. Rainis: Dažādu laiku dzejoļi

PATS

Priekš citiem darbodamies, attīsti
Pats savus spēkus negurstošā karā —
Un mūžīgs darba lauks būs tavā varā
Un mūžam jaunots spēks un ieroči.
Bet sargies būt kā nabadzīgie garā,
Kas, sevi projām sviežot, laimīgi —
Uz tevi spļaus un samīs tevi barā.
Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver,
Pats esi kungs, pats laimei durvis ver.

JAUNA GADUSIMTEŅA NAKTS DOMAS
Fragments

I

Man apkārt trimdas aukstais tuksnesis:
Še droši sēdēt man, še laika daudz;
Iz lielās tāles jauno gadsimteni
Var agrāk, skaidrāk redzēt atnākam, —
Un mīļā dzimtene guļ manā priekšā
Kā plaši izplatīta balta sega,
Ar zilu jūras lentu apšūta;
Zem baltās segas svaigi kapi - - -
No svaigiem kapiem svaigas asins kūp,
Nupat tik izlietas, jo tiešām tās
Bij pārāk karstas vecam gadsimtenim.
Jauns gadsimtens varbūt tās lietā liks.

II

Kā zaglis naktī, tā viņš atnācis,
Tik lēniem, nedzirdamiem glūņas soļiem,
Bet pēkšņi durvis brakš, — un mūža slieksnis,
Tik zobens ass, tik zibens īss — ir pārkāpts,
Un acu priekšā sarkans izplešas
Kā ziemeļblāzma — jaunais gadsimtenis,
Viņš virsū veļas milzīgs, plašs un smags.
Bet mūža durvis rībot cieti krīt,
Un laiks gar durvīm šņācot aizšaujas. —
No jaunā gadsimteņa aukstums dveš,
Ap kājām kūpot viļņo garaiņi,
Aiz viņa draudošs, noslēpumains tumsums,
Tik zvērās acis dzirkst iz segtā vaiga.

VECAIS RUPUCIS

Reiz dzīvoja vecs, vecs rupucis,
Pils tumšākā kaktā ielīdis;
Tik ilgi viņš ārā nenāca,
Līdz kurls, mēms, aklis palika,
Līdz tika pret visu, visu vienaldzīgs,
Bez gala īdzīgs un — saprātīgs.
Tad uzdeva viņam, lai uzlūko,
Ka visur prātību ievēro,
Ka domas un runas, un rakstieni,
Ka viss, viss būtu tik prātīgi,
Lai viss pa vecam paliktu vien,
Lai rimtos, kas aplam meklē un skrien.
Un uztupās virsū rupucis
Uz visu, kas garā bij uzdīdzis,
Viņš visu, kas dzīvs bija, koda nost
Un sazelēja, ko nespēja kost.
Cik tāli tas ķetnām aizsniedza,
Ap viņu apkārt viss nonīka.
Bet aklam tik taustes aploks, — tas šaurs,
Viņš neredz, ka apkārt zaļo maurs,
Ka maurā puķes un krūmi zied;
Kurls nedzird, ka tūkstoškārt ziedons dzied.
Zēni veci ar zariņiem kairina,
Viņš nevarīgs ģifti izspļauda.
Uz viņu vairs negriež vērības,
Tam garām dzīve aizsteidzas.
Bet rupucis savelkas niknumā,
Pats sevī mazs maziņš čokurā,
Un raujas, un raujas, līdz sakaltīs,
Ja sakaltis nau vēl, tad notiks tas drīz.

MAZIE DARBI

Nenogrimt mazajos darbos
Un ikdienā nezaudēt zvaigznes;
Dūmains un putekļains darbs,
Gaišas lai debesis stāv.
Sīkumos izšķiežas darbi,
Velk cilvēku sīkumu līdzi, —
Lieluma mērķis tik vien
Sīkumiem nozīmi dod.

NABAGA BRĀLIS

(Romances fragments)
Ak, viņi liks mani lodēm šaut,
Sirdi un dzīslas pušu man raut!
Brāli, mans brāli, mans brāli!
Brāli, mans mīļākais, to vēl tie spēj —
Mūžam tie neiespēs likt tevim vaidēt!
Sajūsmas liesmas iz acīm tev staros,
Nāvē brāļi par tevi vēl karos —
Tas tevim paliek, mans brāli!

MODERNA INTELIĢENCE

Jūs esat tā kā lapas,
Ko vējš ir atrāvis, —
Kur jūsu balsts un pieturs?
Dzīvs sakars iziris.
Kur uzpūš kāda strāva
Vai nieka vēsmiņa,
Jūs aizklīstat tām līdzi
Bez paša satura.
Tik daudz jūs gaisos griezti,
Ka gluži apjūkat,
Ka vairs nevienai vēsmai,
Ne strāvai neticat:
Ka paši savus dievus,
Ko vakar cēluši,
Jau šodien metat zemē
Kā bērni lellīti.
Jums gars ir ticis neass
Un spējas sīkušas,
Vairs neizšķirat strāvu
No sīkas vēsmiņas.
Bet lielā gaisa strāva
Arvien un straujāk plūst,
Jūs sānis met un dziļāk
Uz pašu zemi grūst.

ZIEDU SVĒTKI

VII

Saule spulgo zibsnīdama,
Tumsai zaļš gar acīm metas:
«Dej nu, dej pār zemi, jūru,
Iekšā iespīdēt jau nespēj —
Ziemeļos pusasi dziļi
Sākas neskarts mūža ledus:
Jūrā pussimts asu dziļi
Sākas neskarts mūža tumšums,
Iet piecpadsmit tūkstots asis;
Tumsībā tur zivis staigā
Pašu lampiņām, bez saules,
Augšā kāpt tām draudē nāve:
Visas iekšas ārā spiežas.»
Pretī smejas jūras viļņi,
Zivis lec kā saules mirgas:
«Lai tev dzelmē nakts un nāve,
Augšā saule valda dzīvi
Vienās gavilēs un vizmās.»

AUGSTUMĀ

No tāles dzirdu: aizšalc lieli vēji;
Dun dobji kritieni, kaut kas vēl lūst;
Kaut kur vēl vārstās logs un aizkrīt spēji,
Bet trokšņi klūpot bezdibenī grūst.
Ap mani klusums izklāj klaju telpu;
Kā viegla migla saulē — mākons kūst.
Un augšā zilā debess aiztur elpu.
Sirds pēkšņi līdzi klust, tik bail tai top,
Ak, sirds, tev pašai sevi jāsastop.

***

Cik sapņa izmodos, cik darba trokšņa,
Tik sāpes jutu kā no dziļas vāts,
Ko rokā iegrauzusi dzelžu sprādze;
Tik dziņu jutu kā no zemes uguns,
Kas neiedegta deg kopā mūžiem sen.
Es neapjēdzu sevi, kur es? kas es?
Ko sāpes grib, ko pasaule, ko dziņa?
Jo dzina meklēt sevi pasaul?
Un izprast sevi, pasauli un mieru. —
— Es metos septiņšķērpu pasaulē.
Viss nāk un iet, un zūd — un manis nau;
Kur tveru pasauli, tur tās — vairs nau;
Kur liekos mierā, grimst — un turmes nau;
Viss vaidot mainās, visā sāpes rit.
— Vai pašās sšpēs ir tā būtība?
Es sāpju vāti berzu līdz pat nāvei,
Līdz acis melnas metās, lūpas zilas: —
Nau sāpēs būtības! — nau pašā ļaunā,
Nau pašā nāvē! — nāk un iet, un zūd,
Un bālst priekš vientulības mēļā vaiga.
Ļauns, sāpes, nāve, maiņa, pasaule
Tik mutuļveidi tur, kur vārās visums,
Un viens tik ir un bij, un būs, un paliek:
Tā pati meklētāja dziņasdvēsle
Un pati meklējamā aizsaule.
Tās abas lielās būtības ir viena:
Top dvēsle liela — apņemt aizsauli,
Top aizsaule ar dvēsli — prasmē dzīva;
Un, abām plūstot vienā būtībā,
Top laime, miers un gals, un jaunais sākums.

Skan sērās vēja kokle sārtā miglā,
Mirdz rasas vaiņags tāļumā aiz manis,
— Es ritu, projām ritu.

VĒJA KOKLE

Noslēgt ar pasauli mieru,
Kad krūtīs rok nemiers kā kurmis?
Kaisles un kārojošs gars,
Ilgas un sūrstoša sirds?
Lēnas un laimīgas acis
Kā zvaigznes uz cilvēkiem staros:
Sevī lai neviļņo gars,
Sevi lai nevaino sirds.

ATVĒRTA ROKA

Man liktens atgūtēm ir devis:
Man zaļo zeme, man saule silst,
Man viņpus upes kalni zilst,
Man nakti debess zvaigznēm pilst,
Man — trūkst tik māju, jūras, tevis.

GAUSAIS ASUMS

Šīs klusās sāpes manas pēdējās.
Pēc tām es nejutīšu vairs nevienas.
Bet viņas manas acis neatstās
Un manu sirdi turēs visas dienas.
Šī ugunsgruzde mana pēdējā,
Šī sērā dūjas balss, kas nezin mienas,
Šīs mūžadūņas jūras dziļumā.
Un lēns ir zemesdienu laimes dilums
Un ērkšķu vaiņags gausā asumā,
Un garā vakarā stāv bālais zilums.

Kluss mūžam gaida šausmās ķirmjatikšis;
Tumšzilā bedrē čūsku vaiņags vījas,
— Es ritu, pretī ritu.

ĪSĀ LAIPA

Es gribu laipu pāri likt
Pār nakti, —
No dienas dienā taisni tikt,
Negantos sapņus nesatikt
Pa nakti.
Mana laipa negrib sniegt
Pār nakti!
Grib dienām tikties liegt,
Neļauj man acis cieti miegt
Pa nakti.

DABA UN DVĒSLE

Daba nezin, cik tā liela,
Saule nezin, cik tā karsta,
Debess nezin, cik tā dziļa.
Debess plēš sev melno krūti,
Miljoniem līst sauļu lāsas,
Nau tām skaita tukšā plaismā.
Saule izšauj kvēļu vālus,
Iededz dzīvi leduszemē, —
Patei sirds ir sadegusi.
Zeme liesām akmens rokām,
Turot jūru cietā klēpī,
Dziļā miegā iet ap sauli.
Straumes tekot tumši taustās,
Upēm izdurtas ir acis,
Strauti akli klūp pār klintīm.
Dailes kauss, pār jūru izliets,
Balti puto, sārti blāzmo —
Jūra nejūt dailes plūsmu.
Zemes klēpim sprakstot izverd
Smaragds, safīrs, rubīns, dimants:
Greznās krāsas mirdz bez dzīves; —
Zemes klēpim trīsot izaug
Sīciņš stādiņš ziliem ziediem, —
Stādiņš zin, cik ziedi zili;
Lielā jūras bezgalībā
Sīkā čaulā izbrauc dvēsle, —
Dvēsle zin; cik jūra plašā;
Dvēsle zin, cik daba liela,
Dvēsle zin, cik saule karsta,
Dvēsle zin, cik debess dziļa.
Vēl tik vienu dvēsle nezin,
Cik tā pati skaista, dziļa,
Zinās vēl i nezināmo.

PILNĪBA UN TUKŠUMS

*

Visa pasaule še manā klēpī,
Pilnību no viņas skūpstot sūcu —
Tukšumu man dos, kad nebūs tevis.

*

10. 12. Es negribu iet, es nespēju.
Jupanki Jūka: tas, kurš raud asinis.
Kad tu jūti, ka sāc cilvēkus vairāk nicināt nekā mīlēt, — tad ir laiks: ej vientulībā un uz brīdi atpūties no pasaules. Tad iesi atkal ļaudīs un starosi.
Ak, briesmas!
Ak, mīļā, augstā, svētā!
Cik neprātīgas briesmas žņaudz dzīvi!
Es negribu šo dzīvi, es gribu citu.
Nakts lai visu klāj!
Nakts nesaka nekā.

*
Ir vienaldzība pazīme šim laikam.
Un visiem viņu laikiem, — lai ij man?
Kā Budam arī, — nē, tad labāk briesmas!
Es ciešu vēl. Es iešu vēl.
Es veikšu.

SIETS UN NESIETS

Tie visi dzīvo tikai savu laiku,
Kā mums būs saprasties?
Cik koks un puķe gaisā stiepjas brīvi,
Tik izsūta tie brīvi dvēsles stīgas;
Bet puķe zemē aug, tik pūkas lido,
Bet koks pie zemes siets, tik smarša brīva,
Bet viņu būtne visa laikā sieta!
Mēs nesieti nekur.
Kā mums būs saprasties?


***

Es mīlēju jūs visus līdzi silti,
Un alga man no jums —
Bij ļaunas valodas un sīki vilti.

*

Cik jūsu dvēsles, ak, ir nabadzīgas!
Ne saulē viņas kvēl,
Ne citu jūtām līdz trīs viņu stīgas.

*

Kaut es jūs sildīt spētu savām kvēlēm
Un stīgot jūs,
Lai sauli teiktu mēs ar tūkstots mēlēm.

*

I jaunie jūs, cik vecas jūsu domas!
Kad laiks man dos
Tos, kas ies izvest nākamības lomas?

***

Kas paliek mums no visiem svētkiem pāri?
— Uz svārkiem putekļi.
Mēs ejam atkal prom kā agrāk bāri.

*

Ne pārvērš svētku brīnums ikdienību,
Bet pārsauļo,
Un saule lēni plaucē nākamību.

(Dagdas piecas skiču burtnīcas)

 

Atlasījusi Ingmāra Balode.