Rainers Marija Rilke: Kā Krievijā sākās nodevība
Man ir draugs, kas dzīvo netālu no manis. Tas ir gaišmatains, paralizēts vīrs, kas sēž krēslā pie loga ziemu un vasaru. Viņš izskatās ļoti jauns, viņa sejā, kad viņš kaut ko klausās, dažkārt iezīmējas zēniski vaibsti. Bet ir arī dienas, kad viņš it kā noveco, minūtes viņa ķermenī pārvēršas par gadiem, un pēkšņi viņš ir kļuvis par sirmgalvi, kura nespodrajās acīs dzīvība gandrīz izzudusi. Mēs esam pazīstami jau sen. Sākumā mēs tikai saskatījāmies, tad neviļus uzsmaidījām viens otram, vienu gadu sasveicinājāmies un — Dievs vien zina, kopš kura laika — tagad pačalojam bez jebkādas izvēles par dažādām tēmām, kas ienāk prātā.
«Labdien!» viņš iesaucās, kad es reiz gāju garām un viņa logs vēl bija plaši atvērts bagātajam un klusajam rudenim. «Es jūs ilgi neesmu redzējis.»
«Labdien, Ēvald!» Es piegāju pie viņa loga, kā vienmēr to mēdzu darīt, kad eju garām viņa mājai. «Es biju izbraucis.»
«Kur jūs bijāt?» viņš jautāja, un viņa acīs atspoguļojās nepacietība.
«Krievijā.»
«Tik tālu?» Viņš paliecās atpakaļ un tad piebilda: «Kas par zemi ir šī Krievija? Ļoti liela, vai ne?»
«Jā,» es teicu, «tā ir liela, turklāt...»
«Vai uzdevu dumju jautājumu?» pasmaidīja Ēvalds un nosarka.
«Ne, Ēvald, taisni otrādi. Kad jūs jautājat, kas tā par zemi, tad man daudz kas kļūst skaidrs. Piemēram, ar ko Krievija robežojas.»
«Austrumos?» uzjautāja draugs.
Es padomāju: «Nē.»
«Ziemeļos?» pētīja tālāk paralizētais.
«Redziet,» es teicu, «ģeogrāfiskās kartes studēšana cilvēkus ir samaitājusi. Tur viss ir plakans un līdzens, un, kad tie ir iezīmējuši četras debess puses, tad viņiem liekas, ka viss ir skaidrs. Bet valsts taču nav atlants. Tajā ir kalni un bezdibeņi. Arī augšā un apakšā ar kaut ko jāsaskaras.»
«Hm,» nosprieda pie sevis mans draugs. «Jums ir taisnība. Ar ko Krievija varētu šajās abās pusēs robežoties?» Pēkšņi slimnieks izskatījās kā zēns.
«Jūs to zināt!» es iesaucos.
«Varbūt ar Dievu?»
«Jā,» es apstiprināju, «ar Dievu.»
«Tā,» saprotoši mans draugs pamāja ar galvu. Bet tad viņā pamodās šaubas. «Vai tad Dievs ir valsts?»
«Es nedomāju,» atbildēju, «bet primitīvajās valodās daudzām lietām ir viens un tas pats nosaukums. Tā ir valsts, ko sauc par Dievu, un tas, kas to pārvalda, arī ir Dievs. Vienkāršās tautas bieži vien nespēj atšķirt savu zemi no sava ķeizara — abi ir diženi un laipni, šausmīgi un lieli.»
«Saprotu,» lēni noteica vīrs pie loga. «Un vai Krievijā var pamanīt šāda kaimiņa klātbūtni?»
«To sajūt visur. Dieva ietekme ir ļoti spēcīga. Lai ko arī ievestu no Eiropas, Rietumu preces kļūst par akmeņiem, tiklīdz tās pārvestas pār robežu. Dažkārt tie ir dārgi akmeņi, kas der tikai bagātniekiem, tā sauktajiem izglītotajiem, bet no aizsaules, no otras valsts nāk maize, no kā pārtiek tauta.»
«Vai tautai ir maizes pārpilnība?»
Es vilcinājos ar atbildi. «Nē, tā nav, ievedumi no Dieva zināmu apstākļu dēļ tiek apgrūtināti.» Es mēģināju viņa domas novirzīt uz citu pusi. «Bet krievi ir daudz ko paņēmuši no šī kaimiņa ieradumiem. Piemēram, viņu ceremoniālu. Ar caru runā kā ar Dievu.»
«Tātad viņu nesauc par majestāti?»
«Nē, abus sauc par Tētiņiem.»
«Un abu priekšā krīt ceļos?»
«Abu priekšā krīt ceļos, dauza pieri pret zemi, raud un saka: «Esi man, grēciniekam, žēlīgs, tētiņ.» Vācieši, kas to visu novēro, apgalvo — necienīga verdzība. Man šajā ziņā ir citi uzskati. Ko nozīmē mešanās ceļos? Tas nozīmē, ka cilvēkam ir bijība. Vācietis domā, ka šādās reizēs pietiek noņemt cepuri. Tā jau ir — sveiciens, palocīšanās zināmā mērā izsaka to pašu, bet tie ir saīsinājumi, kas radušies zemēs, kur nav tik daudz telpas, lai visi varētu nomesties zemē. Bet šīs saīsinātās goddevības tagad lieto mehāniski, neapzinoties to jēgu. Tāpēc ir labi tur, kur ir telpa un laiks saglabāt un iedzīvināt visus paradumus, ko pauž skaistais un svarīgais vārds — godbijība.»
«Jā, ja es varētu, es arī nomestos ceļos,» sapņoja paralizētais.
«Bet Krievijā Dievs,» es pēc brīža turpināju, «ir cēlonis vēl daudz kam citam. Tur valda pārliecība, ka viss jaunais nāk no viņa — katrs apģērbs, katrs ēdiens, katrs tikums, un viņš pat pārbauda katru grēku, pirms tas tiek ieviests.»
Slimnieks pavērās manī, viņa sejā es lasīju izbailes.
«Tā ir tikai pasaka, uz ko balstās mani apgalvojumi,» es pasteidzos viņu nomierināt, «tā sauktā biļina, vācieši to varētu nosaukt par teiksmu. Es jums īsumā pastāstīšu tās saturu. Tās nosaukums ir «Kā Krievijā sākās nodevība».»
Es atbalstījos pret logu, paralizētais aizvēra acis. Tā viņš mēdza rīkoties, kad kāds stāstīja stāstu.
«Briesmīgais cars Ivans gribēja kaimiņu kņaziem uzlikt nodevas (meslus) un draudēja viņiem ar lielu karu, ja viņi nenosūtīs zeltu uz balto pilsētu Maskavu. Pēc tam, kad kņazi bija savā starpā apspriedušies, viņi atbildēja vienprātīgi: «Mēs tev uzdosim trīs mīklas. Ierodies dienā, kādu nozīmēsim, Austrumu zemē pie Baltā akmens, kur mēs būsim sapulcējušies, un pasaki mīklu atminējumus. Ja tie būs pareizi, mēs tev iedosim divpadsmit mucas zelta, ko tu no mums prasi.» Cars Ivans Vasiljevičs mēģināja pats saviem spēkiem izdomāt mīklu atminējumus, bet traucēja baltās pilsētas Maskavas daudzo zvanu skaņas. Tad viņš pasauca savus zinātniekus un padomniekus un katru, kas nespēja mīklas atminēt, lika aizvest uz plašo Sarkano laukumu, kur tajā laikā cēla Vasilija Svētlaimīgā baznīcu*, un tur nocirst galvas. Šādi kavējot sev laiku, ātri aizritēja dienas un nedēļas, un, sev par lielu pārsteigumu, viņš jau atradās ceļā uz Austrumu zemi, kur pie Baltā akmens to gaidīja kņazi. Ne uz vienu no mīklām viņš vēl nezināja atbildi. Ceļš bija garš un tāls, un viņam bija cerība — varbūt laimēsies satikt kādu gudro, kas varētu palīdzēt. Toreiz daudzi gudrie atradās bēgļu gaitās, jo karaļi bija piesavinājušies paradumu nocirst galvas gaišākajiem cilvēkiem, ja viņi tiem nelikās pietiekami gudri. Šādu gudro viņš tomēr nesastapa, bet kādā rītā ieraudzīja vecu, bārdainu zemnieku, kas strādāja baznīcas būvē. Zemnieks jau bija ticis līdz jumta krēsla pagatavošanai, un viņam atlika piestiprināt pie tā nelietas latas. Neizpratni izraisīja tas, ka vecais zemnieks allaž nokāpa no baznīcas jumta, lai paņemtu pa vienai no šaurajām latām, kas bija sakrautas kaudzē uz zemes, lai gan varēja katru reizi uznest augšā veselu saišķi, ievīstot to savā garajā kaftānā. Tā nu viņš kāpelēja augšup un lejup, un grūti bija iedomāties, kad visas neskaitāmās latas būs novietotas savās vietās. Tādēļ caru pārņēma dusmas. «Muļķi,» viņš uzbrēca bārdainajam vīram (tas ir vārds, kādā Krievijā parasti uzrunā zemniekus), «tu labāk paņem prāvāku kāršu kaudzi un tad rāpies uz baznīcas jumta, tā būs vienkāršāk.» Zemnieks, kas šajā brīdī stāvēja uz zemes, apstājās, pielika roku pie pieres un atbildēja: «To tu atstāj manā ziņā, car Ivan Vasiljevič, katrs savā amatā ir labākais lietpratējs, bet, tā kā tu jāj šeit garām, es tev pateikšu triju mīklu atminējumus, kas tev būs jāpasaka pie Baltā akmens Austrumu zemē, un tavs ceļamērķis nav nemaz tik tālu.» Un viņš iedīdīja caram pēc kārtas visus trīs atminējumus. No brīnumiem cars gandrīz aizmirsa pateikties. «Ko lai tev iedodu par atlīdzību?» viņš beidzot atguvās. «Neko,» atbildēja zemnieks, paņēma vienu latu un gribēja kāpt pa pieslietajām kāpnēm. «Pagaidi,» pavēlošā balsī viņam uzsauca cars, «tā nevar, izsaki kādu vēlēšanos!» «Nu, tētiņ, ja tu tā pavēli, dod man vienu no divpadsmit zelta mucām, ko tu saņemsi no kņaziem Austrumu zemē.»
«Labi,» piekrita cars. «Es tev došu vienu mucu zelta.» Un viņš steigšus devās ceļā, lai neaizmirstu mīklu atminējumus.
Vēlāk, kad cars ar divpadsmit zelta mucām bija atgriezies no Austrumu zemes, viņš ieslēdzās Maskavā savā pilī, kas atradās piecvārtainā Kremļa vidū, un izbēra vienu mucu pēc otras uz kādas zāles spožās grīdas. Izauga vesels zelta kalns, kas meta lielu, melnu ēnu uz sienas. Savā aizmāršībā cars bija izbēris arī divpadsmito mucu. Viņš gribēja to atkal piepildīt, bet viņam bija žēl noņemt tik daudz zelta no lielās kaudzes. Nakti viņš izgāja pagalmā un iebēra tukšajā mucā smalkas smiltis, līdz tā bija līdz trīs ceturtdaļām pilna, tad atgriezās klusām savā pili, uzbēra zeltu pāri smiltīm un nākošajā rītā nosūtīja mucu ar ziņnesi uz plašās Krievijas novadu, kur vecais zemnieks cēla savu dievnamu. Kad tas ieraudzīja ziņnesi tuvojamies, viņš nokāpa no jumta, kas vēl joprojām nebija gatavs, un iesaucās: «Nenāc tuvāk, mans draugs, jāj atpakaļ ar savu mucu, kas satur trīs ceturtdaļas smilšu un tikai vienu ceturtdaļu zelta. Man tā nav vajadzīga. Saki savam kungam, ka līdz šim Krievijā nav notikusi nodevība. Bet viņš pats varēs vainot sevi, kad pamanīs, ka ne uz vienu vairs nebūs iespējams paļauties, jo tagad pats ir parādījis, kā tiek izdarīta nodevība. Un no gadsimteņa uz gadsimteni viņa piemērs visā Krievijā atradis daudz atdarinātāju. Man zelts nav vajadzīgs, es varu iztikt bez zelta. Es negaidīju no viņa zeltu, bet patiesību un taisnību. Viņš mani pievīla. Pasaki to savam kungam, šim briesmīgajam caram Ivanam Vasiljevičam, kas ar savu ļauno sirdsapziņu un savā zelta tērpā dzīvo baltajā pilsētā Maskavā.»
Pajājis kādu brīdi, ziņnesis pameta skatienu atpakaļ, zemnieks un viņa baznīca bija pazuduši. Arī latiņu kaudze bija pazudusi, un viņa priekšā izpletās tukšs, līdzens lauks. Tad viņu pārņēma šausmas, viņš trieca savu zirgu Maskavas virzienā, aizelsies nostājās cara priekšā un diezgan nesakarīgā valodā izklāstīja, ko bija pieredzējis. Piebilstot, ka šķietamais zemnieks nav bijis nekas cits kā Dievs.»
«Vai viņam bija taisnība?» jautāja klusi mans draugs pēc tam, kad stāsts bija beidzies.
«Varbūt,» es atbildēju, «bet ziniet, tauta tomēr ir māņticīga, taču tagad, Ēvald, man jāiet.»
«Žēl,» paralizētais vaļsirdīgi noteica. «Vai jūs drīz man atkal pastāstīsiet kādu stāstu?»
«Labprāt, bet ar vienu noteikumu.» Es vēlreiz piegāju pie loga.
«Kādu?» brīnījās Ēvalds.
«Jums jāapņemas šos stāstus reizēm izstāstīt apkārtnes bērniem,» es lūdzu.
«Bet bērni tagad tik reti nāk pie manis.»
Es viņu mierināju: «Viņi nāks. Acīmredzot pēdējā laikā jums nav bijusi patika viņiem kaut ko stāstīt. Varbūt jums nebija stāstāmā, vai arī jūs nomāca materiāla bagātība. Bet, ja jūsu rīcībā ir īsts stāsts, vai to var noslēpt? Nekādā ziņā, labas domas ātri izplatās, sevišķi bērnu vidū. Uz redzēšanos!» Un es devos projām.
Bet bērni noklausījās stāstu vēl tajā pašā dienā.
* To cēla no 1555. līdz 1560. gadam. — Tulk. piezīme.
Tulkotāja paskaidrojums — Ivans IV Vasiljevičs dzīvoja no 1530. līdz 1584. gadam, Maskavas lielkņazs no 1533. gada, pirmais Krievijas cars no 1547. gada.
Tulkojis Edgars Tomers.