Domas

Māris Zanders: "Eimu, kur iedama, visur solidaritātes vārds mutē"

Pēdējo mēnešu laikā viens no publiskajā telpā bieži lietotajiem vārdiem ir "solidaritāte". Mums jāsolidarizējas ar Grieķiju, Itāliju, patvēruma meklētājiem, lauksaimniekiem; visbeidzot – Latvijā parādīsies kaut kas par solidaritātes nodokli dēvēts.

Portāla lasītāji paši var atrast visdažādākā izvērsuma un rakstura skaidrojumus jēdzienam "solidaritāte", tādēļ es to nedarīšu. Vien liekas, ka a) solidaritātes jēdziens nereti tiek lietots nevietā, b) pat ja tas tiek lietots piemēroti, solidaritātes nepieciešamība un soļi tās īstenošanā netiek pietiekami izskaidroti.

Labs piemērs abām tēzēm ir jau minētais solidaritātes nodoklis.

Skaidrojot tā nepieciešamību, Latvijas amatpersonas (piemēram, premjere sabiedriskajos medijos aizvadītajā nedēļā) nenogurdamas skaidro, ka runa patiesībā ir par netaisnas situācijas izlabošanu. Līdzšinējā kārtība sociālā nodokļa modelī esot bijusi regresīva, neizdevīga tieši mazāku algu saņēmējiem utt. Nestrīdoties šeit par tāda apraksta pareizību, vienalga jānorāda, ka netaisnības novēršana un solidaritāte nav viens un tas pats. Rupji sakot, ja tev ņem nost kaut ko, kas, pieņemsim, tev tāpat īsti nepienākas, ir diezgan dīvaini teikt, ka šādi tu "solidarizējies".

Tomēr pieņemsim, ka situācija ir tāda: sabiedrības nosacīta turīgākā daļa tiek aicināta sabiedrības kopējo mērķu labad no kaut kā atteikties. Tādā gadījumā šī darbība, manuprāt, veicama citādi – precīzāk formulējot, kā vārdā, kādam mērķim solidarizēšanās notiek. Pieņemsim, ka no šāda nodokļa valsts plāno iekasēt x miljonus eiro gadā. Jēdzīgāk būtu, ja nākamais teikums būtu – un par šādu summu, x miljoniem, mēs palielināsim finansējumu aizsardzībai (vai medikamentu kompensācijai, vai pedagogu algu reformai utt.). Pretējā gadījumā "solidarizēties" uzaicinātajiem rodas aizdomas, ka nauda tiks iemaisīta budžeta "kopējā katlā" ar no tā izrietošu faktiski neizsekojamu izmantojumu. Piemēram, pusi no x miljoniem patiešām novirzot budžeta prioritātei aizsardzībai, bet pusīti kaut kur neuzkrītoši iztērējot citām vajadzībām.

Citiem vārdiem sakot, no naudas atteikties nevienam nepatīk, tomēr tas kļūst paciešamāk, ja ir pārliecība, ka nauda patiešām tiks izmantota atbilstoši deklarētajam mērķim (kurš, jāpiebilst, ir savlaicīgi apspriests un par kura nepieciešamību ir panākta vienošanās).

Savdabīgi skan arī Eiropas zemnieku (t.sk. Latvijas) aicinājums solidarizēties ar viņiem, kompensējot produkcijas cenu kritumu. Es saprastu, ka solidarizēšanās notiek, ja nozare ir smagi cietusi kādas dabas kataklizmas vai sērgas rezultātā. Šajā gadījumā mūs aicina solidarizēties pret tirgus mehānismiem – patēriņa kritumu Ķīnā, tirgotāju savtīgu uzvedību utt. Solidarizēties pret ekonomikas likumsakarībām – piedodiet, bet man tā šķiet jēdziena nepareiza lietošana.

Kāpēc skaidri un gaiši nepateikt, ka nepieciešama iejaukšanās brīvā tirgus mehānismos, kas – pieņemsim – kaut kādās situācijās rada pārāk nevēlamus blakusefektus? Ja tiek pieņemts politisks lēmums, ka šāda iejaukšanās nepieciešama, tā arī rīkojamies, bet nesaucam to par "solidaritāti" tikai tāpēc, ka tā izklausās simpātiskāk.

T.s. bēgļu krīzes gadījumā arī putra, jo "solidaritāte" tiek piesaukta tik bieži, ka grūti saprast, kas ir "objekts". Tās dalībvalstis, kuras netiek galā ar pieplūdumu, vai paši patvēruma meklētāji? Tas, manuprāt, nav viens un tas pats.

Ja runa ir par dalībvalstīm, tad vismaz Grieķijas (secīgi Ungārijas) gadījumā ir nepieciešama nevis "solidarizēšanās", bet gan skarbāka saruna (vai gribat kļūt par ES dalībvalsti?) ar Turciju, kas neko nedara savu robežu apsargāšanai. Baigā NATO dalībvalsts, kas vēl nesen atgādināja citām par 5. pantu kontekstā ar sadursmēm ar kurdu un islāma radikāļu kaujiniekiem, bet pati kolēģiem NATO nepalīdz... Ja Persijas līča valstīm ir būtiska Eiropas līdzdalība ļoti sarežģītajā attiecību ar Irānu uzlabošanas procesā, tad no Eiropas puses galīgi nebūtu nekaunība dārgajiem partneriem palūgt vismaz beigt veicināt (finansējot dažādus grupējumus) haosu Lībijā. Citiem vārdiem sakot, ja runa ir par konkrētu valstu nespēju tikt galā ar plūsmām, tad tādēļ ir nevis atkal un atkal jāloka solidaritātes vārds, bet gan jāveic noteiktas darbības.

Cita lieta, ja runājam par solidaritāti ar patvēruma meklētājiem. Bet arī šajā virzienā, manuprāt, izteikumos un komentāros ir zināms juceklis.

Ja pareizi saprotu, dominējošā ir tēze, ka solidaritāte attiecas uz cilvēkiem, kuri bēg no vajāšanām, militāriem konfliktiem. Savukārt uz tiem, kuri ierodas "vienkārši" labākas dzīves meklējumos, tā it kā neattiecas.

Lai arī cik šo rindu autors ir drūmi noskaņots "tautu staigāšanas" kontekstā, šāds iespējamais nošķīrums man neliekas loģisks. Jo principā tas nozīmē, ka tev ir tiesības cerēt uz "solidaritāti" tad, ja tevi slaktē nost, bet, ja tu gribi atrast labāku darbu, iztiku un piepildījumu savai dzīvei, šādu tiesību kaut kā nav. Ja es pārceļos uz citu zemi, jo man apriebies veģetēt Latvijā, tas ir saprotams solis, ja kāds, tieši tādu pašu motīvu vadīts, ierodas no Āfrikas, viņš ir "pašlabuma meklētājs".

Atkārtošos, ka galīgi neesmu sajūsmā par imigrācijas procesiem, bet uzskatu par nepieciešamu argumentācijā saglabāt zināmu domas skaidrību.

Grieķija. Ar ko solidarizēties aicina Eiropas politiskie līderi, pamatojot papildu miljardu piešķiršanu šai valstij? Ar "Grieķijas tautu"? Kuras vairākums noraidījis reformu plānus un, visticamākais, arī gaidāmajās vēlēšanās šo nostāju vēlreiz apstiprinās? Vai arī mēs solidarizējamies ar "pareizi" domājošo mazākumu? Arī jocīgi. Tad varbūt godīgāk pateikt, ka mēs vienkārši nevēlamies vēl lielāku nestabilitāti un nepatikšanas. Pašu intereses tiek uzdotas par solidaritāti.

Nenoliedzu, ka cilvēku līdzāspastāvēšanā nepieciešama emocionālā komponente. Tomēr, ja tā daudzos gadījumos tiek, piedodiet, viltota, tad labāk pieturēties pie, dzejiski izsakoties, auksta racionālisma.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Parīze vienmēr ir lieliska ideja.

    Odrija Hepbērna

Iesakām

  • 2015. gada 26. februārī, plkst. 6:02

    Satori aptauja: Cik niansēta ir Latvijas ārpolitika? (4)

    Varētu likties, ka latvieši, ņemot vērā mūsu pašu vēsturisko pieredzi, pret citu salīdzinoši mazu nāciju ceļu uz politisko pašnoteikšanos izturas ar izpratni un gatavību atbalstīt. Lika pagaidīt!

  • 2014. gada 25. novembrī, plkst. 6:11

    Prozas lasījumu sarunas: Arvis Kolmanis

    Tuvojoties gadskārtējiem Prozas lasījumiem, mēs esam sagatavojuši sarunu sēriju ar literātiem, kas šogad piedalīsies tajos ar saviem prozas darbiem un tulkojumiem. Šoreiz – Arvis Kolmanis.

  • 2016. gada 21. janvārī, plkst. 9:38

    Ieva Melgalve: Ko izstāstīja briesmonis

    Iespējams, ir nepieciešams izsaukt no pirmatnējas pagātnes dzīlēm briesmoni, kas pazīstams – un vienlaikus teju nepazīstams – jau no ķeltu mitoloģijas laikiem, un, iespējams, jāieskatās sevī tik dziļi, lai atrastu visu savu vainas apziņu, savu kaunu un bezspēcību, un ieskatītos tam acīs.

  • 2012. gada 26. aprīlī, plkst. 8:04

    Juris Alunāns: Latviešu valoda (5)

    No visām šīm runām mēs redzam, ka tie iemesli, ka latviešu valoda drīzi jo drīzi beigsies, ir tik tukšas grabēšanas. Zināms, mūžīgi arī latviešu valoda vis nedzīvos, bet tāpēc vis nevar teikt, ka tā drīzi jo drīzi izmirs.

  • 2012. gada 2. martā, plkst. 9:03

    Ivars Šteinbergs: Dzejoļi (22)

    kad logs sasitīs plaukstas, tu aizmigsi. tikmēr debesis sabiezēs melnas. kā magnēts. un šonakt attālināsies, liekot tevi beidzot mierā.

  • 2012. gada 11. oktobrī, plkst. 23:10

    Sabīne Košeļeva: Niere taukos (45)

    Viņai patīk neviena netraucētai apsēsties savā aukstajā virtuvē uz grīļīgā ķebļa, nolikt uz galda papa izrakstīto sudraba pelnu trauku un nesteidzīgi piebeigt stipro smēķi, it kā šoreiz tas tiešām būtu pēdējais šai velna dzīvē.

  • 2012. gada 8. novembrī, plkst. 8:11

    Pauls Bankovskis: Es tādu dzīvi nevarētu nodzīvot (17)

    Viņš bija bibliotekārs un visu mūžu šajā amatā nostrādāja, tomēr tajā pašā laikā nodarbojās ar kaut ko tādu kā Imanuēla Kanta filozofija, kas, būsim godīgi, nav tā pati aizraujošākā proza.

  • 2013. gada 7. oktobrī, plkst. 8:10

    Ērika Bērziņa: Lielo niķu vakars

    Tā ir sagadījies, ka Alise savos teju piecos gados pazīst daudzus dzejniekus un rakstniekus, viņus satiekot, droši saka "čau!" un ir gatava parunāt par dzīvi. Inese Zandere nav izņēmums.