Marts Pujāts: Realitāte

(eseja)

Kāpēc un kā ir radusies nepieciešamība pēc īste­nības (skaidrības labad nesaskatīšu īpašas at­šķirības starp jēdzieniem realitāte, īstenība, patiesība, skaistums u. tml,, agrāk vai vēlāk visi viņi cēlušies no kāda indoeiropiešu pirmvalodas pirmvārda)? Ja atbildēsim uz šo jautājumu, kas būtībā ir jau­tājums par objektivitāti, tās kritērijiem, ģenēzi, priekšnoteikumiem, jautājums par uzvedības, iztu­rēšanās, vārdu sakot, visvisādu normu esperanto ie­tekmi uz mums, cik lielā mērā šā kodeksa bezgalīgā izstrāde ir vadāma, cik lielā mērā tā ir stihiska, tad ie­raudzīsim to otro, it kā mūsu kopējam labumam tie­ši nevajadzīgo, ne pie kāda taustāma gala nenovedošo realitātes, tā teikt, pretmetu, vilinošu, kņudinošu, ambīcijas, greizsidību, mīlestību, naidu, citiem vārdiem - emocijas ģenerējošu substanci, kas darbo­jas kā dzinulis, kā pamudinājums, lai vispār kaut ko pasāktu. Vai tiešām šis spēks ir pretmets, vai šīs reali­tātes ir tik paralēlas, kā tās mēdz mālēt, uzzināsim nākamajā rindkopā.

Nav šaubu, ka spēles noteikumi savu optimālo stāvokli sasniedz pakāpeniski. Viss sākas ar mežonīgu improvizāciju, kas diezgan šausmīgi un interesanti tiek iegrožota, līdz beidzot izskatās pēc stacijas pulk­steņa - nākotnes relikta, pieminekļa spēles noteiku­miem, kas ir notiesājuši pašu spēli un tagad nododas kanibālismam. Lai tiktu skaidrībā par šīs pie varas eso­šās realitātes nosacījumu atbaidoši intriģējošo dabu, būtu jāievēro un jāpavēro tie pirmķieģelīšt, no ku­riem Lucifera mākslas darbs ir veidots. Jocīgi šķiet tas, ka inertās ieradumu masas, netransponējamās sazi­ņas skaņkārtas pamatā šurpu turpu šaudās vētru un dziņas kristāli, visuresoši un visu griboši kā sešpa­dsmitgadīgs pusaudzis uz sniega dēļa. Enerģisks, pār­galvīgs, žirgs pirmavots baro kūtru Laimes Lāci - rea­litāti - milzīgu, rupji tēstu, praktiski nemanevrējamu prāmi, kurš kuģo no Rīgas uz Valku. «Uz platformas stāvu es viens.» Saprotams, dīvainā informācijas un faktu sulā mirkstošais pasaules modelis ar sa­vām neveiklajām salaiduma vietām, — ētiskajiem diskursiem eksaktu mērķu vārdā, ak vai, nav labākas vides depersonalizācijas kulta zelšanai un plaukšanai. Šajā vietā rodas nepie­ciešamība pēc īstenības mērinstru­mentiem, pēc tāda kā konteksta sek­stanta, ar kura palīdzību varētu ie­dzīvināt sevi kādā noteiktā vietā, no­vietot sevi uz kādas konkrētas plat­formas, kuras robežas iezīmētu tava spēja tās apjaust. Pols Viriljo esejā Inerces spēks jau norādījis, ka mūžī­gā jautājuma vietā kas es esmu? nā­cis jautājums kur es esmu? Respektī­vi, tu esi tikai tad, ja tu esi kaut kur. Bet lai kaut kur būtu, lai kādā vietā sevi iestiprinātu, ir jāizklāsta savs sa­turs, savs kopsavilkums iepazīšanās tipa anketā, turklāt izmantojot vis­pārpieņemtos saziņas līdzekļus. Galī­gi nav būtiski tavi kaut kādi unikālie parametri, vienīgais, kas tevi atšķir no pārējiem (šis jēdziens liekas ap­šaubāms, jo paredz vienotas datu bā­zes esamību; lai nu tā būtu), ir vieta un šīs vietas atšķi­rība no citu vietām.

«Tai vaidziņš kā medus un piens.»

Kādā cigarešu reklāmā mūs mēģināja iekārdi­nāt uzpīpēt šīs cigaretes, sakot, ka tā esot «cita reali­tāte». Tagad nav īstais laiks un īstā vieta apspriest re­klāmas pīļrunas ieroču iedarbīgumu, drīzāk pievērsī­simies robežas fenomenam un robežas kā izslavētas kārdinātājas reputācijai. Daudz ir pētīta dažādu ģeometrisko (ne tikai) figūru psiholoģiska nozīme. Šobrīd, pēc manām domām, figūras formas mistisko uzlādētību ir aizstājusi figūras un to, kas nav šī figū­ra, jeb ne-figūras attiecību dzirksteļojošā spriedze. Citiem vārdiem, robežas šarms magnetizē vairāk ne­kā tas, kas ir šaipus vai taipus. Proti, pa visādām ķēķa psihoanalīzēm izvazātais aizliegtais auglis tiek mek­lēts un atrasts uz robežas, vēl vairāk, var iztikt arī bez tās, galvenais, tai pastāvētu robežas eksistences ie­spējamība. Tas ir tas mirklis pirms orgasma, kas, pie­kritīsiet, ir visforšākais. Bet pats fascinējošākais ir tas, ka pilnīgi pietiek ar šā mirkļa iespējamību, lai viss turpinātos.

Mēs apskatījām savādo simbiozi, kur aktīvā, rosī­gā subjektivitāte ēdina nekustīgo realitāti, gluži kā bišu mātes attiecības ar pārējām bitēm. Tomēr šajā procesā iesaistītajiem ir iespējams tajā nepiedalīties, ir iespējams izvēlēties. Procesa veiksmīgai kontinuitā­tei pat ir vajadzīgs, lai kāds no dalībniekiem domātu, ka nekāda tāda procesa vispār nav, nav tāda visaptve­roša, pašregulējoša, pašiznīcinoša veidojuma, kurš piedzimst un nomirst ar tevi reizē. Realitātes brīnu­mu uztur tas īpatnais latentais stāvoklis, kādā tā ir, pilnīgā saplūšana ar attiecīgajām smadzenēm, kuras par to domā, spēja aktivizēties, ģenerēt nākotni, brī­dī, kad tiek meklēta vieta, un tālāk atkal darboties autopilota režīmā. Realitātes brīnumu uztur robeža - visnarkotiskākā tās īpašība, kas liek ticēt un rīkoties, sevi iztēlojot par līdzekli, lai gan patiesībā ir mērķis. Realitātes brīnumu uztur tās šķietamā interaktivitāte, tās pārsteidzošā līdzība ar zemeslodi. Realitātes brīnumu uztur laiks un telpa, kas liek man izzīst no pirksta savas koordinātas, lai tikai beidzot es būtu, tā­dējādi mani padarot par laika un telpas patriotu.

Tādējādi mani padarot par realitātes patriotu.