Recenzija

Attēlā - Zubins Mehta, publicitātes foto

Armands Znotiņš: Koncerts ar ilgi gaidītu diriģentu

Dzintaru koncertzāle savulaik sagaidījusi Genādiju Roždestvenski. Tas bija sen. Latvijā uzstājies Jurijs Simonovs. Arī tas bija jau pirms ilgāka laika. Bet, piemēram, Nikolaja Maļko viesošanos neviens vairs neatceras. 2015. gada 20. augustā, daudziem par lielu prieku, šo ne īpaši garo sarakstu papildināja Zubins Meta, uz Dzintaru koncertzāli atbraucot ar Izraēlas Filharmonijas orķestri. Slavenā indiešu diriģenta un viņa pārraudzītā orķestra biogrāfija sākusies vienlaikus – 1936. gadā; Zubins Meta sešpadsmit gadus vadījis Losandželosas Filharmonijas orķestri, bet trīspadsmit gadus – Ņujorkas Filharmonijas orķestri; savukārt Izraēlas orķestris, ar kuru diriģentam ir ciešas radošas saites jau kopš 60. gadiem, sadarbojies arī ar Leonardu Bernsteinu, Kurtu Mazūru, Džordžu Šolti, Lorinu Māzelu – attiecībā uz iepriekšminētajām personībām Latvijā pastāv hipotētiskas cerības klātienē iepazīt vairs tikai Mazūra diriģēšanas mākslu, un tādēļ vien Zubina Metas viesošanās saucama par īpašu notikumu. Par to, ka šo uzstāšanos paši mūziķi – atšķirībā no virknes citu slavenību – neuzlūko vienīgi kā standartkoncertu ar pazīstamāko klasicisma un romantisma opusu atspēlēšanu, liecināja neparasti nopietnā un arī stilistiski daudzpusīgā programma. Riharda Štrausa simfoniskā poēma "Tils Pūcesspieģelis" šeit skanēja līdzās Arnolda Šēnberga stīgu sekstetam "Apskaidrotā nakts" pārlikumā stīgu orķestrim, otrajā daļā sekojot vienai no ievērojamākajām muzikālajām traģēdijām – Pētera Čaikovska Sestajai – "Patētiskajai" – simfonijai. Pēc tās piedevās klausītāji atkal sagaidīja apskaidrotas kontemplācijas brīdi ar ievadu no Modesta Musorgska operas "Hovanščina". Protams, ideāli jau būtu, ja diriģents un orķestris Šēnberga kamerdarba transkripcijas vietā izvēlētos kādu no dodekafonijas perioda partitūrām, piemēram, vijoļkoncertu vai klavierkoncertu, taču arī šajā variantā kontrasts starp Štrausa un Šēnberga māksliniecisko pasauli bija nepārprotams. Un šādu iespaidu padziļināja arī atziņa, ka mūziķi visa koncerta gaitā veiksmīgi spēja tikt galā ar vasaras koncertzāles neprognozējamo akustiku.

Pieņemu, ka programmas pirmajā daļā tieši šāds skaņdarbu salikums tika piedāvāts arī tādēļ, lai atskaņotāji varētu daudzpusīgi parādīt orķestra spēles iespējas un kvalitātes, saliedētai stīgu grupas muzicēšanai Šēnberga opusā pretstatot Riharda Štrausa virtuozo orķestra gleznojumu, kur būtiska un vienlīdz izsmalcināta loma ir ikvienam no koka un metāla pūšaminstrumentiem un kur arī stīgām un sitaminstrumentiem jāiesaistās īpaši trāpīgā un aktīvā muzikālā sarunā. "Tila Pūcesspieģeļa" atskaņojumā Izraēlas filharmonijas orķestra profesionālā sagatavotība nelika vilties – dzidri pūšaminstrumentu tembri, precīza artikulācija, intonatīva un ritmiska stabilitāte raksturoja gan flautu, oboju un klarnešu, gan arī mežragu un trompešu skanējumu, stīgu grupai interpretācijā piedaloties ar tādu pašu vijīgumu, niansētību un emocionālo kolorītu. Un, protams, ņemot vērā Štrausa orķestrācijas specifiku, jāpiemin arī visu pārējo atskaņojuma dalībnieku ieguldījums, ieskaitot basklarneti, trombonus, kontrafagotu, tubu un izvērsto sitaminstrumentu ansambli, jo šeit katrs mūziķis bija savā īstajā vietā. Zubina Metas vadībā "Tila Pūcesspieģeļa" interpretācija izskanēja spilgti un atraisīti – pirmkārt, varēja just, ka diriģenta izvēlētie tempi un dinamiskās gradācijas atbilst komponista iecerētajai mūzikas vitalitātei, otrkārt, visas straujās un detalizētās izmaiņas faktūras izklāstā, tembru pretstatījumos un raksturu pavērsienos diriģents integrēja plaša apjoma muzikālās dramaturģijas līnijās, akcentējot būtiskāko un citām detaļām savukārt piešķirot niansēta dekoratīvisma funkciju. Stāstam par Tila Pūcesspieģeļa brīnišķīgajiem piedzīvojumiem, kurus nespēj apturēt pat karātavu cilpa, šāda pieeja, bez šaubām, bija piemērota.

No vienas puses – Riharda Štrausa daiļrades objektīvais pasaules redzējums un iedvesmas avoti literatūras un dabas sniegtajos iespaidos, no otras puses – Gustava Mālera un lielā mērā vēl romantiski noskaņotā jaunā Šēnberga mūzikas nospriegotās kaislības, impulsus savu skaņdarbu saturam rodot dziļā introspekcijā, – šis ir viens no zīmīgākajiem kontrastiem 19. gadsimta nogales simfoniskajā mūzikā. Stīgu seksteta "Apskaidrotā nakts" lasījums tūlīt pēc simfoniskās poēmas "Tils Pūcesspieģelis" šos pretstatus atklāja visnotaļ uzskatāmi, un Zubina Metas vadītā Izraēlas Filharmonijas orķestra versija Šēnberga opusam arī saucama par interpretācijas veiksmi. Partitūras atskaņojuma gaitā apmēram pusstundas garumā mūziķu spēlē secīgi iezīmējās trīs emocionālās sfēras – melanholiska kontemplācija, dramatiska ekspresija un, visbeidzot, arī gaidītā apskaidrotība, kuras enigmātiskajai tēlainībai piemita apgarots un smeldzīgs skaistums. Orķestra un diriģenta dialogā muzikālo izjūtu un pārdzīvojumu plūdums līdz ar to tika atspoguļots izteiksmīgi un pārliecinoši, tembrālajos rakursos sevišķi izcēlās vijoļu un čellu savstarpēji atšķirīgās nokrāsas, turpretī diriģenta pārraudzība nodrošināja nepieciešamo interpretācijas viengabalainību un mākslinieciskā vēstījuma loģiku.

Pētera Čaikovska Sestās simfonijas priekšnesums apstiprināja iepriekš radušos iespaidu par orķestra profesionālo līmeni un mūziķu sadarbību ar Zubinu Mehtu. Nevarētu teikt, ka Izraēlas Filharmonijas orķestris piederētu pie, teiksim, pasaulē desmit izcilākajiem, – šāds apzīmējums drīzāk attiecināms uz diriģenta savulaik vadīto Ņujorkas Filharmonijas orķestri, bet 19. augusta koncerta viesmākslinieku uzstāšanās salīdzināma, piemēram, ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra veiksmīgākajām programmām. Taču šī interpretācija, tāpat kā abas iepriekšējās, atstāja sajūtu, ka Zubins Meta no orķestra ir panācis tieši to, ko vēlējās panākt, – Izraēlas Filharmonijas orķestris precīzi atsaucās diriģenta iecerēm, muzicējot plastiski un līdzsvaroti un iedzīvinot diriģenta paredzēto koncepciju gan dramaturģiskās arhitektonikas, gan emocionālā piepildījuma ziņā. Stīgu instrumentu tembri ieguva izteiksmīgu un krāšņu skanējumu tieši tajos simfonijas brīžos, kad to vajadzēja visvairāk, pūšaminstrumentu veikums atbilda Čaikovska mūzikā pausto noskaņu jūtīgumam, bet visa ansambļa saspēli raksturoja prasmīgs un saskanīgs radošo domu un izjūtu atveidojums, šādā ceļā arī skaidri izzīmējot Sestās simfonijas tembru un faktūru maiņas. Vienlaikus bija jūtams, ka Čaikovska vispārzināmā opusa atskaņojums pavisam noteikti nav tāds, kāds tas būtu koncertos ar Krievijas orķestru vai arī latviešu mākslinieku dalību, kur mūzikas emocionālā izteiksme, visticamāk, tiktu ietērpta ekstravertāka un aizrautīgāka rakstura tēlos, līdz ar to arī interpretācijas dramaturģiskajai uzbūvei piešķirot lielāku disharmoniju un impulsivitāti. Šeit, nezaudējot pastāvīgi raitu temporitma virzību un mērķtiecīgi saliktus dinamiskos akcentus, Zubins Meta Čaikovska simfonijas stāstu atklāja ļoti koncentrētā un noapaļotā valodā, kur skaidros un precīzos vārdos tika pateikts tieši tas, ko nepieciešams pateikt, – bez jebkādiem ievadiem, starpspēlēm un epilogiem. Un grūti noteikt, kas šādu koncepciju balstīja visvairāk – sapratne par Čaikovska daiļrades stilu, kur viskaismīgākās emocijas ir iekļautas stingrā klasiskā formā (atšķirībā no daudziem citiem romantiķiem un ekspresionistiem), mūziķu ebrejiski indiskais temperaments vai Zubina Metas ilggadējā pieredze un no tās izrietošie secinājumi. Droši vien viss kopā.

Publika Zubina Metas un Izraēlas Filharmonijas orķestra koncertu uzņēma ļoti atsaucīgi (pat pārāk – daļa klausītāju tā arī nespēja apslāpēt kompulsīvo vēlmi pēc aplausiem starp simfonijas daļām), un varbūt diriģents ar šo vai citu orķestri kādreiz uz Latviju atbrauks atkal. Protams, arī šādā gadījumā latviešu komponista jaundarba atskaņojums visdrīzāk paliktu par vienu no daudzajām muzikālajām utopijām, taču Arnolda Šēnberga vijoļkoncerts vai klavierkoncerts ar Baibas Skrides vai Vestarda Šimkus solo noderētu gan. Galu galā – Berlīnes Filharmonijas orķestris Rīgā neatteicās spēlēt arī Vēbernu, un nešaubos, ka Latvijas publiku nākotnē gaida vēl itin daudzi patīkami pārsteigumi.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Ilmārs Šlāpins > Laima Kalniņa  

    2015. gada 1. septembrī, plkst. 9:12

    Paldies par aizrādījumu, izlabojām.

  • Laima Kalniņa  

    2015. gada 1. septembrī, plkst. 8:41

    Koncerts, šķiet, bija 20.augustā un to diriģēja Zubins Meta.

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēks, kurš sapņo, ir ģēnijs.

    Akira Kurosava

Iesakām

  • 2015. gada 17. decembrī, plkst. 6:33

    Māris Zanders: Politiskais lego – lipinām kopā premjeru (3)

    Kontekstā ar jaunas valdības veidošanu jo intensīvi izskan viedokļi, kādam jābūt šīs valdības vadītājam. Starp biežāk dzirdētajiem apzīmējumiem – "ar labu reputāciju", "bauda sabiedrības uzticību", "izlēmīgs".

  • 2014. gada 15. janvārī, plkst. 8:01

    Rūdolfs Mings: Kā var būt kino bez kinolentes? (5)

    Intervijā jaunais režisors stāsta par to, kas viņam šķiet vissvarīgākais mākslā, ko viņš grib pateikt ar saviem darbiem, kā arī atklāj, kāpēc mūsdienās drīkst radīt tikai labas kinofilmas.

  • 2012. gada 25. oktobrī, plkst. 1:41

    Šelda Puķīte: Ievads deprofesionalizācijā (3)

    Izstāde ir pietiekami tekstuāli piesātināta, kas nozīmē, ka lielu daļu izstādē pavadītā laika skatītājam nāksies nodoties lasīšanai un dažādu zīmju sistēmu atkodēšanai, nereti pielietojot arī angļu valodas prasmes.

  • 2012. gada 27. jūnijā, plkst. 8:06

    Lauris Bokišs: Kā piespiest skolēnus lasīt (30)

    Ja es būtu vidusskolēns šodien, man nepatiktu "Zvaigznes ABC" Literatūras grāmatas, kur to autori ir izdomājuši "pareizos" un "vienīgos" jautājumus, kur jautājumā jau ir norāde uz pareizo atbildi tekstā.

  • 2015. gada 18. decembrī, plkst. 6:28

    Anna Dzintare: Klusums bez tevis (1)

    Pie galdiņiem sēž cilvēki kā vientuļie vilki katrs gaida savu pilnmēnesi kas uzausīs glāzē kad tā būs tukša

  • 2013. gada 7. janvārī, plkst. 8:01

    Pauls Bankovskis: Acojamais (3)

    "Nu, taisi vaļā!" tēvs uzsita uz pleca. Dēls atknibināja galos aizlocīto papīru, iztina dāvanu un brīdi sastinga. Tas, protams, nebija universālveikala rotaļlietu nodaļā noskatītais ceļamkrāna auto, bet nebija arī nekāds nieks. Tas biju es.

  • 2013. gada 12. jūnijā, plkst. 7:06

    Pauls Bankovskis: Pašiem savi brīnumi (2)

    Brīnumi Latvijā gadās reti un negribīgi, un pat tad, kad notiek, tie notiek kaut kā tik ilgi, samocīti un nepareizi, ka beigās no brīnuma nekas daudz vairs pāri nav palicis, un ir tikai dažādi rūgtumi, vilšanās, nepatikšanas un dusmas.

  • 2012. gada 27. jūnijā, plkst. 8:06

    Lauris Bokišs: Kā piespiest skolēnus lasīt (30)

    Ja es būtu vidusskolēns šodien, man nepatiktu "Zvaigznes ABC" Literatūras grāmatas, kur to autori ir izdomājuši "pareizos" un "vienīgos" jautājumus, kur jautājumā jau ir norāde uz pareizo atbildi tekstā.