Bonifācijs Daukšts: Markss neizgudro tev! Tev izgudro Filipss!
(Pamflets)
Kad Markss bija mazs, mamma domāja, ka dienās viņš izaugs par labu cilvēku un krietnu kapitālistu. Arī tētis domāja, bet Markss – nē un nē. Tā arī kļuva par marksisma klasiķi.
Holandes tēvocis
Kārļa Marksa tēvocis pa mātes līniju* Lions Filipss (Philips), kā zināms, dzīvoja Holandē mazā pilsētiņā, ko oficiāli sauca par Zaltbommelu jeb Caltbommelu, bet vietējā līmenī – vienkārši par Bommelu. Vecajam vīram derdzās visādi jaunlaiku Prometeji un revolūcijas vētrasputni, par pašām revolūcijām ar visādiem šaudītāju pūļiem nemaz nerunājot, jo tie atstāja nelabvēlīgu ietekmi uz viņa un viņa dēlu veikaliem. Tomēr attieksme pret radagabalu Kārli Marksu Lionam Filipsam aizbildniecības jūtu dēļ ir bijusi iecietīgāka nekā pret iepriekšminēto slaku kopumā. Badīgais māsasdēls savukārt redzējis pārtiku šajā tēvocī gandrīz vai vienīgi nozīmīgu finansu ieguves objektu. Vēstulēs gan šis divkosīgais Markss neuzrunā Lionu Filipsu citādi kā par "dārgo, mīļo tēvoci" un vēl visādās vispārākās glaimu pakāpēs, bet sarakstē ar draugu Fredi (Engelsu) atklājas īstā attieksmes aina. "Piežmiegt tēvoci", "izspiest no tēvoča", "uzsēst uz tēvoča", "paspaidīt večuku" – šāda un līdzīga represīvo orgānu leksika Marksam nav nekāds retums. Braucieni uz Holandi tiek plānoti gandrīz vai kā karagājieni Liona Filipsa atbrīvošanai no naudas. Filipsu mītni Zaltbommelā Markss dēvē par "galveno štābu", un arī viņa sieva Ženija par vīra finansu iegūšanas akcijām Holandē neraksta citādi kā abiem ierastajos militārajos terminos. 1861. gada 11. martā, piemēram, Ženija sazvērnieciski vēsta Luīzei Veidemeierei: "Kārlis nolēma vēlreiz izdarīt iebrukumu Holandē, senču, tabakas un siera zemē. Viņš grib pamēģināt, vai nevar tēvocim izvilināt mazliet naudas. Tā nu šobrīd es esmu salmu atraitne un gaidu, vai lielā Holandes ekspedīcija izdosies. Sestdien es saņēmu pirmo vēstuli ar dažām cerībām un sešdesmit guldeņus. Protams, tādas lietas nav ātri veicamas; vajag lavierēt, jābūt diplomātam un jārīkojas piesardzīgi. Tomēr ceru, ka Kārlis pratīs no šīs zemes ko neko izspiest." Šo to Kārlis, zināms, izspieda un 1863. gada decembrī atkal ziņoja savam draugam Fredim (ar iesauku "ģenerālis") par apjomīgu ekspedīciju uz Holandi pie sava, kā viņš atļāvās dēvēt, monstra–kreditora: "No Frankfurtes braukšu uz Bommelu, vakar paziņoju tēvocim, jādomā, viešot ar to viņā dziļas šausmas."
"Mana adrese: Lionam Filipsa kungam Zaltbommelā"
Boļševistisko marksologu izziņa par todienu notikumiem ir īsa: "1863. g. 7. decembrī Markss sakarā ar mātes nāvi izbrauca uz Trīru, no kurienes pēc radinieku apciemošanas Frankfurtē pie Mainas devās tālāk mantojuma lietas kārtošanai uz Holandi pie Liona Filipsa, mātes testamenta izpildītāja. Saslimis ar furunkulozi Zaltbommelā, Markss atgriezās Londonā tikai 1864. gada 19. februārī."
Ar mātes testamentā viņam novēlēto mantojuma daļu (1100 tāleru u.c.) Markss nebija apmierināts. Viņam šķita, ka Konrādi un Šmālhauzeni manto nesamērīgi daudz. Visi viņu kaitināja un 1863. gada 15. decembra vēstulē Ženijai Markss analizēja senu pārliecību: "Tagad Tu beidzot redzi, ka mani radi ir riktīgi "izdzimteņi"." Tas, protams, netraucēja klasiķim divus mēnešus baudīt Zaltbommelas tēvoča nama viesmīlību un realizēt trīs mērķu piepildījumu: 1) sagaidīt no tēvoča savas mantojuma daļas izmaksu un censties fascinēt viņu ar savu personību un sasniegumiem – veiksmīgas turpmākās "slaukšanas" nolūkā; 2) lēti izārstēt saviesušos furunkulus un karbunkulus; 3) aplidot savu māsīcu Naneti (Antuaneti) Filipsu, mīļvārdā sauktu arī par Nētheni. Gandrīz visos virzienos bija jūtami panākumi, un lietas virzījās uz priekšu. Attiecībā pret tēvoci Filipsu Markss simulēja visdziļāko cieņu, vēstulē Lasalam neaizmirsdams piezīmēt, ka "šis cilvēks ir skops", bet tomēr ietekmējams vajadzīgajā virzienā, jo "viņš ļoti lepojas ar manu literāro darbību". Tēvoča labvēlības pastiprināšanai 1861. gadā Markss ar Lasalu nospēlēja, tā teikt, veselu teātri. Vēstulē Lasalam viņš sazvērnieciski lūdza: "Savā vēstulē (uz Zaltbommelu – B.D.) piemini, lūdzu, par mana pēdējā sacerējuma pret Fogtu (lucus a non lucendo) panākumiem, par kopējiem avīzes izdošanas plāniem utt. – un vispār tā sastādi vēstuli, lai es to varētu "kā savs savējam" parādīt tēvocim. Neaizmirsti kaut ko paziņot arī par politiku. Norunāts?!" Norunāts.
Zaltbommelas dienās neizpalika arī metodiska reālo tēvoča tikumu un spēju apjūsmošana. Kādā no vēstulēm Lionam Filpsam (kuru Markss uzrunāja uz "tu") Markss sniedz zīmīgu paraugu šai delikātajā jomā: "Lai neradītu aizdomas, ka es glaimoju, tikai garāmejot pieskaršos tam, kādu ārkārtēju baudu man sagādāja kontaktēšanās ar tik pieredzējušu cilvēku, kāds esi Tu, ar cilvēku, kurš, no vienas puses, tik humāni, bez aizspriedumiem un savdabīgi skatās uz pasaules notikumu gaitu, bet, no otras puses, – pilnībā saglabājis jaunības degsmi un nevaldāmību." Viens no augstākajiem cildinājumiem, ko Markss veltīja savam tēvocim, bija tā nominēšana par cilvēkkopības virtuozu. Pēc ciemošanās reizes Bommelā 1861. gadā tēvocis saņēma kvēliem sveicieniem pieblīvētu vēstuli, kurā Markss (nezin cik lielā mērā patiesi fascinēts) mēģināja spēlēt uz vecā Filipsa ģimeniskā lepnuma jūtām, rakstīdams: "Atceries, mīļo tēvoc, kā mēs ar Tevi bieži dzinām jokus par to, ka cilvēkkopība mūsu laikos stipri atpaliek no lopkopības. Tagad, kad es esmu redzējis visu tavu ģimeni, man jāpasludina Tevi šai sakarā par cilvēkkopības virtuozu. Nekad savā mūžā es neesmu pazinis labāku ģimeni. Visi Tavi bērni – ar savpatnējiem raksturiem, katrs savā ziņā atšķirīgs, katram ir īpašas dotības, un visus vienādā mērā izceļ izglītotības plašums."
Šķiet, ka ar netradicionālu dzīves un literārās izteiksmes uztveri apveltītajam onkulim šādi īpatnēji atzinības atvasinājumi patiešām varēja patikt. Vecajam Filipsam palaikam varbūt ir imponējušas arī Marksa nesaudzīgi ironiskās replikas par politiskajām aktualitātēm ("parlamentārā kretīnisma suņi"), kā arī apšaubāmas asprātības par senās Izraēla cilts vēsturi. Kādā no savām vēstulēm tēvocim Markss apmierināti smej par to, ka profesors Dozī feini pierādījis "Ābrama, Īzaka un Jēkaba tēlu fantastisko dabu" un citu slavenās senvēstures sižetu sadomātību. "Ar prieku sapratu no Tavas vēstules, ka Tu esi vesels miesā un ka Tava gara skaidrība nav sašķobījusies pat no Dozī atklājumiem. Galu galā, kopš Darvins pierādīja, ka visi mēs esam cēlušies no pērtiķa, diez vai vēl kāds trieciens spēs sašķobīt "mūsu lepnumu par mūsu senčiem"." Un tamlīdzīgi.
Marksam patika sarunās spīdēt ar jaunatklātām teorijām par Eiropas tautu pikanto izcelsmi un samudžinātajām savstarpējām attiecībām. Pastāvīgs viņa omulīgo spriedējumu temats bija, piemēram, attiecības starp poļiem un "moskovītiem". "Zaltbommelas posmā" Markss nēsājās ar poļu profesora Duhinska atklājumu, ka lielkrievi nav slāvi. Engelsam viņš skaidroja: "No ģeoloģiskā un ģeogrāfiskā redzesviedokļa tika pierādīts, ka uz austrumiem no Dņepras sākas lielas "aziātiskas" atšķirības salīdzinājumā ar vietām, kas atrodas uz rietumiem no tās, un ka Urāli (to apgalvoja jau Mērčisons) nekādā ziņā nav robeža. Secinājumi, pie kuriem nonāk Duhinskis: nosaukumu Rusj "moskovīti" ir uzurpējuši. Viņi nav slāvi un vispār nepieder indoeiropiešu rasei, viņi ir intrus (nelikumīgi iebrukušie), kas jāpadzen atpakaļ aiz Dņepras utt. Panslāvisms krievu variantā – tas ir kabineta izdomājums utt." "Es gribētu," raksta Markss, "lai Duhinskim izrādītos taisnība un vismaz lai šis uzskats sāktu valdīt slāvu vidē!"
Gadu vēlāk par nopietnu Marksa prātojumu autoritāti kļuva kāds speciālists P. Tremo, par kuru viņš sacījis, ka šī vīra zinātniskā teorija attiecībā pret vēsturi un politiku ir pat labāka un saturīgāka nekā Darvinam. Dažiem jautājumiem, kā, piemēram, nacionalitātei, te pirmoreiz esot rasts dabisks pamats. Tremo izpratnē nacionalitāti viennozīmīgi determinēja tai apakšā dominējošais augsnes tips! Markss, starp citu, labprāt citēja Tremo skaidrojumu par mūsu reģiona evolūciju: "Cilvēku projekti, kuri nerēķinās ar dižajiem dabas likumiem, nes tikai postu, par pierādījumu kalpo caru centieni pārvērst poļu tautu moskovītos. Uz vienas un tās pašas augsnes vienmēr atkārtosies vieni un tie paši raksturi, vienas un tās pašas dotības. Sagraušanas lieta nevar turpināties mūžīgi, atjaunošanās toties ir mūžīga. Par īsteno robežu starp slāvu un lietuviešu rasēm, no vienas puses, un moskovītiem, no otras, kalpo galvenā ģeoloģiskā līnija, kas stiepjas ziemeļos no Nemunas un Dņepras baseiniem…" Un tamlīdzīgi. Jaunu teoriju pārzināšanas aspektā Markss nu patiešām bija erudīts. Tās viņš klāstīja visiem, kas vien viņā nopietni klausījās, Zaltbommelas tēvoci Lionu un māsīcu Naneti neizslēdzot. It sevišķi 1864. gada janvārī trijotnes regulāro pastaigu laikā aiz Reinas (Vālas) upes…
Cita ceļa brālēni
"Mīļās, asprātīgās, melnacainās" Nanetes brāļi, Marksa brālēni, bija atraduši sev dzīves un darbavietas dažādās Rietumeiropas pilsētās. Augusts darbojās kā advokāts Amsterdamā, Žaks darīja to pašu Roterdamā, bet Žans un Kārlis bija tirgotāji Āhenā. Vienīgi Frederihs jeb Frīdrihs (arī Fricis) Filipss virzīja uz priekšu savas bankas lietas tepat tēva uzraudzībā Zaltbommelā.
Braukājot pa Eiropu, Markss visilgāk, šķiet, ir kontaktējies ar savu Roterdamas brālēnu Žaku. Sešdesmito gadu sākumā šis jaunais kungs atbilstoši savam vecumam esot sirdzis ar "pasaules skumjām" jeb – pēc Marksa vārdiem – "ar slimību, kuras izskaidrojums ir vienkārši tas, ka viņš atšķirībā no milzīga cilvēku vairākuma izturējās pret sevi kritiski un nebija vēl izstrādājis stingru redzes viedokli politiskos jautājumos – tādu, kas apmierinātu viņu pašu." Žaks viesojās Londonā Marksa ģimenē, lai kontinentā aizsāktās filozofiskās diskusijas turpinātu citos apstākļos. Markss gan turēja viņu aizdomās, ka īstais apciemojuma mērķis ir bijis jauno Londonas radinieču tuvāka iepazīšana.
Visnopietnākās ievērības vērts un respektējams arī Marksa acīs bija uzņēmīgais un idejām bagātais Frederihs Filipss. Ne velti gandrīz katras uz Zaltbommelu rakstītās vēstules beigās Markss viņu (Frici) iekļauj sirsnīgi pasveicināmo personu pirmajā trijniekā. Starp citu, Marksa māte labprāt būtu redzējusi savu dēlu ejam tieši Holandes tēvoča un viņa dēla Frederiha pēdās. Nojausma, ka tieši Frederihs turpinās sava tēva Liona Filipsa – veiksmīga darījumu cilvēka stafeti, izrādījās patiešām pareiza. Vēlāk Zaltbommelas baņķiera Frederiha Filipsa dēls Žerārs Filipss par tēva atvēlēto kapitālu nopirka nestrādājošu ādas mērcēšanas rūpnīcu Eidhovenā un lika pamatus spuldžu ražotājai firmai Philips & Co. Frederihs lūdza arī savu otru dēlu atbalstīt pasākumu, un 1895.gadā firmai pievienojās 20 gadus vecais Antons (Antonijs) Filipss. Viņa uzņēmēja talants savienojumā ar Žerāra lietpratību deva pārsteidzošus augļus…
Starp citu, pazīstamā Marksa biogrāfijas pētniece padomju laikos Gaļina Serebrjakova vienā no saviem rakstiem tālaika oficiozajā skatījumā pieskārās Marksa un Filipsu saskarei "pagātnes atblāzmās" un nebija apmierināta: "No Vācijas es braucu uz Holandi, kur Markss pavadīja zēna gadus, un Nimvēgenā atradu visu, kas attiecas uz viņa mātes ģimeni, kura šai pilsētā dzimusi. Pēc tam apskatīju Zaltbommelu. Tur kādreiz dzīvojis Marksa Holandes tēvocis tirgonis Filipss. Viņš bieži vien deva naudu savam krustdēlam un vienmēr priecājās par viņa ierašanos. Pie skaistas mājas netālu no gleznainā kanāla, kur Markss ciemojās pie saviem radiniekiem, es ieraudzīju memoriālu plāksni. Taču tā nebija veltīta Marksam, bet… Eiropā vēl aizvien slavenās rūpniecības firmas pamatlicējam Antonijam Filipsam! Radiouztvērēji, televizori un citi aparāti ar marku "Philips" tiek uzskatīti par labākajiem Rietumos…" Kas ir, tas ir, bet nu atgriezīsimies atkal pie Liona Filipsa paklīdušā radagabala simt gadus tālā pagātnē… Tajos laikos, kad viņš tikās ar Baltijā pazīstamo poļu grāfu Plāteru.
Kārlis Markss uz latviešu folkloras robežas
Taisnību sakot, par Marksu ir nācies dzirdēt tikai pāris lielisku tautasdziesmu, turklāt abas nekaunīgas, tāpēc saņemšos un necitēšu. Labāk, kā izsenis iegājies – kaut ko no Raiņa. Rainis, kā zināms, labprāt bija gatavs iztulkot pilnīgu visu Marksa "Kapitālu"*, bet – kā par sodu – neatradās neviens bagāts izdevējs. Komanditsabiedrība "Tālavas taurētājs" vai vienkārši "Taurētājs" (lāgā neatceros) kaut kur ap 1908. gadu gan bija saņēmusies tulkojumu izdot, taču nikno cenzūras draudu priekšā atteicās no lielās ierosmes. Tā toreiz pajuka iecerētā Raiņa literārtehniskā saskare ar šo šķiriski pavedinošo Rietumu pasaules gara ražojumu.
Cita lieta – kā mūsu varoņa Marksa tēls iemiesojās Raiņa paša daiļradē. Rainis, kā zināms, bija iecerējis uzrakstīt lugu "Saules bērns". Lugas centrālais varonis – Īls, sākot ar 1900. gadu, visur uzmetumos mīlīgi saukts par Īliņu. Šis Īls – kā jau tas latviešu folklorā pieņemts – izcelsmes aspektā cēlies no lāčiem:
"Es lāča dēls iz varas lauzta klēpja.
No pārspēka (! – B.D.) es radīts kaislā priekā!"
Kas ir šis Īls citos – skumjākos aspektos, tas gan lasītājam tik vienkārši netop skaidrs. Citā vietā Rainis mums saka: "Sociālisms ir vieslielākā cīņa pasaulē, tas ir Īls." Vēl citā lugas cēlienā dzejnieks savukārt atklāti nosauc sava varoņa reāli miesisko prototipu: "...Markss atrada sociālisma atslēgu, bet tomēr palika vēl pāri visa lielā, garā cīņa pie pašas atslēgšanas. Tātad Īls – Markss, un Saules bērns – līdzīgs citam atradējam – Mečņikovam. Bet Īls taču cīnītājs un ne atradējs? Tikai līdzība (ar Marksu kā varoni citā darbā). Īls – tautas un cilvēces cīņu varons." (Sīkāk skat.: Literārais mantojums, II daļa. R., 1961, 337.–348. lpp.) Beigās Rainis lasītāju ar savu sarežģīto Īliņu – Marksu noved galīgā nesaprašanā. Tā, piemēram, lugas varone Zemes meita vienreiz sāk slavināt šito lāču dzimtas atvasi:
"Tu ticis tautas dēls, tu krietnis tautietis."
Bet Markss (Īliņš, sociālisms utt.) atkal cērt pretī:
"Ak, nē, tas neesmu, es esmu cits –"
"Kas tad?"
"Ē, ko, tāpat, laid mani mierā!"
Taisnību sakot, iedziļinoties latviešu folkloristiskajās lugās un arīdzan tautasdziesmās, par Marksu neko lāgā nevar saprast... Nav jau tā nekāda īstenā dokumentārā literatūra... Cita lieta – laikabiedru atmiņas.
Grāfa Plātera konkurents
Sievietei Franciskai Kugelmanei Markss šķita diezgan skaists un stipri dižciltīgs no ārienes. Viņai pat bija pamats teikt, ka klasiķis esot spilgti izcēlies uz poļu grāfa un revolucionāra Plātera fona. Plāters bijis pamazs, mazliet neveikls cilvēks ar melniem matiem, un kāds speciālists skaistuma lietās – gleznotājs Oto Krille – autoritatīvi teicis, ka Markss vairāk izskatoties pēc poļu grāfa nekā pats šis grāfs.
Pols Džonsons savos "Intelektuāļos" arī atzīst, ka Markss jaunībā un agros vīra gados bijis paskaists, lai gan vienmēr netīrs... Vēl viena iespaidīga ārēja krāšņumlieta (kas pagāju šā gadsimta vidū Anglijā tikusi uzskatīta par ārkārtēja ekscentriskuma pazīmi) bijusi visiem apņēmīgiem sociālistiem raksturīgā lielā bārda. Starp citu, šīs bārdas dēļ angļu fantasts Herberts Velss savulaik gandrīz traks kļuva un, no pasaulē pirmās marksistu zemes mājās atgriezies, rakstīja: "Neslēpšu, ka Krievijā mana pasīvā nepatika pret Marksu pārvērtās visaktīvākajā ienaidā (Pasvītrojis Ļeņins! – B.D.). Lai kur mēs būtu, visur priekšā atradām Marksa krūšutēlus, portretus un statujas. Marksa seju gandrīz divas trešdaļas slēpj bārda, plata, dižena, bieza, mežonīga bārda, kas, jādomā, darīja viņa dzīvi nepanesamu. Tā nav parastā cilvēciskā bārda – izlolota, apkopta, tā apēno visu pasauli. Viņa ir tikpat nejēdzīgi milzonīga kā "Kapitāls", un maz cilvēcīga paliek sejā, no kuras ar pūces skatienu raugās acis, it kā pētot, kādu iespaidu uz pasauli atstāj šitā leknā audzelība. Visuresoši Marksa bārdas atveidojumi izveda mani no pacietības. Nepārvarami gribējās ieraudzīt Kārli Marksu noskūtu. Gan jau kādreiz es, ja vēl būšu dzīvs, došos pret "Kapitālu" ar šķērēm un bārdasnazi; es uzrakstīšu "Kārļa Marksa bārdas noskūšanu"!" Velss tikai lielījās... Īstenībā Marksa demonstratīvās bārdas noslēpums ir saistīts ar kādu psihosomatisko viņa personības virzības kompleksu.
Ar iekšām slimas dvēseles tips
Kāds vācu psihoanalītiķis, vārdā Oto Rīle, zinātniski uzskatīja, ka absolūti visas galvenās Marksa fenomena noteiksmes nāk no viņa sliktās veselības, nevajadzīgās izcelsmes un pārmērīgas, bet nerealizētas atbildības savas dzimtas un radu priekšā. Oto Rīle lietišķi paskaidro, ka Markss pat principā nespējis noskūt bārdu, jo tās viņa furunkulozajai sejai būtu pārmēru šausmīgas mocības. Grāmatā "Kārlis Markss un viņa darbi" Rīle rāda gluži fantasmagorisku klasiķa slimību ainu. Viņam bijuši "ne tikai aknu slimības simptomi un asas tās izpausmes, bet arī apetītes trūkums, aizcietējumi, kuņģa un zarnu katars, hemoroīdi, furunkuloze utt.". Markss kopumā bijis "ar vielumaiņas traucējumiem slimas dvēseles tips. Vienmēr īdzīgā noskaņojumā, drūms, kašķīgs, viņš izturējies kā cilvēks, kas cieš kuņģa sāpes, kuru pastāvīgi moka gāzes un žults izplūdumi. (..)"
Ne pie kā laba tas, protams, nevarēja novest, un, būdams lielā cietēja fans, Rīle izdara psihoanalītiķu pasaulē diezgan pazīstamu atklājumu: "Cenzdamies kompensēt savu kuņģa–zarnu trakta nepietiekamību, Markss meklēja garīgo līdzsvaru ideju pasaulē. Viņa kompensācijas centieni padarīja viņu par jaunas – nebijušas ekonomiskās teorijas radītāju. (..)" Godājamais Jevgenijs Maiburda kungs krievu “Daugavā” savukārt secina, ka lielākā Marksa radošā antikapitālistiskā niknuma vaina ir slēpusies galvenokārt tieši karbunkulos, kuri viņam uzmetās visādās presē grūti aprakstāmās vietās. "Katrā ziņā – ņirdza pats klasiķis – es ceru, ka buržuāzija, kamēr vien tā pastāvēs, vēl pieminēs manus karbunkulus!" Un tamlīdzīgi. Trakoti necieta tirgus ekonomiku...
Tēvoča pēdās?
Lai gan Markss varēja cerēt uz zināmu tēvoča Liona Flipsa atbalstu, varbūt pat kopēja veikalnieciska uzņēmuma uzsākšanai (radu sadarbības lokā), tomēr nekāda lielā inciatīva no viņa puses tā arī netika sagaidīta...
Zaltbommeles ciemošanās laikā 1864. gadā nedaudz gan pieauga simpātijas pret vecā Filipsa nodarbēm. Lions vēstulē Engelsam pārsteidzošā kārtā tika pat nosaukts par "lielisku večuku", jo bija sācis likt krustdēlam Marksam plāksterus un siltas kompreses uz brīnumdaudzajiem furunkuliem un karbunkuliem. Viņš to tik sirsnīgi darīja – viens vienīgais no visiem lielburžujiem, ja neskaita māsīcas Henrietas vīru A. van Anroī, kurš bija oficiālais Zaltbommelas ārsts un regulārs Marksa sāpuļu šķērdējs.
Vecā Filipsa iespaidā Markss gandrīz vai nogāja no sava komunistiskā ceļa! 1864. gada 25. jūnija vēstulē uz Zaltbommelu dārgajam tēvocim viņš pat ar zināmu lepnumu vēstīja: "Man atkal bija furunkulozes recidīvi, un pagājušas tikai divas nedēļas, kopš es tiku vaļā no pēdējiem furunkuliem. Tā kā šī nepanesamā slimība ļoti mani traucēja darbā – bez tam ārsts aizliedza man sasprindzinātu, stundām ilgu garīgu darbošanos – es, tas Tevi ļoti pārsteigs, spekulēju – pa daļai ar amerikāņu valsts procentu vērtspapīriem, bet galvenokārt ar angļu akcijām, kuras šogad šeit aug kā sēnes pēc lietus. (Runa ir par visādiem iespējamiem un neiespējamiem akciju uzņēmumiem, kuri uzpūšas līdz neiespējamiem apmēriem, bet pēc tam vairumā gadījumu saplīst.) Tādā veidā es iespēlēju vairāk par 400 sterliņu mārciņām un tagad, kad politiskā stāvokļa sarežģīšanās atkal paver iespējas spēlēt, sākšu atkal. Šis nodarbes veids prasa maz laika, un var taču nedaudz riskēt, lai atņemtu naudu saviem pretiniekiem!"
Tādējādi dažam labam palika iespaids, ka Markss vēl nav finansu pasaulei galīgi zudis subjekts un ka viņš ārkārtējā gadījumā varbūt pat varētu atgriezties lielajā dzīvē no galīgas paklīšanas komunisma virzienā... Bet – kā smejies – "Markss neizgudro tev!". Tev izgudro Filipss! Nekas nesanāca. ...1898. gadā Antons Filipss parakstīja pirmo līgumu ar Krieviju par 50 000 elektrospuldžu piegādi Ziemas pilij. Pēc tam vēl. Bet 1917. gada oktobrī notikusi lielākā mērķī šaušana pa Filipsu spuldzītēm visā Sanktpēterburgas vēsturē. Piedzērušies marksistiskie matroži ālējušies Ņevas prospektā. Varat iedomāties. Nekādas apgaismības...
Izmantotie materiāli
Der Briefwechsel zwischen F.Engels und K.Marx. Band III. Stuttgart, 1913.
Prof. Antoni Giza. Bonifacy Daukszt. Prywatne życie klasykow marksizmu–lenininzmu."Ziemia i Morze", 31. grudnia. 1990. (Polija.)
B.Daukšts. Kak guļali klassiki marksizma. Nezavisimoje izdateļstvo PNT (Inform – Svoboda), 1990. (Sibīrija.)
Arnold Künzli. Karl Marx. Eine Psychographie. – Wien, Europa Verlag. 1966
Ar izmaiņām, precizējumiem un papildinājumiem. Teksta pirmvariants publicēts laikrakstā Atmoda Atpūtai, 1994.–16., 23. novembrī