Komentārs, Ar bērniem

Ivars Ījabs: Mūsu te nav. Jauns pētījums par Latvijas krievvalodīgajiem skolēniem

Pagājušās nedēļas beigās, kad es savā emuāra ierakstā (skatīt šeit [1]) tiku aprakstījis latviešu un Latvijas krievvalodīgo politiskās attieksmes Ukrainas krīzes sakarā, komentāros kāds lasītājs tika kavējies pārdomās par šķietamo neatbilstību krievvalodīgo uzskatos. Sak', kā ir iespējams, ka vairums Latvijas krievvalodīgo sevi uzskata par Latvijas patriotiem un vienlaikus jūsmo par Putinu un atbalsta Krimas aneksiju? Šonedēļ nāk klajā Māras Laizānes, Aivitas Putniņas un Ilzes Mileiko pētījums par mazākumtautību skolu skolēniem, kurš varētu mums sniegt atbildes uz šo jautājumu. Proti, kā īsti Latvijas krievvalodīgo jaunieši redz savu vietu un nākotni Latvijā, kādas ir viņu politiskās lojalitātes un kā viņi redz savas attiecības ar latviešiem. Izvēle par labu vidusskolēniem ir pašsaprotama. Vispirms, tā mums ļauj mest ieskatu nākotnē – šodienas vidusskolēni pēc dažiem

gadiem sāks dominēt publiskajā dzīvē, balsot vēlēšanās, pieņemt lēmumus. Otrkārt, mazākumtautību skolu skolēni pie mums bieži ir bijuši politiskās "inženierijas" objekts – ar pētījuma ievadā aprakstīto skolu reformu, ar to saistīto politisko retoriku un izrietošām sekmēm un neveiksmēm. Raugoties plašākā perspektīvā, varbūt patiešām ir pienācis laiks kritiski paraudzīties, vai Latvijas politiķu nodarbes ap mazākumtautību skolām ir nesušas gaidītos rezultātus un kas īsti tika sagaidīts. No plašākām aptaujām ir skaidri redzams, ka attieksmē pret politiku Latvijas krievvalodīgie jaunieši vairāk līdzinās saviem vecākiem nekā latviešu skolu skolēniem.

Pētījums "Mazākumtautību skolu skolēnu identitāte un piederība Latvijai" nav pirmais šajā tēmā – lai pieminam kaut vai Brigitas Zepas un BSZI agrākos pētījumus. Vienlaikus tas ir interesants metodoloģiskā aspektā. Izmantotā "biedru etnogrāfijas" metode, iespējams, ir ļāvusi nonākt tuvāk skolēnu reālajām attieksmēm nekā tradicionālās fokusa grupas un citas kvalitatīvās metodes. Kopumā pētījumā ir daudz interesantu formulējumu, kuri parāda mums konkrētu cilvēku motivāciju aiz jau labi zināmām socioloģiskām patiesībām. Teiksim, etnonīmu lietošana: krievvalodīgie jaunieši vispār nelabprāt lieto etnonīmus "krievs" latviski un "latiš" krieviski, jo pirmajam, lūk, latviski esot slikta pieskaņa, savukārt ar otro identificēties ir neiespējami. Tas ir interesants valodisks palimpsests: atcerēsimies, ka padomju laikā oficiālajā latviešu valodā netika plaši lietots vārds "krievs", kura vietā nostājās "krievu tautības cilvēks". Tā bija tāda savdabīga latviešu pašcenzūra, kura attieksmi pret noteiktu etnisku grupu iekļāva etnonīmā – un pati cenzēja to. Taču tagad, kā liekas, krievvalodīgie jaunieši vispār nelabprāt dala cilvēkus etniskās kategorijās – uzsverot, ka "galvenais, lai labs cilvēks" un tā tālāk. Kopumā raugoties, tas padara problemātiskus pieņēmumus par "etniskajām" un "nacionālajām" identitātēm kā kaut ko objektīvu, obligātu un skaidru.

Runājot par krievvalodīgo jauniešu kopējām attieksmēm, pētījums skaidri apliecina virkni jau zināmu patiesību, kuras ievērojamā mērā saskaņojas arī ar aptauju datiem. Es šeit īsi uzskaitīšu šīs patiesības.

  • Krievvalodīgie jaunieši jūtas piederīgi Latvijai kā savai dzīvesvietai, arī – kā atsevišķai valstij, kura viennozīmīgi nav Krievija. Vienlaikus viņi ir atsvešināti no Latvijas Republikas politiskās dzīves, kurā (viņuprāt) izteiktās latviešu dominantes dēļ nenotiek pienācīga attīstība – lai ko arī šis vārds nozīmētu.
  • Attieksme pret valodu, kā norāda arī pētījuma autores, viņiem lielākoties ir instrumentāla – proti, valodas ir jāmācās karjeras perspektīvu dēļ. Arī ideja par krievu kā otro valsts valodu viņiem nenozīmē nekādu politisku Kulturkampf, bet gan vienkārši ērtāku saziņu un savas klātbūtnes apliecinājumu Latvijā.
  • Lai gan ikdienā krievvalodīgie neizjūt pārāk lielu distanci pret latviešiem, viņi lielākoties vada dzīvi krievu valodas vidē – jo īpaši Rīgā, Latgalē un dažās citās lielajās pilsētās, kur krievu valoda lielā mērā ir pašpietiekama. Vienlaikus valodas lietojums ikdienā (vismaz pagaidām, kamēr politiķu izmisīgie centieni nav vainagojušies sekmēm) nav pārmērīgi politizēts: viņiem nesagādā grūtības pie vajadzības mainīt valodas un brīvi darboties abās valodiskajās vidēs. Latviešu valoda skolās, lai arī par to reizēm tiek vīpsnāts, nav kļuvusi par protesta mobilizācijas un konfliktu cēloni.
  • Attieksme pret Latvijas politiku krievvalodīgo jauniešu vidū ir ekstrēmi ciniska un atsvešināta – viņi saprot, ka Latvijas politika nav viņu darīšana. Tas ir diezgan saprotami, jo faktiski jau tieši tāds ir bijis politiskās elites vēstījums. Latviešu politiskajām partijām un vairumam mediju šis kontingents vispār neparādās uz radara ekrāna, un viņi to arī atbilstoši jūt. Kā izsakās kāds pētījuma respondents par latviešu valodas publisko telpu: "Ir sajūta, ka krievu Latvijā nav. Viņu vienkārši nav, viņus vienkārši nepamana." Daudzi Latvijas politiskajā elitē, protams, ir pārliecināti, ka šīs patiesībā ir labas ziņas – sak', krievi zina savu vietu (precīzāk, tādas neesamību). Taču jautājums, kā vienmēr, ir par ilgtspēju. Krievvalodīgie skolēni, kā redzams no pētījuma, ir ļoti ciniski pret politiku kā tādu: politiķi ir neglābjami savtīgi un nekompetenti avantūristi. Savukārt tas padara viņus latenti naidīgus pret demokrātiju un uzņēmīgus pret dažāda veida populismu – gan Latvijā, gan citur. Fakts, ka viņi, līdzīgi saviem vecākiem, ļoti ciena Putinu, nebūt nav rezultāts tikai Krievijas propagandai, bet arī atsvešinātības sajūtai no demokrātiskās Latvijas institūcijām.

Uz šī fona obligātā "priekšlikumu" (jeb policy proposals) daļa pētījuma autoru secinājumos izklausās ļoti optimistiska. Izlasot sekojošo rindkopu, recenzenta galvenā reakcija bija cienība pret autoru teju vai donkihotisko ticību labajam:

"Politikas veidotājiem un medijiem ir būtiski izvairīties pretstatīt krievu un latviešu valodas un atrast vietu arī krievu valodai Latvijas multikulturālajā realitātē. Viena iespēja būtu saskatīt krievu valodu kā pirmo, mātes valodu mazākumtautību jauniešiem un latviešu valodu kā dzimtenes valodu. Būtiska ir latviešu politiķu cieņa pret krievu valodu un tajā runājošajiem un krievvalodīgo politiķu cieņa pret latviešu valodu un tajā runājošajiem. Mazākumtautību jaunieši politiķus redz kā galvenos nacionālo jautājumu aktualizētājus un konflikta veicinātājus."

Kopumā pētījums ir lasīšanas vērts. Lielāku pētniecisku relevanci tas būtu ieguvis, ja autores būtu vairāk iesaistījušas savā diskusijā jau iepriekš veiktos pētījumus par "krievvalodīgo" identitātes problēmām Baltijas valstīs un citur. Literatūras sarakstu un teorētisko daļu būtu nenoliedzami daiļojušas Deivida Leitina ("Identity in Formation") un Timofeja Agarina ("A Cat's Lick") grāmatas. Pētījuma gaitu vairāk nosaka tā objekts (proti, Latvijas krievvalodīgie jaunieši), nevis kāda konceptuāla pieeja analīzei. Taču kā izejmateriāls tālākām pārdomām pētījums ir visai vērtīgs.

[1] Critical, but not Serious: Latvian Russophones in the Shadow of Ukraine, https://ivarsijabs.wordpress.com/



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Edge  

    2015. gada 7. maijā, plkst. 18:24

    "......latviešu skatījumā integrācija būs tad, ja krievi katru dienu staigās ar sarkanbaltsarkaniem karogiem. Ja vienkārši strādā, dara labas lietas ekonomikā, politikā, citās jomās, tas neskaitās. Tāpēc jau arī nestrādā integrācijas programmas - integrācija nav iecerēta kā iekļaušana kopīgā kaut kā darīšanā." Rīgas Stradiņa universitātes profesors Sergejs Kruks (Diena, 7.5.2015.)
    =================================================================================
    Vispār mani "sajūsmina" šie pašmāju liberāļi - gvelž un gvelž, lai tik esošās sistēmas kroplības neatklātu. Par kādu kopīgu kaut kā darīšanu var iet runa, ja bezdarbs jauniešu vidū kopš 1990.g.4.maija tikai palielinās un palielinās?

  • berlihingen > nahimovs  

    2015. gada 7. maijā, plkst. 16:31

    Kur manā tekstā ir kaut mājiens uz "vienādot politisko situāciju RUS un LAT"?! Kāpēc neizlasīt pirms rakstīt?
    Un otrkārt, tam nav nekādas nozīmes - politisko vai ekonomisko situāciju atšķirībām, šajā gadījumā svarīga tikai kulturāla vienotība, kas bāzēta (sk. attiecīgus pētījumus) uz viena informatīva avota - Kremļa kontrolēta TV (vid. 75% uzticības krievu starpā).

  • Tvits Latvietis  

    2015. gada 7. maijā, plkst. 12:08

    Uz jautājumu "kā ir iespējams, ka vairums Latvijas krievvalodīgo sevi uzskata par Latvijas patriotiem un vienlaikus jūsmo par Putinu un atbalsta Krimas aneksiju?" atbildi ir snieguši virkne sociologu. Olports vēl 60 gados rakstīja, ka attieksme pret kaut ko nav tiešā saskaņā ar rīcību/uzvedību.

  • nahimovs > berlihingen  

    2015. gada 6. maijā, plkst. 21:13

    ir nekorekti vienādot politisko situāciju RUS un LAT. Attiecīgi secinājums "visi krievi tādi" nevar tā tikt pamatots.

  • Edge > berlihingen  

    2015. gada 6. maijā, plkst. 14:54

    "Vietējie socioloģi regulāri uzkāp tam pašam grābeklim, - nu nevar piemērot indiāņu ciltij kovbojiem domātus trafaretus..."
    =================================================================================
    Var, "Taču jautājums, kā vienmēr, ir par ilgtspēju" (I.I) - mūsu sociologiem jau neder Hodža Nasredina apsolītie 10 gadi, mūsējie domā par ilgspēju:
    "....Taču, lai izaudzinātu īstu demokrātisku sabiedrību, vajadzētu gadus simts. Trīs paaudzes."
    P.Laķis, 2003.
    http://www.jaunahanza.lv/cb3.php?id=2&tr=1&lp=2&ln=lv

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Pirms stājaties laulībā, uzdodiet sev vienu jautājumu: vai jūs spēsiet sarunāties ar šo cilvēku arī tad, kad viņš būs vecs? Viss pārējais laulības dzīvē ir pārejoši.

    Frīdrihs Nīče

Iesakām

  • 2012. gada 7. novembrī, plkst. 23:11

    Ivars Ījabs: Ušakovs, Ozoliņš un cildenā govs (15)

    Laba politiskā prese nekad nav neitrāla. Lasītājs, cik viņš vispār ir ieinteresēts politikā, arī nesagaida nekādu neitralitāti – pat ne ziņās, kur nu vēl komentāros. Viņš gaida, lai viņam parādītu, kur te ir labie, kur ļaunie.

  • 2014. gada 25. novembrī, plkst. 6:11

    Prozas lasījumu sarunas: Arvis Kolmanis

    Tuvojoties gadskārtējiem Prozas lasījumiem, mēs esam sagatavojuši sarunu sēriju ar literātiem, kas šogad piedalīsies tajos ar saviem prozas darbiem un tulkojumiem. Šoreiz – Arvis Kolmanis.

  • 2016. gada 13. jūnijā, plkst. 6:55

    Ieva Viese-Vigula: Pūkainas astes, utopija un skatiens

    Lielpilsētas oriģinālais nosaukums "Zootopia" ietver vārdu spēli ar utopiju, un leģendas liecina, ka tā ir vieta, kur dzīvnieki pirmo reizi atsacījušies no iedalījuma upurī un plēsējā. Tie uztver cits citu kā līdzvērtīgu.

  • 2016. gada 31. augustā, plkst. 5:24

    Modris Matisāns: Kā rīkoties pareizāk? Skats uz emigrāciju (3)

    Pēdējā laikā Latvijā ir manīti gan centieni aicināt tautiešus atpakaļ, gan viedokļi, ka to nevajag vai nav jēgas darīt. Dažkārt tā vietā, lai meklētu pareizo atbildi, ir vērts pameklēt citu jautājumu.

  • 2014. gada 16. septembrī, plkst. 6:09

    Romans Honets: Visgrūtākie ir paši pirmie mirkļi

    dārgie, es vācu naudu savam brālim, lai glābtu to daļu viņa baltajās plaušās, kur audzējs ierīkojis savas amfilādes. pusnakts ietērpjas sievietē, kas aukstumā sīklietas tirgo kā vabolītes, spožs slimības plankums

  • 2013. gada 18. martā, plkst. 7:03

    Pauls Bankovskis: Ich bin ein Berliner

    Iesākumā jau tie bija tikai nelieli kodumi un skrāpējumi, drusku izraustīts apmatojums, taču pamazām vien zobu pēdas un nagu atstātās rētas kļuva dziļākas, sekoja visdažādākie plīsumi un sarāvumi.

  • 2017. gada 1. februārī, plkst. 4:26

    Ilze Fedosejeva: Tūristu gaidot jeb kā izdzīvot aborigēniem

    Mūsdienās miljoniem cilvēku pasaulē ik gadu labprātīgi dodas ceļā, neraugoties uz atšķirīgo laika joslu radīto diskomfortu, stundām ilgo sēdēšanu autobusu un lidmašīnu sēdekļos, nīkšanu sastrēgumos uz autoceļiem un laika nosišanu lidostās.

  • 2014. gada 25. jūnijā, plkst. 9:06

    Ieva Melgalve: Melnbaltā nostalģija

    Tās pašas izjūtas, kuras mūsdienu bērniem droši vien sniedz X-cilvēku filmas un supervaroņu komiksi, es ieguvu no vienīgā manas bērnības supervaroņa, kurš figurēja ne vien sabiedriski pieņemamās, bet pat obligātās un katram bērnam nepieciešamās grāmatās – stāstos par V. I. Ļeņinu jeb "Viscilvēcīgāko cilvēku".