Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (16)
Lorenss Goldsteins: Vitgenšteina doktora disertācijas aizstāvēšana — restaurācija
29. janvārī, plkst. 21:14
Darbojas:
Džordžs Edvards Mūrs, 55 gadus vecs
Bērtrands Rasels, 57 gadus vecs
Ludvigs Vitgenšteins, 40 gadus vecs
1929. gada 18. jūnijs. Kembridžas universitāte. Galds, trīs krēsli, tāfele. Džordžs Edvards Mūrs staigā šurpu turpu pa telpu un kūpina pīpi. Ienāk Bērtrands Rasels.
RASELS. Sveicināts, Mūr. Laikam nekad mūžā neesmu saskāries ar ko absurdāku par šo aizstāvēšanu.
MŪRS. Es arī nē, Rasel, tomēr uzskatu, ka esmu.
RASELS. Kur jūs sēdēsit? Šeit vai tur?
MŪRS. Jā.
Rasels nobola acis uz Mūru un apsēžas. Arī Mūrs apsēžas.
RASELS. Tad nu es domāju, varam sākt. Ienāciet, lūdzu, Vitgenšteina kungs.
Ienāk Ludvigs Vitgenšteins.
RASELS. Sēdieties, lūdzu.
Vitgenšteins apsēžas.
RASELS. Kā jums jau zināms, mums jāapspriež jūsu „Traktāts“, kuru esat iesniedzis kā doktora disertāciju. Es neuzskatu, ka vajadzētu vēlreiz caurskatīt visu tekstu. Mēs to jau izdarījām Hāgā pavisam drīz pēc kara, un jūs visu man izskaidrojāt. Tomēr jūsu idejas bija tik netveramas, ka es tās nekādi nespēju paturēt atmiņā. Pēc jūsu domām ievads, kuru uzrakstīju jūsu grāmatai, bija pilnīgs pārpratums, un ļoti iespējams, ka jums ir taisnība. Tomēr visā tajā ir arī kaut kas nedaudz mulsinošs, jo daudzas vietas tekstā, piemēram, metafizikai veltītās daļas iesākumā un spriedumu teorijas daļas, šķiet tieši patapinātas no maniem darbiem. Turklāt ir vairākas lietas, kas, manuprāt, ir pilnīgi skaidras un par kurām pilnīgi noteikti maldāties jūs pats.
VITGENŠTEINS. Tas nu nekādi nav iespējams. Manu uzskatu patiesīgums ir neapstrīdams un galīgs.
RASELS. Nedomāju, ka ar šādu jūsu attieksmi mēs tālu tiksim. Vēršas pie Mūra. Turpiniet jūs, jautājumus jāuzdod jums — jūs esat profesors.
MŪRS. Lai notiek. Pirms es jums ieteicu no Spinozas patapināto grāmatas nosaukumu, jūs bijāt to iecerējis nosaukt „Der Satz“. Tas bija tāpēc, ka savu darbu bijāt iecerējis kā pētījumu par izteikumu dabu, jeb precīzāk — par nosacījumiem, pie kādiem teikums jeb vārdu virkne (tas, ko jūs nodēvējat par „Saatzzeichen“ jeb „izteikuma zīmi“) nekļūst par jēgpilnu izteikumu un ir uzskatāms par bezjēdzīgu. Jūsuprāt, šo pētījumu īpaši svarīgu padarīja tas, ka pati filozofija ir pilna ar šādiem bezjēdzīgiem izteikumiem, kas uzdodas par labticīgiem izteikumiem, bet visas neskaidrības pagaist, kolīdz šī patiesība nākusi gaismā.
VITGENŠTEINS. Tieši tā.
MŪRS. Taču saskaņā ar jūsu darbu ir vēl cita veida defektīvi izteikumi — tautoloģijas un pretrunas. Lai gan saistībā ar pamatotiem spriedumiem arī tās var izrādīties nozīmīgas, tām tomēr nav satura, tās neko neizsaka. Tātad jūs uzskatāt, ka tās ir bez jēgas?
VITGENŠTEINS. Jā, jā — es jums to visu stāstīju jau pirms piecpadsmit gadiem.
MŪRS. Jā, es atceros. Toreiz, ziemas beigās, kad jūs mani uzaicinājāt ciemos pie sevis uz Norvēģiju, pats pirmais, ko jūs man teicāt, bija ne jau „cik gan jauki, ka esat pie manis atbraucis“, bet gan: „tā dēvētie loģiskie izteikumi tikai rāda valodas un tātad arī pasaules formāli loģiskās īpašības, taču neko nesaka.“ Tas tiešām bija dīvaini — ko tādu izdzirdēt, kolīdz biju nokāpis no kuģa.
VITGENŠTEINS. Bet kas tur dīvains?! Tā taču ir! „Traktāta“ pamatā ir doma, ka dažas lietas nav iespējams izteikt, tās var tikai rādīt. Teikumus mēs izmantojam īstenības attēlu veidošanai; patiesi izteikumi attēlo lietu iespējamo stāvokli. Savukārt tautoloģijas un pretrunas nav īstenības attēli; tās neataino lietu iespējamo stāvokli, tātad neko nesaka, tikai rāda valodas un pasaules formālās īpašības. Tās neatspoguļo īstenību un tātad nevar būt ne patiesas, ne aplamas.
MŪRS. Nu labi, laikam es saprotu, kāpēc jums labpatīk uzskatīt, ka pretrunas nevar būt aplamas. Jūs uzskatāt, ka pretruna neko nesaka, un tātad tā nesaka arī neko aplamu un nevar pat tikt uzskatīta par īstu izteikumu. Taču ar tautoloģiju ir citādāk. Jūsu pašu patiesuma tabulu sistēmā tautoloģija jebkurā iespējamā gadījumā ir patiesa. Kaut kur jūs pat apgalvojat, ka tautoloģijas patiesums ir drošs un to ir iespējams uzzināt, raugoties tikai uz pašu simbolu.
VITGENŠTEINS. Nevajag jaukt! Tautoloģijas un pretrunas ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs iepretī jēgpilniem izteikumiem; tās veido tādu kā loģisko salu. Ļaujiet man atgādināt, ka savā tekstā es apgalvoju, ka ikvienam izteikumam ir jēga un drīz pēc tam apgalvoju, ka tautoloģijām un pretrunām jēgas nav. No tā jūs varat izsecināt, ka tautoloģijas nav uzskatāmas par izteikumiem. Tāds pats secinājums izriet no apgalvojumiem, ka izteikums ir īstenības attēls, bet tautoloģijas un pretrunas nav īstenības attēli. Nav grūti saprast, ka tautoloģijas es neuzskatu par labticīgiem izteikumiem — tām nav jēgas un tādējādi tās nevar būt patiesas.
RASELS. Ļaujiet, es jums kaut ko nolasīšu. No iekškabatas izķeksē vēstuli, atloka un lasa. „Mans veikums ir vai nu augstākās raudzes darbs, vai arī ne tik augstas raudzes — tādā gadījumā (kas krietni vien iespējamāks) varu būt pats sev pateicību parādā, ka tas vēl nav nodrukāts. Ja tomēr tas ir augstākās raudzes darbs, nav lielas nozīmes, vai to nodrukā divdesmit vai simt gadus agrāk vai vēlāk. Galu galā, kuru gan interesē, vai „Tīrā prāta kritika“ tika uzrakstīta 1700. vai kādā citā gadā.“ Pazīstat? Tā ir vēstule, kuru man rakstījāt pirms deviņiem gadiem un kurā jūs apgalvojāt, ka uz šo argumentu nav atbildes. Taču ievērojiet, ka jau pati pirmā šī jūsu „neatbildamā“ argumenta premisa ir tautoloģija. Vai tiešām jūs tagad man patiesi gribat iestāstīt, ka jūsu argumentam nav atbildes tikai tāpēc, ka tas sākās ar premisu, kurai nav jēgas?
VITGENŠTEINS. Uz šo jautājumu man nav atbildes.
RASELS. Tad varbūt jums ir atbilde uz šo: kad tad īsti tika sarakstīta „Tīrā prāta kritika“?
VITGENŠTEINS. Tā tika izdota 1781. gadā, un jūs to labi zināt.
RASELS. 1781. gadā… Vai tas nebija kāda ievērojama filozofa dzimšanas gads?
VITGENŠTEINS. Par ko jūs runājat?
RASELS. Man šķiet, jūs labi nojaušat. Tajā gadā dzimis Bernards Bolcano. Jau sen esmu liels Bolcano darba cienītājs; kā jums zināms, es savā darbā „Principles of Mathematics“ atsaucos uz viņa darbu „Paradoxien des Unendlichen“ un izmantoju viņa veikto bezgalīgo sēriju idejas analīzi. Arī jums vajadzētu būt viņa cienītājam, vismaz spriežot pēc tā, cik lielā mērā jūsu darbā atrodams viņa darbu plaģiāts. Man nav ne jausmas, vai jūs esat iepazinies ar Bolcano darbiem tieši, vai varbūt guvis ieskatu no Roberta Cimmermana vidusskolām paredzētā „Ievada filozofijā“, tomēr ir skaidrs, ka esat aizguvis daudzas viņa idejas. Piemēram, ka izteikumam ir tikai viena pilnīga analīze. Vai arī tēzi, ka pastāv tikai loģiska nepieciešamība. Arī izteikumu klasifikācija tautoloģijās/pretrunās/nosacītos izteikumos ir aizgūta no Bolcano. Tāpat kā viņa varbūtības teorija, kuru jūs izvēršat; un loģiskās konsekvences definīcija arī. Pat tādas detaļas kā izteikuma mainīgais N ir atrodams jau pie Bolcano un tāpat arī ideja par izteikumu klasi, kas iegūstama, pārvēršot izteikumu sastāvdaļu (Bestandteil) mainīgajā.
VITGENŠTEINS. Protams, es izmantoju dažas no Bolcano idejām. Tomēr jau grāmatas priekšvārdā es uzsvēru, ka, ja vien runa ir par detaļām, manis rakstītais ir bez jebkādām pretenzijām uz oriģinalitāti…
RASELS. Runa nav par detaļām, bet par jūsu konstrukcijas pamatakmeņiem, un šāda cita autora ideju izmantošana bez izcelsmes avota norādes ir vienkārši nepieļaujama. Tagad jūs sakāt, ka jums nav nekādu pretenziju uz oriģinalitāti, taču Kembridžas universitātes noteikumos attiecībā uz filozofijas doktora disertāciju…
MŪRS. Satraukts čukst Raselam. Tak nepieminiet nekādus noteikumus! Tūliņ viņš jūs patrieks ellē. Atkal pievēršas Vitgenšteinam. Nupat jūs mums apgalvojāt, un par to jūs rakstījāt arī Raselam, ka galvenā tēma jūsu disertācijā ir loģikas doktrīna par to, ko var parādīt, bet nevar pateikt — jūs to esat nodēvējis par „filozofijas centrālo problēmu“. Taču Engelmana kungam jūs apgalvojāt, ka jūsu grāmatas galvenā tēma ir ētiskas dabas. Grāmatas priekšvārdā jūs rakstāt, ka visu grāmatas jēgu varētu ietvert teikumā: „To, ko vispār var pateikt, var pateikt skaidri, bet, par ko mēs nevaram runāt, par to mums jāklusē “, taču jau tālāk tekstā jūs apgalvojat, ka jūsu pamatdoma ir tā, ka “loģiskās konstantes” neko neatveido. Šķiet, jums pašam nav īstas skaidrības, kas tad ir galvenā grāmatas ideja. Vai jūs varētu man kaut vai izskaidrot, kas gan ir šī jūsu „pamatdoma“, ka loģiskās konstantes neko neatveido?
VITGENŠTEINS. Protams, ka varu. Grāmatā jau ir doti divi pierādījumi, taču es to varu izskaidrot arī pavisam vienkāršiem vārdiem. Ņemsim, piemēram, konjunkciju. Ja es zinātu, ka jūsu sieva atvilktnē ielikusi kreklu un zeķi, es varētu teikt: „Atvilktnē ir krekls un atvilktnē ir zeķe.“ Katrai no teikuma daļām, kas savienotas ar saikli, ir atbilstoša iespējamā lietu kārtība, respektīvi — krekla atrašanās atvilktnē un zeķes atrašanās atvilktnē. Taču šajā situācijā, tāpat kā jebkurā citā situācijā, nav nekā atbilstoša vārdam „un“; vārds „un“ neko neatspoguļo, jo atvilktnē nav atrodams krekls, zeķe un „un“. Protams, tas pats attiecas arī uz nosacījuma saikļiem un šķiramiem saikļiem. Es, piemēram, varu paziņot, ka „Rasels dzīvo Trampingtonstrītā vai Kavendišstrītā“, un ja vien kāda no šī teikuma daļām ir patiesa, izteikums būs atbilstošs pasaules sarežītajai lietu kārtībai. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka arī vārds „vai“ apzīmē kādu šajā pasaulē sastopamu objektu. Lai cik rūpīgi Rasels lūkotos, vārdu „vai“ Kembridžas ielās viņš neatradīs. Un neviens nekad Mūra kundzes atvilktnēs nebūs noglabājis vārdu „un“.
RASELS. Tur nu man jums jāpiekrīt, tomēr nevarētu teikt, ka tā ir īpaši oriģināla ideja. Jau viduslaiku loģiķi nošķīra kategorematiskos un sinkategorematiskos izteikumus — tos, kas vai nu pieļauj, vai apzīmē kaut ko, un tos, kas neko neapzīmē. Šo pašu nošķīrumu mēs sastopam pie daudziem autoriem. Teiksim, jau Džons Loks skaidri norādīja…
VITGENŠTEINS. Kāds vēl Džons?
RASELS. Loks. Ievērojamais XVII gadsimta filozofs.
VITGENŠTEINS. It kā būtu uznākušas spējas galvassāpes. Ak…
RASELS. Varbūt labāk pievērsīsimies kam citam. Jūsu grāmatas pamattēma ir ideja, ka, lietojot skaidrus jēdzienus, ir iespējams izvairīties no filozofiskas neskaidrības un paradoksiem. Taču es zinu, ka jūs jau labu laiku nodarbinājis manis paša radītais teorētiskais paradokss. Ja pareizi atminos, jūs man reiz stāstījāt, ka tieši pārdomas par to jūs pamudinājušas pievērsties filozofijai, un jau astoņpadsmit gadu vecumā jūs Filipam Džordeinam izklāstījāt savu paradoksa risinājumu. Jūsuprāt, ar paradoksu var tikt galā gaužām vienkārši, ja vien likt lietā skaidru jēdzienu sistēmu, savukārt manam risinājumam savā grāmatā jūs žigli vien pārskrienat pāri. Jūsuprāt, problēmas risinājums rodams pieņēmumā, ka funkcija nevar būt pati sev arguments, jo ja vien argumenta forma ir… Pieceļas, pieiet pie tāfeles, raksta. …φ(x), šī argumenta funkcijas forma būs ψ(φ(x)), kas acīmredzami ir pavisam cits loģiskais tips.
VITGENŠTEINS. Tieši tā. Arguments, lai gan šajā gadījumā tas ir arī funkcija, atšķiras no tās funkcijas, kuras arguments tas ir.
RASELS. Bet tieši par to es jau runāju savā loģisko tipu teorijā!
VITGENŠTEINS. Nē, savā teorijā jūs apgalvojāt, ka runa ir par diviem atšķirīgiem tipiem, taču saskaņā ar manu teoriju to nav iespējams pateikt. Tas, ka tie ir divi atšķirīgi loģiskie tipi, parādās simbolos.
RASELS. Bet kā gan jūs varat teikt, ka to nav iespējams pateikt, ja pats nupat to pateicāt?
VITGENŠTEINS. Jūs nevarat, jūs nevar to pateikt!
RASELS. Kā to saprast? Tātad es to nevaru teikt, bet jūs varat?
VITGENŠTEINS. Nē, es arī nevaru. Kad es pirms brīža to pateicu, es, stingri ņemot, “izteicu nejēgu”.
MŪRS. Paklau, Vitgenštein, mēs nesēžam te, lai uzklausītu jūsu nejēdzības.
VITGENŠTEINS. Zaudē savaldīšanos, sāk kliegt. Saprotiet, tā ir nejēga, noderīga nejēga. Ir tādas lietas… Es, piemēram, kaut ko pasaku, un man šķiet, ka tam ir jēga… taču tieši to es nespēju izteikt.
Rasels sāk svilpot.
MŪRS. Raselam. Ko tad tas tagad nozīmē?
RASELS. Viņš apgalvo, ka nespēj pateikt. Un arī mēs nespējam. Tā nu es mēģinu to nosvilpot.
Mūrs un Rasels smejas.
VITGENŠTEINS. Triec dūri pret galdu. Tas ir kaut kas neizturams!
MŪRS. Pagaidiet, es tiešām ļoti centos izprast jūsu uzskatus, taču, jāatzīst, man tie vēl arvien ir miglā tīti. Šķiet, visa pamatā ir ideja, ka ja jau — pretēji Hēgelim — pasaule nav nedz pretrunīga, nedz paradoksāla, arī valodai, kuras struktūra ir pasaules struktūras atspulgs, jābūt ne vien skaidrai, bet arī brīvai no pretrunām un paradoksiem. Taču visas šīs runas par „pasaules struktūru“ un par pareizu sintaksi šīs struktūras „rādīšanā“ vai „atspoguļošanā“ — tās visas man šķiet tikai metaforas, un man ar tām nepietiek. Un jūsu ideja, ka simbolisms slēpjas vai nu aiz ikdienišķā valodas lietojuma, vai kaut kā sniedzas pāri tā robežām, — ja vien es to pareizi saprotu, — nav nekas vairāk kā vien dievbijīga cerība, ka simbolisms pats atklās dažādu filozofisku jautājumu, piemēram Rasela paradoksa, bezjēdzīgumu. Es jau teicu, man tas šķiet diezgan mulsinoši. Tomēr es saprotu, ka visa tā padarīšana ar to, ko nav iespējams pateikt, bet tikai parādīt, jums ir ļoti būtiska. Vai jūs uzskatāt, ka reliģijā, ētikā un estētikā ir tik daudz pretrunu tāpēc, ka mēs cenšamies runāt par kaut ko, kas pēc savas dabas ir neizsakāms? Vai tas ir jūsu teorijas pamatā?
VITGENŠTEINS. Nē, neizsakāmais ētikā un citur ir šīs teorijas sekas. Mana teorija attiecas uz loģisko sintaksi. Mana teorija ir atrisinājums Frēges aprakstītajai problēmai ar jēdzienu izteiksmi, jo brīdī, kad jēdziens kļūst par teikuma priekšmetu, tas sāk apzīmēt objektu, lai gan jēdziena izteiksmē jēdzienam būtu jāapzīmē tikai jēdziens.
MŪRS. Vai tad no Frēges teorijas tieši tas arī neizriet? Neviens nevar jūs atturēt izmantot par teikuma priekšmetu, piemēram, jēdzienu „jēdziens zirgs“. Un tātad, ja vien jūs piekrītat Frēges teikuma analīzei, nošķirot funkciju no argumenta, kas attiecīgi apzīmē jēdzienu un objektu, un ja jēdzienu „jēdziens zirgs“ uzskatām par funkcijas argumentu, jūs esat spiests atzīt — ja vien pieturēties pie stingras Frēges doktrīnas interpretācijas — ka jēdzieni ir objekti. Bet tādējādi saļogas visa šī teorija. Tieši tāpēc Frēge aicina lasītājus viņa darbu neuztvert burtiski, bet gan ar skepsi.
VITGENŠTEINS. Jēdziena jēdziens ir formāls jēdziens, un līdz ar to izteikumā tam nevar būt tāda pati loma kā īstajam jēdzienam. Frēges apgalvojums „jēdziens zirgs ir jēdziens“ ir viltus izteikums.
MŪRS. Bet pieņemsim, es saku: „Šo jēdzienu zirgs nav grūti saprast“. Noteiktais artikuls apzīmē objektu, taču kolīdz secinām, ka jēdziens zirgs nav jēdziens, bet objekts, mēs nonākam neveiklā situācijā.
VITGENŠTEINS. Nevar teikt: „Šis jēdziens zirgs“. Tas ir pretrunā ar loģisko sintaksi.
MŪRS. Es vēlējos pateikt, ka jēdzienu zirgs nav grūti saprast, jo, manuprāt, tas ir patiess.
VITGENŠTEINS. Jūs to nevarat teikt!
MŪRS. Tikpat labi jūs nevarētu teikt lielāko daļu no tā, kas rakstīts jūsu grāmatā.
VITGENŠTEINS. Papliķējot pa plecu abiem eksaminētājiem reizē. Bet protams! Neņemiet ļaunā, bet es zinu — jūs nekad to nesapratīsiet.
MŪRS. Man gan šķiet, ka es saprotu ļoti labi. Lai izvairītos no problēmas, kas jūsējai teorijai kopīga ar Frēges teoriju, jūs nolemjat, ka vairums no lietām, ko es, un tādi viekārši cilvēki kā es, mēdz runāt, ir nepasakāmas. Paziņojums, ka kaut kas ir formāls jēdziens, tikai norāda uz problēmu, taču to nebūt neatrisina.
Vitgenšteins sabožas.
RASELS. Vai mēs nevarētu pievērsties citai tēmai, kas pēdējo piecdesmit gadu laikā izraisījusi plašas diskusijas, proti — skaitļa definīcijai. Cik man zināms, jūsu piedāvātā teorija ir jauna. Jūs apgalvojat, ka skaitlis ir operācijas pakāpes rādītājs; pakāpe norāda, cik reižu operācija ir notikusi.
VITGENŠTEINS. Pilnīgi pareizi. Neko ar x nedarot (0 reizes), tas paliks nemainīgs. Izdarot ar x kaut ko (n reizes), darbība būs izdarīta n+1 reizi.
RASELS. Tātad galvenā tēze šajās definīcijās ir n reizes atkārtota kaut kā darīšana jeb darbības veikšana?
VITGENŠTEINS. Jā.
RASELS. Taču jums man jāpiekrīt, ka „+1“ definējot ar darbības atkārtošanas palīdzību, necik tālu nevar tikt, jo lai darbību atkārtotu, tā jāatkārto vēl vienu reizi. Tā nu iznāk, ka tā ir “apļveida definīcija”, kas pierādījumā izmanto pašu pierādāmo.
VITGENŠTEINS. Par to es nebiju iedomājies.
RASELS. Bet iespējams, ka vajadzēja gan. Vēršas pie Mūra. Vai jums ir vēl kādi jautājumi?
MŪRS. Nē, paldies.
Mūrs kaut ko pieraksta.
RASELS. Vigenšteinam. Aiztāvēšana ir beigusies. Jūs varat iet.
Vitgenšteins aiziet.
RASELS. Redziet nu, mēs izvaicājām viņu par būtiskākajām viņa grāmatā aplūkotajām tēmām, taču viņš neko no tā visa nespēja pienācīgi pamatot.
Mūrs pārtrauc rakstīt.
RASELS. Es jau pieminēju tikai Bolcano, bet tikpat labi varētu nosaukt vēl daudzus, no kuriem viņš bez jebkādām atsaucēm patapinājis savas idejas. Tas tomēr ir nopietni. Viņš pilnīgi noteikti nebūtu sajūsmā, ka citi sāktu zagt viņa idejas. Lai nu kā, gala ziņojums jāsagatavo jums. Interesanti gan, kas jums par to visu būs sakāms.
MŪRS. Te tas ir, es jau uzrakstīju. Lasa priekšā. „Daži uzskata, ka Vitgenšteina disertācijas autors ir ģēnijs: lai nu tā arī būtu, bet tas pilnīgi noteikti neatbilst Kembridžas filozofijas doktorantiem izvirzītajām prasībām“.
Beigas.
No angļu valodas tulkojis Pauls Bankovskis.
Teksta oriģinālo versiju ar atsaucēm lasiet šeit.