Georgs Heims: Dzeja

***
Mūsu steidzīgos kuģus viļņi
Katru uz savu krastu grūž.
Mums pa mirdzošo ziemu
Jānoklaiņo viss mūžs.
Mēs dejojām jūrā starp salām
Un negriezīsimies atpakaļ.
Kāpj ūdeņi arvien augstāk,
Un debesīs klusums skaļš.

Teic, vai esi tai pilsētā,
Kur pie vārtiem sēž
Kāds cits manā vietā,
Vai tur tavus matus plūc vējš?
Kad vakars nonīkst,
Man rokās vēl alkains stars.
Taujāju, kas tur staigā.
Ak, tikai svešos te sastapt var.

Pie apbedītajiem gāju,
Kur zemei vientulība sūrkst.
Meklēju ilgi un saucu,
Tevis nebija arī tur.
Vēl es gāju pār lauku,
Kur koki žēli sten,
Augdami iekšā salstošās debesīs,
Lapas pazaudējuši sen.

Uzmeklēt tevi sūtu
Kraukļus un kovārņus,
Viņi ik novakari
Pelēkā mijkrēslī ņudz
Un vēlāk ar vaidienu žēlu
Naktī kā akmeņi krīt.
Katram dzelžainā knābī vainags,
No salmiem un nezālēm pīts.

Reizēm kopā ar vēju
Ieskanas tava balss.
Tava roka pa sapņiem
Blakus manējai salst.
Aizlaikos reiz jau bijis
Viss, kas šodien mums ir.
Pasaule sēru tērpā,
Pelni uz galvās birst.

 

 

KARŠ

Ilgi gulējušais, nu viņš piecēlies,
Mijkrēslī stāv, nezināms un liels.
Velves grūst, jo viņam vajag vietas daudz.
Mēnesi viņš melnā rokā žņaudz.

Pilsētai sāk aizsmakt vakarīgā balss.
Sveša tumsa tuvojas un nepazīstams sals.
Tirgus raibais troksnis ledū pārvēršas,
Taču ļaudīm skaidri zināms nav nekas.

Viņu plecus apskauj draudīgi kas baigs.
Uzdots jautājums. Nav atbildes. Un nobāl vaigs.
Tālu zvanu duna ausīs sīc,
Vīriem smailās bārdas žēli trīc.

Viņš jau danci sāk pa kalnu galotnēm,
Kliegdams: kareivji, jums mājā nenoslēpties, nē!
Kad viņš melni galvu šūpo, nodārd atbalsis,
Nošķind važas, kurās pasauli viņš iekalis.

Viņš kā tornis ļauj sev pāri svelmei krist,
Diena bēg no viņa, straumēs satek asinis.
Krastā līķu tūkstošus jau skaitīt var
Un kā balta sega klājas stipro nāvesputnu bars.

Naktī šķērsām pāri laukam uguni viņš sviež,
Gaudo sarkans suns un zobus iež.
Nodibinās melnās tumsas valsts,
Viņas robežās no vulkāniem krīt drausmas gaismas šalts.

Līdzenumā, kur bij rāms un vēss,
Slienas tūkstoš ugunskalnu virsotnes.
To, kas slapstās ielās, cerot palikt dzīvs,
Viņš grūž ugunsmežā, kurā liesmas augot plīv.

Uguns rij pēc meža mežu — pilns nav mērs,
Aprij sikspārņus, kas nagus zaros cērt,
Tā kā prasmīgs krāsnkuris mēdz urdīt pagales.
Saurda viņš kokus, debesīs šķīst dzirksteles.

Dižās pilsētas grimst dūmos dzeltenos,
Bezdibeņos slīd no zemes virsas nost.
Viņš — tas milzīgais — pa kvēlojošām drupām klīst,
Trīsreiz pavicina lāpu saniknotās debesīs.

Ne zem vētras saskrandātiem mākoņiem,
Ne starp sastingušās tumsas tuksnešiem
Šajā naktī vairs nevienam patvērumu neatrast.
Ugunīgais piķis pil uz Gomoras.

 

 

***
Tavas garum garās skropstas,
Tavu acu tumšais ūdens.
Ļauj man tur iegremdēties,
Atļauj dzijumos nirt.

Kalnracis kāpj uz šahtu
Un šūpo nespodro lampu
Pie rūdas vārtiem, kas veras
Augstajā ēnu sienā.

Redzi, es kāpju lejup,
Lai aizmirstu tavā klēpī
Visus draudus no augšas,
Elli, mokas un dienu.

Tīrumos, vēji kur stāv,
Piedzēruši no labības sulas,
Augstie un slimīgie krūmi
Saaug pret debesīm kopā.

Dod man savu roku,
Mēs arī saaugsim kopā,
Laupījums vienam vējam,
Vientuļu putnu skrējiens.

Iesim klausīties vasaru
Negaisu ērģelēs dobjās,
Peldēties rudens gaismā
Dienas zilajā krastā.

Reizēm pie tumšā strauta
Brītiņu pastāvēsim,
Dziļi klusumā veroties,
Meklējot mūsu mīlu.

Vai arī dosimies ārā
No zeltaino mežu ēnām,
Stalti vakara blāzmā,
Kas pieri, tev noglāstīs.

Reiz stāvēsim pašās beigās,
Kur, dzeltenu traipu klāta,
Jūra jau lēnām aizplūst
Uz septembra līci.

Atpūtīsimies augšā
Slāpstošu puķu namā.
Dziedādams lēkās vējš
Lejup pa klintīm.

Taču jau tagad no papelēm,
Kas sniedzas līdz mūžīgai zilgmei,
Brūngana lapa krīt
Un atpūšas tev uz kakla.

Dievišķo sēru laiks,
Mūžīgās mīlas mēmums.
Ņem kausu, pacel
Un miegu dzer.

 

No vācu valodas atdzejojusi Amanda Aizpuriete.
AVOTS, 1989. g. augusts