Dzjuničirō Taņidzaki: Atslēga (1)
2007. gada 19. februārī, plkst. 23:08
Rubrika: Bibliotēka
(romāna fragments)
Atēna, 2007
... Vakarnakt mana sieva atkal paģība Sekidenčjō mājā. Tikko bijām beiguši vakariņot, ieradās tie divi un vedināja līdzi manu sievu, aizbildinādamies, ka dosies uz kino, bet, kad pulkstenis jau bija pāri vienpadsmitiem un viņa vēl nebija atgriezusies, es aptvēru, ka atkal būs kas atgadījies. Iedomājos, ka stunda ir diezgan vēla un varbūt vajadzētu piezvanīt, taču tad aptvēru, cik muļķīga būtu šāda rīcība, tāpēc gaidīju viņu zvanu (nevaru ne izteikt, kādas izjūtas mani pārņēma — nepacietība, satraukums un cerības, kas liek sirdij iepukstēties straujāk), taču pēc pusnakts uzradās viena pati Tosiko. Viņa ienāca iekšā, iepriekš likusi taksometra vadītājam pagaidīt, un paziņoja: “Mamma atkal jau...” Kad filma beigusies (tā viņa apgalvoja, taču es šaubos, ciktāl šim stāstam var ticēt), māte un meita esot pavadījušas Kimuru līdz viņa pansijai, bet tad viņš teicis, ka tagad esot viņa kārta, visi trīs devušies uz Sekidenčjō un uz brīdi iegriezušies paviesoties Tosiko dzīvoklī. Viņa pagatavojusi un pasniegusi tēju, un, redzot, ka tokonomas nišā[i] vēl aizvien stāv Courvoisier pudele, kurā vēl atlikusi vismaz ceturtdaļa tās satura, iepilinājusi katrā tasītē pa tējkarotei konjaka. Tā tas sācies, un viņi nav paguvuši ne apskatīties, kad jau saskandinājuši konjaka glāzes, līdz pudele bijusi tukša. Sagadījies, ka tai vakarā sildīts ūdens vannai, tāpēc tālākais norisinājies tādā pašā secībā kā tai iepriekšējā naktī. ... Protams, tas bija tikai notikušā skaidrojums no Tosiko viedokļa. “Vai tu brauci šurp, atstājusi viņus divvientulībā?” es vaicāju. “Jā, man bija neērti iet uz galveno ēku, lai tev piezvanītu, jo nebiju laikus parūpējusies, lai manā dzīvoklī ievelk tālruni,” Tosiko atteica. “Turklāt man ienāca prātā, ka noteikti būs vajadzīga mašīna, un tikai pēc krietna brīža beidzot noķēru taksometru.” Viņa uzmeta man ļaunprātīgu skatienu, kas viņai tik raksturīgs. “Pagājušo reizi man bez sevišķām pūlēm laimējās sadabūt taksi, bet šovakar neparko nevarēju kādu sameklēt. Labu laiku nostāvēju lielās avēnijas malā, bet neviens tā arī nepabrauca garām — laikam tāpēc, ka bija jau diezgan vēls. Gāju uz taksometru pieturu, kas atrodas pie Kamo upes, pamodināju kādu šoferi, kas bija iesnaudies turpat mašīnā, un braucu šurp.” Kaut arī es neko nejautāju, viņa domīgi piebilda, it kā sarunātos pati ar sevi: “Laikam būs pagājušas jau vairāk nekā divdesmit minūtes, kopš izgāju no sava dzīvokļa.” Es it labi nopratu, kāpēc Tosiko par to ieminējās, taču izlikos, ka neko nenojaušu, un noteicu: “Paldies par pūlēm! Lūdzu, esi tik laipna un pieskati māju!” Sameklēju visu, kas nepieciešams, lai izdarītu injekciju, sēdos taksometrā un braucu prom. Man vēl aizvien nebija īsti skaidrs, cik lielā mērā šie trīs bija sadarbojušies, lai izstrādātu tik viltīgu plānu. Tomēr gluži labi varēju iztēloties, ka iniciatore bijusi Tosiko, kas atstāja tos abus divatā un ieradās pie manis, tīši aizkavējusies ceļā vairāk nekā divdesmit minūtes (droši vien viņa novilcināja laiku vēl ilgāk — ne jau divdesmit minūtes vai pusstundu, bet pavisam noteikti veselu stundu!). Iekams nebiju sasniedzis Sekidenčjō, centos neiztēloties, kas būtu varējis notikt tajā istabā divdesmit minūšu vai varbūt veselas stundas laikā. Mana sieva gulēja, ģērbusies tai pašā apakštērpā kā tonakt. Viņas kimono gluži tāpat kā toreiz karājās uz pakaramā pie sienas. Kimura atnesa karstu ūdeni un bļodu. Izskatījās, ka mana paģībusī sieva guļ vēl dziļākā reibonī nekā iepriekšējo reizi, taču par spīti viņas prasmei izlikties, vakarnakt es vēl skaidrāk, gandrīz vai pārlieku skaidri sapratu, ka tā ir tikai spēle, ka patiesībā viņa nemaz nav zaudējusi samaņu. Arī pulss bija diezgan spēcīgs. Tādos gadījumos es tēloju, ka iešļircinu viņai kamparu, kaut arī patiesībā ņemu vitamīnu ampulu, jo uzskatu, ka būtu muļķīgi tā izniekot injekciju, bet šoreiz Kimura pamanīja, ko grasos darīt. “Profesor, vai ar to būs gana?” viņš klusā balsī apvaicājās. “Aha, kā tad, šodien neizskatās tik ļauni,” es norūcu un, nelikdamies traucēties, izdarīju injekciju. ...
... Sieva dedzīgi sauca: “Ak, Kimura... Kimura...” Salīdzinājumā ar iepriekšējām reizēm bija mainījies gan veids, kā viņa izrunāja šo vārdu, gan balss tembrs. Tā vairs nebija ierasti neskaidrā, sapņainā murmināšana, bet prasīgs, apsūdzošs kliedziens, kas izlaužas no sirds dziļumiem. Tuvojoties kulminācijas mirklim, viņas balss kļuva aizvien uzstājīgāka. Pēkšņi sajutu kodienu mēlē. ... Un pēc tam arī auss ļipiņā. ... Agrāk nekas tamlīdzīgs nebija atgadījies. ... Iedomājoties, ka tas ir Kimura, kam vienas nakts laikā izdevies pārvērst manu sievu par nevaldāmi kaislīgu sievieti, es izjutu spēcīgu greizsirdību un vienlaikus pateicību. Nē, man laikam pieklātos izteikt pateicību arī Tosiko. Kāda likteņa ironija — Tosiko gribēja mani pamocīt, bet galu galā izrādījās, ka viņa darījusi mani laimīgu... nez, vai viņa tiešām vēl nav pamanījusi, ka man piemīt visai dīvainas psiholoģiskas īpatnības? ...
... Rītausmā, kad viss bija galā, man šausmīgi noreiba galva. Šķita, ka sievas sejas, kakla, plecu un roku aprises divkāršojas, it ka viņas augumam būtu uzgūlusies kāda dubultniece. Tūlīt pēc tam es laikam aizmigu, taču arī sapnī redzēju sievu dubultojamies. Vispirms sapņoju, ka dubultojas viņas augums, bet drīz vien redzēju gaisā peldam šur tur izkaisītas ķermeņa daļas. Šķita, it kā tur būtu četras acis, tām līdzās divi deguni, un turpat netālu, taču varbūt kādu pusmetru augstāk — divi lūpu pāri, turklāt viss zaigoja neiedomājami spilgtās krāsās. ... Gaiss bija debeszils, mati melni, lūpas spoži sarkanas un deguni šķīsti balti... turklāt melnais, sarkanais un baltais kvēloja daudz intensīvāk nekā viņas matu un miesas toņi, tās bija indīgas, griezīgi spilgtas krāsas kā uz kinoekrāna. Sapnī skaidri sapratu, ka tik kliedzoši krāsains sapnis ir nepārprotama liecība, cik bīstamu pakāpi sasniedzis mans nervu sasprindzinājums, taču biju kā sastindzis un turpināju sapņot. Tur bija divas labās kājas un divas kreisās kājas, kas izskatījās tā, it kā peldētu dziļi dzelmē, un man trūkst vārdu, lai aprakstītu, cik balta bija to āda. Kļūdīties bija neiespējami — tās bija viņas kājas. Tām līdzās, taču atdalītas atsevišķi, līgani šūpojās kāju pēdas. Acu priekšā iznira milzīga balta masa, kas atgādināja gubu mākoņus, taču tie bija gurni, ko es reiz biju fotografējis, un tagad tie atkal rēgojās tieši man pretī gluži tāpat kā toreiz. Pēc kāda brīža es redzēju citu sapni. Vispirms man šķita, ka redzu Kimuru, kas stāv manā priekšā gluži kails, bet pēc tam pārvērtās galva, kas atradās uz viņa pleciem — vienu brīdi tā bija Kimuras galva, otru — manējā; pēc tam sapņoju, ka uz viņa pleciem slienas jau divas galvas — Kimuras un manējā — un viss viņa ķermenis dubultojas. ...
26. martā
... Nu jau veselas trīs reizes, vīram klāt neesot, esmu tikusies ar Kimuras kungu. Vakar ieraudzīju, ka tokonomas nišā stāv neaizsākta, pat neatkorķēta Courvoisier pudele. “Vai tu to nopirki?” es apvaicājos, bet Tosiko liedzās: “Es neko nezinu. Kad vakar atgriezos mājās, ieraudzīju, ka pudele tur jau stāv. Iedomājos, ka to varbūt atnesis Kimuras kungs.” Arī Kimuras kungs teica: “Es neko nezinu. Domāju, ka tas noteikti būs bijis profesors. Tik tiešām, ļoti zīmīgs joks.” — “Ja tas bija tētis, tad te jaušama krietna sarkasma deva.” ... Lūk, tādām replikām viņi apmainījās. Iespējams, ka mans vīrs slepus atnesis šo pudeli, patiesi, tas šķiet visticamākais izskaidrojums, taču es nezinu, kas īsti noticis. Nepavisam nav izslēgts, ka pudeli iegādājusies Tosiko vai Kimuras kungs. Trešdienās un piektdienās mājas saimniece dodas uz Ōsaku, lai pasniegtu franču valodu, un atgriežas ap vienpadsmitiem naktī. Arī tovakar Tosiko nogaidīja piemērotu mirkli, lai paklusām pazustu un ieslēgtos saimnieces istabā. (Par to es rakstu pirmo reizi. Agrāk tādas lietas nepieminēju, baiļodamās, ka mans vīrs visu pārpratīs, bet tagad laikam vairs nav nepieciešams klusēt.) Arī vakar viņa visai drīz aizzagās prom un pat pēc tam, kad saimniece jau bija atgriezusies, kādu brīdi uzkavējās galvenajā ēkā, lai mazliet papļāpātu. Es lāgā nezinu, kas notika pēc tam, kad zaudēju samaņu. Tomēr, lai cik apskurbusi biju, uzskatu, ka pēdējā, pati pēdējā robeža, ko biju nospraudusi, palika nepārkāpta. Man vēl nav drosmes to pārkāpt, un esmu pārliecināta, ka Kimuras kungs izjūt to pašu. Kimuras kungs pastāstīja: “Es esmu tas, kas aizdeva profesoram polaroīdu. Proti, es zināju, ka profesors alkst jūs piedzirdīt un izģērbt kailu. Tomēr profesors neapmierinājās tikai ar polaroīdu, bet sāka izmantot Zeiss Icon fotoaparātu. Droši vien viņš bija iecerējis sīki jo sīki izpētīt ikvienu jūsu auguma detaļu, taču man šķiet, ka vēl jo vairāk viņš vēlējās sagādāt man ciešanas. Es domāju, ka viņš uzticēja filmiņu attīstīšanu man tāpēc, ka bija atklājis, kādu baudu var gūt, liekot man izjust uzbudinājumu un iespējami ilgi pretoties kārdinājumam. Turklāt viņš zina, ka manas jūtas gūst atsaucību jūsu sirdī, viņš zina, ka arī jūs ciešat līdz ar mani, un arī tas sagādā viņam prieku. Es viņu ienīstu, apzinādamies, kādas mokas viņš sagādā gan man, gan arī jums, taču nevēlos rīkoties nodevīgi. Redzot, kā jūs ciešat, un ciešot līdz ar jums, es vēlos, lai šīs ciešanas kļūtu aizvien dziļākas.” ... Es viņam atbildēju: “Tosiko atrada tās fotogrāfijas franču grāmatā, ko bija no jums aizņēmusies, un apgalvoja, ka tās tur ieliktas ar zināmu nolūku, nevis nejauši aizmirstas — kāds tad bija jūsu nolūks?” ... Un Kimuras kungs atbildēja: “Es pieņēmu, ka jūsu meita droši vien sāks aktīvi rīkoties, ja parādīšu tās viņai. Tomēr es neapgalvoju, ka būtu devis viņai kādus norādījumus. Es vienīgi zināju, ka jūsu meitai piemīt zināmas rakstura īpašības, kas atsauc atmiņā Jago, un cerēju, ka notiks kaut kas tāds, kas atgadījās astoņpadsmitā marta vakarā. Jūsu meita uzņēmās iniciatīvu gan divdesmit trešā marta vakarā, gan šovakar, un man atlika tikai klusējot sekot viņas pēdās.” ... Es teicu: “Šodien mēs pirmo reizi divatā apspriežam šos jautājumus. Ko tādu es neesmu pārrunājusi ne ar vienu dzīvu dvēseli, pat ar savu vīru nē. Mans vīrs parasti nemēdz jautāt, kādas ir mūsu attiecības. Laikam viņš baidās jautāt, turklāt vēlas ticēt, ka esmu saglabājusi uzticību. Arī man gribētos noticēt, ka joprojām esmu palikusi uzticīga, taču tas ir pagrūti, jo jūs esat vienīgais, kas var atbildēt uz šo jautājumu.” “Lūdzu, ticiet, ka tā tas ir,” Kimuras kungs teica. “Esmu pieskāries ikvienai jūsu ķermeņa vietiņai, atskaitot vienu vienīgo. Profesors vēlējās, lai es jums tuvojos, taču vienlaikus saglabāju neskartu vienu vienīgo šķērsli papīra plānumā, un es esmu pakļāvies viņa gribai, saglabājot noteiktu distanci, kas mūs šķir.” “Ak, jūs mani nomierinājāt,” es teicu. “Esmu pateicīga, ka ļāvāt man palikt uzticīgai sievai. Kimuras kungs, jūs teicāt, ka es ienīstu savu vīru, bet arī nīstot es viņu tomēr mīlu. Jo vairāk es viņu ienīstu, jo stiprāka kļūst mana mīlestība. Viņa kaislības kvēle nevar uzliesmot, ja viņš neatrod tādu kā jūs, ko var nostādīt starp mums abiem un krietni pamocīt, tāpēc jāsecina, ka galu galā viņš vēlas sagādāt man prieku, un tieši šā iemesla dēļ es nevaru nostāties pret viņu. Bet, Kimuras kungs, vai jūs nevarētu iedomāties, ka jūs abi, mans vīrs un jūs, veidojat vienu veselumu? Jūs mītat manā vīrā, un patiesībā jūs abi esat nevis divi dažādi, bet gan viens un tas pats cilvēks.”...
No japāņu valodas tulkojusi Ilze Paegle.
[i] tokonomas niša — japāņu stilā iekārtotā istabā atrodas godavietā. Pie sienas tokonomas nišā parasti piekar gleznojumu, tā priekšā var novietot vāzi ar ziedu kompozīciju vai kādu mākslas priekšmetu. Tokonomas nišā var novietot arī priekšmetus, kas mājas saimniekam šķiet īpaši svarīgi.
