Hosē Ortega i Gasets: Mākslas dehumanizācija
(eseja)
1924
SPĀNIS — CILVĒKS BEZ IZTĒLES.
Es esmu spānis, t. i., cilvēks bez iztēles. Nedusmojieties, nesakiet, ka neesmu patriots... Esmu spānis — cilvēks, kas mīl tikai dabiskas lietas, kam patīk pieņemt lietas, kādas tās parādās, kā tās skaidri un asi iezīmējas dienas vidū, nesajaucoties viena ar otru, lai man nebūtu nekas jāpieliek tām no sevis. Es esmu cilvēks, kam patīk vispirms redzēt, aptaustīt lietas, es nejūtu baudu, tās iztēlojoties. Es esmu cilvēks bez iztēles.
Es esmu pazaudējis mieru... Tā notiek tikai tad, kad cilvēks bez iztēles, cilvēks, kurš zina tikai galējo, neuzmanīgi ieiet gotiskā domā, kas ir fantāzijas uzcelts slazds, lai sagūstītu bezgalību, briesmīgo bezgalības zvēru.
Tomēr šādi satricinājumi ir derīgi — tādējādi mēs apzināmies savas robežas, citiem vārdiem, savu likteni. Ierobežojumi, ko nerviem uzlikusi gadsimtu iedzimtība, ļauj mums apjaust, ka pastāv citas garīgās pasaules, kuras mūs ietver un kurās mēs nespējam iekļūt; tās pretojas mūsu spiedienam un liek par sevi zināt, norāda, ka tās sākas tur, kur mēs noslēdzamies. Tā, saduroties ar nepazīstamām pasaulēm, mēs apzināmies savu vietu uz planētas un iezīmējam savu garīgo sfēru, kas agrā jaunībā tiecas aizpildīt visu universu.
(No raksta «Šīs un citas pasaules māksla». Pirmpublicējums: El Imparcial. 1911. 14. 08.)
JAUNĀS MĀKSLAS NEPOPULARITĀTE.
Masas [..] ir pret jauno mākslu un būs pret to vienmēr. Tā ir pilnīgi nepopulāra, pat vēl vairāk — tā ir antipopulāra. Socioloģiskā nozīmē katrs tās darbs automātiski atstāj savādu iespaidu uz publiku, sadalot to divās daļās: viena — mazākums — to atzīst, otra — milzīgs, neskaitāms vairākums — tai ir naidīga.
.. jaunas mākslas gadījumā šķelšanās notiek dziļākā līmenī nekā tas, kurā mājo personiskās gaumes atšķirības. Nevar teikt, ka vairumam publikas mūsdienu mākslinieka darbs nepatīk, bet mazākumam— patīk, īstenībā vairākums — masa — to nesaprot.
Jaunā māksla ar savu klātbūtni vien spiež labo buržuā sajust sevi tieši tādu, kāds viņš ir, — labs buržuā, radījums, kas nav spējīgs uztvert atklāsmi mākslā, akls un kurls pret tīru skaistumu. Tomēr tas viss nevar notikt nesodīti pēc tam, kad simt gadu ilgi masām ticis visādi glaimots un tauta tikusi visādi slavēta. Pieradusi valdīt visur, masa jūt, ka jaunā māksla, kas ir privileģētu, izredzētu instinktu māksla, jutekļu aristokrātijas māksla, apvaino tās «cilvēka tiesības»...
DEHUMANIZĀCIJAS SKAIDROJUMS.
Kas ir tas, ko vairums cilvēku sauc par estētisku baudījumu? Kas notiek viņu prātos, kad tiem «patīk» mākslas darbs, piemēram, teātra izrāde? Atbilde ir viegla. Cilvēkam patīk izrāde, ja viņš ieinteresējas par atveidoto cilvēku likteņiem, ja personāžu mīlestība un naids, prieki un bēdas aizkustina sirdi tiktāl, ka viņš visā piedalās, it kā tas notiktu reālā dzīvē. Un viņš nosauc darbu par «labu», ja tas sekmē tādas ilūzijas rašanos, kāda nepieciešama, lai lugas personāži liktos kā dzīvas personas. Dzejā viņš meklē dzejnieka cilvēciskās kaislības un sāpes. Gleznas viņu saista, ja tajās atrodami vīrieši vai sievietes, ar ko viņam būtu interesanti dzīvē. Ainava tiek nosaukta par «jauku», ja attēlotais apvidus sava skaistuma vai lieliskuma dēļ ir apmeklējuma vērts ekskursiju laikā.
Tādējādi izrādās, ka vairumam ļaužu estētiskais baudījums nozīmē apziņas stāvokli, kas būtiski neatšķiras no viņu ikdienas dzīves. Tas atšķiras vienīgi ar nejaušām īpašībām, būdams varbūt mazāk utilitārs, mazāk intensīvs un mazāk brīvs no sāpīgām sekām. Bet objekts, kam pievērsta viņu uzmanība un tātad arī visi citi garīgie spēki, ir tas pats, kas ikdienā — cilvēki un kaislības. Mākslu viņi saprot kā līdzekli, kas ļauj nonākt kontaktā ar interesantiem pasākumiem. [. .] Patiesi mākslinieciskas formas — fikcija, fantāzija — tiek paciestas tikai tad, ja tās netraucē uztvert cilvēku tēlus un likteņus. Tā kā viņi nekad nav piekopuši citādu attieksmi kā tikai praktisko, kad cilvēka jūtas ir ierosinātas un viņš ir emocionāli iesaistīts, tad mākslas darbs, kas neaicina uz sentimentālu līdzdzīvošanu, paliek neatminams.
No īsta estētiska baudījuma atšķiras ne vien bēdāšanās vai priecāšanās par cilvēku likteņiem, kas attēloti mākslas darbā, bet arī pārņemtība ar darba cilvēcisko saturu, kas principā nav savienojama ar estētisko baudījumu kā tādu.
Te ir pavisam vienkārša optiska problēma. Lai saskatītu kādu priekšmetu, mums noteiktā veidā jāpiemēro tam redzes aparāts. Ja pielāgošanās nav adekvāta, priekšmets ir neskaidrs vai vispār nav redzams. Izmantosim kā piemēru pa logu redzamu dārzu. Skatoties uz dārzu, mēs piemērojam savu redzi tādā veidā, lai cauri rūtij skats netraucēti apstātos krūmos un ziedos. Tā kā fokusējam skatienu uz dārzu, mēs neievērojam logu, bet skaidri redzam tam cauri. Jo tīrāks stikls, jo mazāk mēs to pamanām. Bet mēs varam arī tīši ignorēt dārzu un aizkavēt skatienu loga. Tad mēs zaudējam dārza attēlu — tas, kas paliek, ir miglaina krāsu masa, kura šķiet uztriepta uz stikla. Tātad redzēt dārzu un redzēt loga rūti ir divas nesavienojamas darbības, kas izslēdz viena otru, jo prasa dažādu pielāgošanos.
Līdzīgi no skatītāja redzesloka pazūd mākslas darbs, ja tajā nemeklē neko citu kā aizkustinošu Huana un Marijas vai Tristana un Izoldes likteni un piemēro tam savu uztveri. Tristana bēdas ir bēdas un spēj izraisīt līdzjūtību vienīgi tiktāl, ciktāl tās tiek uztvertas kā reālas. Bet mākslas objekts ir māksliniecisks tikai tiktāl, ciktāl tas nav reāls. Lai priecātos par Ticiāna portretu «Kārlis V zirgā», mums jāaizmirst, ka tas ir Kārlis V kā persona un jāredz tā vietā portrets, t. i., tēls, fantāzija. Atveidotā persona un tās portrets ir divas pilnīgi dažādas lietas, mēs interesējamies vai nu par vienu, vai par otru. Pirmajā gadījumā mēs «dzīvojam līdzi» Kārlim V, otrajā — mēs skatāmies uz mākslas objektu.
19. gadsimta mākslinieku daiļrade bijusi pārāk netīra. Estētiskos elementus viņi reducēja līdz minimumam un ļāva, lai mākslas darbs gandrīz pilnīgi sastāv no sadomātas cilvēciskas īstenības.
Šāda veida darbi tikai daļēji uzskatāmi par mākslas darbiem vai mākslinieciskiem objektiem.
Pat ja tīra māksla nav iespējama, var pastāvēt tendence uz mākslas attīrīšanos. Tā sekmēs pieaugošu atteikšanos no cilvēciskiem, pārāk cilvēciskiem elementiem, kas valdīja romantiskajos un naturālistiskajos ražojumos.
Es negribēju cildināt jauno mākslas ceļu vai nomelnot veco. Mans nolūks bija raksturot to, kā zoologs raksturo atšķirīgas sugas. Jaunā māksla, kas izplatījusies visā pasaulē, ir fakts. Apmēram divus gadu desmitus divu paaudžu modrākie jaunie cilvēki — Berlīnē, Parīzē, Londonā, Ņujorkā, Romā, Madridē — atklāja sev nenoliedzamo patiesību, ka tradicionālā māksla viņiem vairs neder, ka viņi to pat ienīst.
Ar šiem jaunajiem cilvēkiem var izrīkoties divējādi: vai nu tos nošaut, vai mēģināt saprast. Ja izšķiras par labu saprašanai, tad izrādās, ka viņi ir apveltīti ar pavisam skaidru, sakarīgu un racionālu mākslas izpratni. Viņu izjūtas nav nekāds untums, bet nenovēršamas visas iepriekšējās mākslinieciskās attīstības sekas. Untumaini, patvaļīgi un tāpēc neizdevīgi būtu nostāties pret jauno stilu un stūrgalvīgi noslēgties vecajās formās, kas ir izsmeltas un novalkātas. Mākslā, tāpat kā morālē, pienākums nav atkarīgs no mūsu izvēles, ir jāpieņem laikmeta uzliktais imperatīvs. šī pakļaušanās laikmeta kārtībai ir vienīgā indivīdam pavērtā panākumu iespēja. Viņš varbūt neko nesasniegs, taču sakāve būs daudz neizbēgamāka, ja viņš spītīgi mēģinās radīt vēl vienu operu Vāgnera stilā vai jaunu naturālistisko romānu.
Mākslā jebkura atkārtošanās ir neauglīga. Katrs vēsturisks stils spēj radīt noteiktu dažādu formu skaitu viena genotipa ietvaros. Bet pienāk diena, kad lieliskais avots ir izsmelts. Tā notika, piemēram, ar romānu un romantiski naturālistisko teātri. Būtu naivi domāt, ka abu žanru sterilitātes iemesls mūsdienās ir talantīgu cilvēku trūkums. Īstais cēlonis ir iespējamo iekšējo kombināciju apsīkums. Tāpēc jāuzskata par lielu veiksmi, ka ar šo apsīkumu sakrita jauna jušanas maniere, kas ļāva sameklēt citas neskartas atradnes.
(No raksta «Mākslas dehumanizācija». Pirmpublicējums: El Sol. 1924. 01., 16., 23. 01. 0:2.)
No spāņu valodas tulkojis Edvards Kļaviņš.
Grāmata, 1990 g. oktobris