Anna Ahmatova: Piezīmes

Šīs Annas Ahmatovas piezīmes (daļa no tām agrāk jau publicētas, taču ar būtiskiem saīsinājumiem) norakstos saglabājuši Annas Andrejevnas tuvie paziņas.

«Lokomotīves dzirkstis» vēstī, kā radies dzejolis, kurš uzrakstīts, gaidot ziņas par 1921. gada augusta sākumā arestēto Gumiļovu.

«Vai bij nāvei tevis trūcis?
Guli sniega palagos —
Astoņpadsmit durkļu brūcēs,
Piecos ložu caurumos.

Steidzu draugam drēbes pašūt,
Vairs tās nevilks viņš.
Vai, kā krievu zemei plašai
Patīk asintiņš.»

Divos piezīmju fragmentos par desmito gadu paaudzes likteni — polemika ar to «aurojošo divdesmito gadu» kultu, kurš sāka iezīmēties pēcstaļiniskā atkušņa laikā. Ahmatovas skatījumā neps kariķēja gadsimta sākuma Krievijas garīgo atdzimšanu, kuru pārtrauca pirmais pasaules karš un tam sekojošais «juku laiku apstulbums».

Piezīme par «Poēmu bez varoņa» sasaista šī Ahmatovas izcilā darba sarežģīto ceļu pie lasītāja ar 60. gadu sākumā slāvistikā, krievu emigrācijā un dzimtenes jauno lasītāju vidē atdzimušo inteesi par krievu simbolismu un postsimbolismu. Pārmetumus par poēmas vecmodīgumu Ahmatovai nācās dzirdēt ne jau no Marinas Cvetajevas mutes vien. 1946. gada iznīcinošajās dienās laikraksta «Ļiteraturnaja gazeta» lappusēs kritiķis Semjons Tregubs nodrukāja pirms diviem gadiem saņemtu vēstuli no Ivanovas komjaunieša. Būtībā tā bija denunciācija par vēl nepublicēto un Ždanova referāta sastādītājiem droši vien pat nepazīstamo sacerējumu. «Esmu sašutis par viņas pēdējo poēmu («Poēmu bez varoņa»). Varbūt man nav taisnība, taču, manuprāt, tas ir tāds dekadentisms un simbolisms, par kādu varēja jūsmināties Baļmonta un Brjusova laikos, taču ne jau nu šobrīd, kad kaujamies ar fašistiem.» Tomēr, kā redzam, pret sešdesmito gadu pagātnei veltīto patosu Ahmatova izturējās visai izvēlīgi, sekodama savām senajām simpātijām un antipātijām. — Brjusovu augšāmcelt viņa negatavojās, arī Vjačeslavam Ivanovam šo to negribēja piedot (asinsgrēka pieminēšana ir norādījums uz to, ka Vjačeslavs Ivanovs pēc sievas nāves apprecējās ar savu pameitu).

Šodienas lasītājs pats bez grūtībām varēs atšifrēt iniciāļus. «Vakara gaisma» — Vjačeslava Ivanova dzejoļu krājums, kuru Oksfordā izdeva ievērojamie zinātnieki Sesils Baura un Isaija Berlins. Ž. P. Sartra romānu «Nelabums» šogad publicēs žurnāls «Inostrannaja literatūra». Ahmatovu kopš krājuma «Lūgšanu krelles» iznākšanas un līdz pat nāvei mēdza salīdzināt ar sengrieķu dzejnieci Sapfo, šīs dzejnieces vārds bija dots arī papirosu šķirnei. Florencē Ahmatova uzturējās 1912. gada maijā.

Georgijs Vladimirovičs Vernadskis (1887–1973), akadēmiķa V. I. Vernadska dēls, un Mihails Ivanovičs Rostovcevs (1870– 1952) — izcili vēsturnieki. Pārējie pieminētie vārdi šodien tiek piesaukti tik bieži, ka neprasa paskaidrojumus.

ROMĀNS TIMENCIKS

 

DESMITIE GADI

1910. gads — simbolisma krīzes, Ļeva Tolstoja un Komsarževskas nāves gads. 1911. — Āzijas vaibstus izmainījušās Ķīnas revolūcijas un priekšnojautu pilno Bloka piezīmju grāmatiņu gads... «Cipreškoka šķirstiņš» ...Nesen manā klātbūtnē kāds teica: «Desmitie gadi — visbezgaumīgākais laiks.» Tagad laikam tā vajag runāt, taču es tomēr atbildēju: bez visa pārējā tas ir Stravinska un Bloka laiks, Annas Pavlovas un Skrjabina, Rostovceva un Šaļapina, Meierholda un Djagiļeva laiks. Tad sākās Mandelštams, Pasternaks un Cvetajeva. Nemaz jau nerunājot par Majakovski un Hļebņikovu. Viņi šai laikā izpaudās pilnībā. Florencē Ufici pils nišās novietotas Dantes, Petrarkas, Bokačo, Mikelandželo un Leonardo bistes. Es uzskatīju tās par dižo cilvēku galvām. Bet itālietis teica: « Nē, tie gluži vienkārši ir Florencē dzimušie cilvēki.» Tas pats arī ar desmitajiem gadiem.

Protams, arī tai laikā, tāpat kā visos citos, bija daudz cilvēku, kam trūka gaumes, daudz uzpūstu reputāciju (piemēram, Igors Severjaņins), aizdomīga ir arī Brjusova «slava» (taču tolaik tā jau bija kļuvusi stipri blāvāka). Salīdzinājumā ar kliedzoši košo pirmo desmitgadi šie gadi bija saspringts un saskanīgs laiks. Liktenis atcirta nost desmitgades otru pusi, un izplūda daudz asiņu (1914. gada karš). Kāds (cits, ne iepriekš minētais runātājs) man teica: «Tie, ar kuriem jūs Parīzē sastapāties 1910., 1911. gadā, — tie arī bija pēdējie francūži. Viņi visi tika nonāvēti Verdenā un pie Mainas.» Pēc tam es par to lasīju Sartra romānā «Le sursis».

Lieliski bija arī tie, kuri 1917. gada vasarā aizbrauca uz Krimas kūrortiem spēlēt tenisu. Viņi nav atgriezušies vēl šodien. Vai tik ļoti ievilkusies garnē? Cik baismīgas ir šīs aprautās biogrāfijas!

 

LOKOMOTĪVES DZIRKSTIS

1921. gada vasarā es braucu no Carskoje Selo uz Pēterburgu. Bijušais 3. klases vagons bija, kā jau vienmēr tolaik, stāvgrūdām pilns ar maišelniekiem, taču es paguvu ieņemt vietu, sēdēju pie loga un pētīju visu — arī sen pazīstamo. Un pēkšņi, kā vienmēr negaidīti, sajutu dzejas rindu tuvošanos. Man neizturami sagribējās smēķēt. Sapratu, ka bez papirosa man nekas neiznāks. Parakņājos somiņā, atradu vecu Sapfo, taču... nebija sērkociņu. Man nebija sērkociņu un nevienam citam vagona arī nebija. Aizgāju uz vaļējo platformu. Tur stāvēja sarkanarmieši — vēl pavisam puišeļi — un zvēriski lamājās. Viņiem arī nebija sērkociņu, bet uz platformas margām no lokomotīves krita dzirkstis — lielas, sarkanas, spīdīgas, itin kā dzīvas. Sāku spiest pie viņām savu papirosu. No kādas trešās dzirksteles papiross iedegās. Puiši, aizrautīgi sekojuši maniem pūliņiem, tagad bija sajūsmināti. «Šitā nepazudīs,» — tā sacīja par mani viens no viņiem. Dzejolis bija: «Vai bij nāvei tevis trūcis?». Sk. datumu rokrakstā — 1921. g. 16. augustā (iespējams, ka pēc vecā stila).

***

Neviena paaudze vēl nav piedzīvojusi tādu likteni, bet varbūt nav bijis arī nevienas tādas paaudzes. 20. gadi, par kuriem tagad pieņemts sajūsmināties, — tas vairs nav tas, tad jau valdīja inerces spēks. Gandrīz vienlaicīgi nomira Bloks, Gumiļovs un Hļebņikovs. Remizovs, Cvetajeva un Hodasevičs aizbrauca uz ārzemēm, turpat atradās arī Šaļapins, M. Čehovs, Stravinskis, Prokofjevs un puse baleta (Pavlova, Ņižinskis, Karsavina). Zinātne zaudēja Rostovcevu, Berdjajevu, Vernadski. B. Pasternaks pēc savas ģeniālās 1917. g. vasaras grāmatas (tā iznāca 1921. g.) bija pieklusis, audzināja dēlu, lasīja biezas grāmatas un sacerēja savas trīs poēmas. Mandelštams smaka nost (to atceras Nadja), turklāt Briku salons viņu bija izsludinājis par iekšējo emigrantu. Ahmatovu pa roku galam iemūrēja pirmajā sienā, kāda nu pagadījās (1925. g.).

***

Kad 1941. gada jūnijā es nolasīju M. C. gabaliņu poēmas (pirmuzmetumu), viņa diezgan dzēlīgi noteica: «Jābūt apveltītam ar lielu drosmi, lai 41. gadā rakstītu par arlekīniem, kolumbīnēm un pjēro», laikam uzskatīdama, ka poēma ir stilizācija «Mir iskusstva» garā, sekošana Benuā un Somova stilam, proti, tas, ar ko viņa varbūt emigrācijā cīnījās kā ar vecmodīgiem krāmiem. Laiks parādījis viņas kļūdīšanos. Laiks ir strādājis «Poēmas bez varoņa» labā. Pēdējo divdesmit gadu laikā noticis kaut kas pārsteidzošs, proti, mūsu acu priekšā noris gandrīz pilnīga 10. gadu renesanse. Šis dīvainais process vēl šobrīd nav beidzies. Interese par pirmsrevolūcijas gadiem lielā mērā pārņēmusi pēcstaļiniskā laikmeta jaunatni un ārzemju slāvistus. Mandelštams, Pasternaks, Cvetajeva tiek tulkoti un izdoti krieviski. Gumiļovs daudzkārtīgi pārdrukāts, par Beliju aizstāv disertācijas gan Kembridžā, gan Sorbonā, par Hļebņikovu raksta jaunus zinātniskos darbus, par formālistu grāmatām plēš traku naudu, pie bukinistiem meklē Kuzminu, «visiem» mājās ir pārrakstīts Hodasevičs. Gandrīz neviens nav aizmirsts, gandrīz visus atceras.

To visu es pieminu sakarā ar savu poēmu, tāpēc ka, būdama vēsturiska poēma, tā ir ļoti tuva mūsdienu lasītājam, kurš slepenībā vēlas paklejot pa 1913. g. Pēterburgu un pats atpazīt visus, kurus tā mīl (vai arī tā nemīl). Leņingradas elites pārstāvji man jautā, kurā žurnāla «Russkaja mislj» numurā atrodams Nedobrovo raksts par «Lūgšanu krellēm», bet kembridžietis Antonijs Kross savu pētījumu par šo krājumu veltī tā iznākšanas piecdesmitgadei (1964. g. 30. marts).

B. P. domāja, ka ārzemēs interesējas vienīgi par viņu. Tā bija viena no viņa kļūdām. Un vēl: samazinoties interesei par Bloku, aug interese par Andreju Beliju, kurš tagad tiek vispusīgi apspriests. Bet, ak, Dievs, kas notiks ar Sologubu, vai tiešām viņš paliks tik stabili aizmirsts (Al. Remizovu ārzemēs |oti mīl un atceras).

Oksfordā valda īsts Vjač. Ivanova kults («Vakara gaisma» un raksti). Seri Baura un Berlins brauca pie viņa apliecināt savu cieņu (starp mums runājot, tā bija dieviem paredzēta aina?!), viņam atļauts viss līdz pat asinsgrēkam.

Tulkojusi Amanda Aizpuriete.

AVOTS, 1989. g. maijs