1

Agrākos gados, vēl jauneklis būdams, Rainis bija pār mēru kautrīgs, sarka un bālēja ikreiz, kad vajadzēja uzrunāt kādu jaunkundzi vai publicēt dzejoļu krājumu. Vēlāk to nevarēja tik labi manīt dēļ bārdas un bezmiega naktīs nodzeltējušās ādas krāsas dēļ, tāpēc neviens Raiņa kautrīgumu vairs neņēma par pilnu. Reiz, vakariņas ēdot, viņš atteicās no tējas, bet palūgt pienu kautrējās. Tā arī apēda vienu pašu sviestmaizīti, izgāja laukā, vēl mazliet pakautrējās, tad iegāja istabā, pastāvēja pie krāsns, uzrakstīja dzejoli un devās pie miera. Bet pieniņu gribējās.
 

2

Raiņa mīļākā nodarbe bija gulēt gultā un domāt par savu niecību mūžības priekšā. Pasaule, kādu mēs to redzam, ir bezgalīga uz visām pusēm, domāja Rainis, taču tas, ko mēs redzam, ir vienmēr tikai šaurs un ierobežots redzeslauks. It īpaši, ja atrodamies tumšā guļamkambarī. Reiz, tā guļot, viņš gribēja pārvarēt miesas kuslo ierobežotību un sāka rakstīt dzejoļus, sarakstīja veselu krājumu vai divus, bet tad savīstīja kunkulī un apēda. Uz brīdi palika labāk. Ja īstu nemirstību viņam neviens nepiedāvā, tad nekam nav jēgas, domāja Rainis un visu atlikušo nakti nevarēja iemigt, baisu vēdergraižu mākts.
 

3

Par situāciju reālajā dzīvē Rainis sprieda pēc šokolādes sieriņa „Kārums” cenas pārtikas veikalos. Viņš bija sastādījis izsmalcinātu tabulu, kurā sieriņa cena korelēja ar gadalaiku miju un ekonomiskās lejupslīdes indeksu valstī, taču tika ņemti vērā arī subjektīvie momenti un sezonālās atlaižu akcijas. Starpsezonu atlaižu akcijas Rainis nevarēja ciest par visu vairāk, jo tās neiekļāvās viņa pasaules modelī. Cik reižu bija gadījies tā, ka veikalā sieriņam „Kārums” ir viena cena, bet izejot ārā no veikala ― uzreiz cita. Rainis to uztvēra kā noziegumu pret veselo saprātu un turpmākās četras dienas ieturēja gavēni.
 

4

Kad Rainis pirmo reizi satika Aspaziju, viņš nemaz nezināja, kas viņa tāda un cik viņai gadu, taču asinis tikpat iešāvās vaigā un prāti samulsa, tik vien par to iespēja domāt, kā Aspaziju tvert pie sidrabpupiem un miegt sev klāt, un karsti bučot, tad skriet prom un atkal vērsties atpakaļ. Taču vēsais intelektuālis sevī ņēma virsroku un viņi norunāja, ka turpmāki dzīvos kopā, viens rakstīs dzeju, otrs tulkos „Faustu”, tad otrādi, līdz kapa mala tos šķirs. Lieta tāda, ka abi bija pārliecināti materiālisti un ne par kādu nemirstību pat nesapņoja.
 

5

Kad Rainis tulkoja „Faustu”, viņš sevi vienmēr asociēja ar trakā zinātnieka tēlu, bet, kad lasīja Aspazijas tulkojumu, nevarēja noturēties, lai neiedomātos sevi Mefistofeļa ādā. Šādi saraustītas identifikācijas iespaidā tulkojums izdevās tīkami dihotomisks, taču dubultot honorāru neviens tikpat nevēlējās.
 

6

Naktīs itin bieži mokoties ar māgas sāpēm, Aspazija nekad nedzirdēja Raiņa krākšanu, aiz kam domāja, ka viņš caurām naktīm neguļ un sacer dzeju, taču patiesībā mēs šeit varam novērot perfektu aurālās izstumšanas fenomenu, ko Zīgmunds Freids aprakstīja savas „Skaņu interpretācijas” trešajā, nekad nepublicētajā sējumā, nodaļā ar nosaukumu „Savu Raini nedzird”.
 

7

Vairākas reizes dzīves laikā Rainis mira no garlaicības un bezdarbības. Vienreiz tas notika, kad viņš gulēja gultā un turēja filozofisku domu. Cilvēki, domāja Rainis, iedalās trijās kategorijās. Pirmie vienmēr dzīvo pagājības elsās. Otrie ― nākamības trīsās. Bet ir tādi, kas allaž dzīvo te un tagad, kā tajā televīzijas raidījumā, kur vakaros skatītāji zvana un jautā par to, kādā krāsā ir aura. Šos allažniekus Rainis uzskatīja par augstāku sugu, kas nedz laikam priekšā skrien, nedz pakaļā paliek. Allažnieki ir zemes sāls, domāja Rainis. Vēlāk šim atklājumam par godu tika nosaukta apdzīvota vieta Allaži un pat kāds alkoholisks dzēriens ar stipru ķimeņu piegaršu.
 

8

Rakstot lugas, Rainis nevarēja izturēt bēdīgo beigu tuvošanos, tāpēc parasti sāka no gala ― uzraksta par to, kā galvenais varonis tiek nodots vai iet bojā, bet tad jau, mierīgāku prātu ― ķeras klāt pie viņa jaunības un ganu dienu priekiem. Žēl tikai, ka dzīvē tā nevar, domāja Rainis vakaros, gulēdams gultā ar Aspaziju un vērdamies Kastaņolas saulrieta gleznainajā ainavā aiz loga.
 

9

Pēc nāves Rainis bieži ticis manīts, pārsteigtu sejas izteiksmi staigājam gar grāmatu antikvariātu plauktiem Čaka vai Barona ielās.