Rubrika: ¼ Literatūra - ¼ Literatūra | komentāri (25)
Antons Volkovs: Pēdējais mačo
2. janvārī, plkst. 18:16
Pirms kāda laika autors vārdā Antons Volkovs ¼ Satori lasītājus iepazīstināja ar savu versiju par „Mehānisko apelsīnu”, kas pasniegta post-padomju situācijas un izjūtu kontekstā. Šoreiz autors piedāvā versiju par Horhi, ko var interpretēt dažādi - gan kā vienkārši redzi zaudējušu vīru vārdā Horhe, gan arī kā labi zināmo argentīniešu ģēniju Horhi Luisu Borhesu.
Paša autora apstiprināta informācija vēsta, ka drīzumā latviešu lasītājiem būs iespējams lasīt vēl vienu „versiju” - par Hamletu.
¼ Satori
***
Es, protams, negribu apgalvot, ka cilvēka eksistenci būtu nepieciešams reducēt uz pretstatu cīņu, tomēr tagad, kad es mēģinu atbildēt uz jautājumu, kas es esmu, man nākas sevi skatīt pretstatā visam tam, kas es neesmu - prērijām, zirgiem, cilvēkiem, dažādām abstraktām idejām un viedokļiem. Un arī tad mans ieguvums ir pavisam
niecīgs, jo pat šis vienkāršotais skatījums nespēj parādīt kaut vai aptuvenas manas patības aprises. Tā vietā lai ieraudzītu kādu siluetu vai sataustītu stingru kodolu, manu acu priekšā ņirb vienīgi juceklis, kuru rada dažādu pretēju tendenču cīņa - mans intelekts cenšas pārvarēt instinktus, personība mēģina pārvarēt sabiedrību, ambīcijas tiecas pārvarēt bezspēcību un tā tālāk.No otras puses, kā apgalvo Horhe, tikpat labi ir iespējams iztikt bez jebkādas cīņas, gluži vienkārši izmantot visas tās iespējas, ko dzīve mums piedāvā, un neprasīt no tās vairāk, nekā tā var dot. Lielākā daļa no mums dzīvo šādu vienkāršu, šaubu un pārdomu neapgrūtinātu dzīvi, kuras lielākā priekšrocība ir apziņa, ka rītdiena ne ar ko neatšķirsies no šodienas. Un kāpēc gan ne? Man kā jebkurai citai naivai un paļāvīgai Dieva radībai bija tieši tāda pati mierīga, līdzsvarota dzīve.
***
Īstenībā nekādas dižas satikšanās arī nebija. Savu ienaidnieku es pazinu jau krietni sen, viņš visu laiku bija kaut kur tepat blakus, jo mēs abi strādājam pie dona Santosa. Es biju diezgan daudz par viņu dzirdējis vēl pirms viņu satiku un vairākkārt arī redzējis iznākam no kroga vai vienkārši ejam gar kazarmām.
Man ar viņu nekad nav bijis nekā kopīga, proti, es nepazinu viņu vairāk kā jebkurš cits, kas dzīvo šai nelielajā pilsētā - ērkšķu un kaktusu metropolē, kuru vējš te nes pa gaisu, te atkal mēģina ierakt putekļos. Tā ir tik sīka un nenozīmīga, ka tā vietā lai tiktu aprīta, ir iestrēgusi starp laika visu samaļošajiem zobiem un tieši tāpēc palikusi neskarta.
***
Līdz tam nedz viņam, nedz man nebija apzinātas vēlmes vērsties vienam pret otru. Es to nebūtu darījis arī tad, ja viņš būtu mēģinājis mani aplaupīt vai nogalināt, jo tādam kā man nebija nekādu izredžu uzvarēt viņu tuvcīņā. Man par laimi, viņš nekad nebija iedomājies par šādu iespēju.
Viņš bija bīstams, cik vien bīstams var būt cilvēks, par kuru visiem ir skaidri zināms, ka viņš mirs pirms sava laika. Protams, par viņu klīda visdažādākās baumas. Runāja, ka viņš strādā pie dona Santosa par vecāko zirgu puisi, taču neviens nebija redzējis viņu kaut reizi ieejam stallī. Tāpat neviens nezināja, vai Karloss Hosendo ir viņa īstais vārds un vai viņš ir saistīts ar tiem pašiem Hosendo, kuriem kādreiz piederēja visai lielas zemes platības uz ziemeļiem no šejienes. Dažkārt viņš pazuda uz vairākām dienām, bet pēc tam atgriezās, parasti sveiks un vesels, taču gadījās arī, ka ievainots. Tad viņš gulēja kādā no Santosa muižas labākajām istabām, kamēr ievainojums sadzija un viņš atkal parādījās pilsētas krogos. Par to stāstīja istabenes, kas viņu kopa un parasti bija līdz ausīm samīlējušās viņā.
Pilnīgi skaidri par Karlosu Hosendo zināms bija vienīgi tas, ka viņam lieliski padevās apieties ar zirgiem, nažiem, un sievietēm.
***
Pēc vecā Horhes domām, Karloss Hosendo skatījās uz pasauli no dabiskās izlases viedokļa - kā jau visi, kuru dzīve ir atkarīga tikai no viņu spējas izdzīvot apstākļos, kuros jebkurš cits jau sen būtu atdevis Dievam dvēseli. Horhe apgalvoja, ka Karlosa izpratnē visas dzīvās radības dalās tajās, ko var apēst, tajās, ar kurām var pāroties, un tajās no kurām nākas aizstāvēt savas iespējas ēst un pāroties.
Tādiem kā Karloss sievietes nozīmēja mātes dabas piešķirtu balvu, kas pienākas stiprākajam tēviņam. Viņa attieksmē pret sieviešu dzimumu nebija nekā romantiska. Tāpat viņš nekrāja uzvaras un neveica uzskaiti, viņš vienkārši gulēja ar viņām visām pēc kārtas. Viņš izmantoja tās līdzīgi kā kabatas lakatu.
Horhe atzina, ka atšķirībā no citiem vīriešiem Karloss Hosendo vismaz bija godīgs. Viņš nekad nesolīja sievietēm neko tādu, ko ērzelis nebūtu solījis ķēvei. Proti, Karloss Hosendo solīja tikai riktīgu drāzienu, ne vairāk, ne mazāk.
***
Lūk, kā no dabiskās izlases viedokļa Horhe novērtēja pats sevi:
- Nekādu izredžu.
Viņaprāt, viņam jau sen vajadzēja būt beigtam.
***
Ciktāl tas attiecas uz dabisko izlasi, Karloss Hosendo bija godīgs ne tikai pret mātītēm, bet arī pret tēviņiem. Vīriešos viņš respektēja tikai fizisko spēku, mērķtiecību un nekaunību. Viņš nebūt neslēpa to, ka visās šajās jomās ir pārāks par viņiem, un, ja vien gribētu, varētu bez pūlēm nogalināt viņus visus. Viņš valkāja melnu ādas platmali ar zelta apkalumiem, tumši sarkanu, īsu meksikāņu jaku un vienīgais mūsu pilsētā smēķēja īstus kubiešu cigārus.
Visi pilsētas puišeļi viņu dievināja un centās atdarināt viņa spļaušanas manieri.
***
Bet reiz pienāca nakts, kad atklājās, kāda ir Karlosa Hosendo patiesā būtība.
***
Viss sākās ar to, ka sagrabējis transporta furgons, līdz jumtam piebāzts ar cilvēkiem (jo pats jumts bija nokrāmēts ar mantām) iestrēga kādā no galvenās ielas bedrēm. Kučieris konstatēja, ka bez kārtīga remonta tālāka virzība nav iespējama, līdz ar to ceļotāji bija spiesti ievākties mūsu pilsētas vienīgajā iebraucamajā sētā.
Tas krietni atdzīvināja šejieniešu visai vienveidīgo ikdienu. Pēkšņi visiem bija ko darīt, jo visiem gribējās zināt, kas ir šie iebraucēji un pie reizes arī nopelnīt. Protams, lielāko daļu vietējo uzmanības un rūpju saņēma Karmensita, vienīgā sieviete starp ceļotājiem, kuri pēc dīvainas likteņa iegribas bija nonākuši šai sastingušajā pasaules nostūrī.
***
Karmensita bija visprecīzākā ilustrācija jēdzienam “skaista sieviete”, kādu man jebkad bija nācies sastapt. Viņas vecāki, jādomā, bija acteku indiāņi: likās, ka viņas gaiši brūnajai ādai pa virsu ir uzklāts sarkanais zelts. Vēl viņa bija mantojusi milzīgas melnas acis, klusu un melodisku balsi un sapņaini sērīgu sejas izteiksmi, gluži kā grieķu statujām, kuras satrauca vīriešu prātus vēl pirms Kristus dzimšanas. Garās skropstas piešķīra viņas sejai jaunavas Marijas neuzbāzīgo pievilcību. Viņa smaržoja pēc hiacintēm, spēlēja vijoli un burvīgi tērzēja četrās valodās.
Kad es par to pastāstīju Horhem, viņš teica, ka Karmensitas atbraukšana nav nejauša. Horhe bija pārliecināts, ka atsūtīdams uz šo laika pamesto aizmirsto pasaules nostūri tādu sievieti kā viņa, Dievs mēģina kaut ko noskaidrot. Es jautāju:
- Un kas tas būtu?
- Viņš grib pārbaudīt, vai tāds graciozs kultūras stādiņš spēs izdzīvot dabiskās izlases tuksnesī... bet varbūt tas ir pavisam kas cits. Varbūt viņš grib zināt, vai kāds no mums ir gatavs šo tuksnesi pamest.
***
Jau no pirmā brīža es un visi pārējie neprecētie pilsētas vīrieši sapņoja tika par to, kā izpelnīties viņas labvēlību. Katra Karmensitas vēlme tika izpildīta nekavējoties un iebraucamās sētas kalpotāji kāvās par iespēju sakopt viņas istabu vai uzsildīt ūdeni viņas vannai. Karmensita tika apbērta ar ziediem, dāvanām, vēstulēm, ielūgumiem uz pusdienām, izjādēm, medībām, dzimšanas dienām. Viņa saņēma uzaicinājumu arī no dona Santosa vecākā dēla, kurš bija tikko kā atgriezies no Eiropas un šai sakarā rīkoja viesības. Visi izturējās pret viņu kā pret balles karalieni.
Atšķirībā no pārējiem, man pietrūka nekaunības, lai atklāti tuvotos Karmensitai, tāpēc es aprobežojos ar centieniem notvert viņas skatienu, kad viņa, atgriežoties no pastaigas, nāca garām dona Santosa zirgu staļļiem.
***
No malas skatoties, mana nodarbošanās rādās visai necila - katru dienu es mazgāju un ķemmēju zirgus, kas izvēlēti dona Santosa pajūgam. Taču tas nav mans īstais darbs. Mans galvenais uzdevums ir piegādāt donam Santosam labākos tīrasiņu mustangus, kuri lielā skaitā klejo pa karstajām un putekļainajām dienvidrietumu prērijām. Proti, es esmu zirgu ķērājs.
Ar zirgiem man vienmēr ir bijušas lieliskas attiecības, ko nevarētu teikt par attiecībām ar cilvēkiem. Tāpēc, kad pienāca laiks izšķirties, es nešaubīdamies izlēmu kļūt par zirgu ķērāju.
Šai ziņā es biju izņēmums, jo parasti ar to nodarbojās tikai indiāņi. Pirms gadiem piecdesmit izrādījās, ka visi bizonu ganāmpulki, kas kādreiz dzīvoja karstajās un putekļainajās prērijās, ir izšauti, nodīrāti un apēsti. Lai sagādātu iztiku, indiāņiem neatlika nekas cits kā ķert savvaļas zirgus un pārdot tos baltajiem. Zinādami indiāņu izmisīgo stāvokli, baltie krāpās kā nu mācēdami. Pirmšķirīgu rikšotāju tolaik varēja nopirkt par vienu maisu graudu, vai pusmaisu miltu. Kad šāds zirgs nokļuva Mehiko, tā cena jau sasniedza pusi no dona Santosa muižas vērtības. Saprotams, ka pēc kāda laika indiāņiem tas viss apnika un viņi pārcēlās uz dzīvi tuvāk Maldonado upei, kur medījuma vēl joprojām ir papilnam. Palika tikai tie, kuri strādāja pie dona Santosa. Neņemot vērā manu spānisko izcelsmi, viņi uzskatīja mani par vienu no savējiem un iemācīja man visu, kas nepieciešams, lai notvertu pat visātrākos rikšotājus.
***
Tā kā mani vecāki vienmēr bija aizņemti ar kaut ko svarīgāku, es izaugu dona Santosa stallī, starp indiāņiem, zirgiem un veco Georgu Vilhelmu Fridrihsonu (kuru visi sauca par Horhi), miers viņa dvēselei. Kamēr Horhes acis vēl kaut cik redzēja, viņš paspēja iemācīt man lasīt un rakstīt. Ja nebūtu viņa, es būtu analfabēts, tāpat kā pārējie staļļa iemītnieki.
***
Horhe lika man lasīt no Eiropas atvestās grāmatas par ģeogrāfiju, vēsturi, bioloģiju, matemātiku, astronomiju un tā joprojām. Eiropā Horhe bija universitātes profesors un viņam klājās itin labi, līdz atnāca karš. Viņš negribēja piedalīties šai starptautiska mēroga slaktiņā, pameta Eiropu un devās uz Ameriku, kur atsāka savas pasniedzēja gaitas. Taču drīz arī tur sākās pilsoņu karš, tāpēc Horhe vēlreiz savāca mantas un devās uz Meksiku. Kad viņš gandrīz jau bija sasniedzis Mehiko, viņam uzbruka laupītāji un viņš tika smagi ievainots. Ja nedaudz vēlāk garām nebūtu braucis dons Santoss, kurš atgriezās no kārtējā darījumu brauciena, Horhe droši vien būtu turpat ceļmalā noasiņojis līdz nāvei.
***
Laupīšana uz ceļiem, saprotams, nav nekāds ārkārtas notikums, un Dons Santoss būtu mierīgi turpinājis ceļu, ja vien Horhem visapkārt nebūtu izmētātas grāmatas. Neviens no laupītājiem nemācēja lasīt, tāpēc viņi vienkārši izmeta tās laukā no ceļojumu lādes, meklējot tajā kaut ko patiesi vērtīgu. Neko citu neatraduši, viņi jutās tik vīlušies, ka piekāva Horhi teju līdz nāvei.
Ja vien laupītāji būtu pratuši lasīt, viņi uzzinātu, ka cita starpā Horhe bija paņēmis līdzi arī divpadsmitā gadsimta Kapucīna Bībeles izdevumu. Nevajadzēja būt ģēnijam, lai nojaustu, ka šīs grāmatas vērtība varētu būt vismaz puse no dona Santosa muižas.
No otras puses, ja laupītāju prastu lasīt, viņi droši vien gādātu iztiku kādā produktīvākā veidā.
***
Toties donam Santosam lasītprasmes bija cik tik uziet, tāpēc Horhe tika glābts un kopš tā laika dzīvoja pie viņa. Pēc atveseļošanās Horhe mācīja muižas bērniem pazīt burtus un skaitļus, kā arī bija Santosa privātais sekretārs. Taču pēc kāda laika viņam sāka pamazām pasliktināties redze. Kad man apritēja četrpadsmit gadu, Horhe jau bija pilnīgi akls un no saimnieciskā viedokļa bija derīgs tikai tam, lai atnestu zirgiem ūdeni. Ar laiku viņš kaut kā iemanījās pārvietoties pa stalli gluži patstāvīgi, un tad es varēju uzdot viņam arī citus darbus. Tā es ieguvu palīgu, sarunu biedru un skolotāju vienā personā. Mēs caurām naktīm runājām par to, kā iekārtota pasaule, no kurienes tā cēlusies, kas ir Dievs, kas ir cilvēks, un tā joprojām. Ar laiku es sapratu, ka Horhes galvā esošā bibliotēka ir daudz lielāka par to, kas piederēja donam Santosam
***
Nākamajā dienā pēc savas atbraukšanas, tikko kā bija norimusi pusdienas tveice, Karmensita devās pastaigā pa pilsētu un tās apkārtni. Savu pastaigu viņa sāka sava kalpotāja pavadībā, taču atgriezās ar veselu baru pavadoņu, kurus acīmredzot bija sastapusi pa ceļam. Starp viņiem bija tādi ievērojami vīri kā aptiekārs Pedro Fernandess, policijas kapteinis Nikolass Paredess, baņķieris Morels, un pat Džeks Harelsons, amerikānis, kurš raka zeltu Entre-Riosas kanjonā, četru jūdžu attālumā no mūsu pilsētas.
Karmensita gāja viņiem pa priekšu un viņi tai sekoja, daļa jāšus, daļa kājām, godbijīgi turēdamies aiz muguras. Viņa nepievērsa tiem ne mazāko uzmanību, it kā viņi visi būtu mušas, kuras nav vērts atgaiņāt, jo tās ir pārāk trulas, lai saprastu, ka te tām nav ko meklēt.
Pastaiga atkārtojās katru pēcpusdienu, un es to varēju labi redzēt, jo tieši pēcpusdienā tika pārjūgta dona Santosa kariete un man bija jāmazgā un jāķemmē viņa zirgi. Zirgu staļļi bija iekārtoti vecajās kazarmās rātslaukuma ziemeļu pusē, bet lai nokļūtu iebraucamajā sētā, Karmensitai bija jāiet caur rātslaukumu.
Es cerēju, ka kādu dienu viņa paskatīsies uz šo pusi, un mūsu skatieni sastapsies.
***
Kad man bija sešpadsmit gadu, es biju pārliecināts, ka Horhe ir atminējis mūžīgās dzīves noslēpumu, ka viņš spēj runāties ar mirušajiem, pārvērsties par jebkuru dzīvnieku, kļūt neredzams un tā tālāk. To visu man iestāstīja indiāņi, kuri uzskatīja Horhi par burvi.
Pats Horhe nepūlējās noliegt vai apstiprināt šo pārliecību. Tam par iemeslu bija indiāņu reliģijas pētījumi, ar kuriem viņš nodarbojās. Acīmredzot Horhe baidījās, ka atklājot patiesību, indiāņi pārstās viņam uzticēties un vairs nestāstīs savus mītus un leģendas. Es nolēmu tajā nejaukties, jo aklajam vīram šīs sarunas sagādāja daudz prieka.
***
Zirgi uzskatīja Horhi par smirdīgu veci, kurš ir derīgs vienīgi ūdens piegādei. Ja zirgi nebūtu piesieti vai neatrastos steliņģī, viņš tūlīt pat tiktu nospārdīts vai samīdīts. Laikam jau viņš to zināja, jo centās turēties no tiem pa gabalu, protams, atskaitot brīžus, kad bija jāatnes svaigs ūdens. Cik man nācies pieredzēt, viņš bija pirmais un vienīgais cilvēks, pret kuru zirgi jebkad bija izturējušies noraidoši.
Pēc indiāņu domām, tas bija vēl viens pierādījums Horhes pārdabiskajām spējām.
***
Kādu vakaru Horhe pastāstīja man par savu pētījumu rezultātiem. Izrādās, indiāņi uzskatīja, ka pasaule un tajā esošās lietas nav vis redzamas tādas kādas tās ir, bet tikai tādas, kādas tās parādās caur dažādām cilvēka izgudrotām kategorijām, tādām kā izmēri, svars, skaits, attālums un tā tālāk. Labākais veids kā raudzīties uz pasauli, viņuprāt, bija nevis kā uz kaut ko priekšmetisku, bet gan kā uz apziņu. Indiāņi uzskatīja, ka cilvēka domas ir nekas cits kā katra atsevišķa pieredzes momenta saistība ar visu pieredzes kopumu, kurš ir daļa no lielāka veseluma, kuru viņi sauca par Absolūto Garu. Viņi bija pārliecināti, ka pasaule ir mūsu prāta atspulgs, un ja cilvēks to saprot un pakāpeniski abstrahējas no juteklības, var nonākt pie Absolūtā Gara.
Horhe teica:
- Un es pie sevis nodomāju: ja pasaule ir apziņa, tad tā sastāv no domām, bet šo domu sīkākās sastāvdaļas ir vārdi, kuri savukārt sastāv no burtiem. Tagad es ievelku nāsīs vēja nestos putekļus un domāju - tie ir burti…
Tad viņš nošķaudījās un likās uz auss.
***
Kad es pēc daudziem gadiem izstāstīju Karmensitai par Horhes pētījumu un pajautāju, ko viņa par to domā, viņa atteica:
- Jo ilgāku laiku viņš ir miris, jo vairāk man liekas, ka zirgiem tomēr nebija taisnība. Indiāņi viņu joprojām atceras ar labu vārdu, bet zinātnieki raksta par viņu grāmatas un rīko konferences viņa dzimšanas dienā.
***
Ja Karloss Hosendo neatradās to vīriešu pulkā, kas uzskatīja par savu uzdevumu katru dienu pavadīt Karmensitu, tad tas nebija tādēļ, ka viņš nezinātu par viņas klātbūtni. Drīzāk jau otrādi - Karmensita neko nezināja par Karlosu. Viņa brīvi klaiņoja pa pilsētu un tās apkārtni, domādama, ka viņas pavadoņi tiks galā ar jebkurām briesmām.
Vai nu Karmensita absolūti neapzinājās savas rīcības sekas, vai arī tīšam izaicināja viņu.
***
Kādu pēcpusdienu Karmensita bija aizklīdusi tik tālu, ka atgriezās pilnīgi pārgurusi. Viņa pārvietoja savas burvīgās kājas pa nokaitētajiem putekļiem tik lēni, ka šķita - ja viņa apstāsies, tad sabruks. Tomēr pēc kāda laika viņa bija nonākusi pie vecajām kazarmām, kuru vārti vēl nebija aizvērti, jo šeit tik tikko bija iebraucis dona Santosa pajūgs. Viņas melnie, taisnie mati bija sasieti mezglā un noslēpti zem cepures, saule karsēja viņas slaido kaklu. Viņa bija tik tuvu, ka es ieraudzīju vēja uzklāto pūredplāno putekļu kārtiņu.
Es stāvēju blakus Horhem, kurš tikko bija atnesis ūdeni, jo man bija jāapkopj četri zirgi, kuri bija atveduši donu Santosu no Mehiko zirgu izsoles. Taču tā vietā, lai pievērstos zirgiem, es paķēru spaini, atvēzējos un izgāzu to Karmensitai tieši uz kakla.
***
Saskaņā ar indiāņu pasaules uzskatu, es nebiju nekas cits kā tikai viena no Absolūtā Gara domām un tādi bija gan Horhe, gan pati Karmensita, gan viņas pielūdzēji. Šis fakts tomēr nekādi neatturēja viņus no mēģinājuma mani nekavējoties nogalināt.
Ja viņiem tas būtu izdevies, tad pēdējais, ko es savā mūžā būtu pieredzējis, būtu, lūk, kas: Karmensita instinktīvi sarāvās no pārsteiguma, ko radīja negaidītā ūdens šalts. Tikpat instinktīvi viņa paskatījās, no kurienes tā ir nākusi. Mūsu skatieni sastapās, un es ielūkojos viņas acīs. Tās pavisam noteikti nebija parastas acis, drīzāk tās bija divas melnas pērles, kurās mutuļoja valdzinoši noslēpumaina dzelme. Tas bija okeāns, kuru kā haizivju spuras reizēm pāršķēla pēkšņs nicinājums, skumjas un sāpes. Tās bija lielas, pārsteigtas savvaļas zirga acis.
***
Protams, nogalināt viņi mani nevarēja, tikai apdullināt. Es atguvu samaņu siena kaudzē, blakus Horhem, ar sāpošu pakausi un vienos zilumos, taču visādi citādi gluži vesels. Tūlīt pat manu sakairināto prātu pārņēma domas par to, kā iegūt sievieti ar zirga acīm.
- Es mīlu viņu - es iesaucos.
Bet Horhe tikai elsa, viņam bija nācies vilkt mani caur visu stalli.
***
Tajās reizēs, kad dons Santoss uzdeva man sagādāt kārtējo rikšotāju, es paņēmu virvi, galonu ūdens, peijotes kaktusa sulu, kumšķi treknas, zaļas zāles, apsegloju kādu jaunu ķēvi un devos uz dienvidrietumu prērijām, kurās klejoja savvaļas zirgi. Es jāju, kamēr uzdūros zirgu bara pēdām. Tad es izraku zemē nelielu bedri, ieklāju tajā ādas gabalu un ielēju ūdeni. Es paņēmu nazi, sakapāju svaigo zāli, iemetu to ūdenī, pievienoju nedaudz peijotes sulas un samaisīju. Smarža, ko izplatīja mana bedre un mana ķēve, varēja padarīt traku jebkuru ērzeli.
Tad es darīju to, ko man bija iemācījuši indiāņi - iesmērējos ar smaržīgo masu, uzsēju virvei cilpu, apgūlos un piespiedu ausi pie zemes, lai savlaicīgi saklausītu tuvojošos zirgu bara sacelto troksni.
Manu klātbūtni bara vadonis apjauta tikai tai brīdī, kad es jau biju pielēcis kājās. Tad arī viņš saslējās uz pakaļkājām, taču es tam biju gatavs - gaisā lidoja cilpa. Viņš metās bēgt tikai tad, kad tā bija apvijusies viņam ap kaklu, un būtu norāvis mani gar zemi, ja vien es nebūtu atlaidis virvi. To es varēju darīt itin droši, jo otrs virves gals bija piesiets pie segliem. Es nevarēju atļauties ko citu, proti, stāvēt un skatīties, kas notiks, kad virve būs izstiepusies visā garumā, jo tad es paliktu ne tikai bez ērzeļa, bet arī bez savas ķēves. Tāpēc es cik vien ātri iespējams lecu viņai mugurā un kopā ar ķēvi tiku aizrauts līdzi savvaļas zirgu izmisīgajam skrējienam.
Ja ērzelim kaklā nebūtu cilpa, man nebūtu nekādu izredžu viņu panākt - viņš noskrietu manu ķēvi arī tad, ja tai mugurā nebūtu jātnieka. Turpretim tagad es itin mierīgi varēju ļaut viņam skriet, kamēr viņš piekūst un pāriet uz soļiem. Tad es uzmanīgi piejāju viņam klāt un apmetu cilpas otru galu viņam ap purnu. Iznāca kaut kas līdzīgs improvizētiem iemauktiem. Savvaļas ērzelim tas bija kas pilnīgi jauns. Aiz pārsteiguma viņš nejaudāja neko citu, kā vien pagriezt galvu un blenzt uz mani.
Toties es varēju vest viņu kur vien vēlos.
***
Kad saule jau bija norietējusi, arī sagatavošanas darbi bija galā, un mēs ar Horhi iedzērām mazliet vīna. Plāns bija vienkāršs: es un Karmensita dodamies uz Mehiko, un pēc tam dodamies pāri dienvidrietumu prērijai uz Guerrero, kur mūs neviens nevarēs atrast, vai varbūt uz Oahasu dienvidaustrumos, kur mūs neviens pat nemeklēs.
Es biju jauns un man labpatikās ņemt nopietni visu šo būšanu. Es biju stingri pārliecināts, ka mana iecere izdosies un ka tad, kad viss būs galā, mēs būsim laimīgākais pāris visā dienvidmeksikā. Horhe bija vecs un viņam labpatikās neņemt nopietni gandrīz neko, ja neskaita zirgu aizspriedumaino attieksmi pret viņa personu. Tāpēc viņš ij nemēģināja atrunāt mani no visa šī neprāta, bet gan centās visādi uzmundrināt.
- Tev, manu zēn, ir raksturs! Tev ir mugurkauls! Tu to noteikti paveiksi! - viņš smēja un sita man pa plecu.
Es apskāvu viņu uz atvadām, tad pagriezos un devos iebraucamās sētas virzienā, kamēr viņš palika pieskatīt zirgus. Satumsa, gaiss kļuva arvien vēsāks, taču putekļi un namu sienas vēl kādu brīdi glabāja saules siltumu.
***
Lai gan Karmensitas istaba atradās otrajā stāvā, manu uzdevumu atviegloja balkons, kas atradās ielas pusē. Es uzrāpos uz tā un ieskatījos pa stiklotajām durvīm.
Istabā ar muguru pret mani atradās Karloss Hosendo, kurš bija aizņemts ar malkas kārtošanu kamīnā. Karmensita gulēja gultā un neizskatījās, ka Karlosa klātbūtne guļamistabā viņai šķistu kaut kas nenormāls. Toties es sastingu, un man pār muguru joza vesels leģions skudru. Vai tas būtu iespējams, ka viņš un viņa… visu šo laiku… Lai kā tur arī nebūtu, es sapratu, ka tagad man ir jānogalina Karloss Hosendo.
Pēc kāda laika es nomierinājos un sāku apsvērt tālāko rīcību. Piemēram, es varēju aizdedzināt aizkarus un tādējādi izvilināt Karlosu uz balkona, vai arī izsist logu un ielekt istabā bruņojies ar savu zābaku, vai arī mēģināt nemanīti pielavīties Karlosam no aizmugures un izraut viņa nazi. Tas viss būtu iespējams, ja vien es varētu paļauties uz to, ka Karmensita nebrīdinās Karlosu par manu ierašanos. Protams, arī tad, ja viņa neko neteiktu, es mirtu tik drīz, cik drīz Karloss Hosendo to uzskatītu par nepieciešamu, jo tuvcīņā ar viņu man nebūtu izredžu.
Tomēr par atkāpšanos nevarēja būt ne runas.
***
Kamēr es domās režisēju savu varonīgo nāvi, Karloss bija veiksmīgi ticis galā ar kamīnu, un pogādams vaļā savu jaku, devās pāri istabai. Tai brīdī viņa skatiens pārslīdēja pāri logam, un viņš ieraudzīja mani. Pirms es paguvu kaut ko iesākt, viņš jau atradās uz balkona, šķīda durvju stikli, bet es lidoju pāri margām. Mirkli vēlāk rātslaukuma putekļos nobūkšķēja mana nabaga mugura. Pēc tam nobūkšķēja Karlosa zābaki.
Es sapratu, ka tūlīt miršu, tāpēc aizspiedu acis un gaidīju dūrienu. Taču dūriena vietā atskanēja cīņas trokšņi, un man sejā kāds iemeta sauju putekļu. Es piecēlos sēdus, izberzu acis un ieraudzīju, ka Karlosu Hosendo ir ielenkuši četri indiāņi, kuriem varen veikli padevās izvairīties no viņa nažiem. Arī indiāņiem bija naži, ar kuriem viņi centās aizsniegt Karlosu. Tā nu viņi, putekļus rīdami, grieza savu riņķa danci, kamēr Karlosam izdevās māņu kustība un viens no viņiem pienāca tuvāk. Ar plašu vēzienu Karloss pārcirta viņam rīkli. To tūlīt pat izmantoja kāds cits indiānis, kurš iegremdēja savu asmeni Karlosa labajā stilbā. Taču Karloss to pat nemanīja, jo metās virsū citam uzbrucējam, iecirta nazi viņa ribās un ar rāvienu uzšķērda indiāņa vēderu. Tad gan Karloss zaudēja līdzsvaru un sabruka uz viena ceļa. Iestājās neliela pauze.
Taču jau nākamajā brīdī indiāņi devās uzbrukumā abi reizē, turklāt katrs no savas puses. Ievainojuma dēļ Karloss vairs nevarēja atkāpties atpakaļ, lai tie būtu viņam priekšā. Stāvēdams uz ceļa, viņš varēja pagriezties tikai pret vienu no tiem. Karloss izdarīja savu izvēli un, kamēr viņa labā roka grūda nazi viena indiāņa kalkā, otra asmens sāniski no mugurpuses izurbās cauri viņa kreisajai plaušai un sirdij. Abi nedzīvie ķermeņi lēnām saļima.
Tā mira kāds indiānis un pēdējais īstais Dienvidmeksikas mačo.
***
Es jautāju vienīgajam cīņu pārdzīvojušajam indiānim, kā viņi šeit gadījušies un viņš man atklāja, ka, tikko kā es biju prom, Horhe bija viņus uzmodinājis un izstāstījis, ko es grasījos darīt. Ne mirkli nedomājot, indiāņi bija devušies palīgā un noslēpušies zem balkona. Kad viņi ieraudzīja, ka Karloss tūlīt mani nogalinās, viņi metās tam virsū.
Karmensita bija iznākusi uz balkona un neteica ne vārda. Viņas smalkajai dvēselei visa šī vardarbība bija pilnīgi sveša, tikpat sveša, cik man vijoļspēle. Taču šī bija mana nakts, un notikumu apreibināts es pavēlēju:
- Uzvelc virsdrēbes un nāc lejā!
Viņa paklausīja, joprojām nesakot ne vārda. Tāpat viņa palīdzēja mums aiznest nogalināto ķermeņus līdz stallim, kur mēs atradām vēl vienu līķi. Tas bija Horhe.
***
Kaut gan Horhe nekādi nepiedalījās cīņā, arī viņš bija beigts. Viņš gribēja atvest zirgus man un Karmensitai, lai mēs varētu bēgt vēl pirms noskaidrojas cīņas uzvarētājs. Viņš centās to izdarīt par spīti iespējai tikt nospārdītam vai samīdītam.
Tiklīdz zirgi bija atsieti, viņi izdarīja tieši to.
***
Tagad tie rātni stāvēja staļļa stūrī, izskatījās tik pat nevainīgi, kā jebkuras citas naivas un paļāvīgas Dieva radības un nebūt nebija uztraukušies par to, ka viņu pakavi bija notašķīti ar asinīm. Karmensita un indiānis paskatījās uz mani, gaidīdami, ko es teikšu. Taču es neteicu neko.
Tas nebija tāpēc, ka es būtu kāds nejūtīgs nelietis, kurš skatās uz nāvi tikai no bioloģijas viedokļa. Tieši otrādi, man bija tik skumji, ka es varēju vienīgi rīstīties un blenzt apkārt. Un tad es sapratu, ko vecais Horhe bija domājis, runādams par to, ka visas lietas pasaulē ir kā domas un vārdi, un burti. Es skatījos uz Horhes līķi un varēju izlasīt tajā ietverto domu tāpat kā grāmatā.
***
Kopš šī apskaidrības brīža ir pagājuši daudzi gadi, un es vairs nevaru atcerēties, kā tas bija, kad es varēju saprast to, ko pasaule man pauda. Patiesība un ilūzijas, atsevišķais un vispārīgais, labais un ļaunais - tas viss ir izšķīdis Absolūtā Gara anonimitātē.
Man atkal ir mana mierīgā, līdzsvarotā dzīve. Tagad es dzīvoju Guerrero, un man pieder zirgu audzētava. Karmensita ir mana sieva un mums ir seši bērni, kuru gaiši brūnajai ādai pa virsu ir uzklāts sarkanais zelts, kuriem ir melni, taisni mati un milzīgas, melnām pērlēm līdzīgas acis. Vakaros viņi kopīgi muzicē un burvīgi tērzē četrās valodās. Viņi ir laimīgi.
Mans vārds ir Karloss Hosendo, taču tik pat labi tas varētu būt jebkurš cits vārds. Es nejūtu nekādu saistību ar cilvēku, kurš to kādreiz valkāja, tāpat kā nomaļās pilsētiņas iemītnieki nejuta saistību ar to veselumu, kura daļas tie iemiesoja. Lai iegūtu Karmensitu, man nācās izaicināt neuzvaramu pretinieku. Tomēr, pateicoties kādam vecam, aklam vīram un četriem indiāņiem tika nogalināts pēdējais īstais mačo. Bet kas tad palika dzīvs? Es skatos spogulī un mēģinu atbildēt uz šo jautājumu.