Domas

Māris Zanders: "Eimu, kur iedama, visur solidaritātes vārds mutē"

Pēdējo mēnešu laikā viens no publiskajā telpā bieži lietotajiem vārdiem ir "solidaritāte". Mums jāsolidarizējas ar Grieķiju, Itāliju, patvēruma meklētājiem, lauksaimniekiem; visbeidzot – Latvijā parādīsies kaut kas par solidaritātes nodokli dēvēts.

Portāla lasītāji paši var atrast visdažādākā izvērsuma un rakstura skaidrojumus jēdzienam "solidaritāte", tādēļ es to nedarīšu. Vien liekas, ka a) solidaritātes jēdziens nereti tiek lietots nevietā, b) pat ja tas tiek lietots piemēroti, solidaritātes nepieciešamība un soļi tās īstenošanā netiek pietiekami izskaidroti.

Labs piemērs abām tēzēm ir jau minētais solidaritātes nodoklis.

Skaidrojot tā nepieciešamību, Latvijas amatpersonas (piemēram, premjere sabiedriskajos medijos aizvadītajā nedēļā) nenogurdamas skaidro, ka runa patiesībā ir par netaisnas situācijas izlabošanu. Līdzšinējā kārtība sociālā nodokļa modelī esot bijusi regresīva, neizdevīga tieši mazāku algu saņēmējiem utt. Nestrīdoties šeit par tāda apraksta pareizību, vienalga jānorāda, ka netaisnības novēršana un solidaritāte nav viens un tas pats. Rupji sakot, ja tev ņem nost kaut ko, kas, pieņemsim, tev tāpat īsti nepienākas, ir diezgan dīvaini teikt, ka šādi tu "solidarizējies".

Tomēr pieņemsim, ka situācija ir tāda: sabiedrības nosacīta turīgākā daļa tiek aicināta sabiedrības kopējo mērķu labad no kaut kā atteikties. Tādā gadījumā šī darbība, manuprāt, veicama citādi – precīzāk formulējot, kā vārdā, kādam mērķim solidarizēšanās notiek. Pieņemsim, ka no šāda nodokļa valsts plāno iekasēt x miljonus eiro gadā. Jēdzīgāk būtu, ja nākamais teikums būtu – un par šādu summu, x miljoniem, mēs palielināsim finansējumu aizsardzībai (vai medikamentu kompensācijai, vai pedagogu algu reformai utt.). Pretējā gadījumā "solidarizēties" uzaicinātajiem rodas aizdomas, ka nauda tiks iemaisīta budžeta "kopējā katlā" ar no tā izrietošu faktiski neizsekojamu izmantojumu. Piemēram, pusi no x miljoniem patiešām novirzot budžeta prioritātei aizsardzībai, bet pusīti kaut kur neuzkrītoši iztērējot citām vajadzībām.

Citiem vārdiem sakot, no naudas atteikties nevienam nepatīk, tomēr tas kļūst paciešamāk, ja ir pārliecība, ka nauda patiešām tiks izmantota atbilstoši deklarētajam mērķim (kurš, jāpiebilst, ir savlaicīgi apspriests un par kura nepieciešamību ir panākta vienošanās).

Savdabīgi skan arī Eiropas zemnieku (t.sk. Latvijas) aicinājums solidarizēties ar viņiem, kompensējot produkcijas cenu kritumu. Es saprastu, ka solidarizēšanās notiek, ja nozare ir smagi cietusi kādas dabas kataklizmas vai sērgas rezultātā. Šajā gadījumā mūs aicina solidarizēties pret tirgus mehānismiem – patēriņa kritumu Ķīnā, tirgotāju savtīgu uzvedību utt. Solidarizēties pret ekonomikas likumsakarībām – piedodiet, bet man tā šķiet jēdziena nepareiza lietošana.

Kāpēc skaidri un gaiši nepateikt, ka nepieciešama iejaukšanās brīvā tirgus mehānismos, kas – pieņemsim – kaut kādās situācijās rada pārāk nevēlamus blakusefektus? Ja tiek pieņemts politisks lēmums, ka šāda iejaukšanās nepieciešama, tā arī rīkojamies, bet nesaucam to par "solidaritāti" tikai tāpēc, ka tā izklausās simpātiskāk.

T.s. bēgļu krīzes gadījumā arī putra, jo "solidaritāte" tiek piesaukta tik bieži, ka grūti saprast, kas ir "objekts". Tās dalībvalstis, kuras netiek galā ar pieplūdumu, vai paši patvēruma meklētāji? Tas, manuprāt, nav viens un tas pats.

Ja runa ir par dalībvalstīm, tad vismaz Grieķijas (secīgi Ungārijas) gadījumā ir nepieciešama nevis "solidarizēšanās", bet gan skarbāka saruna (vai gribat kļūt par ES dalībvalsti?) ar Turciju, kas neko nedara savu robežu apsargāšanai. Baigā NATO dalībvalsts, kas vēl nesen atgādināja citām par 5. pantu kontekstā ar sadursmēm ar kurdu un islāma radikāļu kaujiniekiem, bet pati kolēģiem NATO nepalīdz... Ja Persijas līča valstīm ir būtiska Eiropas līdzdalība ļoti sarežģītajā attiecību ar Irānu uzlabošanas procesā, tad no Eiropas puses galīgi nebūtu nekaunība dārgajiem partneriem palūgt vismaz beigt veicināt (finansējot dažādus grupējumus) haosu Lībijā. Citiem vārdiem sakot, ja runa ir par konkrētu valstu nespēju tikt galā ar plūsmām, tad tādēļ ir nevis atkal un atkal jāloka solidaritātes vārds, bet gan jāveic noteiktas darbības.

Cita lieta, ja runājam par solidaritāti ar patvēruma meklētājiem. Bet arī šajā virzienā, manuprāt, izteikumos un komentāros ir zināms juceklis.

Ja pareizi saprotu, dominējošā ir tēze, ka solidaritāte attiecas uz cilvēkiem, kuri bēg no vajāšanām, militāriem konfliktiem. Savukārt uz tiem, kuri ierodas "vienkārši" labākas dzīves meklējumos, tā it kā neattiecas.

Lai arī cik šo rindu autors ir drūmi noskaņots "tautu staigāšanas" kontekstā, šāds iespējamais nošķīrums man neliekas loģisks. Jo principā tas nozīmē, ka tev ir tiesības cerēt uz "solidaritāti" tad, ja tevi slaktē nost, bet, ja tu gribi atrast labāku darbu, iztiku un piepildījumu savai dzīvei, šādu tiesību kaut kā nav. Ja es pārceļos uz citu zemi, jo man apriebies veģetēt Latvijā, tas ir saprotams solis, ja kāds, tieši tādu pašu motīvu vadīts, ierodas no Āfrikas, viņš ir "pašlabuma meklētājs".

Atkārtošos, ka galīgi neesmu sajūsmā par imigrācijas procesiem, bet uzskatu par nepieciešamu argumentācijā saglabāt zināmu domas skaidrību.

Grieķija. Ar ko solidarizēties aicina Eiropas politiskie līderi, pamatojot papildu miljardu piešķiršanu šai valstij? Ar "Grieķijas tautu"? Kuras vairākums noraidījis reformu plānus un, visticamākais, arī gaidāmajās vēlēšanās šo nostāju vēlreiz apstiprinās? Vai arī mēs solidarizējamies ar "pareizi" domājošo mazākumu? Arī jocīgi. Tad varbūt godīgāk pateikt, ka mēs vienkārši nevēlamies vēl lielāku nestabilitāti un nepatikšanas. Pašu intereses tiek uzdotas par solidaritāti.

Nenoliedzu, ka cilvēku līdzāspastāvēšanā nepieciešama emocionālā komponente. Tomēr, ja tā daudzos gadījumos tiek, piedodiet, viltota, tad labāk pieturēties pie, dzejiski izsakoties, auksta racionālisma.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ir nepieciešams ik pa brīdim iemīlēties, lai iegūtu attaisnojumu tam regulārajam izmisumam, kas tevi piemeklē tik un tā.

    Albērs Kamī

Iesakām

  • 2015. gada 20. aprīlī, plkst. 6:04

    Ivars Ījabs: Nelaime un tās dubultnieki (11)

    Saeimas deputātus, kas ālējas dzērumā, vilto ienākumu deklarācijas vai nodarbojas ar parlamenta sēžu sabotāžu, nav amatā iecēlis neviens oligarhs, ļaunprātīgs shēmotājs vai Kremlis.

  • 2016. gada 19. februārī, plkst. 6:41

    Vjačeslavs Kaščejevs: Īsumā par gravitācijas viļņiem (8)

    Mēs tikāmies ar fiziķi Vjačeslavu Kaščejevu, lai uzzinātu ko vairāk par gravitācijas teoriju, Einšteina vienādojumiem, kas paredzēja gravitācijas viļņu esamību, un to, ko šis atklājums nozīmē fizikas turpmākajai attīstībai.

  • 2016. gada 12. februārī, plkst. 11:07

    Ieva Melgalve: Rotaļlietu filozofija

    Bērnība ir dīvains laiks. Tu, cilvēks, ar mainīgām sekmēm mēģini apgūt dzīves likumsakarības, bet lielākā daļa no tavām domām un jūtām – kuras tev neizdodas izpaust precīzi un līdz galam, jo tu vēl neproti tik veikli lietot valodu, – tiek uztvertas kā jau bērna domas un jūtas: aizkustinošas, mīlīgas, bet lielajā pieaugušo pasaulē nebūtiskas.

  • 2013. gada 25. februārī, plkst. 8:02

    Artūrs Logins: Reliģija – izvēles priekšmets? (11)

    Tas, ko bērns dzird un redz, formē to, kam viņš ticēs. Bet saukt to par reliģiskās brīvības pārkāpumu, manuprāt, ir nevietā. Līdzīgi nevar runāt par manu pārvietošanās brīvības ierobežošanu gadījumā, ja man nav ne santīma, lai jebkur ceļotu.

  • 2013. gada 9. septembrī, plkst. 7:09

    Dragana Tripkoviča: No Vidusjūras cikla un citi dzejoļi (4)

    Viņš smaržoja tik savādi, nepavisam pēc visuma, un skatījās lielām, sarkanām acīm. Viņas rokas pārslīdēja pār viņa lielo galvu, ko klāja spīdoši sari. Viņas rokas viņu raudzīja, un viņai aizrāvās elpa.

  • 2012. gada 21. martā, plkst. 10:03

    Uģis Jansons: Personīgā revolūcija (16)

    Es joprojām uzskatu, ka sīpoli ir negaršīgākā lieta pasaulē. Neviens un nekas līdz šim nav spējis mani pārliecināt par pretējo, lai gan daudzi ir centušies.

  • 2015. gada 23. aprīlī, plkst. 6:04

    Satori diskusija: Kultūras skolas soma

    Par "Kultūras skolas somu" atkal sākušās runas, jo Kultūras ministrija tās izstrādi iekļāvusi šī gada prioritātēs – ar mērķi uzsākt tās īstenošanu 2018. gadā. Bet ko mēs ar to saprotam?

  • 2014. gada 30. septembrī, plkst. 6:09

    Jānis Strods: Par jauniešiem un politiku (3)

    Jauniešu politiskās aktivitātes trūkums pārsteidz ar apbrīnojamu regularitāti – pieejamās vēlētāju aptaujas liecina par jauniešu izvēli nepiedalīties vēlēšanās gan pašvaldību, gan parlamenta un Eiropas Parlamenta līmeņos.



Kultūras Ministrija
vkkf