Jānis Taurens: Tualešu semantika (24)

2007. gada 19. janvārī, plkst. 17:07

Rubrika: Redzējumi

Tuvojoties Filozofijas dienai, satori.lv redaktora Aināra Kamoliņa bloga komentāros kāds lasītājs bija uzskatījis darbus, ko, viņaprāt, „mūsu dižgari mums ir parādā”. (Sarakstu sk. šeit.) Inspirējoties no šī saraksta, filozofs Jānis Taurens laipni piekrita savu „parādu” nokārtot.

¼ Satori

____

Lai nerastos pārpratumi, teikšu uzreiz, ka neesmu nekad mīlējies publiskajās tualetēs, - līdz ar to šeit nebūs pikantu stāstu un tualešu “otrās kārtas funkcionalitātes” izpētes, vienkāršāk - tualetes netiks apskatītas no to piemērotības mīlēšanās nodarbei viedokļa, kas ir pietiekami aprakstīta un kam vispiemērotākās ir neīstās kinostudiju paviljonos uzbūvētās tualešu mulāžas. Šajā īsajā pētījuma skicē esmu iecerējis aplūkot tikai un vienīgi tualešu nozīmi, ar to saprotot tīri semantisku refleksiju par vismaz pagaidām neizbēgami nepieciešamas funkcijas arhitektonisko risinājumu. (Tas gan nav šī pētījuma temats, taču piebildīšu, ka modalitātes mēdz būt dažādas, to “uzvedība” neparedzama, līdz ar to nepieciešamības gadījumā iespējams aizbēgt, var ļaut, lai tā pavedina, utt.)

Ko es saprotu ar vārdu “arhitektonisks”, kļūs redzams no turpmākā, bet sākumā gribu kā apoloģiju pētījuma tematam citēt fragmentu no Aleksandra Zinovjeva grāmatas “Mirdzošās augstienes”, kurā stāstīts par neviena neapdzīvotu vietu Ibansku, kuras nav īstenībā un kura pat ja nejauši būtu, būtu tīra izdoma.

Ceļot IKAPS [Ibanskas kara aviācijas pilotu skolu - J. T.], tika pielaista neliela kļūme, kas nospēlēja ievērojamu lomu ateju reālisma literatūras attīstībā, un proti: arhitekti aizmirsa ieprojektēt atejas. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka viņi to izdarīja ļaunprātīgi, jo piekrita kļūdainajai Ibanova teorijai, pēc kuras atejām jāatmirst jau pirmajā [socizma - J. T.] etapā. [..] Nācās pagalma dziļumā krietni patālu no ēkas atrast zemes gabalu, kas bija mazāk kā citi piegružots ar visādiem krāmiem, un uzcelt tur “nužņika” tipa ateju. Kursantu dienas kārtībā nācās speciāli iekļaut divas stundas gājieniem uz ateju, rēķinot trīs reizes dienā pa desmit minūtēm uz cilvēku, esot piecpadsmit drošām notupšanās vietām. Starp citu, nekāda aprēķina, stingri ņemot, nebija. Minēto lielumu sākumā atrada tīri empīriski, un tikai post factum tai tika dots teorētisks pamatojums, izmantojot jaudīgos mūsdienu reizrēķina tabulas līdzekļus. Vietējais filozofs Ibanovs to izmantoja grāmatā “Vispārīgā un atsevišķā dialektika Ibanskas ciemā un tā apkaimē” kā spīdošu empīriskā fakta tīri teorētiskas paredzēšanas piemēru, kura sekas zinātnes attīstībai salīdzināmas ar pozitrona atklāšanu.

No minētā fragmenta var redzēt, kādas ideoloģiskas (arī tīri cilvēciskas - jo nav grūti uzminēt, kas notika ar nelaimīgajiem arhitektiem) literāras un zinātniskas sekas ir šī pētījuma objektam - tā esamībai vai neesamībai konkrētā arhitektūras objektā. Gribu uzsvērt vēl kādu iezīmi, kas parāda ateju un kultūras saistību, proti, tīrās izdomas neapdzīvotajā vietā Ibanskā viens no svarīgākajiem literatūras pieminekļiem - “Balāde par nezināmo kursantu” - tika pirmo un pēdējo reizi publicēts uz IKAPS vecās atejas sienām, un Pilotu skolā kopš vecās atejas nojaukšanas un jaunās uzcelšanas sāka nodalīt divus laikmetus: vecās un jaunās atejas laikmetu. Pirmajam sāka piedēvēt civilizācijas labākos sasniegumus un tas kļuva leģendārs. Atļaušos citēt rindas no minētas “Balādes”:

Mēs siļķi dabūjām
Un uz spirtu mainījām,

kas salīdzinājumā ar labākajām jaunās atejas laikmeta dzejas rindām, piemēram, šādām:

Es šeit sēdēju
Un rūgti raudāju.
Nemaz neēdu,
Bet daudz kakāju,

ļauj - kā apgalvo Aleksandrs Zinovjevs - redzēt pāreju no dzīves mīlestības motīviem vēlīnās renesanses garā uz drūmo dekadenci.

Nākamais solis pētījumā par tualetēm, uz ko vedina arī Ibanskas atejas apraksti, būtu pētāmā objekta tipu klasifikācija, kas - it īpaši šajā gadījumā - varētu izvērsties pašā par sevi saistošā uzskaitījumā. (Tiem, kas mēģinās bilst kādu vārdu par visu klasifikāciju garlaicību, atgādināšu Borhesa izdomāto dzīvnieku klasifikāciju kādā ķīniešu enciklopēdijā...) Taču pētījuma specifika nosaka, ka klasificējamais objekts ir dots tikai atmiņā saglabātos intīmu vajadzību apmierināšanas gājienos uz dažāda veida tualetēm, atejām, ķemertiņiem utt. Daļa no tām ir romantiskas lauku tualetes, daļa - padomju laika dzīves telpā fiksētie artefakti, kas tagad jau pārklāti ar nostaļģijas patinu, mīkstinot tualešu kādreizējo smaku un netīrību. (Nostaļģija šajā gadījumā kalpo kā gumijas cimdi, kas pasargā mūsu dvēseli no saskarsmes ar nepatīkamo, un ir cits līdzeklis pētījumam nepieciešamās atsvešinājuma distances iegūšanai blakus filozofu starpā pārlieku bieži lietotajai refleksijai.) Tas, kas paliek aiz padomju telpas robežām, ir vairumā gadījumu neinteresants, un tualetes apmeklējums kārtējā laikmetīgās mākslas muzejā kādā Rietumeiropas pilsētā ir tikai nodeva arhitektūras studiju laikā noklausītajai maksimai, ka nepieciešams nosacījums pilnvērtīgam spriedumam par kādu arhitektūras objektu ir tā tualetes apmeklējums.

Pirmā atkāpe. Antilingvistiski apsvērumi.

Pirms vairākiem gadiem, kopā ar Andri Mellakaulu sēžot kādā kafejnīcā no jauna uzceltajā Varšavas vecpilsētā, saruna pievērsās tualetēm un tam, cik daudz dažādu apzīmējumu tām pastāv angļu valodā. (Katrs, protams, saistīts ar savu īpašu valodspēli, kārtulām, kad un kādā situācijās un kas to vai citu apzīmējumu var lietot.) Tualešu nosaukumi ir interesants temats, bet tas ir cits temats. Es rakstu par lietām, nevis vārdiem, kas varbūt ir vienīgās lietas ap mums - kā kāds gribētu teikt -, tomēr tieši vārdi dāvā iespēju, lai arī iespējams tikai iluzoru, izrauties no valodas apburtā loka un nonākt pie pašām lietām, jo par tām mēs runājam un tam vārdi arī ir sākotnēji domāti.

(Turpinājums)

Pēc šī sazarotā ievada - “vērsim pie ragiem” jeb “pie ūdens noraujamā kloķa”. Starp citu, šis valdzinošais elements bija kādreiz sastopams dzīvojamo māju tualetēs, bija veidots no balta keramikas materiāla, ar patīkamu smagumu iegūla plaukstā un karājās no plakaniem posmiem veidotā ķēdītē[1], jo ūdens “bačoks” atradās augšā, tuvāk griestiem, kas ļāva to izmantot par ērtu, tas ir, grūti aizsniedzamu, slēptuvi dažādām mantām. Piemēram, “Meistarā un Margaritā”, kad pie dzīvokļu komitejas priekšsēdētāja Nikanora Ivanoviča Bosoja ierodas divi pilsoņi no paši zināt kādas iestādes, lai atsavinātu neveiksmīgi paslēptos dolārus, pirmais jautājums Nikanoram Ivanovičam ir: “Kur ir ateja?” Vērtīgais un nelikumīgais ir jāslēpj atejā, jo pati šī neatņemamā cilvēciskā vajadzība, kas tur tiek kārtota, vairumā gadījumu un kultūru tiek lielākā vai mazākā mērā slēpta, un nav svarīgi, ka Nikanors Ivanovičš izvēlējās vieglāko ceļu un dolārus noslēpa ventilācijas lūkā, - tieši norāde, ko šķietamais Volanda tulks Korovjovs raudulīgā balsī paziņo minētājai iestādei, proti, ka avīzē ietītie četrsimt dolāri glabājas tualetes istabā, padara visu situāciju tik ļoti ticamu.

Tagad pienācis laiks pateikt šī pētījuma galveno tēzi: lai arī tualetes ir saistītas ar dažām it kā tikai tīri fizioloģiskām “ģimenisku līdzību” vienotām funkcijām, tomēr tualetēm kā arhitektūras valodas elementiem ir noteikta semantiskā loma, kas atklāj jeb parāda sabiedrības vai sabiedrības grupas un indivīda attieksmi pret pasauli. (Piebildīšu, ka arī sabiedrības locekļu attieksmi pret šo attieksmi, no kuras viņiem nav iespējams izbēgt, jo cik tad ilgi - tā sakot - staigāsi pa pilsētu nečurājis.)

Pierādījuma vietā es gribētu vienkārši atsaukties uz Heinriha Bella romānu “Grupas portrets ar dāmu”, kurā minēta māsa Raele, kas internātpansijā izpildījusi pienākumus, “ko visas pārējās māsas uzskatīja par riebīgu un neiespējamu, bet ko māsa Raele veica ar sajūsmu un gādīgu mīlestību: pārbaudīt meiteņu organisma gremošanas norises rezultātus tiklab stingrā, kā šķidrā veidā”. Tas saistīts ar māsas Raeles apbrīnojamu spēju pēc ekskrementiem noteikt meiteņu fizisko un psihisko stāvokli, kā arī pareģot sekmes. Viņas spējas labi apliecina romāna autora apliecinātais fakts, ka pirmoreiz ieraudzījusi galvenās varones Lēnijas vēdera izeju, māsa Raele “gandrīz vai kritusi ekstāzē”, un paziņojusi: “Meitēn, tu esi likteņa izredzētā - tāpat kā es.” Tādējādi tualete ir kā metafiziskus secinājumus rosinošs novērojumu lauks, savveida pīfijas mājoklis. Nojautas par šo iespējamību, kas dīvainā veidā neaktualizētas, mīt katrā no mums, padara tematu par tualetēm vilinošu kā aizliegto augli.

Otrā atkāpe. Sistemātiskums

Jau Imanuēls Kants ievieš terminu “tīrā prāta arhitektonika”, kas liek skatīt filozofiju kā nobeigtu “akmenī sastingušu mūziku”. Taču pateicoties dažu domātāju izvairībai savas domas fiksēt pieklājīgā un sistemātiskā formā, atstājot mums vien lekciju pierakstus, piezīmes un citas domu stērbeles jeb stromatas, sistemātiskums nav vairs nedz prasība, nedz ideāls (hēgeliskā terminoloģijā runājot, tas tiek “atcelts”). Varētu domāt, ka tāds īpašs izpētes priekšmets kā tualete prasītu izņēmumu, taču tad nāktos runāt par to, kas man nešķiet interesants, tāpēc minētais pētījums arī pieskaitāms piezīmju literārajam žanram.

(Turpinājums)

Viens no filozofiskā pētījuma ieročiem - novietot savus varoņus (pētījuma priekšmetus) kādā ekstremālā situācijā jeb robežstāvoklī, līdzīgi kā Antuāns de Sent-Ekziperī uz vientuļām planētām, ko apciemo Mazais Princis, nomitina, piemēram, dzērāju vai laternu iededzinātāju, lai atklātu dzeršanas un laternu iededzināšanas valodspēles raksturīgos vaibstus. Līdzīgi ir ar tualetēm - to saistību ar cilvēku un pasaules attiecībām vislabāk parāda šāds no anekdotes ņemts “Sibīrijas tualetes” modelis, kas sastāv no diviem mietiem, no kuriem viens domāts, lai notupjoties būtu pie kā turēties, otrs - lai atgaiņātu lāčus. Kāds varētu iebilst, ka tas ir noteiktai kultūrvidei un humora izjūtai raksturīgs piemērs un neatbilst robežgadījuma, kas atklātu kādu vispārcilvēcisku iezīmi, kritērijiem. Pretraguments šim iebildumam varētu būt vienkāršs, proti, mazā meitene Sjerva Marija no kāda Markesa romāna līdzīgi “pietupusies un ar nūju rokās” ir gatava “aizsargāties no uzmācīgiem zvēriem un samaitātiem cilvēkiem, kā to bija mācījusi Dominga de Advjento”.

“Sibīrijas tualete” ir paradigmatiska - tā parāda cilvēcisko neaizsargātību, kas īpaši izpaužas eksistenciālajā, no mums neatkarīgajā “spiedīgajā” situācijā. (Kas gan labāk liecina par cilvēcisko atkarību un viņa gribas bezspēcību kā, piemēram, caureja!) Rietumu kultūrā, kurā tiek cienīts indivīds un kurā šai fizioloģiskajai funkcijai tiek piešķirts privātas un neaizskaramas telpas statuss, tualete pārvēršas par intelektuālās pilnveides un pārdomu vietu. Tualetes bibliotēkā atrodas labākās, lasītākās grāmatas un tā daudz vairāk liecina par nama saimnieku vai saimnieci nekā kabineta putekļainie grāmatu plaukti. Šis atsevišķu intelektuāļu paradums ir ietekmējis arī publisko sfēru - tikai tur grāmatu vietu ieņem avīzes (daļēji to nosaka tualetes papīra kā deficīta statuss padomju kultūrtelpā, kas tomēr pilnībā neizskaidro vēlmi arī tagad ienest tualetes telpā avīzes un novietot tās blakus rozā papīra rullītim).

Trešā atkāpe. Avīzes un to būtība

Avīžu ievietošana tualetes telpā ir savveida simboliska darbība, kas īpaši aktualizējas mūsdienās, kad avīžu dažādie pielikumi arvien biežāk tiek drukāti uz papīra, kas nedz var kalpot kā tualetes papīrs, nedz kā labs iekurs malkas krāsnij. Krāsnis pamazām izzūd un iekuram neviens neizmantos slikti degošu papīru, tomēr tualetēs jo bieži atradīsiet arī šos funkcionāli nederīgos laikrakstu pielikumus. Ne jau nu interese par rakstīto, kas lasāms tikai īsajā brīdī pēc avīzes saņemšanas no rīta, kad prāts vēl nav pamodies un acīm jāpierod pie burtiem, liek avīzi novietot tualetē. - Nē, tā ir apziņa par ziņu niecību, par to, ka fakti ir savā būtībā mums neinteresanti un aizslaukāmi mēslainē. Protams, šeit rodama arī apvērsuma jeb dumpja iespēja - tā, ieraugot biezu Čehova stāstu sējumu pamestā fabrikas korpusā, es jau gribēju novērtēt bomža intelektuālo gaumi, līdz, pāršķirstot grāmatu atradu izplēsto lapu pēdas (lieki teikt, kādai funkcijai tās bija lietotas). Līdzīgi arī avīze var ieņemt vērtīgas lasāmvielas pjedestālu kāda ziņu adepta kaismīgā jūsmā, kas būs tikai vēl viens neveiksmīgs dumpja mēģinājums pret pasaules kārtību, kurā grāmatas pat tualetē veido bibliotēku, kamēr avīzes ir tikai kāju pamesli īstenām domām.

(Turpinājums)

Šīs pētījums par tualetēm nevar izvairīties no tiešas vēršanās pie empīriskā materiāla, jo tā sākumā jau deklarēta virzība “atpakaļ pie lietām”, “atpakaļ uz raupjās zemes”. Tualetes laukos jeb ķemertiņi, arī mazmājiņas, jo bieži ir savrupstāvošas nelielas būves. Tomēr savos laukos atceros tualeti, kas bija iebūvēta starp kūti un šķūni. Šaurā eja, kas veda uz ķemertiņu, bija aizkrauta ar dēļiem, veciem grābekļiem, dakšām un citiem krāmiem. Tā bija zirnekļu tīklu bagātīgi apausta, nedaudz sašķiebusies, kas vedināja domāt par iegāšanos grāvī, kurš stiepās gar kūts un šķūņa pakaļpusi. Smaka bija ne pārāk spēcīga, bet jūtama, atceros arī vecas avīzes un vēlākos laikos arī kādu tualetes papīra rulli, koka vāks, ar vertikālu puļķi, kas kalpoja kā rokturis. Kas vēl? Ak, jā - tualete bija tumša, bez lodziņa, neliela gaisma ieplūda pa spraugām starp dēļiem. Vispār lauku tualetēm ir raksturīgi mazi lodziņi, dažkārt kā dēļos izzāģētas mazas sirsniņas, bet dažkārt sastopami arī lielāki, pat stikloti lodziņi, kas ļauj, ja mazmājiņa ir pietiekami tīra, nodoties lasīšanas baudai.

Pilsētas dzīvokļu tualetes - tās, kuras pelna ievērību - glabājas failā “komunālie dzīvokļi”. Tas nekad nav pārāk tīras, krāsa no resnā stāvvada lobās nost, podā redzamas brūnu ūdens notecējumu pēdas, kaut kur augšā - mazs vēdlodziņš. Šajās tualetēs droši ir vēl daudz dažādu detaļu, kuras nenāk prātā, jo atmiņā saglabājies tikai to radītais koptēls.

“Saldajā ēdienā” gribu atcerēties stacijas tualetes - parasti atsevišķā ēciņā kaut kur perona galā, atrodamas ar deguna palīdzību, arī tad, ja ir iesnas. Tās prasa zināmu veiklību, izlaipojot pa netīro grīdu līdz stāvvietai virs šķebīgā atvēruma, ko šķiet vislabāk raksturo apzīmējums krievu valodā: “tuaļet tipa sortir”. Uzraksti šajās tualetēs varētu būt vēl viens temats, kam nevēlos pieskarties, jo tas manas pārdomas ievirzītu pārlieku lingvistiskā gultnē.

Noslēdzot šo empīrisko refleksiju, veikšu nelielu rezumējumu. Tas savelkas vienā jautājumā: kāpēc atmiņās palicis netīrais, smirdīgais, nepilnīgais un aktuālajā tā brīža pieredzē neapšaubāmi nepatīkamais? Atbilde šķiet vedina uz metafiziskām spekulācijām, tomēr varbūt iespējams cits, lai arī radniecīgs secinājums: eksistenciāli svarīgai funkcijai katrs tās arhitektoniskā risinājuma deformējums atklāj kaut ko būtisku cilvēku un pasaules savstarpējo attiecību tīklojumos. Tikpat labi var teikt, ka atklāj kaut ko cilvēka un citu cilvēku savstarpējo attiecību labirintā, jo mūsdienās pasaule ir tikai cilvēki - neskartu vietu vairs nav! - un laikmetīgā askēta jeb vientuļnieka tips tagad ir Edgara Alana Po “pūļa cilvēks”.

Pēdējā atkāpe. Pilsētbūvnieciskie aspekti

Tualetes atrašana un meklēšanas motivācija - tie ir temati, ar kuriem nereflektīvā veidā saskāries gandrīz katrs, īpaši svešas pilsētas apmeklējuma laikā. Tualetes meklēšana var nebūt saistīta ar tās primāro funkciju - atceros, ka studiju laikā, tikko noskanēja zvans, devos līdzi Pēterim Laizānam uzpīpēt uz tualeti, lai parunātu par filozofiju (lieki teikt, ka tajā laikā nepīpēju). Kā pīpēšanas vieta tualete pielīdzināma kāpņu telpām, un šī sekundārā funkcija vieno abus telpu tipus ar noteiktu aromātu arī burtiskā nozīmē. Taču meklēšanas motivācija nav saistīta ar pilsētbūvniecību - saistība ir tikai tajā, ka šeit redzama dzīves formu lomu kādas arhitektoniskas izteiksmes semantiskajā vērtībā. Varētu pat teikt, ka tualešu pilsētbūvnieciskie aspekti ietekmē dzīves formas, jo publisko tualešu iztrūkums pilsētās spiež - atkal burtiskā “spiediena” nozīmē - cilvēku iegriezties, piemēram, kafejnīcā, kur tualetes atslēga prasāma pie bāra, jo citādi tualeti ar savām izlietotajām šļircēm piemēslotu narkomāni (tās ir atmiņas par pastaiga pa Brēmenes krogiem kopā ar Edmundu Apsalonu, kurš tobrīd jau bija iepazinis šo pilsētu un paskaidroja man, ka aizslēgtā tualete bārā norāda uz šī pilsētas īpašo statusu). Pilsētbūvnieciskais aspekts ir saskatāms tualešu iztrūkumā, kas mudina cilvēku iepazīties ar pilsētas pamestajām vietām, kam piemīt zināma urbānās romantikas deva. (Starp citu, noteiktu fizioloģisko funkciju un romantisma saistība ir interesantas tualešu semantikas pētījumu lauka atzars, kas šeit paliks neizvērsts - norādīšu tikai uz tualešu funkciju, ko piesavinājušās pilsdrupas un plašākā nozīmē - jebkura pamesta, sagruvusi utt. ēka.)

Nobeigums un definīcija

Mana pētnieka intuīcija šīs skices nobeigumā mudina ievietot tualetes definīciju, kas ļautu aptvert šo arhitektūras valodas formu visplašākajā tās nozīmē, proti, arī tad, ja nekādi arhitektūras elementi nav klātesoši aplūkotās funkcijas norisē. Definīcija būtu šāda:

Tualete ir vieta un laiks, kad cilvēks nokārtojas.

Definīcija ļauj tvert māklsinieciskās izteiksmes veida elementa un dzīves formas saistību (citiem vārdiem sakot, pragmatikas aspektu lomu semantikā), kas parādās arī tad, ja pats elements izzūd. Tuvākā līdzība verbālajā valodā būtu situācija, kad klusēšana pasaka vairāk par vārdiem. To, ka pati arhitektoniskā forma nav nepieciešama, lai realizētos tualetes funkcija, vislabāk var redzēt Hemingveja romānā “Pāri upei koku paēnā”. Par tualeti romāna varonim kalpo vieta, kur viņš ticis ievainots un ko arī pēc daudziem gadiem viņam nav grūti atrast -

...jo upe tur meta līkumu un šāviņa izrautā bedre tajā vietā, kur toreiz stāvēja smagie ložmetēji, bija biezi noaugusi ar zāli. Aitas vai kazas to bija tik gludi nograuzušas, ka tā izskatījās pēc cilvēka rokas veidotas iedobes golfa laukumā. Upe te plūda gausi un bija netīri zila, niedrēm noaugušiem krastiem, un, tā kā tuvumā neviena nebija, pulkvedis zemu pietupās un, skatīdamies pāri upei no krasta, kur toreiz dienas laikā nedrīkstēja i galvu pacelt, nokārtojās tieši tajā vietā, kur pēc viņa aprēķiniem pirms trīsdesmit gadiem bija ticis smagi ievainots.

Tātad nokārtošanās funkcija notiek nosacīti dabīgā vidē, bez jabkādas arhitektūras elementu klātbūtnes. Ieracis šajā vietā naudu, kas pienākas par militārajiem apbalvojumiem, pulkvedis nobeidz savu domu par šo - kā izriet no manas definīcijas - tualeti: “Tagad tajā ir viss kā vajag. Tajā ir mēsli, nauda un asinis.” Semantiski jūtīgam, lai arī literāri neizglītotam lasītājam būtu jāsaprot, ka šis ir stāsts par mīlestību...

Grāmatas un atsauces

Александр Зиновьев. Зияющие высоты. Книга первая. - Москва: Независимое здательство ПИК, 1990. - 22., 25., 26. lpp.

Ludvigs Vitgenšteins. Loģiski filozofisks traktāts. - Rīga: Liepnieks & Rītups, 2006. - 21. lpp.

Mihails Bulgakovs. Meistars un Margarita. - Rīga: Mediasat Group, 2006. - 86. lpp.

Heinrihs Bells. Grupas portrets ar dāmu. - Rīga: Liesma, 1984. - 32., 35. lpp.

Immanuēls Kants. Tīrā prāta kritika. Otrais sējums. - Rīga: A. Rolavs, 1934. - 211. lpp. [B 860]

Antuāns de Sent-Ekziperī. Mazais Princis. - Rīga: Liesma, 1966. - 39.-40., 45.-48. lpp.

Gabriels Garsija Markess. Par mīlestību un citiem dēmoniem. - Rīga: Zvaigzne, 2004. - 78. lpp.

Edgar Allan Poe. The Man of the Crowd// Prose and Poetry. - Moscow: Raduga, 1983. - 158.-167. lpp.

Ernests Hemingvejs. Pāri upei koku paēnā// Raksti. Ceturtais sējums. - Rīga: Liesma, 1973. - 18.-19. lpp.

Pēdējie komentāri:

• gūlējs 19.01.07 22:32

  ha ha, izskatās daudzsološi. nevaru sagaidīt, kad būs vaļa šito izlasīt no sākuma līdz galam.

• Mr. Nitro 20.01.07 0:03

  Bravo, Maestro! Pēdējā rindiņa vienkārši nokauj.

• 20.01.07 0:20

  Nākamais J.T. lekciju kurss sauksies "arhitektūras literatūra". Piemērots visām mācību iestādēm, izņemot LU ekonomikas un vadības fak.

Piedalies diskusijā: