dīžāties un dejot, un kārpīt mīksto velēnu saviem ziloņkaula nagiem, un vēdināja asti kā armijas karogu. Venēra atvilka aizšaujamo un devās iekšā [būrī].

„Tu nedrīksti nākt man līdzi, Ādolfs ir tik greizsirdīgs,” viņa teica Bruņiniekam, „bet tu vari palikt ārpusē un skatīties, Ādolfam patīk publika.” Ar saviem brīnišķajiem pirkstiem viņa lauza garšvielām bagātās smalkmaizītes un ar mīlošu grāciju sniedza brokastis savam sniegbaltajam mīlulim. Atdevusi pēdējās drupatas, Venēra noslaucīja rokas un izlikās pametam būri, vairs nepievēršot Ādolfam nekādu vērību. Katru rītu viņa spēlēja šo mazo spēli, un katru rītu iemīlējies vienradzis noticēja blēdībai un nonāca izmisuma agonijā, domādams, ka iepriekšējā bijusi pēdējā Venēras mīlestības diena. Tomēr viņš netika ilgi atstāts šaubām un bēdām, dedzīgi atgriezusies, viņa devīgi laboja savu vienaldzību.

Lai nu kā, bet Ādolfs ošņājās ap Venēras svārkiem, kā to nekad nav darījis vīrietis. Kad beidzās pirmā kaislīgu un smalkjūtīgu laipnību apmaiņa, vienradzis nogūlās uz sāna un, aizvēris acis, kūla savu vēderu ar savu vīrišķības zīmi.

Venēra satvēra apbrīnojamo locekli un noglauda to ar vaigu; dažu pieskārienu pietika, lai sniegtu radījumam prieku. Karaliene līdz elkonim atkailināja savu kreiso roku un ar maigo apakšdelmu veica brīnišķīgas kustības uz stingri noskaņotā instrumenta. Kad sāka plūst melodija, vienradzis tai sniedza apbrīnojamu vokālo pavadījumu. Tanheizers vēlāk jutās apburts, uzzinājis, ka Venusbergas etiķete liedza jebkuram sēsties pie déjeuner pirms šo venerālo skaņu izvirduma.

Ādolfs šajā rītā bija dāsns.

Venēra nometās ceļos un dzēra savu rīta aperitīvu.

 

No angļu valodas tulkojusi Jānis Joņevs.