Domas

Māris Zanders: "Eimu, kur iedama, visur solidaritātes vārds mutē"

Pēdējo mēnešu laikā viens no publiskajā telpā bieži lietotajiem vārdiem ir "solidaritāte". Mums jāsolidarizējas ar Grieķiju, Itāliju, patvēruma meklētājiem, lauksaimniekiem; visbeidzot – Latvijā parādīsies kaut kas par solidaritātes nodokli dēvēts.

Portāla lasītāji paši var atrast visdažādākā izvērsuma un rakstura skaidrojumus jēdzienam "solidaritāte", tādēļ es to nedarīšu. Vien liekas, ka a) solidaritātes jēdziens nereti tiek lietots nevietā, b) pat ja tas tiek lietots piemēroti, solidaritātes nepieciešamība un soļi tās īstenošanā netiek pietiekami izskaidroti.

Labs piemērs abām tēzēm ir jau minētais solidaritātes nodoklis.

Skaidrojot tā nepieciešamību, Latvijas amatpersonas (piemēram, premjere sabiedriskajos medijos aizvadītajā nedēļā) nenogurdamas skaidro, ka runa patiesībā ir par netaisnas situācijas izlabošanu. Līdzšinējā kārtība sociālā nodokļa modelī esot bijusi regresīva, neizdevīga tieši mazāku algu saņēmējiem utt. Nestrīdoties šeit par tāda apraksta pareizību, vienalga jānorāda, ka netaisnības novēršana un solidaritāte nav viens un tas pats. Rupji sakot, ja tev ņem nost kaut ko, kas, pieņemsim, tev tāpat īsti nepienākas, ir diezgan dīvaini teikt, ka šādi tu "solidarizējies".

Tomēr pieņemsim, ka situācija ir tāda: sabiedrības nosacīta turīgākā daļa tiek aicināta sabiedrības kopējo mērķu labad no kaut kā atteikties. Tādā gadījumā šī darbība, manuprāt, veicama citādi – precīzāk formulējot, kā vārdā, kādam mērķim solidarizēšanās notiek. Pieņemsim, ka no šāda nodokļa valsts plāno iekasēt x miljonus eiro gadā. Jēdzīgāk būtu, ja nākamais teikums būtu – un par šādu summu, x miljoniem, mēs palielināsim finansējumu aizsardzībai (vai medikamentu kompensācijai, vai pedagogu algu reformai utt.). Pretējā gadījumā "solidarizēties" uzaicinātajiem rodas aizdomas, ka nauda tiks iemaisīta budžeta "kopējā katlā" ar no tā izrietošu faktiski neizsekojamu izmantojumu. Piemēram, pusi no x miljoniem patiešām novirzot budžeta prioritātei aizsardzībai, bet pusīti kaut kur neuzkrītoši iztērējot citām vajadzībām.

Citiem vārdiem sakot, no naudas atteikties nevienam nepatīk, tomēr tas kļūst paciešamāk, ja ir pārliecība, ka nauda patiešām tiks izmantota atbilstoši deklarētajam mērķim (kurš, jāpiebilst, ir savlaicīgi apspriests un par kura nepieciešamību ir panākta vienošanās).

Savdabīgi skan arī Eiropas zemnieku (t.sk. Latvijas) aicinājums solidarizēties ar viņiem, kompensējot produkcijas cenu kritumu. Es saprastu, ka solidarizēšanās notiek, ja nozare ir smagi cietusi kādas dabas kataklizmas vai sērgas rezultātā. Šajā gadījumā mūs aicina solidarizēties pret tirgus mehānismiem – patēriņa kritumu Ķīnā, tirgotāju savtīgu uzvedību utt. Solidarizēties pret ekonomikas likumsakarībām – piedodiet, bet man tā šķiet jēdziena nepareiza lietošana.

Kāpēc skaidri un gaiši nepateikt, ka nepieciešama iejaukšanās brīvā tirgus mehānismos, kas – pieņemsim – kaut kādās situācijās rada pārāk nevēlamus blakusefektus? Ja tiek pieņemts politisks lēmums, ka šāda iejaukšanās nepieciešama, tā arī rīkojamies, bet nesaucam to par "solidaritāti" tikai tāpēc, ka tā izklausās simpātiskāk.

T.s. bēgļu krīzes gadījumā arī putra, jo "solidaritāte" tiek piesaukta tik bieži, ka grūti saprast, kas ir "objekts". Tās dalībvalstis, kuras netiek galā ar pieplūdumu, vai paši patvēruma meklētāji? Tas, manuprāt, nav viens un tas pats.

Ja runa ir par dalībvalstīm, tad vismaz Grieķijas (secīgi Ungārijas) gadījumā ir nepieciešama nevis "solidarizēšanās", bet gan skarbāka saruna (vai gribat kļūt par ES dalībvalsti?) ar Turciju, kas neko nedara savu robežu apsargāšanai. Baigā NATO dalībvalsts, kas vēl nesen atgādināja citām par 5. pantu kontekstā ar sadursmēm ar kurdu un islāma radikāļu kaujiniekiem, bet pati kolēģiem NATO nepalīdz... Ja Persijas līča valstīm ir būtiska Eiropas līdzdalība ļoti sarežģītajā attiecību ar Irānu uzlabošanas procesā, tad no Eiropas puses galīgi nebūtu nekaunība dārgajiem partneriem palūgt vismaz beigt veicināt (finansējot dažādus grupējumus) haosu Lībijā. Citiem vārdiem sakot, ja runa ir par konkrētu valstu nespēju tikt galā ar plūsmām, tad tādēļ ir nevis atkal un atkal jāloka solidaritātes vārds, bet gan jāveic noteiktas darbības.

Cita lieta, ja runājam par solidaritāti ar patvēruma meklētājiem. Bet arī šajā virzienā, manuprāt, izteikumos un komentāros ir zināms juceklis.

Ja pareizi saprotu, dominējošā ir tēze, ka solidaritāte attiecas uz cilvēkiem, kuri bēg no vajāšanām, militāriem konfliktiem. Savukārt uz tiem, kuri ierodas "vienkārši" labākas dzīves meklējumos, tā it kā neattiecas.

Lai arī cik šo rindu autors ir drūmi noskaņots "tautu staigāšanas" kontekstā, šāds iespējamais nošķīrums man neliekas loģisks. Jo principā tas nozīmē, ka tev ir tiesības cerēt uz "solidaritāti" tad, ja tevi slaktē nost, bet, ja tu gribi atrast labāku darbu, iztiku un piepildījumu savai dzīvei, šādu tiesību kaut kā nav. Ja es pārceļos uz citu zemi, jo man apriebies veģetēt Latvijā, tas ir saprotams solis, ja kāds, tieši tādu pašu motīvu vadīts, ierodas no Āfrikas, viņš ir "pašlabuma meklētājs".

Atkārtošos, ka galīgi neesmu sajūsmā par imigrācijas procesiem, bet uzskatu par nepieciešamu argumentācijā saglabāt zināmu domas skaidrību.

Grieķija. Ar ko solidarizēties aicina Eiropas politiskie līderi, pamatojot papildu miljardu piešķiršanu šai valstij? Ar "Grieķijas tautu"? Kuras vairākums noraidījis reformu plānus un, visticamākais, arī gaidāmajās vēlēšanās šo nostāju vēlreiz apstiprinās? Vai arī mēs solidarizējamies ar "pareizi" domājošo mazākumu? Arī jocīgi. Tad varbūt godīgāk pateikt, ka mēs vienkārši nevēlamies vēl lielāku nestabilitāti un nepatikšanas. Pašu intereses tiek uzdotas par solidaritāti.

Nenoliedzu, ka cilvēku līdzāspastāvēšanā nepieciešama emocionālā komponente. Tomēr, ja tā daudzos gadījumos tiek, piedodiet, viltota, tad labāk pieturēties pie, dzejiski izsakoties, auksta racionālisma.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Pirms stājaties laulībā, uzdodiet sev vienu jautājumu: vai jūs spēsiet sarunāties ar šo cilvēku arī tad, kad viņš būs vecs? Viss pārējais laulības dzīvē ir pārejoši.

    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • 2015. gada 19. martā, plkst. 6:03

    Satori aptauja: Izsēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus (1)

    Ušakova retorika saistīta ar iekšpolitisko konjunktūru, nedomāju, ka šādi viņš riskē zaudēt daļu savu vēlētāju. Viņam šajā spektrā nav konkurences, līdz ar to viņš var gana brīvi vibrēt pa labi, pa kreisi, uz augšu, uz leju.

  • 2013. gada 9. septembrī, plkst. 8:09

    Jēkabs Čodars : Viss sāksies no jauna

    Kad Jēkabs izaugs liels, viņš ļoti gribētu strādāt dzīvnieku patversmē, lai varētu rūpēties par suņiem un kaķiem, kurus cilvēki atstājuši uz ielas. Viņš īsti nezina, kāpēc cilvēki tā dara.

  • 2014. gada 21. oktobrī, plkst. 6:10

    Tomass Pārups: Rasas Jansones paradoksālais skaistums (1)

    Nevaru nedomāt par zemtekstiem, jo skaidrs, ka tie tur ir, taču tie neatklājas izstādes apmeklētājam. Skatīties ir sarežģīti, nojaušamie autores nodomi ir traucējoši, un gandrīz liekas, ka es tieku ķircināts.

  • 2012. gada 3. decembrī, plkst. 0:12

    Edīte Sarva, Aleksandrs Vorobjovs: Kā ievērot iekšējās kārtības noteikumus skolās? (3)

    Skolēni kārtības noteikumus nereti mēģina apiet vai neievēro – palielinās neattaisnoto stundu kavējumi, aizvien brīvāka ir skolēnu uzvedība stundās un starpbrīžos. Kāds ir iemesls šīm pārmaiņām?

  • 2012. gada 2. jūnijā, plkst. 10:06

    Ilmārs Šlāpins: Kad tu aizej (13)

    Te esmu es, bet te – cits priekšmets. Cits cilvēks. Daudz cilvēku. Cilvēku pūlis. Gājēji uz ielas, un tevis nav to vidū. Es skatos uz garām ejošajiem cilvēkiem un neko neredzu. Es neredzu tevi.

  • 2014. gada 14. martā, plkst. 1:44

    Uldis Krastiņš: 1944. gada 13. oktobris no krūštura perspektīvas (2)

    Operācija bija jāveic parastiem zaldātiem, kuru vidū jau 1941. gadā bija nokļuvis arī bijušais LKF referents. Viņam tika tas gods noskūt matus no savas sievas galvas. Viens no šiem matiem iekrita starp manām mežģīnēm.

  • 2015. gada 8. janvārī, plkst. 6:01

    Anete Konste: Ko dzēra latviešu rakstnieki? (10)

    Mans uzdevums bija noskaidrot, ko un cik daudz dzēra aizsaulē esošie Latvijas rakstnieki – arī tie, kuru nāves cēlonis nebija tieši ar alkoholu saistīts.

  • 2015. gada 2. decembrī, plkst. 6:01

    Krista Teivāne: Kāpēc mums atkal nesanāks? (3)

    Šoruden vairāku zīmīgu atgadījumu dēļ Latvijas izglītības sistēma nokļuva zem Dāmokla zobena kā paša Cicerona stāstā – tā teikt, neesot nemaz tik šķīsta, kā gribētos domāt.