Ingmars Bergmanis: Čūskas āda

Šī eseja sākotnēji ir tapusi kā runa Erasmus balvas ceremonijai Amsterdamā 1965. gada pavasarī, kurā Bergmanis nevarēja piedalīties slimības dēļ. Esejai ir tikpat būtiska loma Bergmaņa uzskatu par filmu veidošanu attēlojumā 1960. gados kā „Filmas veidojot” un „Man katra filma ir pēdējā” 1950. gados. Bergmanis noliedz domu, ka mākslai varētu būt dziedējoša vai terapeitiska funkcija. Viņš redz mākslinieku kā sevī gremdētu, bet zinātkāru pētnieku, kas atklāj un pēta pasauli sev aizsniedzamā attālumā.

 

No esejas:

„Mākslinieciskā radošā spēja man vienmēr ir atklājusies kā sava veida bads. Esmu ieskatījies sevī pastāvošajā nepieciešamībā ar zināmu iepriecinājumu, taču ne reizi visas saprātīgās dzīves laikā neesmu vaicājis, kādēļ šim badam ir jārodas un jāpieprasa remdinājums. Pēdējo gadu laikā, badam mazinoties un tiekot pārvērstam par kaut ko citu, man ir sācis šķist svarīgi mēģināt izveidot iemeslu savai ”mākslinieciskajai aktivitātei”. [..]

Visnotaļ neapšaubāmi šķita tas, ka tieši kino būs manis izraudzītais izteiksmes veids. Es padarīju sevi saprotamu valodā, kas varēja pateikt vairāk par vārdiem, kuru man trūka, par mūziku, ko es nekad neesmu aptvēris, un gleznām, kas mani atstājušas vienaldzīgu. Pēkšņi es biju atradis iespēju atbildēt apkārtējai pasaulei valodā, kas tiešā nozīmē runā no dvēseles uz dvēseli, lietojot paņēmienus, kas gandrīz vai valšķīgā veidā izvairās no intelekta kontroles.

Es metos iekšā tajā medijā ar visu savu nolādēto bērnības badu un divdesmit gadus teju vai naidīgā neatlaidībā esmu pārraidījis un runājies ar sapņiem, juteklisko pieredzi, fantāzijām, ārprāta izvirdumiem, neirozēm, ticības konvulsijām un meliem. Mans bads aizvien ir pakāpeniski atjaunojies, nauda, slava un veiksme ir bijušas satriecošas, taču pamatā — nesvarīgas mana darba konsekvences. To sakot, es nevēlos noliegt to, ko esmu sasniedzis. Ticu, ka tam ir bijusi un varbūt aizvien ir sava nozīme. Taču mans mierinājums ir tas, ka redzu visu bijušo jaunā un mazāk romantiskā gaismā. Mākslai kā sevis apmierinājumam var būt sava nozīme — īpaši mākslinieka paša acīs.

Pašlaik situācija ir vienkāršāka, neinteresantāka un tai ir krietni mazāk spozmes.

Tagad, lai būtu pilnīgi godīgs, es atzīstu, ka uzskatu mākslu (un ne tikai kinomākslu) par nesvarīgu.

Literatūra, glezniecība, mūzika, kino un teātris ir sākušies paši no sevis un radījuši sevi. Rodas un tiek iznīcinātas jaunas mutācijas un kombinācijas; no ārpuses uzlūkotai, šai kustībai piemīt tāda kā nervoza vitalitāte — lieliskā mākslinieka aizrautība ar projektu, ar sevi un aizvien izkliedētāko publiku; tie ir tādas pasaules attēli, kas vairs nejautā, kādēļ viņi domā vai tic. Dažkārt mākslinieki tiek sodīti, uzlūkoti kā bīstami un kā tādi, ko derētu ierobežot un virzīt sev vēlamā gultnē. Taču lielos vilcienos māksla joprojām ir brīva, bezkaunīga, bezatbildīga un, kā jau teicu, tās kustība ir intensīva, teju vai drudžaina; man šķiet, ka tā atgādina čūskas ādu, pilnu ar skudrām. Čūska pati jau sen kā mirusi, izēsta no iekšas, un indes tai vairs nav; taču āda kustas, pārpilna rosīgas dzīvības.

Un tagad, pieņemot, ka man gadījies būt par vienu no šīm skudrām, man sev ir jāvaicā, vai aizvien ir iemesls turpināt to rosīšanos. Atbilde ir — jā. Pat ja es uzlūkoju teātri kā vecu un reiz mīlētu kurtizāni, kam reiz tikušas arī labākas dienas. Pat ja es, tāpat kā daudzi citi, uzskatu Rietumus par iedvesmojošāku parādību nekā Antonioni vai Bergmani. Pat ja jaunā mūzika rada mūsos sajūtu, ka jānosmok matemātiski retinātajā gaisā, pat ja gleznas un skulptūras tikušas sterilizētas un to vietā nākusi paralizējoša brīvība. Pat ja literatūra ir pārvērtusies nejaušā vārdu krāvumā, kurā nav nedz ziņojuma, nedz briesmu.

Ir dzejnieki, kas nekad neraksta, jo viņi veido savas dzīves kā dzejoļus; aktieri, kas nekad neuzstājas, bet kas izdzīvo savas dzīves kā spožu lugu. Ir gleznotāji, kas neglezno, bet gan aizver acis un uzbur visbrīnišķīgākos mākslas darbus viņpus plakstiņiem. Ir režisori, kas izdzīvo savas filmas un kas nekad neapkaunotu savu talantu, iemiesojot tās īstenībā.

Tāpat arī es ticu, ka mūsu laikā cilvēki var noraidīt teātri, jo viņi dzīvo lielformāta drāmas iekšienē, kas nemitīgi eksplodē, izpaužoties lokālās traģēdijās. Tiem nav vajadzīga mūzika, jo viņu dzirde ik mirkli tiek bombardēta ar skaņu viesuļvētrām, kurās sāpju slieksnis ir vienlaikus aizsniegts un pārkāpts. Tiem nevajag dzeju, jo jaunās pasaules filozofija ir tos pārvērtusi funkcionālās radībās, ko nodarbina interesantas — taču poētiski nelietojamas — metabolisma problēmas.

Cilvēki (kā varu spriest, skatoties uz sevi un apkārtējo pasauli) ir kļuvuši brīvi, bezbailīgi, elpu aizraujoši brīvi. Reliģija un māksla tiek turētas pie dzīvības sentimentālu iemeslu dēļ kā vispārpieņemts pagātnes mantojums, vai arī darbinātas, raizējoties un rūpējoties par aizvien nervozākajiem atbrīvotības iemītniekiem.

Protams, tas ir mans subjektīvais skatījums. Ceru un esmu pārliecināts, ka citiem ir stabilāks un, pieņemu, objektīvāks skatījums. Ja tagad par spīti visiem šiem apgrūtinošajiem faktoriem man nākas atzīt, ka es aizvien vēlos radīt mākslas darbus, tad tikai viena pavisam vienkārša iemesla dēļ. (Neņemot vērā nekādus tīri materiālus apsvērumus.)

Šis iemesls ir zinātkāre. Neierobežota, mūžam neapmierināma, nemitīgi atdzimstoša, neciešama zinātkāre, kas mani dzen uz priekšu, nekad neliek mani mierā un pilnībā aizvieto izsalkumu pēc sabiedrības.

Es jūtos kā cietumnieks, kas atsēdējis krietnu laiciņu un pēkšņi izlaists laikā šajā kaucošajā, sprāgstošajā un burbuļojošajā pasaulē ārpusē. Mani ir ielenkusi nepanesama zinātkāre. Es pierakstu, es vēroju, man visur līdzi ir manis paša skatiens, viss ir nereāls, fantastisks, atbaidošs, smieklīgs. Es notveru lidojošu putekļu kumšķīti, iespējams, tā ir filma — un kāda gan tam būs nozīme? — visticamāk, nekāda, taču man, tieši man tas šķiet interesanti, un tāpēc tas pārtaps filmā.

Es griežos ap lietām, kas mani ir sagūstījušas, un tas ir priecīgs vai melanholisks gūsts. Es eju plecu pie pleca ar citām skudrām, mēs darām lielisku darbu. Čūskas āda kustas.

Tāda un tikai tāda ir mana patiesība. Es neprasu, lai tā šķistu patiesa kādam citam, un, pilnīgi saprotami, ar to nepietiek mūžībai. Bet kā iemesls mākslinieciskai aktivitātei pāris tuvāko gadu laikā tā, vismaz man pašam, ir pilnīgi pietiekama.

Būt māksliniekam paša dēļ ne vienmēr ir īpaši atzīstami. Taču tam ir kāda īpaša priekšrocība: mākslinieks stāv uz tiem pašiem pamatiem, uz kā turas ikviena cita būtne, kas eksistē tikai un vienīgi sevis pašas dēļ. Kopā ņemti, mēs, domājams, veidojam visnotaļ sazarotu brālību, kas tādējādi savtīgā sadarbībā apdzīvo silto, netīro zemi zem aukstām un tukšām debesīm.”

 

Raksts publicēts laikrakstā Expressen 1965. gada 1. augustā.
Tulkojusi Ingmāra Balode.