Andis Lipsbergs: es iebalzamēju kaut ko no pagātnes

(dzeja)

***
es iebalzamēju kaut ko no pagātnes
tik netīru ka bail pat pieskarties un kvēlot
un ogli noglāstu kā maza bērna pieri
sāpes nevar nejust, nevar arī tēlot

tā nesāp neviens izmisums
sūrst zāles rasa naktī basām jūtām
klāt atkal diena pilna svaigu ziņu
mans telefons tev tādu sūta

katrs pieskāriens ir mirkļa vājums
un es nobirdinu cigarešu pelnus
ir reizes kad var noticēt ka esmu
tad es sūtu ellē velnus

***
dzejoli uzrakstīt ir
kā zaudēt nevainību
kā atņemt konfekti mazam bērnam

tas joprojām ir ātri
bet ar ilgstošām sekām

***
dažās verstīs atmiņa zudīs
nepaliks pāri vairs ne baita
ar mikročipu darbinu kaut ko krūtīs
un skraidu tā kā pulksteņa uzvilkta aita

pats skaistākais laiks ir kad peonijas
kā zobu bakstīkļi salien mutēs
un smarža nāsīs ielīdusi
tik viegli neizputēs

***
viss kvēlošām domām pārklājies
gans drīz mājās avis dzīs
čuči gultiņā bērniņ čuči
nenāks māmiņa nenoglāstīs

un rīksti vicinot virs galvas smalku
gans gudras domas tā kā avis trenc
no visiem sapņiem es visvairāk alku
to ar putekļiem kas pārklājies ir sens

čuči gultiņā bērniņ dusi
tās iedomas tikai kas tev galvu jauc
māmiņa ir tikai pagurusi
viņai tagad citu darbu daudz

Sapnis

vilki atnāk un neviens vairāk neredz sapņus
bieds virs zemes un cilvēkiem nav prāta
kāds varbūt pacels saulītē atņirgtos zobus
būs visapkārt vizma aizrunāta

tantiņa iegriež mantru ratu uz sauli
un aiziet pārgriezt vēnas

***
pildspalvas brāļi un māsas
nāk rīts ar apustuļu runu
un grūž mums ausīs jaunas krāsas
rīts pilns ar pārmetumu dunu

kaut nostāties uz abām rokām
griezt zemeslodi tā kā šķīvi
sariem neredzamiem glāstu pieri
kāds nāk sakārtot man dzīvi

es atkāpjos uz nejūtīgiem pirkstu galiem
un jūtu vispirms uguni pēc tam vēl karstu ledu
nāk liktenis uz veikalu pēc pāris aliem
neko nesaprotu vairāk un situ tam ar pēdu

***
visapkārt sērīga gaismas plaiksna
sudrabs piededzis trumuļos katlos
un derdzīgi sētnieki ielas tīra
apkakles sviedru pilnas kā aitu aploks

no rīta dzied pulkstenis aizlauztā balsī
un rasa uz pieres kā dziestoša diena
notek gar sāniem līdz ceļgaliem baltiem

skan simfonija zoda bedrītē kā slienas
mans koncerts ir soprāniem un altiem

***
naglas dēļos iespraudušas galvas
uz cilvēku tagad skatās kā uz Jēzu
sviedru paduses ir kā muzikālas balvas
tās naktīs dungo Marseljēzu

***
neko nevajag pierakstīt
visi tā ir izslāpuši klusuma
un kunkstēt aiz labsajūtas nevajag
to dara tikai aiz pieklājības pret sevi

nevajag sašust par smiekliem no bezzobu mutes
viss tā ir skaidrs pat bez asarām vaigu kaulos
kas vēl ir sāpīgāk par vārdu?
Rakstītam zirgam var iedvest dzīvību
Un viņš auļos

***
es lieku punktu nēģera sejā
vislabāk ir skatīties cilvēkam acīs
un redzēt kā vēderdejotājas nodejo vēderu pliku
kā baltmaizes donu

es labprāt gribētu iedomāties jūru tīru no urīna
un taciņas neaizaugušas kāpās
debesīs uzbrauc pasaule
tur arī paliek un kārpās