Reinis Tukišs: Runā ar mani Dievs
„viņi sadedzina dzejnieku
viņi ignorē dzejnieku”
Č. Bukovksis
Kad pirmoreiz sastapu Dzejnieku, es gribēju tam jautāt, kur tad mājo tā dzeja. Vai tāpat kā pasaciņa tā jāj un jāj, un neapstājas? Vai zemes virsū tai maz ir mājas? Dzejnieks saviebās, un tajā brīdī es sapratu, ka esmu pateicis muļķību, ka esmu prasts un ar Dzejnieku man nav nekā kopīga. Vēlāk Dzejnieks samiedza uzacis un teica: „Caur dzeju ar mani runā Dievs.” Un es sakaunējos vēl vairāk.
Bet tomēr mierā nelikos. Apzinādamies, ka esmu prasts, es tomēr turpināju dzīt pēdas dzejai, meklēt to mietpilsoņu mitekļu virtuvēs, politiķu viesistabās, pelmeņu ēstuvēs un bibliotēkās. Panākumu nebija, vietu, kur rodas dzeja, atrast neizdevās. Toties es sastapu dzejniekus. Viņi bija vairāki, bet jāsaka, ka šiem bija maz kā kopīga ar to, par kuru stāstīju iepriekš. Dzejnieki smējās, dzejnieki iedzēra un vispār nebija nekādi lohi. Tā mēs sadraudzējāmies, sākām iet uz Vecpilsētu sēdēt, gājām dejot uz Pulkvedi, iedzērām, klaiņojām, runājām par literatūru, skūpstījāmies. Skaidrs, ka par to dzeju neviens no viņiem neko nemācēja teikt, varbūt gluži pretēji - visiem viss bija skaidrs; jebkurā gadījumā paši viņi par to neko nerunāja, un es turpināju nejautāt.
Pagāja pāris gadi. Dzejnieki drusku mainījās, dzejas palika vairāk, un tagad jau es pazīstu pavisam daudz dzejnieku. Vēl aizvien ik pa laikam eju ar viņiem sēdēt Vecpilsētā un parkos, svingeru klubos un tējnīcās. Daži no viņiem ir mani draugi. Tā mēs esam pārlaiduši grāmatu prezentācijas, karus Irākā, braucienus uz lauku skolām, kāzas un paģiras, lasījuši dzeju pagrabos un
Jau pašā septembra sākumā es sajūtu, kā pēc dzejas smaržo kāpņutelpas. Dzeja tiek cepta un vārīta. Skaidrs, ka septembris liek tai sapucēties, lai tā ietu kafejnīcās un ielās. No rītiem radio triec jokus par dzeju, raksta avīzes, un skolotājas kafijas pauzēs pārspriež, ko un kā šajā vīkendā organizēs. Bet mans jautājums ir palicis neatbildēts, un es mulstu savā nezināšanā. Es to neizrādu, satieku savus draugus dzejniekus, mēs iedzeram, parunājam par darbu, drusku aprunājam draugus, ejam klausīties dzeju. Ar baudu noklausījušies fantastisko uzstāšanos, mēs dodamies katrs uz savām mājām. Vakarā, aizejot gulēt, es skatos briesmīgu sapni:
Dzejnieks A kopā ar dzejnieku B un C ierodas kafejnīcā Rīga, viņiem ir paģiras, viņi visi saprot, ka jāiedzer. Viņi to arī dara. Viņi ir rupji un vulgāri, varētu teikt, jēli. Skaidrs, ka viņi nemaz nav nekādi dzejnieki, viņi ir netīri. Par dzeju nerunā nemaz, tikai par dzeršanu un pišanos. Pēc tam viņi dodas uz pasākumu, saprot, ka šmigu vēl pašā sākumā nedos, viņi aiziet kaut kur. Atnāk pēc pāris stundām, parunā ar vecajiem, iedzer, iedzer vēl, paņem somā divas vīna pudeles, satiek vēl dzejniekus D un E, visi brauc uz mājām pie dzejnieka C, pa ceļam apsaukā konduktori. Tur dzejnieki klausās Dragostea Din Tei, dejo un iedzer, ir līdz ārprātam asprātīgi, daži viendzimuma dzejnieki skūpstās savā starpā. Valda līksmība un mīlestība, līdz dzejnieks A izdomā, ka ir jāpieurinē izēstā gurķu burka, kuru dzejnieks F atvedis no laukiem. Tas tiek darīts. Vēlāk kāds no dzejniekiem no interneta nopumpē Latvijas himnu. Dažiem no dzejniekiem klausoties saskrien asaras acīs, daži klausoties rāda nacistu sveicienu. Viens no dzejniekiem ir kā uzburts uz Atmodas hītiem un liek klausīties arī pārējiem. Cits dzejnieks tikmēr vemj. Vienalga visi ir priecīgi. Ļauni un priecīgi. Vēlāk viens vairs nevar izturēt, iedzer ksanaksu, iedod draugam un iet gulēt. Pēc tam pamostas un dodas uz pasākumu pie Raiņa. Šeit sapnis pārtrūkst.
Es pamostos, man ir grūti. Toties tagad es zinu: dzejai nav nekāda sakara ar dzejniekiem. Caur dzeju runā ar mani Dievs.