Jūlijs Daniels: Vai gribat iepazīties ar mūsu dzejnieku?
(stāsts)
Marts. Pavasaris jau izšķīlies, bet sniegs vēl turas, vēl ir auksts, un šķūnītis, kurā sagāzti darbarīki, — cirvji, zāģi, ķekši un pārējais inventārs —, vēl joprojām ir pievilcīgs centrs darba zonā. Šeit ir krāsniņa, šeit var uzvārīt čefīru vai kafiju, uzpīpēt pajumtē. Visu šo saimniecību izrīko Gunārs, mūsu avārijas (krāvēju) brigādes tabeļvedis, jauns, stalts, ļoti spēcīgs latvietis. Un dabiski, ka pie viņa no visas darba zonas pulcējas tautieši. Visi kā viens stalti, spēcīgi, sportiski. Visi — izņemot vienu. Arī tas ir augumā garš, bet fantastiski kalsns, gluži kā karikatūra. Garas, tievas rokas, caur ceļgalā pārplēstām darba biksēm redzama kāja — stiba, nūja, apvilkta ar ādu, ļoti gaišās acis šķiet milzīgas virs kalsnajiem, iekritušajiem vaigiem. Viņš raugās uz mani ar interesi, bet bez tās alkanās gatavības biedroties, kura verdot verd vairumā lāģernieku (es taču esmu populāra persona, savlaicīgi izreklamēta presē). Vienu, otru, trešo dienu mēs apmaināmies skatieniem, cienīgi palokām galvas tiekoties — izturam stilu. Beidzot tabeļvedis Gunārs vaicā: «Jūlij, vai gribat iepazīties ar mūsu dzejnieku?» — «Protams.».— «Ei, Knut!»
Tā es iepazinos ar Knutu Skujenieku. Viņš izcieš septiņu gadu termiņu par «sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem» — uzrakstījis vienu šaubīgu dzejoli, turējis mājās «Britu enciklopēdiju» un nav ziņojis par saviem paziņām. Paziņas, tā, starp citu, arī nav nekādas rozīņmaizītes — tie sprieduši par to, kā panākt, lai Latvija atrastos Polijas vai Rumānijas stāvoklī. Un, atbilstoši tam, nopelnījuši prāvus termiņus.
Dabīgi, mums tūdaļ pat atradās tūkstoši kopīgu paziņu un miljons kopīgu interešu. Galvenā interese — dzeja. Viņš šeit uzrakstīja un atdzejoja veselu lērumu dzejoju, cītīgi mācījās svešvalodas, izlasīja kalniem grāmatu. Vispār viņš man, slaistam un sibarītam, ir dzīvs pārmetums. Otrs tāds pārmetums — Andrejs Siņavskis, bet tas vismaz nav man acu priekšā; mūs abus priekšniecība tālredzīgi izvietojusi dažādos lēģeros...
Pret maniem poētiskajiem mēģinājumiem Knuts izturas aizbildnieciski uzmundrinoši: «Nekas, Jūlij, gan jūs vēl rakstīsiet niknāk...» Diezin vai. Pats viņš nebūt neraksta nikni, bet ar bezgalīgām skumjām, ar bezcerību:
«Kristus var nomirt, var augšāmcelties.
Revolūcija var pārvērsties kontrrevolūcijā.
Visdrošākā laika skaitīšana —
No vieniem lietiem līdz otriem.
Bet ja tie ir radioaktīvi?»
vai arī:
«Lokomotīve.
Elsojoša, neganta dzīve.
Ventilis, regulators un blīve.
Un vienā virzienā noteikta brīve —
Pa sliedēm.»
Vecākās paaudzes lāģernieki — latvieši pret Knutu izturējās vēsi, — tie nevarēja saprast, kā var nenodarboties ar politiku un neinteresēties par politiku. Viņi to uzskatīja bezmaz par nodevību. Manuprāt, tā būtu nodevība, ja viņš būtu aizgājis no literatūras politikā, ja nebūtu parādījušies klajā viņa folkloras pētījumi, ja nebūtu latviski ieskanējušies Lorka un Gabriēla Mistrāla, Aleksandrs Ostrovskis un Gogolis, ja viņš nebūtu atdzejojis dižo moldāvu poēmu «Miorica»...
Nesen iznāca viņa plāniņā dzejoļu grāmata, pirmā un pagaidām vienīgā, bet tādi dzejoļi, kādus es šeit citēju, grāmatā, protams, nav iegājuši. Tur nav iegājusi un neieies arī nelielā poēma «Neskaties atpakaļ!», kuru viņš uzrakstījis Mordovijā un kuru es turpat pārtulkoju krieviski.
Tulkojis Knuts Skujenieks.
Avots, 1989. g. jūnijs