Daina Tē: Admirāļu iela
(stāsts)
“Tā kā būtu laiks apciemot vecos ērmus,” Alans ieminas, kad, ap pusdienlaiku beidzot izkārpījies no gultas, bet vēl nenovilcis savu strīpaino pidžamu, strebj kafiju. Es pamāju ar galvu, nemaz nenovēršoties no topošās omletes, - tas tāpat ir zināms. Alans un es katru otro svētdienu dodamies uz Admirāļu ielu. Būtu grūti mani pārliecināt, ka tā nav visspocīgākā vieta pasaulē, kaut gan ne mazums ir redzēts, un ne mazums bijis pavadoņu, kas to vien kārojuši, kā ievilkt mani kādā ielā un izvazāt visā tās garumā.
Admirāļu iela mūs sagaida pieputējusi, nav ne smakas no vēja, oša zaros ieķēries aveņsarkans celofāna maisiņš, bet debesīs lidmašīnas sliede. Sieviete zaļajā kleitā atiet no sava nespodrā loga, tikko mūs pamana. Taciņa līdz veco ērmu namdurvīm ir tikpat kā aizaugusi. Admirāļu iela nejaušam caurgājējam var gan likties apveltīta ar zināmu šarmu, bet diez vai kāds tajā ieraudzītu jel ko, kas liek atgriezties atkal un atkal. Kad Alans veda mani šeit pirmo reizi, mēs bijām sagājuši kopā tikai nedaudzas dienas, bet jau tad man likās, ka gana labi pazīstu viņa gaumi, viņa paradumus, lai justos pārsteigts par šo iegribu - iedabūt mani kādā nomaļā pansijā, kur mitinoties viņa tēvocis. Alans nešķita esam no cilvēkiem, kas justu pienākumu pret kādu, kur nu vēl radinieku, un aizkaitinājums, ko viņā izraisīja tūļīgie, uzmācīgie pensionāri, man nudien nebija svešs.
Arī toreiz, tāpat kā tagad, durvis mums atvēra izstīdzējis večuks, šeit viņu dēvē par Sulaini, tobrīd es neko, izņemot smieklīgās ūsas, viņā nepaspēju pamanīt, jo tad manām kājām apžņaudzās mazas roķeles un viduklī iespiedās baltmataina galva. Kad jutu, ka uz stilbiem jau ir iezīmēti šīs būtnes nagu nospiedumi, viņa pārmetās pie Alana. Nav brīnums, ka tajā mirklī noturēju Mazo Astru par bērnu, vēl tagad lāgiem es pamanu, kā no viņas vaibstiem kādā īpašā gaismā pazūd krunku simti. To, ka viņai īstenībā varētu būt gadu astoņdesmit, es apjēdzu vien tad, kad Mazā Astra, mūsu sumināšanas nogarlaikota, aizklumburēja, uzstutējās uz klavierkrēsliņa un, uzvaroši iebelzusi pāris taustiņiem, pilnībā pievērsās papīra ķiņķēzu izgriešanai. Biju nonācis plašā telpā, kurā izkaisīti bija kādi desmit radījumi, daži rozīņveidīgi, bet daži līdzīgi pildītiem kabačiem, “Hameleonu rotaļas” savrupus burzguļoja televizora ekrānā. Atļāvis man pārlaist skatu istabai, Alans virzījās dziļāk mājā uz tumsnēju stūri.
“Izdomāji ievazāt savu drauģeli?” Tēvocis, uzpampis tik ļoti, ka vai iet pāri savam atzveltnes krēslam, smīnot prasīja, kad Alans bija bildis pāris vārdus par mani. Es skatījos uz retajām, tumšajām čirkām, kas izspraucas cauri Tēvoča paurim, un brīnījos, kādas izvirtības varētu piemeklēt Alana un manu ķermeni tad, kad tuvosies mūsu stunda. “Labi, labi!” viņš turpināja. “Tad sēdies,” Tēvocis uzrunāja mani, “un es tev pastāstīšu, kā es nodevu savējo draugu.”
Tie stāsti, ko esmu dzirdējis Admirāļu ielā, ir visneparastākie, kādus man gadījies noklausīties. Līdzko Tēvocis bija beidzis, es, vēl lāga neatguvies, ļāvu sevi piebarot ar miltainiem cepumiem un tēju, kad pie manis noliecās Sulainis un klusinātā balsī, kā lielu, bīstamu noslēpumu izklāstīja, kā viņš bijis slims; viņš bija knapi noslēdzis daļu, kurā viņš, neko neredzot, mācījies staigāt par jaunu, turoties pie sienas, maršējis stundām ilgi, kad Mazā Astra iejaucās, saucot: “Bet mani nolaupīja kaķi!” Un, kad biju uzzinājis arī šo piedzīvojumu, nenācās ilgi gaidīt, kad piesēda visai neizteiksmīga paskata onkulītis, viņu sauc Griša, lai sacītu: “Es visām meitenēm patīku. Kā trakas pēc manis. Zini, tas gadījums veikalā - tas nav izdomāts...” Bet visa vakara kroņa numurs neapšaubāmi bija Elvīras tante, vienmēr aprakusies stikla krellīšu un bebrādu kalnā, lai arī bezmaz vai neturas kājās, bet viņai ir brīnumaini stipra un kaut kādā savādā veidā dziļi plosoša balss, kad viņa izdzied savu vokalīzi - Alans man pēcāk pačukstēja, ka kādreiz šim skaņdarbam esot bijuši arī vārdi, “kaut kas nacistisks”, viņš teica, bet tie pazuduši līdz ar Elvīras tantes zobiem, kolīdz tā sākusi šļupstēt. Bet arī šī piezīme nemazināja iespaidu, ko šis nams atstāja uz mani - es biju savaldzināts, es biju apburts.
“Mēs varētu aizkāpt uz Admirāļu ielu,” es ieminējos, kad mums ar Alanu drīzumā iekrita kāds tukšs vakars. Viņš neizpratnē uz mani palūkojās “Pie vecajiem ērmiem,” piemetināju.
“Kas par muļķībām. Nekādā gadījumā!” viņš iebilda; tad bija mana kārta vaicājoši blisināt acis. “Nākamsvētdien,” Alans tik vien pateica. Es arī neko vairs neprasīju, jo pazinu viņu jau gana labi, lai saprastu, ka šoreiz nekādus
Un tagad, atceroties, kā viss bija, nākas secināt, ka vēl pārsteidzoši ilgi es priecājos, kad pienāca Admirāļu ielas apmeklējuma laiks, zinādams, ka mani uzrunās tie dīvainā mitekļa apdzīvotāji, kam vēl šāda izdevība nav bijusi, un cerot, ka palaimēsies dzirdēt kādu jaunu stāstu no jau pazīstamajiem iemītniekiem. Vēl pārsteidzoši ilgi es gaidīju šīs tikšanās reizēs, kaut gan to laikā vairāk garlaikojos, kā biju aizrauts; pārsteidzoši ilgi man izdevās nepamanīt, ka nekādu jaunu stāstu, citu stāstu nevienam tur nav, kā vienīgi tie, ko laika gaitā noklausījos reizes trīs, pirms kādā vairāk neizbēgamas apskaidrības brīdī apjēdzu, ka katram vecajam ērmam ir tikai viens stāsts, ko stāstīt, nepieliekot un neizmainot pat niecīgākās detaļas un nianses izklāsta veidā, un nekas cits viņu ne mazākajā mērā neinteresē. Kad pēc tās mulsinošās atklāsmes reizes mājupceļā par to nedroši ieminējos Alanam, viņš tikai pavīpsnāja.
“Tā kā būtu laiks apciemot vecos ērmus,” kā jau tapu gaidījis, viņš secināja, kad bija apritējušas divas nedēļas. Visu šo laiku es biju gatavojies tam, lai pēc šī Alana apgalvojuma atteiktu, ka nevēlos turp vairs doties, un tā es arī sacīju, protams, rēķinoties ar pretestību, bet tādu ietiepību tomēr nebiju domājis pieredzēt. Mēs cīkstējāmies stundas trīs vai četras: sākumā viņš ar nelieliem starpbrīžiem tikai uzspēlētā nevērībā atkārtoja, ka mums turp būtu jādodas; tad jau pielietoja savu “kas par muļķībām” un tamlīdzīgus trikus, kas tiešām lika sajusties tā, it kā absurda būtu nevis viņa vai veco ērmu uzvedība, bet mana apņēmība to vairs nepieņemt. Galu galā Alans stiepa mani aiz kājas uz durvju pusi, kamēr es, vārtoties uz grīdas, iekrampējies mēbelēs, saucu: “Nē, nē, kāpēc, kāpēc”, lūdzos, ka ar lielāko prieku staigāšu pa jebkuru ielu, tikai ne Admirāļu, un stāšos pretī jebkam, tikai ne vecajiem ērmiem, es kliedzu, cik spēka, ka man Alans ir apnicis un riebjas un ka es vēlos, lai viņš pazustu uz visiem laikiem, - bet viņš, neveltot manām klaigām nekādu uzmanību, it kā tie būtu vienīgi drudža murgi, klusēdams mērķtiecīgi vilka manu kāju. Pagalam sadusmots, norāvu Alanu sev līdzās zemē, un mēs plēsāmies un cīnījāmies, sviedriem noplūduši.
Kad mēs beidzot atkal gājām pa Admirāļu ielu, tad ne tik daudz tādēļ, ka es būtu padevies. Nē, es gribēju atdarīt par šo pretīgo strīdu ar Alanu, par savu vilšanos vecajos ērmos, un galvenokārt es gribēju piespiest viņus pamanīt arī mani, kas viņus klausījās, kas ļāva sev izrobot stilbus un piebarot sevi ar miltainiem cepumiem, mani, kas pacieta viņu vecišķās elpas; vai vismaz pamanīt jebko. Bet, niknumā trenkdamies, es pats ievēroju ko tādu, ko līdz šim nebiju aptvēris. Es ieraudzīju, ka Admirāļu ielā nekad nekas nemainās. Vienmēr oša zaros ir ieķēries aveņsarkans celofāna maisiņš, bet debesīs lidmašīnas sliede, vienmēr nav ne smakas no vēja, vienmēr, mums parādoties, no sava nespodrā loga atiet sieviete zaļajā kleitā. Un, kad es gāju iekšā, es nojautu, ka, lai ko es darītu, tas izrādīsies vienīgais, ko es varu darīt.
Atgrūdis Sulaini un Mazo Astru, es virzījos dziļāk namā. Televizora ekrānā savrupus burzguļoja “Hameleonu rotaļas”. Es apstājos, gaidīdams, kurš pirmais man pieies klāt. Tas izrādījās Griša. Kolīdz viņš bija pateicis “Zini, tas gadījums veikalā...”, es pagrābu no galda vienu no tām vecajām krūzītēm ar tējas nogulsnēm dibenā un triecu pret grīdu, kur tā ar spalgu troksni saplīsa lauskās. Griša apklusa, bet es sašķaidīju arī visas pārējās tasītes, vienu pēc otras, savu priekšnesumu vainagojot ar cepumu bļodas ielidināšanu sienā. Tad, daudz neprātojot, es metos ārā un kā sajucis lēkāju zem oša, cerībā aizsniegt un noraut nolāpīto aveņsarkano maišeli, līdz kritu zemē un pēdējiem spēkiem vēl plucināju smilgas uz aizaugušā celiņa, kaucot no niknuma un bezpalīdzības. Kad biju norimis, pacēlu galvu - man blakus, tikko manāmi smīnot, stāvēja Alans. “Man rādās, šodienai pietiks,” viņš sacīja, kā parasti, kad mūsu apmeklējumam vajadzēja beigties.
Jāsaka, es nebūt nebiju pārsteigts, kad aiznākamajā svētdienā atradu sevis sasmalcināto servīzi sveiku un veselu, taciņu tikpat aizaugušu un vecos ērmus nemainījušos ne par mata tiesu. Un tā nu es te nāku, apsēžos, gremoju miltainos cepumus, pavirši klausos stāstos, kurus jau sen kā zinu no galvas, un prātoju pie sevis, ka vismaz es Admirāļu ielā nespēju mainīt pat to, ka man tur jāparādās ik pārnedēļas, - un savā ziņā šī doma sniedz tādu kā mierinājuma, kā drošības sajūtu. Pat Elvīras tantes nacistiskā vokalīze, skanot gluži tāpat kā tajā pirmajā reizē, tomēr ir pamanījusies pārvērsties glāsmaina un sildoša kā izdilušās solistes bebrādu kaudze.
Kad mēs jau ejam mājās, gurdiem soļiem pieceļot Admirāļu ielas putekļus, man piepeši ienāk prātā kāda doma. “Alan,” es saku, “kas notiek, ja kāds no vecajiem ērmiem noliek karoti?”
“Nomirst?” viņš pārjautā.
“Nu jā. Zini, esmu dzirdējis, ka cilvēki tā mēdzot darīt,” es iesmejos, Alans pasmaida un atmet galvu. “Tad tev būs jāiet viņa vietā,” viņš atbild. Es nosmīkņāju, Alans novīpsnā, un mēs turpinām ceļu mājup; bet šajā brīdī es zinu, ka tas vecītis ar allaž slapjām acīm, kurš runājot vienmēr liek sarepējušo roku savam klausītājam uz pleca un kurš vienmēr stāsta par visspocīgāko vietu pasaulē, - viņa vairs nav. Un tādēļ, kaut gan ne mazums ir redzēts, un ne mazums bijis pavadoņu, kas to vien kārojuši, kā ievilkt mani kādā ielā un izvazāt visā tās garumā, vienīgā, par ko es varu stāstīt, ir Admirāļu iela.