Komentārs, Ar bērniem

Ivars Ījabs: Mūsu te nav. Jauns pētījums par Latvijas krievvalodīgajiem skolēniem

Pagājušās nedēļas beigās, kad es savā emuāra ierakstā (skatīt šeit [1]) tiku aprakstījis latviešu un Latvijas krievvalodīgo politiskās attieksmes Ukrainas krīzes sakarā, komentāros kāds lasītājs tika kavējies pārdomās par šķietamo neatbilstību krievvalodīgo uzskatos. Sak', kā ir iespējams, ka vairums Latvijas krievvalodīgo sevi uzskata par Latvijas patriotiem un vienlaikus jūsmo par Putinu un atbalsta Krimas aneksiju? Šonedēļ nāk klajā Māras Laizānes, Aivitas Putniņas un Ilzes Mileiko pētījums par mazākumtautību skolu skolēniem, kurš varētu mums sniegt atbildes uz šo jautājumu. Proti, kā īsti Latvijas krievvalodīgo jaunieši redz savu vietu un nākotni Latvijā, kādas ir viņu politiskās lojalitātes un kā viņi redz savas attiecības ar latviešiem. Izvēle par labu vidusskolēniem ir pašsaprotama. Vispirms, tā mums ļauj mest ieskatu nākotnē – šodienas vidusskolēni pēc dažiem

gadiem sāks dominēt publiskajā dzīvē, balsot vēlēšanās, pieņemt lēmumus. Otrkārt, mazākumtautību skolu skolēni pie mums bieži ir bijuši politiskās "inženierijas" objekts – ar pētījuma ievadā aprakstīto skolu reformu, ar to saistīto politisko retoriku un izrietošām sekmēm un neveiksmēm. Raugoties plašākā perspektīvā, varbūt patiešām ir pienācis laiks kritiski paraudzīties, vai Latvijas politiķu nodarbes ap mazākumtautību skolām ir nesušas gaidītos rezultātus un kas īsti tika sagaidīts. No plašākām aptaujām ir skaidri redzams, ka attieksmē pret politiku Latvijas krievvalodīgie jaunieši vairāk līdzinās saviem vecākiem nekā latviešu skolu skolēniem.

Pētījums "Mazākumtautību skolu skolēnu identitāte un piederība Latvijai" nav pirmais šajā tēmā – lai pieminam kaut vai Brigitas Zepas un BSZI agrākos pētījumus. Vienlaikus tas ir interesants metodoloģiskā aspektā. Izmantotā "biedru etnogrāfijas" metode, iespējams, ir ļāvusi nonākt tuvāk skolēnu reālajām attieksmēm nekā tradicionālās fokusa grupas un citas kvalitatīvās metodes. Kopumā pētījumā ir daudz interesantu formulējumu, kuri parāda mums konkrētu cilvēku motivāciju aiz jau labi zināmām socioloģiskām patiesībām. Teiksim, etnonīmu lietošana: krievvalodīgie jaunieši vispār nelabprāt lieto etnonīmus "krievs" latviski un "latiš" krieviski, jo pirmajam, lūk, latviski esot slikta pieskaņa, savukārt ar otro identificēties ir neiespējami. Tas ir interesants valodisks palimpsests: atcerēsimies, ka padomju laikā oficiālajā latviešu valodā netika plaši lietots vārds "krievs", kura vietā nostājās "krievu tautības cilvēks". Tā bija tāda savdabīga latviešu pašcenzūra, kura attieksmi pret noteiktu etnisku grupu iekļāva etnonīmā – un pati cenzēja to. Taču tagad, kā liekas, krievvalodīgie jaunieši vispār nelabprāt dala cilvēkus etniskās kategorijās – uzsverot, ka "galvenais, lai labs cilvēks" un tā tālāk. Kopumā raugoties, tas padara problemātiskus pieņēmumus par "etniskajām" un "nacionālajām" identitātēm kā kaut ko objektīvu, obligātu un skaidru.

Runājot par krievvalodīgo jauniešu kopējām attieksmēm, pētījums skaidri apliecina virkni jau zināmu patiesību, kuras ievērojamā mērā saskaņojas arī ar aptauju datiem. Es šeit īsi uzskaitīšu šīs patiesības.

  • Krievvalodīgie jaunieši jūtas piederīgi Latvijai kā savai dzīvesvietai, arī – kā atsevišķai valstij, kura viennozīmīgi nav Krievija. Vienlaikus viņi ir atsvešināti no Latvijas Republikas politiskās dzīves, kurā (viņuprāt) izteiktās latviešu dominantes dēļ nenotiek pienācīga attīstība – lai ko arī šis vārds nozīmētu.
  • Attieksme pret valodu, kā norāda arī pētījuma autores, viņiem lielākoties ir instrumentāla – proti, valodas ir jāmācās karjeras perspektīvu dēļ. Arī ideja par krievu kā otro valsts valodu viņiem nenozīmē nekādu politisku Kulturkampf, bet gan vienkārši ērtāku saziņu un savas klātbūtnes apliecinājumu Latvijā.
  • Lai gan ikdienā krievvalodīgie neizjūt pārāk lielu distanci pret latviešiem, viņi lielākoties vada dzīvi krievu valodas vidē – jo īpaši Rīgā, Latgalē un dažās citās lielajās pilsētās, kur krievu valoda lielā mērā ir pašpietiekama. Vienlaikus valodas lietojums ikdienā (vismaz pagaidām, kamēr politiķu izmisīgie centieni nav vainagojušies sekmēm) nav pārmērīgi politizēts: viņiem nesagādā grūtības pie vajadzības mainīt valodas un brīvi darboties abās valodiskajās vidēs. Latviešu valoda skolās, lai arī par to reizēm tiek vīpsnāts, nav kļuvusi par protesta mobilizācijas un konfliktu cēloni.
  • Attieksme pret Latvijas politiku krievvalodīgo jauniešu vidū ir ekstrēmi ciniska un atsvešināta – viņi saprot, ka Latvijas politika nav viņu darīšana. Tas ir diezgan saprotami, jo faktiski jau tieši tāds ir bijis politiskās elites vēstījums. Latviešu politiskajām partijām un vairumam mediju šis kontingents vispār neparādās uz radara ekrāna, un viņi to arī atbilstoši jūt. Kā izsakās kāds pētījuma respondents par latviešu valodas publisko telpu: "Ir sajūta, ka krievu Latvijā nav. Viņu vienkārši nav, viņus vienkārši nepamana." Daudzi Latvijas politiskajā elitē, protams, ir pārliecināti, ka šīs patiesībā ir labas ziņas – sak', krievi zina savu vietu (precīzāk, tādas neesamību). Taču jautājums, kā vienmēr, ir par ilgtspēju. Krievvalodīgie skolēni, kā redzams no pētījuma, ir ļoti ciniski pret politiku kā tādu: politiķi ir neglābjami savtīgi un nekompetenti avantūristi. Savukārt tas padara viņus latenti naidīgus pret demokrātiju un uzņēmīgus pret dažāda veida populismu – gan Latvijā, gan citur. Fakts, ka viņi, līdzīgi saviem vecākiem, ļoti ciena Putinu, nebūt nav rezultāts tikai Krievijas propagandai, bet arī atsvešinātības sajūtai no demokrātiskās Latvijas institūcijām.

Uz šī fona obligātā "priekšlikumu" (jeb policy proposals) daļa pētījuma autoru secinājumos izklausās ļoti optimistiska. Izlasot sekojošo rindkopu, recenzenta galvenā reakcija bija cienība pret autoru teju vai donkihotisko ticību labajam:

"Politikas veidotājiem un medijiem ir būtiski izvairīties pretstatīt krievu un latviešu valodas un atrast vietu arī krievu valodai Latvijas multikulturālajā realitātē. Viena iespēja būtu saskatīt krievu valodu kā pirmo, mātes valodu mazākumtautību jauniešiem un latviešu valodu kā dzimtenes valodu. Būtiska ir latviešu politiķu cieņa pret krievu valodu un tajā runājošajiem un krievvalodīgo politiķu cieņa pret latviešu valodu un tajā runājošajiem. Mazākumtautību jaunieši politiķus redz kā galvenos nacionālo jautājumu aktualizētājus un konflikta veicinātājus."

Kopumā pētījums ir lasīšanas vērts. Lielāku pētniecisku relevanci tas būtu ieguvis, ja autores būtu vairāk iesaistījušas savā diskusijā jau iepriekš veiktos pētījumus par "krievvalodīgo" identitātes problēmām Baltijas valstīs un citur. Literatūras sarakstu un teorētisko daļu būtu nenoliedzami daiļojušas Deivida Leitina ("Identity in Formation") un Timofeja Agarina ("A Cat's Lick") grāmatas. Pētījuma gaitu vairāk nosaka tā objekts (proti, Latvijas krievvalodīgie jaunieši), nevis kāda konceptuāla pieeja analīzei. Taču kā izejmateriāls tālākām pārdomām pētījums ir visai vērtīgs.

[1] Critical, but not Serious: Latvian Russophones in the Shadow of Ukraine, https://ivarsijabs.wordpress.com/



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Edge  

    2015. gada 7. maijā, plkst. 18:24

    "......latviešu skatījumā integrācija būs tad, ja krievi katru dienu staigās ar sarkanbaltsarkaniem karogiem. Ja vienkārši strādā, dara labas lietas ekonomikā, politikā, citās jomās, tas neskaitās. Tāpēc jau arī nestrādā integrācijas programmas - integrācija nav iecerēta kā iekļaušana kopīgā kaut kā darīšanā." Rīgas Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks (Diena, 7.5.2015.)
    =================================================================================
    Vispār mani "sajūsmina" šie pašmāju liberāļi - gvelž un gvelž, lai tik esošās sistēmas kroplības neatklātu. Par kādu kopīgu kaut kā darīšanu var iet runa, ja bezdarbs jauniešu vidū kopš 1990.g.4.maija tikai palielinās un palielinās?

  • berlihingen > nahimovs  

    2015. gada 7. maijā, plkst. 16:31

    Kur manā tekstā ir kaut mājiens uz "vienādot politisko situāciju RUS un LAT"?! Kāpēc neizlasīt pirms rakstīt?
    Un otrkārt, tam nav nekādas nozīmes - politisko vai ekonomisko situāciju atšķirībām, šajā gadījumā svarīga tikai kulturāla vienotība, kas bāzēta (sk. attiecīgus pētījumus) uz viena informatīva avota - Kremļa kontrolēta TV (vid. 75% uzticības krievu starpā).

  • Tvits Latvietis  

    2015. gada 7. maijā, plkst. 12:08

    Uz jautājumu "kā ir iespējams, ka vairums Latvijas krievvalodīgo sevi uzskata par Latvijas patriotiem un vienlaikus jūsmo par Putinu un atbalsta Krimas aneksiju?" atbildi ir snieguši virkne sociologu. Olports vēl 60 gados rakstīja, ka attieksme pret kaut ko nav tiešā saskaņā ar rīcību/uzvedību.

  • nahimovs > berlihingen  

    2015. gada 6. maijā, plkst. 21:13

    ir nekorekti vienādot politisko situāciju RUS un LAT. Attiecīgi secinājums "visi krievi tādi" nevar tā tikt pamatots.

  • Edge > berlihingen  

    2015. gada 6. maijā, plkst. 14:54

    "Vietējie socioloģi regulāri uzkāp tam pašam grābeklim, - nu nevar piemērot indiāņu ciltij kovbojiem domātus trafaretus..."
    =================================================================================
    Var, "Taču jautājums, kā vienmēr, ir par ilgtspēju" (I.I) - mūsu sociologiem jau neder Hodža Nasredina apsolītie 10 gadi, mūsējie domā par ilgspēju:
    "....Taču, lai izaudzinātu īstu demokrātisku sabiedrību, vajadzētu gadus simts. Trīs paaudzes."
    P.Laķis, 2003.
    http://www.jaunahanza.lv/cb3.php?id=2&tr=1&lp=2&ln=lv

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ir nepieciešams ik pa brīdim iemīlēties, lai iegūtu attaisnojumu tam regulārajam izmisumam, kas tevi piemeklē tik un tā.

    Albērs Kamī

Iesakām

  • 2016. gada 21. novembrī, plkst. 6:02

    Māris Zanders: Sekulārā Eiropa – par ko mēs runājam? (3)

    Polijas plaši daudzinātais "pagrieziens pa labi" nav saistīts tikai ar konkrēta politiskā spēka – partijas "Likums un taisnīgums" – atrašanos pie varas.

  • 2015. gada 31. martā, plkst. 6:03

    Astrīda Stānke: Mēs visi ciešam

    Aspazijas mājā Dubultos 30. martā tika atvērta Aspazijas prozas darbu izlase angļu valodā – grāmata, ko tulkojusi un sagatavojusi Astrīda Stānke. Mēs tikāmies ar pētnieci, lai parunātu par Aspaziju, viņas darbiem un likteni.

  • 2016. gada 4. februārī, plkst. 6:18

    Armands Znotiņš: Koncerts ar ekscentrisku vijolnieku

    Koncerta otrā daļa kliedēja bažas par to, ka somu vijolnieks varbūt izrādītos pārliecinošs tikai komēdijas žanrā. Gluži otrādi.

  • 2016. gada 9. novembrī, plkst. 2:49

    Una Feminiskaite: Sievietes vai lelles – prostitūcija sievietes skatījumā (12)

    Kādu cilvēku interesēs prostitūcija pastāv? Vai to veido piedāvājums vai pieprasījums? Es esmu pārliecināta – prostitūcijas eksistenci nodrošina pieprasījums. Ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu arī piedāvājuma.

  • 2014. gada 19. jūnijā, plkst. 23:06

    Diāna Āboliņa: Apelsīngarša

    Apelsīngarša, Tāds ir mans aizvadītais gads – Oranžs un griežas, Ripo un krīt, Varu to pamest un apskatīt. Man pilns grozs apelsīnu, Veseli sešpadsmit, Tā tie krājas, krājas, Līdz mūžs ir Apelsīnmāja.

  • 2014. gada 7. februārī, plkst. 7:02

    Elīna Gabrāne: Ezerlāse (2)

    Es baidos no dienas, kad tu lūgsi mani ievākot. Es nevaru būt ievākota. Esmu brīva lapu un skribelējumu kopa, kura brīvi izjūt vēja spēlīgumu starp vienu, otro, trešo un citām manis daļām. Es varu būt tev haotiska lapu kaudze, bet nekad ievākota grāmata.

  • 2016. gada 8. jūnijā, plkst. 6:00

    Ieva Raudsepa, Evita Goze: Subjektīvs Latvijas laikmetīgo fotogrāmatu apskats

    Rakstīt par fotogrāmatām Latvijā ir diezgan grūti, jo nevar runāt par tendencēm vai virzieniem, bet drīzāk par izņēmumiem. Katra Latvijas autora izdota grāmata ir vairāk pārsteigums, nekā likumsakarība.

  • 2015. gada 5. februārī, plkst. 10:02

    Agate: Pasaules lielākā nelaime ir karš

    Agatei Grīnhofai ir 11 gadi. Viņa mācās Rīgas Doma kora skolā un pavisam nesen debitēja kā soliste režisores Margo Zālītes iestudētajā "Kartupeļu operā".



Kultūras Ministrija
vkkf