Andrē Bretons: Vilcējzirgs
(dzejolis)
Mēs putni ko tu vienmēr priecini no šīs torņu augstienes
Un kas ik nakti kā ziedošs zars no tava pleca uz mīļās ķerras rokturiem gulstam
Mēs kas aizspurdzam žiglāk par dzirkstelēm locītavās ašās
Mēs esam stikla statujas nopūtas kura uz elkoņa slejas kad cilvēks slīgst miegā
Un kad viņa gultā atveras mirdzošas plaisas
Plaisas pa kurām var ieraudzīt koraļļu mežu klajumā briežus
Un kailas sievietes dziļākās raktuvju dzīlēs
Vai atceries tu kā toreiz tu cēlies un laukā no vilciena kāpi
Ne skatu neveltot lokomotīvei ko satrauc milzīgās barometru saknes
Kas žēlojas mūža mežā par saviem sadragātajiem tvaika katliem
Dūmeņi izpūš hiacinšu grīstis bet to iedarbina zilas čūskas
Toreiz mēs steidzām tev priekšā mēs pārmaiņām pakļautās būtnes
Kas dodam ik nakti zīmes ko cilvēks var saprast
Kad sagrūst tā māja bet pats viņš izbrīnā veras cik dīvaini iekļauties vēlas
Viņa gulta gaitenī un kāpnēs
Kāpnes bezgalīgi sazarojas
Un aizved līdz dzirnakmens durvīm un pēkšņi pilsētas laukumā veras
Tās veidotas no gulbju mugurām ar atvērtu spārnu par margām
Tās griežas ap sevi it kā gribēdamas sev iekost
Bet nē tās tikai atver zem mūsu soļiem visus pakāpienus kā atvilktnes vaļā
Atvilktnes ar maizi atvilktnes ar vīnu atvilktnes ar ziepēm spoguļiem un kāpnēm
Atvilktnes ar miesu kuplu matu rotā
Šai stundā kad tūkstošiem Vokansona1 pīļu noglauž sev spalvas
Skatu atpakaļ, nepametot tu satvēri ķelli ar kuru top veidotas krūtis
Mēs uzsmaidījām tev tu skāvi mūs ap vidu
Un mēs sastingām pozās kādas tev patīk
Uz mūžīgiem laikiem zem slēgtajiem plakstiem kā sievietei tīkas redzēt vīru
Pēc mīlas nakts.
1 XVIII gs. franču mehāniķis, kas izgudrojis automātiskas rotaļlietas "Flautas spēlmanis" un "Pīle".
Atdzejojusi Ieva Lase.