Marts Pujāts: Kristele, Ežēns un veltījumi (41)
2006. gada 9. decembrī, plkst. 15:27
Rubrika: ¼ Literatūra
(dzeja)
Ditai Rietumai
***
Esmu dzimis tūlīt pēc milēniuma,
Un mani nomāc nevajadzības sajūta.
Iepriekšējā gadu tūkstotī dzimušie pasauli uztver pavisam savādāk,
Man viņu māksla un zinātne ir nesaprotama.
Viņiem ir vācu dēmoniskais ekrāns,
Bet man teju fiziska un/vai vieliska nevajadzības sajūta,
Teju ar roku aizsniedzama eksistenciāla ķēpa,
Tā ietriecas manās smadzenēs kā informācijas laikmeta radītās informācijas devalvācijas un sēnalu piesaukšana.
Es taču nekā neatšķiros no Tevis,
No Pābsta, no četrgadīga Čīles bundzinieka,
Tad kāpēc gadi mani šķir no kino bērnības.
Adrianam Kukuvasam
kāds pārlaidās pār Kukuvasa ligzdu...
***
Dzeltena siena
O - dzeltena siena ar mani ir izspēlējusi daudz joku.
Lodžija
O - bija laiks, kad savu dzelteno lodžiju uzskatīju par elli.
Nūja
O - jā nūja, kas reiz kalpoja par dzeltenu slotaskātu, man reiz likās
Citi šī autora darbi ¼ Satori kolekcijā
Čikčirik - velns, ko es redzu - manas vecās blices biedrs, atspiedies uz ģitāras, smaida atsegdams savus īsos, dzeltenos zobus.
Zigfrīdam
jo tu esi vējš...
***
Muktinieks botāniskajā pētī rododendra ziedu
Pielien pie eksotiskās plēsīgās lauvmutītes
Krusts ausī tirinās kā gumijkoka lapa
Muktels ielien siltumnīcā
Brīnās par šķību kaktusu un vīteni
Iziet ārā un tā kā iztaisnojas
It kā būtu bijis alā un nenobijies no sikspārņiem
Betbets tirina mašīnas atslēgas rokā
Sataisījies braukt
Spontāna izklaide verandā maz ticama
No galdiem ņēma izdrukas un spontāni plēsa gabaliņos kā iekštelpās, tā verandā, kur Kristele meta gaisā gabaliņus un priecājās par sniedziņu.
Citas atkal stāvēja pusaplī ap grilu, kur Kristele iešpricēja ugunī speciālo šķidrumu, un lika uz restēm medaljonus.
Durvju ailē pārvietojās māņzirneklis.
***
Un pēkšņi Ežēns saprata - neviens viņu neglābs - apkārt prātam neaptverami ūdens plašumi.
Ežēns iepūsts dziļi līcī.
GPS aparāts ģļuko, jo tajā ticis iekšā ūdens - ekrāns aizsvīdis.
Ēzdams un dzerdams, šaudams gaisā signālraķetes, viņš turpināja pārvietoties nezināmā virzienā.
Apkārtnē nekas nemainījās - visu laiku vieni un tie paši mazie vilnīši.
Un tad Ežēns laivas dubultdibenā uzgāja neiroligvistiskās programmēšanas rokasgrāmatu katrai dienai.
***
Kristele un Ežēns staigāja pa mazu kūdras racēju pilsētiņu ar nevajadzīgi platām ielām skaidrā ziemas rītā.
Ežēns skrāpēja sev pakakli.
Priekšā daudz sliežu, uz tām vagoni ar rupjā maluma kūdru.
Bija jālien un bija jāparādās zemessargam lauka formā.
Stāt - uzkliedza divu bērnu tēvs - (dēls Haralds iet tēva pēdās, māk salikt Makarova tipa pistoli, meita
Abi pagriezās un neizpratnē apskatīja prātā vājo.
Pieliekusies Kristele jautāja Ežēnam ausī - Kāpēc tas tērētais pimpis tēmē uz mani ar piku?
.jpg)
