Andris Ogriņš: suns uz kokteiļa glāzes (59)
2007. gada 2. februārī, plkst. 18:38
Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)
Esmu dzimis 1975. gadā un nezinu, ko tur vēl piebilst.
A.O.
***
uzvelku žilbinošās katrīnas kostīmu, vai uz labu vai sliktu karnevālu, nezinu, varbūt tu kādā noplukušā brazīlijas kinoteātrī man to caur biļetes plīsumu parādīsi.
tu, miedzot ar aci pa labi, mani zālē, kur visapkārt skalojas jūra, ieved, un es uz savas vientuļās krēsla salas skaitu, cik gliemežvāku palicis līdz ziemai. ik pa laikam no viļņu grūsnajiem vēderiem piedzimst desmitgalvainas skolotājas (hidras), maisos paslēptie īleni uzstājīgi piebaksta, ka jāatzīst vecums, dzimums, kā arī pasaules valodu viengabalainība.
starp citu, manai katrīnai ir 15, tāpēc ar vienu tērauda plaksta vēzienu viņa skolotājām nošņāpj putainās galvas (tas notiek tikai tad, kad mērs jau pārpilns, bet pedagoģiskā gudrība neko neapjaušot turpina liedagos uznirt).
katrīna pieprot klonēšanas mākslu, bet pieredzei iztrūkst korsetes asakas, un katrs klons iznāk mazdrusciņ savādāks: mežos, piemēram, manīta ragaina katrīna, purva katrīnai matu vietā aug oranža nezāle, savukārt, lielceļu katrīna kā neredzama motora rūkoņa šoseju asfaltam izravē pelēko spalvu. (lai ieraudzītu astrālos eksemplārus, skolotāji-mednieki izgudrojuši speciālu binokli, kam viena lēca no amazones zelta, otra, lai saldāki skati, no tīra banānu cukura.)
ķērāju sugas nav iespējams atšķirt. kopš mēs ar tevi uzspridzinājām skolas, viņi visi ir prātā sajaukušies dēmoni: vīrieša ķermenim sievietes plēsīgie nagi, citam atkal galvas rajonā vertikāls globuss, cits sevi apraksta baltu, lai pēc tam ar ordeni kā botānikas kabineta melno tāfeli spīdīgu noslaucī... seanss apraujas pusvārdā, bet nākamo, lai neiznīktu vēstījuma diskrētais šarms, kinomehāniķis uz garajām ziemas nedienām pārceļ.
mēs zinību putrai uzliekam revolūciju, bet vakarā sēžam (tu, es, starp mums žilbinošā katrīna) uz poda un saspringti domājam - nu kāpēc mēs nevaram izdzīvot pilnīgā badā?!
***
Pagriežu savu mikroskopu pret debesīm un ielūkojos. Vai iespējams saskaitīt, cik šūnu, cik kodolu, cik mitohondriju, cik citoplazmas šodien vēl izlīs pār mana saprāta laukiem? “Ak, tās jau tikai sīcošas konstrukcijas - nekam nederīgas vienības, pat to izraisītajām sāpēm un nosūktajam asiņu daudzumam nav nekādas vērtības,” nošalko laiks, kad man vēl bija mīnuss deviņdesmit deviņi gadi.
Patiesībā, kopš pirmatnējā atomsprādziena ēras, es meklēju atbildi uz jautājumu, kurš nesalīdzināmi vecāks par dialogiem, un mans monologs ar pilskalnu jumtiem kā nenotverama saules bulta sargtorņa tunelī, kur naktīs neiespīd citāda gaisma.
Neviens garāmnācējs vairs neatceras, ko nozīmē šī uz punkta sēdošā āfrikas kobra, bet, ja uzprasa man, tad no darba atrauta vīra niknumā kā glābšanas laivu atcērtu:
“Es arī!”.
***
Lidmašīna plivina spārnus kā kaijas, kuras, taviem vārdiem piesaistītas, uz augšu tos debesīs paceļ. Bet nepielūdz mani (lūdz Dievu), lai no rindas pēc vīzām uz tukšumu izlecu - alfa, jo pirms manis vēl omega, un vienradžu brūnzaļajās formās tasmānijas velni krāsainus dāvanu izpletņus ievīsta.
Esmu prezentēta muša. Augstums kā plēsīgu putnēnu līdz Baltijas piekrastes plašumiem atvērtie knābīši zem jūras līmeņa nosēsties negribu pīkst, Bet, tavu harizmu kabatā saburzot, man jāsper šis (vai cilvēku?) mantotais solis.
Velni jau ēterā. Viņu parašūti (tik spilgti indīgas sēnes) ir skaisti. Es sasniedzu urāna kritisko masu, un gaišzilās brāzmas izkliedz: “Drīz rudens!”. Virs manis atdarās bērzlapīgs sprādziens.
Tavs altimetrs uzrāda mīnus četrdesmit astoņus kilogramus
no Kalngales nūdistu svara.
***
Pret mani gan šis process nenieka neiespēj. Soģi pēc sēdēm iedzer plaucējošu persiku sulu un ierīvē deniņos manus pazemīgi iesniegtos lamuvārdus, kā draudzīgus pesteļusgrauzdiņiem uzziežot savas atbildes, bet mākslinieks glezno. Es nezinu. Ļoti garšīgi.
Laikam.
Svina gulta ir mīksta, tikai nepārceļami smaga. Man jāguļ pie atvērta kamīna, kura vilkmē apaukstējusies tumsa melnus sodrējus klepo. Un visas tās versijas par sātīgiem vakariem vien muļķīgas iedomas, jo sausa vēl necepta maize un greizajos ratos šķaidītā pēcpuse - neauglīgs miegs.
Pēc milisekundes kā svētlopi iemaujas pulkstenis,
laiks celties,
pa atslēgas caurumu
tiesneši nāk.
***
mēs spēlējam garlaicību “suns uz kokteiļa glāzes”, es velku pa dobajam stiebram, tavs kāršu slietenis sabrūk, un pūdelis nerejot sakampj pie rīkles (ar azartu klavieres purina džezu). caur pinkām kā fotogrāfijās pamanāmas sarkanas acu zīlītes, bet dāsnie baltumi manu ceturto sinkopi saputo sausu.
kailai bāra madāmai uz ceļiem izdala siekalas plenči, labā ercenes plauksta, tiem burbonu ielejot, glāsmaini paijā, kreisā pletne līdz sirdīm, līdz aizkuņģa jutekļiem graizīgi per.
ādas līdzsvarā sašķiebtās muguras mūsu kopējo brēcienu apslāpē -
kuce tu tāda!
***
komunālais hermafrodīts sevi apaugļo
klusi piedzimst ausis klapējoša āmurzivs
mans mērķis ar viņu skārda vannā nopeldēties
bet tīkli - erotiskos sapņos līdz iekšām izmīlēta
un kaut kur bērnības dzīlēs nogrimusi bauda
pagrabstāvā tikko sadzirdami dīc
kaimiņu ikdienībām noplūk taukainā smarža
man pārlīst dažnedažādas anglomūzikas šķidrumi
balkonaugus kā ilgumā stiepšanas galvojumus
no tēvē kanāliem izšļākti vicaiņi demoralizē
un šīs pusradības pašas iegulstas rokās
lai aiz nekodarīt vēl reizi nosprāgtu
divdesmit kilometru attālumā
kviešos grab sausas vaniļas pākstis
akotu svēdras naglenēm iezīmē izeju
un manu neatgriešanos pilsētas bordelī
kā visus helovīnus vienkopus
nosvin grupveida ideju
vientuļais sekss
***
Kailajās liedaga smiltīs vilinoši čukst sprogainas bedrītes; mani pēdu galapunkti atduras pret tavu veldzējošo mitrumu, un tas nebūt nav ar rīksti meklētais ūdens, bet gliemežvāku izcirtumos no glumajiem sakneņiem izdobtas dievības pusmēnestiņi.
Plaušas, vienaldzīgi sūknējot tabakas izelstos garaiņus, kā tava plandošā apmatojuma karogi iegūst radikāli zaļu nokrāsu. No jūras šūnām izsviestie medūzu recekļi saulē izbalo, un mūsu neieņemtais caur sievietes smaržu apdvesto portālu pieprasa krūti,
ko visiem nākotnes bērneļiem
zīst.
Andri 02.02.07 19:31
ar ko slimojam?
artis 02.02.07 21:09
"vertikāls globuss", "kā glābšanas laivu atcērtu" - šie, manuprāt, ir ne pārāk forši tēli, jo tādi pat ļoti savādi, grūti saprotami. Ja salīdzina, tad šī no tavām nu jau trim publikācijām man patika vislabāk, tās nosaukums ar' nav slikts.
Patricija 02.02.07 21:58
andrīc ūdenī. aizsalušā.