Dainis Leinerts: Hiperteksts un atvērtais mākslas darbs

Doma sekojoša: turpmākajās nedēļās projekts Hiperteksts portāla satori.lv lasītājiem piedāvās vairākus īsus informatīvus rakstus par dažādiem ar šo projektu saistītiem tematiem.

___

20. gadsimta sešdesmito gadu sākumā itāļu semiotiķis Umberto Eko, apzinot dažādas novatoriskas tendences 20. gadsimta mākslā, izvirzīja jēdzienu „atvērtais mākslas darbs”, ar to apzīmējot darbus (piemēram, Kafkas, Džoisa u.c. autoru romānus), kas uztvērējam paver dažādas interpretācijas iespējas. Šie darbi gan nav „atvērti” pilnībā: to interpretāciju ierobežo „interpretācijas iespēju „lauka” pabeigtība”[1], proti: lai gan darbs ir daudznozīmīgs, tā iespējamās interpretācijas nosaka autora dotie pamatorientieri, vēstures un kultūras konteksts u.tml., un tos - tāpat kā tradicionālāka veida darbus - ierobežo arī pati darba pabeigtība. Lielāka atvērtība vērojama vairākos darbos, kas tapuši 20. gadsimta otrajā pusē un kuru „uztveršana nozīmē to radošu papildināšanu”[2]. Šo darbu galvenā pazīme ir to nenoteiktība un nepabeigtība; kā vienu no piemēriem Eko min Karakasas Universitātes Arhitektūras fakultātes ēku[3]: auditorijas tajā veidotas no pārvietojamiem paneļiem, ar kuriem, tos dažādi kombinējot, telpu jebkurā brīdī ir iespējams radikāli pārradīt. Kā raksta Eko, „darbs neatrodas mūsu priekšā kā uz mūžīgiem laikiem pabeigta forma, bet gan kā „radošs lauks””[4].

Skaidrs, ka šis radošais lauks ir ierobežots - galarezultātu vienmēr nosaka pieejamie elementi un to iespējamās kombinācijas. Hiperteksts piedāvā vismaz tikpat lielu atvērtību uztverei, cik minētā celtne: lasītājs, virzoties no viena punkta uz nākamo, var veidot savu - unikālu - teksta versiju (lasījumu), darba tapšanas gaitā veidojoties arī unikālai darba interpretācijai, jo, kā raksta Eko, nepabeigtā darba „papildināšanas veids atklāj uztvērēja īpašo daiļdarba skatījumu”[5]. Taču hiperteksta potenciālās iespējas jau tīri kvantitatīvā līmenī ir daudz lielākas: elementu un kombināciju skaitu, veidu u.tml. neierobežo, piemēram, nekādi inženiertehniski drošības apsvērumi, un vide, telpa, kurā hiperteksts ir realizējams, ir tik ietilpīga un elastīga, ka iespējamo elementu (pamatā - teksta fragmentu) un to kombināciju skaits var sasniegt gluži vai neaptveramus apmērus, iegūstot bezgalīga teksta potenciālu.

Tomēr elementu kombinēšanas iespējas vien nevar atraisīt uztvērēja radošo aktivitāti pilnībā - vismaz kvalitatīvi ne. Lai to panāktu, nepieciešams radošo lauku ne tikai paplašināt, bet arī padziļināt, nojaucot robežu starp lasītāju un autoru, - ne tikai dodot iespēju uztvērējam veidot iepriekšnoteiktu elementu kombinācijas, bet arī, piedāvājot modificēt šos elementus, radīt jaunus un iznīcināt vecos. Uztvērējam jāļauj iejaukties sistēmā, lai radītu savus spēles noteikumus, varbūt pat jāļauj sagraut to, lai pārradītu, tādējādi izvairoties no dotās sistēmas ievirzes un iegūstot pilnīgu radošo brīvību.

Šķiet acīmredzami, ka tieši hiperteksta izmantojums paver iespēju īstenot, cik vien iespējams, pilnīgu mākslas darba atvērtību. Nedz mūzika, nedz vizuālās vai audiovizuālās mākslas, domājams, nevar piedāvāt tik vieglu un vienkāršu uztvērēja iesaisti darba radīšanā - tam nepieciešamas pārāk specifiskas prasmes un/vai tehniskais aprīkojums. Protams, lai gan lasīt un rakstīt spēj teju vai ikviens, prasmes lasīt labi un rakstīt labi arī ir visnotaļ īpašas, tāpēc, uztvērējam iesaistoties darba radīšanas procesā, pastāv risks, ka galarezultāta, tas ir, maksimāli atvērta mākslas darba, estētiskā vērtība var būt ne pārlieku augsta. Taču diez vai estētisks augstvērtīgums sākotnēji - kamēr hiperteksts vēl nav kļuvis par brīvi pārvaldāmu metodi - vispār būtu uzskatāms par mērķi: vispirms ir jārada un jānostabilizē „jauns veids, kā īstenot brīvu radošumu (free creativity)”[6].


(c) http://www.hiperteksts.lv/