Dzeja

Dainis Deigelis: Tikai nemākulīgs domraksts

***
tavs dzejolis
ir tikai nemākulīgs domraksts
paviršs noraksts
nozagts no pierakstiem uz salvetes
ko vējš nopūtis lejā no dieva
brokastu galda
un tu nu lepni tagad
piepīpētos dzejas vakaros dižojies
ka tas apdzisušais vulkāns
spēj atvemt vēl uguni
un nevis tikai nošķaudīt pa laikam
sauju pelnu

***
meitene nav iemācījusies elpot
meitene aizgūtnēm klusu kampj gaisu
kā zagdama kā negribot
dienas ir adatu paklājs
naktis skumjas
dzīve vēsas vasaras rīts
vējš kas ar miroņsaltiem pirkstiem
noglāsta viņas kailās potītes
meitene nav iemācījusies elpot
meitene aizgūtnēm klusu kampj gaisu
kopš tās nakts kad nevar
aizmirst viņa elpu sev līdzās
kopš tās dienas
kad turpmāko gribas aizmirst
un nesanāk

***
...un viņš teica
viss ko varu tev dot
ir šis izmisuma pilnais nogurušais acu apvārsnis
kuru tu centies uzlauzt caur tabakas kodīgu dūmu straumēm
un iestāsti sev ka tie ir zemu nolaidušies mākoņi
kas maigi apklās tavus plecus
savaldīs tās nevaldāmās tauriņu dejas pakrūtē
un kaijas vairs tik saprotami izmisīgi
nekliegs aiz tavas istabas loga

vientulība + vientulība = izmisums

un tagad kopā kvēlojot divām papirosu oglēm logā
varbūt šo vienādojumu tikpat viegli
kā sērkociņu varēs salauzt
bet es zinu
viss ko tu manās acīs redzi
ir atspīdums no diviem nogalinātiem jāņtārpiņiem
kuriem dievs baznīcā melo
ka tie turpina dzīvot
neelpojot

***
naktstauriņu rokenrols pieklusis
pelēkas ziemeļu debesis gleznā pie tavas sienas
elpo ar saltu klusumu
kā pavasaris kas it kā ir atnācis
turpināt dīvaini silto ziemu bez sniega
pāriet lietainā vasarā bez saules
un apsveikt rudeni
kas vienīgais atbildīs patiesi
savam nosaukumam
tu sēdi siltā vannā
klusi vērojot kā aiz sienas
kaimiņu aprautajos elpas vilcienos
apslāpētos kliedzienos
sen aizmirstā tev citādā siltumā
dzīve turpinās
bet tev aizpil garām
tu noglāsti pelēkās debesis gleznā
un tad aizmiedz
sniegpulkstenītes nosalst
aiz tava loga neuzziedējušas

***
viena cilvēka mūžs
ir tikai zibsnis
starp miljardiem zibšņu
viena pasaules ieelpa
un izelpa
pasteidzies pamanīt
ka laiks degt cilvēk
neizej neuzziedējis

28.02.2015.

gļēvulīgas lodes mugurā
nevar atņemt ne brīvību
ne drosmi ne godīgumu
gļēvulīgas lodes mugurā
vien iedzeļ brīvam cilvēkam
nebrīvu cilvēku pūlī
ar tikai nelielu sāpi
ka viss kas nepieciešams
lai tumsa nolaistos pār zemi
ir labprātīgi aizbāzta mute...
šis laikmets tik maz veido cilvēku
kas šai pasaulei grib iedot plaukstu cilvēcībai
brīvībai turēt par spīti visam stutes
šis laikmets mīl pakalpīgus sūdabrāļus
nozombētas kuces

***
jūs visi gribat lasīt par mīlestību
bet ko gan jums par to
var uzrakstīt dvēselē
raudoša pelēka klints
kas vīlusies cilvēces saprātīgumā
vēršas pēc glābiņa pie dieva
kā slīcējs pie salmiņa un atklāj ka
dievs sen ir kļuvis zvērināts
ateists

***
...tā bija dīvaina meitene
un tā dīvainā meitene skatījās tieši acīs
un kaut kur dziļāk caur tām tā
ka metās mazliet bail
satrakojusies pilsēta rēca
personīgo auto un vilcienu mutēm
mēs stāvējām daudzgalvaina dzīvu miroņu pūļa vidū
un tā dīvainā meitene man teica
ka pēc visām cietuma kamerām
kurās mēs sevi ieslogām paši
mazliet pagrūtāk bet tomēr
dzīve turpinās...

 



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Laba izglītība nav tas, ko tu esi iemācījies, un pat ne tas, ko tu zini. Laba izglītība ir spēja atšķirt to, ko tu zini, no tā, ko tu nezini.

    Anatols Franss

Iesakām

  • 2013. gada 18. jūlijā, plkst. 7:07

    Reinis Lazda: Zeķes sandalēs (52)

    Zeķes sandalēs parasti parādās kā viens no pirmajiem, viens no visbriesmīgākajiem labas uzvedības pārkāpumiem, ko vīrietis var paveikt. Tas tiek ievietots vienā līmenī ar necenzētas leksikas lietošanu, nemazgātu vai saburzītu apģērbu, kā arī treniņtērpu lietišķas vai romantiskas tikšanās laikā.

  • 2014. gada 29. augustā, plkst. 7:08

    Laura Feldberga: Gribu redzēt, kas tur būs tālāk

    Rīgas Doma dārza centrālajā daļā ir novietoti divi identiski metāla režģi, kuros iesietās baltā poliestera lentes veido grafisku spārnu imitāciju. Tas ir Lauras Feldbergas veidots vides objekts "Spārni".

  • 2016. gada 29. septembrī, plkst. 1:43

    Liene Linde: Trimdinieku jautājums

    Trimdinieku pasaules skatījums ir saskaitāmais, kas iegūst arvien lielāku nozīmi refleksijā par to, ko šīs planētas iemītniekam nozīmē dzīve 21. gadsimtā.

  • 2012. gada 14. jūnijā, plkst. 8:13

    Pauls Bankovskis: Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (5)

    Šajā vārdu savienojumā ir ne vien ārkārtīgi trāpīgi iemūžināts kāds nozīmīgs strāvojums Latvijas padomju fotomākslā, bet arī aizskarta problēma, kas fotografēšanu pavada kopš pašiem tās pirmsākumiem.

  • 2016. gada 16. decembrī, plkst. 5:21

    Vilis Lācītis: Vilhelma Buša bronzas biste (1)

    Vai runāju es pentametrā, vai klasiskajā heksametrā, uz daktilu ne vienmēr izdodas man pāriet, no anapesta rīmēm aiziet ciet, ne jambs, ne dijambs nepadodas, un pietrūkst vārsmās zināms grodums.

  • 2015. gada 13. novembrī, plkst. 5:03

    Ieva Viese-Vigula: Nospiedums (1)

    Māra juta vēlmi ieiet tualetē un pārliecināties, vai uz žaketes nav palicis traips. Taču neieraudzīt pleķi nozīmētu atklāt, ka pieskāriens bijusi tikai iedoma.

  • 2016. gada 17. februārī, plkst. 6:44

    Andrejs Vīksna: Mākslas akadēmijas karnevāla paralēlā laiktelpa (1)

    Tradīcija Mākslas akadēmijā rīkot ikgadēju karnevālu dzima 1929. gada 9. februārī, kad desmitos vakarā Virsnieku klubs (tagad – Kongresu nams) uz vienu nakti kļuva par "Sumpurņa pils" mājvietu.

  • 2016. gada 9. martā, plkst. 5:27

    Bārbala Simsone: Jaunība, sārtais asins trauks

    Šis ir stāsts par to, kas jau iepriekš ticis salauzts un nekad nevar tikt salabots; stāsts par to, kā ir dzīvot ilūziju ziepju burbulī, ilgojoties pēc tā plīšanas un tomēr saplīstot reizē ar to.



Kultūras Ministrija
vkkf