Hanss Magnuss Encensbergers: Vēsturiskās atkāpšanās laikmets

(eseja)

Jūs varat tos sastapt ikvienas Eiropas galvaspilsētas centrā: korpulentus kentaurus, bronzas hermafrodītus, romiešu imperatorus, kroņprinčus, allaž uzvarošus ģenerāļus. Gar viņu kājām klerki steidzas uz savām ministrijām, skatītāji un klausītāji uz operu un ticīgie uz mesu.

Viņi pārstāv Eiropas varoni, bez kura mūsu kontinenta vēsturi būtu grūti iedomāties. Lai gan pēc automobiļa izgudrošanas laikmeta simbols izkrita zirgam no segliem: Ļeņins un Musolīni, Franko un Staļins — viņi visi iztika bez zviedzošās šasijas, un akmenī cirstu varoņu grēdas tika aiztransportētas līdz pat Karību salām un Sibīrijas plašumiem. Inflācija un elefantiāze vēstīja par tāda varoņa galu, kura galvenā nodarbošanās bijusi iekarošana, triumfs un lielummānija.

Rakstnieki paredzēja, ka šāds mirklis tuvojas. Pirms simt gadiem literatūra teica atvadas pārdabiskajiem varoņiem, kuru radīšanā tā bija piedalījusies. Uzvaras karagājienu apcerējumi un trakulīgu pārdrošnieku stāsti nu pieder pagātnei. Nevienu vairs neinteresē ne Augusts, ne Aleksandrs, Fridrihs Lielais un Napoleons kā literāro varoņu prototipi atzīti par nederīgiem, tieši tāpat kā himnas Hitleram un odas Staļinam bija nolemtas vēstures mēslainei jau pašā sākumā.

Pēdējos gadu desmitos parādījies nozīmīgāks galvenais varonis — jauna tipa personība, kas pārstāv nevis uzvaru, iekarošanu un triumfu, bet gan atsacīšanos, atkāpšanos un demontēšanu. Mums visiem būtu jāatzīst šīs atteikšanās lietpratēji, jo mūsu kontinenta izdzīvošanas iespēja atkarīga no viņiem.

Tas bija Klauzevics, stratēģiskās domāšanas ģēnijs, kurš pierādīja, ka visgrūtākā no operācijām esot atkāpšanās. Tas attiecas arī uz politiku. Bet, ja varoņa spējas ir tieši proporcionālas uzdevuma grūtumam, tad iznāk, ka mūsu uzskati par varonību būtu ne vien jāpārskata, bet atkal jānostāda uz kājām. Ikviens kretīns var nomest bumbu. Bet ir tūkstoš reižu grūtāk ieroci padarīt nekaitīgu.

Tautas viedoklis, sevišķi Vācijā, atzīst tikai tradicionālos uzskatus. Tie pieprasa nodomu stingrību, nelokāmu politisko morāli, kuras augstākais princips ir uzticība idejai, ja vajadzīgs, ziedojot cilvēka dzīvību. Šādai nelokāmībai nav vietas atkāpšanās varoņu vidū.

Atteikties no ieņemamā stāvokļa nozīmē ziedot daļu no sevis paša. Tas nav iespējams, neatdalot personību no veicamā uzdevuma. Pieredzējis domātājs pauž savu politisko temperamentu, uzņemdamies šo nepieciešamību pats. Šis piemērs ir īpaši redzams, mūsu gadsimta totalitārās diktatūras demontējot.

Sākumā atkāpšanās pionieru nozīme bija gandrīz vai nemanāma. Ļaudis vēl aizvien apgalvo, ka Ņikita Hruščovs neesot zinājis, ko dara, ka viņš nav varējis aptvert savas rīcības sekas; galu galā, Hruščovs taču runāja par komunisma uzlabošanu, nevis par tā likvidēšanu. Un tomēr slavenajā referātā partijas divdesmitajam kongresam viņš iesēja pat vairāk nekā sēklu savam personīgajam kritienam. Viņa intelektuālie apvāršņi varbūt bija ierobežoti, stratēģija neveikla un uzvedība kaitinoša, tomēr šis valstsvīrs, pauzdams savus uzskatus, parādīja vairāk drosmes nekā jebkurš cits viņa paaudzes politiķis. Tieši Hruščova rakstura vieglprātīgās īpašības bija kā radītas šādam uzdevumam. Mūsdienās viņa kā varoņa apliecinājums visiem ir skaidri redzams: padomju impērijas demontēšana sākās ar viņu.

Vēstures demontētajā iekšējās pretrunas vēl vairāk izpaudušās Jānoša Kādāra karjerā. Šis vīrs, kurš pirms nepilna gada klusi un neuzkrītoši tika apglabāts Budapeštā, noslēdza paktu ar okupācijas varām pēc 1956. gada revolūcijas sagrāves. Runā, ka viņš esot atbildīgs par astoņsimt nāves spriedumiem. Viņa represiju upuri bija tikko apglabāti, kad šim vīram nācās ķerties pie uzdevuma, kas viņu nodarbināja nākamos 30 gadus, — pacietīgas komunistiskās partijas absolūtās diktatūras mīkstināšanas.

Ir pārsteidzoši, ka nopietna pretošanās izpalika, lai gan gadījās pastāvīgi šķēršļi un satriektas cerības, taču ar kompromisiem un taktisku manevrēšanu Kādāra iesāktais process nepielūdzami virzījās uz priekšu. Grūti paredzēt, kā bez ungāru precedenta būtu sācies Austrumu bloka sairums. Kādāra kā jaunu ceļu cirtēja nozīme nav apstrīdama. Tajā pašā laikā kļuva skaidrs, ka viņš nebūs kopā ar spēkiem, kuriem pats palīdzējis atraisīties. Kādārs bija vēstures demontētajā prototips: darīdams savu darbu, viņš mazināja personīgo ietekmi. Enerģija, ko viņš iekustināja, pameta viņu malā, un viņu apraka personīgie panākumi.

Ādolfo Suaress, spāņu falangas ģenerālsekretārs, kļuva par premjerministru pēc Franko nāves. Ar rūpīgi sagatavota apvērsuma palīdzību satriecis režīmu, viņš nodeva varu savai partijai un īstenoja demokrātisku konstitūciju — šī operācija bija delikāta un bīstama. Suaresu nevadīja nojauta kā Hruščovu — drīzāk ārkārtīgi saprātīgi, inteliģenti apsvērumi; militāram pučam būtu sekojušas asiņainas represijas un varbūt pat jauns pilsoņu karš.

Suaress bija valdībā jau Franko režīma laikā, izmantojot visas tā priekšrocības. Ja viņš nebūtu piederējis varas virsotnēm, viņa spēkos nebūtu atcelt diktatūru. Tajā pašā laikā Suaresa pagātne viesa nemitīgu neuzticību visos demokrātos. Patiešām, Spānija līdz šai dienai nav viņam piedevusi. Savu bijušo biedru acīs viņš ir nodevējs, savukārt tie, kuriem viņš attīrījis ceļu, uzskata viņu par oportūnistu. Atteicies no vadošās lomas pārejas periodā, Suaress tā arī pilnībā nav atguvis agrāko sabiedrisko stāvokli. Viņa loma republikas partijas sistēmā ir neskaidra. Atkāpšanās varonis var būt pārliecināts tikai par vienu lietu — savas dzimtenes nepateicību.

Gandrīz vai traģiska morālā dilemma ir Vojceha Jaruzeļska liktenī. 1981. gadā viņš izglāba Poliju no gandrīz neatvairāmas padomju agresijas. Šāds atrisinājums maksāja komandanta stundas ieviešanu un visu toreiz neoficiālās opozīcijas vadoņu, kas šobrīd ir valstī pie varas, internēšanu. Jaruzeļska politikas veiksmīgās atbalsis neaiztaupīja viņam tautas sašutumu, liela daļa poļu līdz pat šai dienai raugās uz viņu ar neslēptu niknumu. Ar savām stīvajām manierēm un acīm, kas paslēptas aiz tumšām acenēm, viņš personificē patriotu, kurš kļuvis par mocekli, šis politikas svētais Sebastjans būtu Šekspīra cienīgs tēls.

To pašu nevar teikt par viņa sekotājiem. Egons Krencs un Ladislavs Adamecs vēsturē acīmredzot atstās tikai zemteksta piezīmi: viens — parodisku, otrs — nenozīmīgi "buržuāzisku" varonīgā arjergarda versiju. Taču ne vācieša smaids, ne čeha tēvišķā sejas izteiksme nepiesedz to lomu, kas viņiem vēsturiski bijusi.

Šī brīža paralizējošā klusumā, kad viena puse gaida, kad otra sakustēsies, bet nekas nenotiek, kādam pirmajam jāieklepojas, jāizdveš pirmais apslāpētais čuksts, lai iekustinātu lavīnu. "Kādam jābūt par asinssuni," esot teicis viens no vācu sociāldemokrātiem. Pēc septiņdesmit gadiem vajadzēja izjaukt asinssuņa nodomus, un tomēr, tas bija komunistu Pulčinella, kas pārtrauca nāves klusumu. Neviens nesargās šīs personas piemiņu. Tāds fakts patiešām ir piemiņas vērts.

Īstais demontēšanas vadonis tomēr pats ir tās dzinējspēks. Mihails Gorbačovs ir šī procesa iniciators, un pārējie, gribēdami vai ne, var vienīgi censties turēties viņam līdzi. Viņš ir — un par to mēs šobrīd varam būt pārliecināti — vēsturiska personība. Uzdevuma, ko viņš uzņēmies, apjomam nav precedenta. Viņš cenšas demontēt vienu no pēdējām divdesmitā gadsimta impērijām bez spēka pielietošanas, bez panikas, mierīgā ceļā. Vai viņam būs panākumi, redzēsim nākotnē; viņš jau ir sasniedzis to, ko mēs vēl pirms pāris mēnešiem uzskatītu par neiespējamu.

Gorbačovam nav ilūziju par savu popularitāti dzimtenē. Lielākais neagresīvās politikas ierosinātājs ik uz soļa saskaras ar prasībām pēc kaut kā pozitīva, it kā cilvēkiem pietiktu ar solījumiem par vēl vienu zelta nākotni, kur ikviens saņems par brīvu ziepes, raķetes un brālīgu mīlestību ... un visu to pēc savām vajadzībām, it kā būtu vēl kāds cits ceļš uz priekšu, nevis atkāpšanās, it kā būtu vēl kāda cerība uz nākotni, nevis milžu atbruņošana un meklējumi, kā izkļūt no murgiem normālā dzīvē.

Mūsu varonis riskē ar dzīvību ik uz soļa, iedams pa šo teku. Gan pa labi, gan pa kreisi viņu aplenc ienaidnieki, jauni un veci, klusi un skaļi. Kā jau varonis, Mihails Gorbačovs ir ļoti vientuļš cilvēks.

Ne jau tāpēc mums vajadzētu aizrauties ar ievērojamākiem vai mazāk ievērojamiem demontēšanas varoņiem — viņiem mūsu sajūsma nemaz nav vajadzīga. Ikviens piemineklis būtu lieks. Taču pienācis laiks uz šīm personībām skatīties nopietni, pavērot, kas tām kopīgs un kas atšķirīgs. Politiskā ētika, kas atzīst tikai labo un ļauno, šeit īsti neiederēsies.

Kāds vācu filozofs reiz teicis, ka uz gadsimta beigām jautājums būšot nevis par pasaules uzlabošanu, bet gan par tās glābšanu, bet tas, starp citu, attiecas ne tikai uz tām diktatūrām, kuru rūpīga demontēšana notikusi mūsu acu priekšā. Arī Rietumu demokrātijas atrodas uz vēl nebijuša sairuma sliekšņa.

Militārais aspekts ir tikai viena no problēmām. Mums jāatsakās arī no savām nepārliecinošajām pozīcijām parādu cīņā ar Trešo pasauli, un visgrūtākā atkāpšanās no visām būs karā ar biosfēru, ko esam izraisījuši jau industriālās revolūcijas pirmsākumos. Pienācis laiks mūsu pašu sīkmanīgajiem valstsvīriem censties līdzināties demontēšanas lietpratējiem.

Enerģijas vai transporta politika, kas tiešām būtu šī vārda cienīga, var īstenoties tikai pēc stratēģiskās atkāpšanās. Dažas lielas rūpniecības nozares — ne mazāk draudīgas kā vienpartijas sistēma — būtu jālikvidē. Drosme un pārliecība, kas nepieciešamas, lai to īstenotu, diez vai būs mazāka kā tam komunistu ierēdnim, kas saņēmis dūšu darīt galu savas partijas monopolvarai.

Taču tā vietā mūsu politiskā vadība jūtas kā uzvarētāja, nododamās smieklīgai pozēšanai un pašapmierinātiem meliem. Tā ļauni priecājas un nogaida, domādama, ka pati veidos nākotni ar vienkāršu nogaidīšanu. Tai nav ne mazākās jēgas par uzupurēšanās morālo imperatīvu. Tā neko nesaprot no atkāpšanās politikas. Tai ir vēl daudz jāmācās.

No angļu valodas tulkojusi Laima Žihare.
Avots, 1990. g. augusts