Gatis Vanags: Mīlēt, mirt un atgriezties (47)
2007. gada 8. janvārī, plkst. 20:14
Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)
...
Puišelis no skolas
Nosita pīlēnus ligzdā
Pagriezās bēga
Un jūs protams dzināties pakaļ
Visa pedagoģiskās padomes sēde
Bez elpas
Tad nu nāciet
Te es esmu
Ar piena zobiņiem pie stumbra
Maza sirsniņa dzeņa dobumā sitas
Un vēnām apvītie zari
Ķēmīgiem biedēkļa pirkstiem
Vēl brītiņu debesīs grābstās
...
Es tobrīd meditēju pie ūdens
Kad zvanīja telefons lai braucu uz Rīgu
Kur saldā liepu dvaka
Izstiepjas un lien no koka uz koku
Šķērso ielas un ap ceļazīmēm glaužas
Zem jūgendstila plaši atvērtajiem logiem
Šķiet viss miljons šodien ir iznācis ielās
Lai pasvīstu zem milzīgas saules
Kur visi viens otru vēro un redz
Kur visu skaits acīmredzami pieaug
Bet netīši pieskārieni kā tirpas
Cauri pūļa pārslogotajiem laukumiem skraida
Un mīlestības izslāpuši jaunieši
To vien tik gaida
Kad varēs palikt trijatā
...
Tu un es
Mēs abi kopā
Varam...
Kapakmeņus gāzt
Tukšos būvlaukumos
Plosīties kā viesulis tāds
Līdz ceļiem jūrā
Kad visa dzīve tikai vēl priekšā
Un vilciens uz centru
Pēc nepilnas stundas
...
Es piedzimu ar ilkni artērijā
Un kopš tās dienas slimnīcu pametis neesmu
Es uzaugu starp asinsanalīžu stobriņiem
Un vēža slimnieku tālajiem vaidiem
Kas vienīgie spēj mani
Negaisa naktīs mierināt
Šeit mirušos nestumj ar kājām pa priekšu
Bet stumj kā kuru reizi sagadās
Bērnībā es spēlējos ar asiem priekšmetiem
No recepšu lapām un letālām diagnozēm
Brīnumskaistas sniegpārslas griezu
Un asiņainas marles kā niknāko pirātu buras
Pāri procedūru vannai cīnīties trauca
Bet kad beidzot sasniedzu pilngadību
Es pēc pusnakts drīkstēju brīvi
Pa drebelīgās gaismas koridoriem klīst
Un dolbīties no visādiem medikamentiem
Zem džinkstošām garajām spuldzēm
Es tolaik žņaugu vispār vairs neņēmu nost
Un visskaistākās naktsmāsiņas
Ar grabošiem skalpeļu ratiņiem
Man apkārt koķetus līkumus brauca
Jo ne reizi vien es mēdzu kādai no tām
Iegrābties
Tieši Sarkanajā Krustā
...
Ar savējiem
Gājienā caur uguni un ūdeni
Otrās dienas morāles krīze
Kā maitudūjas virs Napaleona fiasko
Pēc visa
Knābās drupaču ērcītes no lūdzēja pirkstiem
...
Būdiņā pie lauka neaparta
Eksistēja vecmāmiņa Marta
Daudz ziemiņas pagājušas
Asariņas sasalušas
Nu guļ uz lauka neaparta
Auksta māmulīte Marta
Apkārt vārnas sastājušas
Posta dienas pagājušas
...
Rīts mostas slīkšņā
Uz vienas kājas
Tad paceļas spārnos pār radību
Un tēmē ar dzelteniem stariem
Pa koku galotnēm
Pa grantētiem ceļiem
Pie kuriem
Nomētātās bundžās iemājo dzīvība
Arī tālāk mežā tās mētājas
Dziļāk aug neskartas sēnes
Tālāk par vietām kur kaķi pin ligzdas
No vietām kas dziļākas par vēstures dzīlēm
Ar perfektu plēsēja lēcienu
Ilkņi atrod artērijas
Un metas kūlenī zem pierietējušas saules
Aiz sevis zemē atstājot asinis
Kad sūnās skaļi pārlūzt zars
Eu mēmā mute!
Tu relatīvās acis!
Gļēvā roka lāča ēnā!
Izber ogas un bēdz
Kamēr...
Ar knaušiem savelkas vakars
...
No mugurpuses pieplok vēsi balta siena
Bet priekšā nelaiž galds
Uz tā stāv krūze silta piena
Un mutē sadrūp cukurgrauds
...
Mazi gaismas zaķīši
Un melni ēnu kaķīši
Rau satikušies netīši
Zem lapotnes, kur mīžu
Alu sūcot pamīšus
Pieri stutēdams pret koku
Zem acs ar zili melnu loku
Apšļācu sev roku
Kamēr ausīm atpūtnieku runas zogu
Man vate galvā acīs migla tomēr visu dzirdu
Un ļaudis mēļo ka es smirdu
KOPŠ TU MANI PAMETI
...
Jūs palieciet savās
Es palikšu savā
Ledainām kājām
Un kilogramu cukura krūtīs
Biksēs smeldzi pilinot
Atgāzīšu pāri atzveltnei galvu
Caur pieraudātā ausīm klausīties
Kā tālē paiet vilcieni
Un mans pie ķēdes piesietais krancis
Līdz asinīm sasmilkst sev nāsis
Ar biļeti uz Brēmeni zobos
...
Ar prastām otām gleznots - tik raupjš
Es stāvu
Tulznām rokās satvēris kapli
Kā komunists sākumu
Starp nebeidzamām rožu vagām - sava rītasvārka rakstā
Zem virtuves spuldzes
Tagad zinu droši
Ka mīlestība mūs visus
Paņems priekšā pa vienam
Pilsētā kur iemīlējušies cietēji
Ar asinīm raksta uz sienām
...
Man lūdzu paciņu Marlboro
Stoļičnaju par 2,74-
Vēstuļpapīru
Pildspalvu ar melnu tinti
Veļas striķi...
...un dahujā daudz klaipiņus maizes
Tikai lūdzu bez žesta
Jo tāpat jau nepietiks
Visiem Rīgas trūkumcietējiem
Nemaz nerunājot
Par nodzirdītiem vietējiem
Un to
Ka labais pasaulē
Vienmēr zaudē
Labās meitenes zaudē galvu
Parkos zem laternām
Reibstot
No odekolona smaržojošās rokās
Mokās kļūst par mātēm
Labām vai sliktām
Līdz atkal jau tiktāl...
Bet Tu čista esi labā
Un ja teiktu man jā
Es Tev aizslēdzamu atvilktnīti došu
Savā vannas istabā
(Ja nē
Es dzeršu līdz nāve mūs šķirs)
...
Es šonakt redzēju pelēku un spodru rītu
Kā mikimausis no jūras ārā nesa noslīkušu bērnu
Teritorija bija ielenkta
Debesīs patrulēja helikopters
Un tad melni kareivju zābaki pa Liepājas pludmales smiltīm...
Meitenīti apbedīja kā katolieti
Mikimausi nodeva bioloģiskiem pētījumiem
...
Kad ilgi ir stāvējis auksts
Tavas apkures čuguns
Tad saproti
Nav pasaulē cīņas bez uguns
Un bērniem kas caur degošām rūtīm
Vēro jaunavu kailām krūtīm
Kura tur uguni acīs un paceltu mietu
Stāv par brīvību un taisnīgo lietu
I.M. 08.01.07 20:39
Patika. Viņi ir tik līdzīgi savā individiualitātē ar brāli.
murga 08.01.07 20:41
man kauns. laba proporcija starp miiliigs puisiitis un dzeeraajsonanee. savstarpeeji sadziivo.
lita 08.01.07 20:46
man patika un uzrunāja. patiesi un dzīvi. jauki, ka autors neko "nestilizē", var just, ka nāk no sirds. arī tīri literāri pavilka. katrā ziņā spēcīgāk par iepriekšējo šeit publicēto autoru, kura dzeja, ja nebūtu noslīpētās valodas un pārdomātās stilizācijas, būtu pilnīgs nekas.