Naiels Grifitss: Stumbenis (9)
2007. gada 17. februārī, plkst. 23:09
Rubrika: Bibliotēka
(fragments)
Naiels Grifitss (Niall Griffiths) ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu velsiešu rakstniekiem, ko salīdzinājumā ar Ērvinu Velšu mēdz dēvēt par paslinku radīto darbu daudzuma ziņā, taču valodas pārveidojumu un pielietojuma ziņā abus autorus dēvē par pierakstītās runas valodas reformatoriem un vieniem no asprātīgākajiem slenga, dialektu un varoņu individuālās valodas poētikas veidotājiem mūsdienu Lielbritānijas literatūrā.
Naiels Grifitss dzimis 1966. gadā Liverpūlē; dzīvo Velsā. Sarakstījis četrus romānus: Grits (2000) — stāstot par Velsas lauku narkomānu dzīvi un pārvēršot sākotnējo interesi Prusta cienīgos zudušā laika meklējumos par „cilvēka pieraksta” veida meklējumiem; Sheepshagger (2001) — romānu par kalnu zēna dzīvi; un Kelly & Victor (2002). Grifitsa darbos var manīt bītņiku paaudzes, īpaši Viljama Borouza ietekmi. Romāns „Stumbenis” (Stump, 2003) saņēmis divas Velsas literatūras Gada balvas, tā iznākšana latviski Jāņa Elsberga tulkojumā gaidāma izdevniecībā AGB.
___
VIRTUVE
Atnāca atkal šorīt man uz dārzu, tā lapsa, tā veca lapsa ar vienu aci. Tā ap ausmu, saproties, kad debess vēl vairāk tā kā naktī, ne dienā, vēl mēness augšā, un viš noskrēja pa kalnu, cauri dzīvžogam un manā dārzā iekšā. Paošņājās drusku ap truša būri, tad apēda tās aukstas kartupeļu un zivs paliekas, ko es šim vakarvakar ārā atstāju. Aprija tā, it kā viš badā būtu, it kā nedēļām nebūtu ēdis, tad pacēla kāju, nomīzās uz maniem kāpostiem un aiztinās atpakaļ cauri žogam un augšā pa kalnu.
Es virtuvē stāvēju pie izlietnes, skatijos pa logu, vēroju viņu. Viš mani nepamanija vai, ja pamanija, neņēma pierē; neuztraucās par manu stāvu logā. Mans trusis, Čārlijs, mierīgi gulēja man guļamistabā, kastē, kur ieklāts vecs džempers, zem gultas, un man dauzijās pulss un auksti sviedri nāca no viena riebīga murga, tāpēc i pamodos un iznācu virtuvē iedzert ūdeni, uzpīpēt, un pamaniju, rūts melna, bet pamaniju, lavījās ruds pa rīta rasu, ķepas augstu cilādams. Smalks skats, kā viš paceļ ķepu un noliek, paceļ un noliek. Kārns gan, ribas var zem tā rūsgana kažoka izskaitīt, balts astes gals augstu virs muguras, purns smails gaisā, brauc pa miglu kā kuģis. Un tā viena zaļa acs nozib, un tad tik paliek miglā lapsveidīgs caurums, kurš viš pēkšņi apmetās apkārt un aiztesās cauri dzīvžogam projām, augšā un prom uz Pen Dinasa fortu pilsētas galā, tur viš laikam dzīvo.
Tas meža zvērs man dārzā. Tas talantīgs plēsoņa šeit, man galvā.
Es strēbu ūdeni un skatijos, kā migla aizvelk zvēra atstāto caurumu. Nupat jau esmu sauss, sirds ar’ normāla, neskrien. Stumbenis ar’ vairs neniez, pareizāk sakot, tukšums tā galā. Caurums. Tukšā vieta. Murga pretīgi, kraupaini ķēmi ņēma un izšķīda kā sāls ūdenī, un es atkal sajutu veselu saprātu, savu grūti iegūtu sūda veselu saprātu, savu prāteli, kuru izcīniju, pazaudēdams roku, vells, tagad šis atgriežas bez sāpēm. Šitā meža lapsa man dārzā. Sīks, sarkans, vienacains vilcēns skrien no kalna iekšā manā dzīves telpā un ēd druskas, ko es šim atstāju, un čurā uz maniem nabaga kāpostiem. Šitas mežonis nāk pie manis ciemos.
Vells, patīk tas man, nudie.
Ūdens padzerts, smēķis nopīpēts, gāju atpakaļ uz gultu, silta vēl. Uzmetu aci Čārlijam, šņāc sīks, pūkains murškulīts man zem matrača, un es kāpu matracim virsū un nogulēju vēl trīs stundas. Miegs bez murgiem, bez raudāšanas. Nepierasts un vajadzīgs. Būtu gulējis ilgāk, bet Čārlijs pamodināja, ošņājās man gar ģīmi. Pats sīks, ausis lielas, elpa pēc salātiem, lēkā, lops.
Lapsa.
Vells, pamēģini uztaisīt brokastis ar vienu roku, pamēģini; paņem tējkannu, aiznes pie izlietnes, noliec blakus trauku žāvētājā, atgriez auksto krānu, paņem atkal kannu, pielaid pilnu, atkal noliec, aizgriez krānu, paņem atkal kannu, tad atkal noliec un iespraud dakšu kontaktā, un ieslēdz. Atver skapīša durvis, izņem krūzi un noliec uz galda, aizver skapīša durvis, izņem tējas maisiņu no kārbas un ieliec krūzē. Atver ledusskapja durvis, izņem pienu, noliec pienu uz grīdas, kamēr atskrūvē vāciņu, ielej drusciņ krūzē, tad atkal noliec pudeli atpakaļ uz grīdas, lai var uzskrūvēt atpakaļ vāciņu, tad ieliec to atpakaļ ledusskapī un aizver durvis. Atver cita skapīša durvis, izņem bļodiņu un noliec uz galda, aizver skapīša durvis. Izņem Ricicles kārbu un turi starp to, kas palicis pāri no tavas kreisās rokas, un ribām, kamēr ar savu veselu roku, savu vienīgu roku atmudžini iekšēju plastmasas iesaiņojumu, pagāz kārbu un iepurini drusku pārslu bļodā, tad atkal iespraud starp stumbeni un ribām un ar roku aizloki atpakaļ iekšēju iesaiņojumu, un ieliec kārbu atpakaļ, un tad saki “bļin”, jo esi aizmirsis atstāt pienu ārā, gandrīz divi maucīgi gaŗi vienrocīgi gadi jau apkārt un tu joprojām aizmirsti atstāt ārā to sūda pienu. Tātad atpakaļ pie ledusskapja, atvērt, piens laukā, uz grīdas, atskrūvēt, izslieties, ieliet, noliekties, aizskrūvēt, ielikt ledusskapī, atkal aizvērt durvis. Paņemt karoti no atvilktnes, aizgrūst atvilktni ciet. Atpakaļ pie kannas, kas nupat izslēgusies, ielej verdošo ūdeni krūzē, ieliec karoti bļodā, kur pārslas palēnām uzpeld, aiznes uz istabu, noliec uz kafijas galdiņa, ieslēdz teļļuku. Atgriezies virtuvē, pabaksti ar karotīti tējas maisiņu krūzē, kamēr šķidrums paliek brūns, tad pačamdies kārbā ar cukurgraudiņiem, jo tu pērc graudiņus, nevis beŗamo cukuru, jo vienrocim vieglāk ar graudiņiem galā tikt, un paņem divus, un iemet krūzē. Ar karoti izsmel izlietotu maisiņu laukā, iemet miskastē, ieliec karoti izlietnē, tad paņem tēju un ej atpakaļ uz istabu, kur pa teļļuku ziņas tev stāsta, ka atkal visā valstī jukas ar vilcieniem, vieni atcelti, citi kavējas, kauč tu jau nekur negrasies braukt. Uzpūt, lai nav par karstu un tad streb tēju. Pārslas ēdot, atstāj bļodu uz kafijas galdiņa un pārliecies pāri, un tad cel karoti pie mutes. Kad gribi tējas malciņu, ieliec karoti bļodā, jo tev nav otras rokas, ar ko turēt krūzi.
Smieklīga tukša piedurkne plandās un pļirinās gar sānu. Ne sūda tur nav iekšā, nekā, tikai stulba un tukša sūda piedurkne.
Tātad pamēģini uztaisīt sev brokastis ar vienu sūda roku. Tās būs mokas, tā kā slaucīt pakaļu ar smilšpapīru, bet tu to izdarīsi. Pēc tam ar to pašu vienu roku pamēģini nomazgāt brokastu traukus. Tad pamēģini uztīt sūda cigareti. Pamēģini apģērbties vai noģērbties. Pamēģini kopt dārzu; pamēģini uzrakt zemi, iesēt sēklas, novākt savus sūda dārzeņus. Pamēģini, bļin, uztaisīt lazaņju sev pie tējas; tā tik būs ķēpa! Un pēc tam tev tas viss būs jāsatīra; un, protams, ar vienu roku. Tev izdosies to visu izdarīt, tas viss tiks izdarīts. Tev būs jāčakarējas divreiz ilgāk un pie beigām tu jau spersi caurumus sienās, bet tu to izdarīsi. Nebūs viegli, bet tu visu izdarīsi. Tikai kulakā sist ir viegli ar vienu roku, pieņemot, ka tu iztiec bez attēlu palīdzības. Ka tu neguli uz muguras ar salvešu kārbu uz vēdera un attiecīgo žurnālīti uzmanīgi atbalstījis pret kārbu, bet vienalga tev ir jāpārtrauc katru reizi, kad vajag pāršķirt lapu, un dažreiz žurnāls noslīd zemē un tad tev atkal jāstellē viss par jaunu augšā, un tavs vecais draugs saļimst, un galu galā tu svied visu uz grīdas un bļauj. Tu tikai gribēji aši nodragāt, lai ir kāds atvieglojums, saproties, un tagad skaties — atkal baigās sūda mokas. Stulbums.
Tēju dzerdams, es izpīpēju divus lambertus<, tad aiznesu traukus uz virtuvi un iegāžu izlietnē. Nomazgās vēlāk. Noriju divus kodeīnus, uzdzeŗu remdenu tējas palieku, tad ieeju vannasistabā un uzgriežu dušu. Pamēģini iztīrīt zobus ar vienu roku; pamēģini uzspiest pastu uz birstes. Tu tīri un berzē visu nakts draņķību laukā no savas žļebenīcas un tad pēkšņi atjēdz, ka jau kādu laiku tur tikai stāvi, turēdams birsti nekustīgu pie priekšzobiem, blenzdams lejup neizteiksmīgā izlietnes porcelānā. Droš’ vien jau piecas minūtes tu tā stāvi vai vairāk; vannasistaba pilna ar tvaikiem un zods notecējis putām it kā tev būtu trakumsērga. Domādams par neko, visu šo laiku stāvēdams tur kā statuja un blenzdams lejup, galva tukša kā izvēdināts pirdiens. Kur es aizpeldu, kad esmu šitāds? Vai es palieku šeit? Vai manī ienāk kaut kas cits? Visas manas atmiņas un cerības, un tā tālāk, visi tie sūdi, no kā es sastāvu, — kur tas viss paliek, kad man atkal uznāk šitāds transs?
Nezinu. Vispār ne sūda nesaprotu, kas notiek. Zinu tikai, ka jūtos pavisam mierīgs.
Priekšā vesela diena. Viss kas var gadīties šai vienā dienā. Kuņģis sažņaudzas iedomājoties. Kā vienmēr, cik es sevi atceros. Saraujas kā vairīdamies no dzīves un mūsu kopīgām dienām.
Iekāpju dušā, au, sasodīts, par karstu. Es atgriežu auksto krānu un gaidu, kad paliks vēsāks. Mana kreisa roka, nogriezta roka man pie kreisa sāna; dakteris teic, ka sadzijusi neticami labi, bet es vienalga redzu, ka infekcija vēl ir — sarkans pleķis, karsta sajūta. Dažreiz pat smaciņa, uzsmird tā kā saskābis piens. Šodien tomēr izskatās ciešami. Var pat papriecāties, ka āda tik gludi sašūta un ieaugusi it kā sevī atpakaļ. It kā es būtu piedzimis šitāds: it kā es vienmēr būtu vienrocis bijis. Vai pusotr-rocis. Šitas strupulis raustīgs man pie kreisa pleca, citādāks es neesmu bijis, neesmu izskatijies citādāk; vienmēr bijis tāds loceklis, pa daļai no miesas, pa daļai no tukša gaisa taisīts. Vesela atmosfēra kreisa apakšdelma vietā, vienmēr tāda man bijusi.
Mūsu spēja atjaunoties. Ir daudzi veidi, kā mēs spējam radīt sevi no jauna, tā būtu teicis tas Pīters, pimpis, Solts ar savu diži laipnu un žēlojošu smaidiņu pretīgā purnā.
Labs ir, bļin, jākustas, jādzīvo tā diena nost; mazgāties un slaucīties, un ģērbties. Jāuzvelk jauna jaka, tā forša rūtaina skotu jaka, jāatsprauž piedurkne un jāsavāc dzīve, kustības, grabažas; cidžas, šķiltavas, maks, atslēgas, viss šitas. Jāizceļ trusis no šamā kaku kakta (spiras savāks vēlāk) un jāiet dārzā, un jāieliek būrī, jāizrauj no dobes redīss un jāiebāž viņam. Jāpakasa galva, jāpasaka, ka drīz būsi atpakaļ. Jāievelk gaiss dziļi nāsīs, lapsas atstāta smarža; kūmiņa karsta, bieza, asa smaka. Padomā tik, diena būs jauka, viena no tām skaidrām, spirgtām pavasara dienām, vēsa, bet ar sauli, un gaisma tik dzidra, ka liekas: katrai lapai, katram zāles stiebram ir sava tīri individuāla zaļa nokrāsa. Tā gaisma pārvērtīs jūru miljons spoguļos. Tā liks stumbenim pulsēt un sāpēt, uztaisīs man vienu maucīgu migrēnu elkonī. Bet tomēr.
Atpakaļ cauri dzīvoklim, izslēgt teļļuku, atstāt logu šķirbiņā, lai gaiss apmainās. Čārlija sīkas spireles. Aiziet pa galvenām durvīm, nogriezties pa kreisi, sākt iet — uz ostas un izgāztuves pusi, garām velsiešu valodas pamatskolai, kur salna pa nakti uz margām uzzīmējusi pelēkas puķes. Nē, nav vis; tā ir tikai pielīmējusies pie tām neredzamām puķēm, kas visu laiku zied uz metāla. Pielīmējusies un padarījusi redzamas.
Atkal viena diena ir sākusies. Jauna diena, kad es esmu dzīvs. Es un mans trusis, un mana vienacaina lapsa.
Pirmais solis: Mēs atzinām, ka esam bezspēcīgi savu atkarību priekšā un ka mūsu dzīves bija kļuvušas nevaldāmas. Un ka mēs brīvprātīgi atdosim pēdējas patstāvības paliekas, kuras mums likās vēl savas esam, iemainīsim pret moralizējošu un svētulīgu pļurkstēšanu mazā, piepīpētā, dzeltenā istabā Senthelinzā un pret lielu un baigu organizāciju aiz tās. Un mēs atzinām ne tikai, ka esam pilnīgi bezvērtīgi, bet arī ka būsim vēl niecīgāki, ja kādreiz atteiksimies no šīs piekāpšanās; būsim ne tikai sūds, bet tārpi šai sūdā. Tārpi šo sūdatārpu sūdos. Tomēr, lūgtum, te ir mūsu baltais karodziņš, šā vai, sasodīts, tā. Skatieties, mēs to vicinām. Ar vienu roku, bļin, vienu.
[..]
Virs pieminekļa planē klijāns. Spārni izplesti, skatiens piekalts zemei, meklē izgāztuves žurkas, vai nogāzes trusīšus. Klijāni redz mīzalus, visi plēsīgi putni tos redz; tā viņi tiek pie sava ēdamā, redzot čuru ultravioletu spīdumu. Mēs to nespējam, jo viss, kas ir zem četrsimt nanometriem, paliek mūsu acīm neredzams; ultravioleti, rentgena, gamma stari. Vesela pasaule šajā pasaulē, kuru mēs nekad, nekad neuztversim.
Daudz stundu esmu nosēdējis bibliotēkās. Kaut kā tas gaŗš laiks jānosit.
Re, klijāns metas lejup. Apstājas, sakļauj spārnus un krīt. Kādai sīkai, pūkainai radībiņai pienāk ātrs un asiņains gals. Lūst kauliņi. Es ceru, ka ar Čārliju viss kārtībā; bet gan jau būs, esmu drošs, pirms aiziešanas es viņam ieliku būrī redīsu. Viņam klājas pa pirmo. Gulēs, grauzīs un kasīsies, kamēr diena galā. Nez, vai viņš pēc kaut kā ilgojas, vai lien kaut kādās dziļās sugas atmiņās, kur atrodas vēsi tumši zemzemes tunelīši vai arī saulainas nogāzītes, vai strauja mukšana pāri pļavai. Nez, vai viņš ilgojas pēc citiem trušiem? Atceros, bērnībā mamma aizveda mani kaut kur uz Ziemeļvelsu, laikam uz Talakru, tieši trušu mēŗa laikā; truši klumburoja apkārt, pa ausīm viņiem nāca asiņainas putas, acis kā strutaini olas baltumi... Joprojām atceros, es redzēju, kā viens izskrāpēja pats sev aci. Kasijās ar lielu pakaļkāju un, pļuk, acs laukā, karājās asiņaina... Man bija kādi septiņi gadi. Nedēļām ilgi man no tā murgi rādījās.
Bet ar Čārliju viss būs kārtībā. Viņš ir uz manu atbildību, Čārlijs.
Vilnis salūst putugaismā, tieši man acī. Tā sāk asarot. Vajadzēja paķert līdzi saulesbrilles.
Būs jau labi. Nav ko uztraukties, viss būs oki-doki.
No angļu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.
Grāmatu plāno izdot izdevniecība AGB.
