Ojārs Ābols: Topi tas, kas tu esi (2)
2006. gada 4. decembrī, plkst. 12:37
Rubrika: Redzējumi
(eseja)
...uz mūsu nemierīgās planētas. Ojārs Ābols. Neputns, 2006
Mēs apspriežam savas izstādes, mēs vērtējam sevi un vēlamies tuvāk piekļūt jautājuma saknei, mēs diskutējam. Diskusija par mākslu vienmēr ir skaista, tā turpinās kopš Platona un Aristoteļa laikiem, un tā nebeigsies, jo pēdējais vārds tajā nav pasakāms, tāpat kā pašā mākslā nekad nebūs pieliekams punkts. Bet mēs vēlamies, lai mūsu diskusija būtu auglīga, un te vajadzīga virkne pamatpētījumu, kas mums pašiem nav pa spēkam. Mums grūti pazīt sevi bez nopietna zinātniska pamatojuma. Tautas garīgais strukturālais fons pētīts maz, taču tajā meklējams sākums latviešu mākslinieka tēlu sistēmai un formu filozofijai mūsu dienās. Ne mazāk svarīgas būs atziņas par laikmetu, kurā dzīvo pasaule šajā gadsimtā. Bez tām mūs var apdraudēt provinciāla norobežošanās. Tāpat nemitīgais jautājums par cilvēku, ko arī turpina risināt kopš Platona un Aristoteļa. Šis jautājumu jautājums kļuvis sevišķi akūts mūsu sarežģītajā un pretrunu pilnajā laikmetā. Nākamajā rudenī Mākslinieku savienība ieplānojusi sarīkot izstādi “Daba. Vide. Cilvēks”. Vai šajā izstādē mēs spēsim skart problēmas, kas apslēptas dotajā formulā - nosaukumā, vai arī klāsta seju nosacīs ainava, klusā daba un portrets visā savā rutīnā?
Šobrīd, kad reālisms kā metode visās zemēs uzviļņo no jauna, turklāt iepriekš vēl neredzētās un neparedzētās formās, bieži paverot mums jaunas īstenības aspektus un pieliekot jautājuma zīmes mūsu stabilajiem priekšstatiem par realitāti, mums rodas vēlēšanās no jauna pārbaudīt savas zināšanas par realitātes jēdzienu, jo mēs nojaušam, ka šis jautājums var izrādīties gandrīz vai pats aktuālākais citu problēmu starpā.
Protams, grūti pateikt, kas māksliniekam ir svarīgāks - ārpasaule vai iekšējs redzējums. Ne katra glezna top dabā, un ne visu diktē motīvs. Lielākā tiesa mūsu glezniecības tagad top darbnīcā, un mēs novērojam,
ka arvien vairāk mākslinieks paļaujas uz sevi. Mākslai tas nenāk ne par ļaunu, ne par labu, un, kā vienmēr, mēs atrodamies tikpat tālu no realitātes, cik tuvu tai. Mākslinieks zina, ka ticēt savām acīm viņš nevar: redzamā realitāte nav objektīvā realitāte, īstenības saturs ienāk mūsu apziņā pa citiem kanāliem. Tas ir mainīgs un strauji papildinās. Daba slīd ārā no mūsu rokām. Starp mums un dabu nostājas kompjūters, kurš uzspiež savu kompetences ieskatu, retorte, kurā slēpjas “visa patiesība”. Abstrakcijas formulāru un kalkulāciju veidā aizstāj dzīvo redzējienu. Ārējo faktu pārpilnība aizstāj iekšējos faktus, kas ir mākslas darba galvenā viela.
20. gadsimta cilvēkam mākslas darbā vairs nav rāmā un izlīdzinātā acu skata, kāds bija Ticiāna “Vīram ar cimdu”, cilvēkam, kas abām kājām stāvēja uz savas esamības universālā un esenciālā pamata. Mēs noraugāmies lietu gaitā stīvu skatu, nebūdami spējīgi acumirklīgām reakcijām. Mūsu pienākums ir sniegt skatītājam jaunus domu modeļus. Aktualizēt skatītāju nozīmē aktivizēt to šaidienai.
Skats atpakaļ, retrospekcija pieaug cilvēka jūtās ar to pašu ātrumu, ar kuru virzās pasaules tehniskais progress. Mūsdienu atpakaļskatam ir plašs redzeslauks. Nopietns pamats ir cilvēka identitātes meklējumiem: kas es esmu un no kurienes es nāku. Pasaulē radusies interese par dialektiem - te jāglābj, kas glābjams. Jaunatni vilina arheoloģija. Mūs visus interesē ne vairs vēsture vien, bet arī cilvēka gara attīstības vēsture.
Tas viss būtu skaisti, bet kā lai novērtējam tādu retrospekciju kā nostalģiskais pagātnes kults ar savu kuplo priekšnesumu programmu, sākot ar belle epoque un jūgendstilu un beidzot trīsdesmito gadu salonu. Nāk modē visbezgaumīgākais no visu laiku stiliem - viktoriānisms. Mēs apaugam ar kiča priekšmetiem, kiča gars valda mūsu apstākļiem pielāgotajā somu pirtī (vai patiešām mēs to būtu pielāgojuši saviem apstākļiem un savam garam?) un gaļas cepšanā uz oglēm. Līdzās māksliniekiem diletantiem ir arī profesionāli mākslinieki, kas devuši savu ieguldījumu kiča kultivēšanā. Vispirms meklēsim tos starp keramiķiem un metālkalējiem.
Varbūt mūsu glezniecības un mūsu tēlniecības lielā priekšrocība bijusi tās kūtrībā uzstādīt jautājumus pasaulei. Varbūt tieši tāpēc un tāpēc, ka neizsvaidīja sevi pārejošās sīkās problēmās, mūsu māksla ieguvusi savu viengabalainību. Savā attīstības gaitā mēs esam pārlēkuši pāri veselām plūsmām - abstraktajai mākslai, sirreālismam, bet vai tas mums kaitējis? Mums daudz kas nav pielipis un nepielīp, jo uzņemts un akceptēts tiek tas, kas sakrīt ar tautas dzīves izjūtu, kam ir dziļš strukturāls pamats. Tā pašreizējā attīstības posmā, kas ir stipri labvēlīgs
tēlotājas mākslas plauksmei, lai rēķināmies ar stabilu, neviltotu mākslu, kas var godam reprezentēt padomju kultūru un izturēt visnopietnāko kvalifikācijas pārbaudi.
Ja mūsu priekšā šobrīd ir panorāma ar savām noteiktām idejām un pārsvara noskaņu, tad to noteic mākslas darbi. Par latviešu glezniecības idejām var sacīt, ka tās ir tikpat laikmetiskas, cik mūžīgas. Tēma vēl nav ideja, un ideja vēl nav augstākā ideja. Motīvs vēl nav daba, un daba vēl nav totālā realitāte. Pirmajam aplim un pirmajam četrstūrim, ko zīmēja mūsu senie priekšteči, bija augstāka jēga. Un tā arī tagad mūsu mākslas konteksts pauž augstāku ideju, kas sedz, man gribētos teikt, katru tēmu un katru ideju. Kopīgā Padomju Latvijas mākslas panorāma ir gaiša, un tajā skaidri iezīmējas tautas gara pamatkonstantes: vitalitāte, vērienīgums, samēra izjūta, uzticēšanās “šīs zemes varai” - realitātei, tautas pasaules redzējiens un domāšanas veids poētiskos tēlos, priekšrokas došana neizsīkumotai, vienkāršai formai… Un tai pašā laikā - neizdzēšamas tradīcijas, kuras radušās jau jaunākajā laikā un no kurām man gribas uzsvērt tikai pašu svarīgāko - Raiņa romantisko tradīciju, kas mutatis mutandis ienāk latviešu tēlotājā mākslā. Turklāt tas viss nav ar zūdošu, bet ar kāpjošu tendenci. Arvien pieaugošā krāsainība izstādēs aicina reprezentēt dzīves apstiprinājuma ideju un tradicionāli atbilst Raiņa augšuptiecei. (Rainis: “Māksla dod jauno augstāko dzīvi”.) Sastingums nav latviešu glezniecības tradīcijā, toties tajā ir izteikta, bieži pat vētraina un dramatiska, kustība. Latviešu māksla ņem dzīves nemierīgo pusi, it kā pastāvīgi atskatīdamās uz tautas vēsturisko fonu. Ne velti viszīmīgākā un visplašāk izvērstā ir revolūcijas tēma.
Tādi latviešu mākslinieki kā Rūdolfs Pinnis, Lija Būmane, Herberts Siliņš iezīmējas nevis ar to, ko “faktiski” attēlo viņu gleznas, bet ar savu “iekšējo tēmu”, ko veido krāsas spēks. Šī tēma ir Vitalitāte. Iekšēju spriegumu pilna ir Induļa Zariņa glezniecība, un Spriegums ir tēma, kas darbojas līdzi viņa vēsturiski revolucionārai tematikai veltītajos audeklos.
Tas, kas tagad masīvi un dominējoši ienāk izstāžu zālēs, tas, ko mēs vienā gadījumā apskatām tikai formāli un autonomi, bet citā gadījumā nemaz, var izrādīties par strukturāli nozīmīgu un noturīgu tautas gara raksturojuma atspulgu. Ja radīsies vairāk pētījumu par tautas dvēseles pamatuzbūves un struktūras īpatnībām, mākslas zinātnieks pētīs apslēpto, bet reāli esošo, un labums būs arī dzejai un mūzikai. Domājot par šo problēmu, prātā nāk Voldemārs Matvejs, kas savus ģeniālos pētījumus tikpat labi kā nēģeru dvēselei būtu varējis veltīt savas tautas gara struktūrai. Ievērības cienīga ir Voldemāra Matveja metode grāmatā “Nēģeru māksla” - atrast kopsakaru starp etnisko formas izpratni un pasaules izjūtu. Šis ir būtisks un primārs kopsakars, viss vēlākais ir uzslāņojums.
Tai jābūt skaistai un atzīstamai retrospekcijai - meklēt savas saknes dziļumā, nevis pa zemes virsu. Pindars: “Topi tas, kas tu esi!”
Kā cilvēks savu dabisko būtību mēdz segt ar pozu, tā līdzīgā veidā tas notiek ar mākslu, un, kritiski raugoties, - vai mazums mūsu mākslā pozas? Daudz kas nāk gaismā, kad mēs Viļņā laiku pa laikam dabūjam sevi pārbaudīt kopīgajās Baltijas republiku glezniecības triennālēs. Tad šajā nozīmē interesanti un pamācoši ir salīdzināt latviešu un lietuviešu iezīmes.
Salona stils, kas gan dzīvo, bet nespēj ietekmēt pozitīvo ainu, tomēr šad tad izstādēm dod savu piegaršu, sevišķi, kad aptrūkst audeklu ar lielu idejisku jeb evokatīvu slodzi. Šķiet, tas būtu pats par sevi skaidrs, ka salons mūsu garam svešs, nav etnisks, bet ne katrs par to domās, iekams nebūs skaidrs, kas īsti latviešu tautai ir etnisks un piederošs.
Mākslas darbs nevēlas paziņot intelektuāli korektu patiesību, un skatītāji to arī neprasa. Mākslas darba patiesība ir tās atklātumā.
Mīts nav realitāte, bet tam ir savs reāls pamats. Mēs pazīstam mītu par Lāčplēsi, mītu par Piekto gadu, mītu par sarkanajiem latviešu strēlniekiem… Izvēršoties vēsturiski revolucionārajai glezniecības tematikai, mīts iegūst nozīmi. Mīts ir kaut kas vairāk nekā sauss faktu krājums. Mīts ir iešana dziļumā. Mēs iegūstam kā fakta izziņu, tā atklāsmi par kaut ko vairāk, ar ko fakts apaudzis. Mīts ieņem cilvēka gara reģionu. Nevis fakts, bet mīts atver cilvēka esamību pretim pagātnei un, to darot - pretim nākotnei… Ar to vēsturiski revolucionārā tematika latviešu glezniecībā iegūst jaunu dimensiju.
No senās Ēģiptes līdz mūsu dienām māksla, neraugoties uz visām tās mutācijām un pārvērtībām, atradusies kādas supertranscendentas, vispārākās idejas atkarībā: atrast kopsakaru starp cilvēka dzīvi un pasaules spēkiem, no kuriem dzīve atkarīga. Šī ideja, protams, paliek spēkā arī tagad. Tā iegūst pat īpašu nozīmību - gan ar paša jautājuma gravitējošo spēku šajā liktenīgajā laikā, gan kā problēma - šā vārda vistiešākajā nozīmē.
Kā nojautas par lietas vēsturisko lomu, par procesiem un cilvēka situāciju tajos parādās simboli, zīmes, abstrakcijas, vērtību apzīmējumi. Un atkal izaug mīts. Viss faktiskais dzīves materiāls pilnveidolā nav aptverams, māksla nespēj aptvert totālo realitāti. Tur, kur latviešu glezniecība un grafika par tēmu izvēlas moderno tehnikas un tehnoloģijas pasauli, tiek stāstīts mīts. Un vai jūs redzat, kāds spēks ir tradīcijai? Tas ir romantiskais varoņmīts…
Mūsdienu cilvēks dzīvo jau pragmatiski, mīts tiek izspiests no cilvēka dzīves. Bet - to vēl uztur māksla un dzeja. Jaunais (modernais) mīts.
Tagad arvien biežāk mākslinieks izsakās aplinkus. Mākslinieks, tāpat kā dzejnieks, mēdz lietas nosaukt citos vārdos.
Izstādēs ik uz soļa mēs redzam, ka glezna pāri savam estētiskajam, suģestīvajam spēkam grib nozīmēt kaut ko vairāk.
Kaut ko vairāk, piemēram, grib teikt Maijas Tabakas gleznas, kas visas ir kā dramatiskas akcijas. Tas, kas tajās attēlots, nav “vietējie notikumi”, tā ir pasaules aina, kas parādīta “caur citām lietām”.
Tāpat ne tik daudz vietējais un partikulārais, cik vispārējais un universālais lasāms Edgara Iltnera darbos. Man prātā lielformāta audekli ar mašīnām un konstrukcijām, kur saklausāms liels un liktenīgs jautājums cilvēkam un pasaulei.
Džemmas Skulmes kariatīdes ir metafora. Uz cilvēka pleciem gulstas viss tās ēkas smagums, ko sauc par pasauli, un galu galā - arī visa atbildība.
Tāpat Edvarda Grūbes darbos arī ir savs “mentālais objekts”. Autoram pieder cikls “Logs”. Šo tēmu nevar izsmelt, to var turpināt bezgalīgi - logs ir zīme kaut kam, kas šķir iekšējo un ārējo pasauli. Tas ir atgādinājums, ka pastāv jautājums par “manu Es” un tā attiecībām ar pasauli.
Latviešu glezniecību nekad nav interesējis sīkais fakts. Klasikā mēs sastopamies ar episku vērienīgumu dažnedažādās izpausmēs. Lietu vara nav atstājusi pēdas tautas dvēselē. Par to liecina folklora, par to liecina māksla. To visu var attiecināt arī, piemēram, uz Ritas Valneres glezniecību, kas, būdama reālistiska savās detaļās, paceļ gleznas ideju līdz svinīga simbola, mīta pakāpei, sapņaini rādot mums sevi aiz tilla aizkara. Rita Valnere nav vienīgā māksliniece ar savu lineāro laiktelpisko domāšanu, kas tālo padara tuvu un maina realitātes savām vietām, tiecoties paplašināt mūsu dzīves dramatisko substanci. Varbūt nāks jauns romatisma vilnis, un, ja tas nāks, tad latviešu glezniecība pratīs to sagaidīt. Sagaidīt, atskatoties uz nezūdošo Raiņa ideālu - “Māksla dod jaunu augstāko dzīvi”.
Katram laikam ir sava lietu izpratne. Zinātnieki tagad runā pat par “iespējamo realitāti”, par “teorētisko realitāti”, jo daudz kas no reāli esošā vēl nav atklāts un nav formulēts. Mākslai šis neatklātais dažreiz var dot treknu augsni, kurā tad izaug poēzijas ziedi. To mums apstiprinās Gunāra Kļavas un Jura Zvirbuļa darbi.
…Katram laikmetam - sava lietu izpratne… Vēl nesen mēs bijām visai tālu no tā, lai varētu pasacīt tā, kā pateicis Jānis Liepiņš savā paraugesejā par Liliju Līci, Leu Davidovu-Medeni un Žeriko: „Pat Zaļkalna ķēžu rāvējs važas rauj ar pašapzinīgu eleganci, nesatricināmu mieru.”
Kas vadīja esejista roku, tā rakstot? Laikmeta izjūta. Daudzi no mums jau sāk izjust kaut ko līdzīgu un iepriekš neapjaustu un vārdos neizsakāmu savās ainavās, klusajās dabās, žanros un portretos. Acīmredzot skarbums jau tiek uzlūkots kā laikmeta piedeva un izrietoši no tā - kā mākslas predikāts. Ar liegi līganām kustībām vien neviens no mums šobrīd augstu vairs nepacelsies.
Tas nav gaiss, kā Tērnera gleznās, tā ir uzlādēta matērija, ar ko piesātināti Intas Celmiņas audekli. Tā ir sabiezināta garīgā atmosfēra. Gleznieciskā substance te pārvēršas garīgajā substancē. Gluži to pašu un tādā pašā mērā var runāt par Jura Baklāna un Vijas Maldupes glezniecību. Un ne tikai par šiem trim jaunajiem talantiem. Tā ir transpozīcija, kas piemīt daudziem latviešu glezniecības meistardarbiem. Ar to sākas mākslas lielo vērtību kāpnes.
Man atmiņā kāds Borisa Bērziņa darbs: it kā interjers, istaba, kur katra detaļa smalki nofakturēta. Bet faktūra veido it kā zīmes. Un tās ir kā īpaša pasaule, kā raksti uz tempļa sienām. Ideogrammas. Aicinājums pārlaicīgam redzējienam. Georgs Šenbergs glezno it kā ziedu buķetes, kas pilnas gaišas burvības, kā lāde ar dārgakmeņiem. Leonīds Mauriņš fragmentizē pasaules saturu kā arabeskā. Rodas jauns organisms, jauna konkrētība. Glezna iegūst tiesības būt ne tikai par pasaules atspoguļotāju, bet arī tiesības leģitīmi eksistēt kā lieta blakus citām lietām. Izaug jaunatrasta tiešamība.
Borisa Bērziņa darbi ir maz iztirzāti, un tie vispār pelna īpašu analīzi. Šobrīd man tikai pie teiktā jāpiebilst, ka šā meistara klusās dabas gleznotas “autonomi”, t.i., ar iekšējām likumībām un iekšēju loģiku tā, ka ar tām jāsāk rēķināties kā ar objektiem. Arī sfinksa ir objekts. Daudz kas mūsu mākslā ir tikai senas mākslas funkcijas turpinājums. Cilvēka tieksme rādīt autonomu mākslas darbu ir ļoti veca.
Tas, ko mēs saucam par “apziņas plūsmu” dzejā, nav vairs nekas jauns arī mākslā. Mūsu meistaru praksē šis gājiens visbiežāk saistās ar improvizāciju. Pie “apziņas plūsmas” gleznotājiem mēs varam pieskaitīt Kurtu Fridrihsonu, šo savas izjūtas un apziņas plūsmas norisēs brīvi dreifējošo pētnieku. Ivars un Helēna Heinrihsoni savas apziņas realitāti, “visu, kas cilvēkam iet cauri”, kā saka Kurts Fridrihsons, mums izklāsta, vērienīgi žestikulējot. (Plašais otas vēziens arī ir latviešu glezniecības tradīcija, un tam ir savs sakars ar tautas raksturu un dzīves izjūtu. Jaunie autori gan maz par to domā, tomēr negribas ticēt, ka aiz Heinrihsoniem šī tradīcija pārtrūks.) Lilija Auza rada, it kā darbodamās kādā maģiskā rituālā, turklāt bieži ņemot palīgā šamaņu butaforijas. Dzīvē koks, akmens, ūdens, tilts, vārti, logs nes savu ideju. Mākslā šī ideja iegūst divkāršu slodzi.
Daba katru lietu var simboliski apzīmēt ar zīmi. To darīja jau senie ēģiptieši, lietodami hieroglifus. Mūsdienu hieroglifi mākslā ir redzamās pasaules iekšējā satura apzīmējumi. Jānis Pauļuks patlaban nāk klajā gan tikai ar gleznām, kas rāda empīriski apgūto ārpasauli, vīziju, redzamās pasaules optisko transpozīciju kaislīgā dvēselē, kaut arī viņam pieder ne mazums darbu ar hieroglifisku nozīmi. Pauļuks grābj telpā centrifugāli, bet Ērika Gulbe -, teicama, taču līdz šim vēl maz novērtēta gleznotāja, kas principā var tikt mērīta ar tām pašām mērauklām, ar kurām mēs tikko apskatījām Jāni Pauļuku, - rīkojas ar volumeniem, kas noslēgti sevī. Cik pirmais autors savos pēdējā posma darbos it kā rāda fragmentētu, saskaldītu, aromatizētu pasauli, tiecoties to absolutizēt gleznas kopējā organismā, tik otrai māksliniecei īstenības kvantums samazinās uz diviem trim savstarpēji atkarīgiem dabas elementiem.
Mūsu esamība neatrodas mums aiz ādas vai deguna priekšā. Mēs, cilvēki, esam dziļi un tālu iesaistīti pasaulē - telpā un laikā. Mums ir sava vēsture un sava atbildība nākotnes priekšā.
Varbūt mēs varam ar citu skatu paraudzīties uz klusās dabas žanru, kas mūsu glezniecībā izkopts - man gribētos teikt - kā latviešu estētikas normu likumdevējs žanrs. Kā visam mākslā ir savs dziļāks teksts, tā arī šeit: estētiskā norma ir norma kaut kādai dziļākai struktūrai sabiedrības apziņā.
Latviešu gleznotāja nolūks nav demonstrēt lietu pasauli. Inventārs ar visu savu garu, kas redzams Amsterdamas un Utrehtas meistaru gleznās, ir sveša pasaule mūsu māksliniekam. Leo Svemps neattēlo lietas. Divdesmitajos gados viņš tēlo drāmu, trīsdesmitajos gados - romantiskā gara spēku. Vērtību mērs viņam nav lietas, kas gleznā attēlotas, bet pati glezna kā augstāku garīgu vērtību substance.
Mūsu vectēvi un vecvectēvi Rīgā ienāca pirms simt gadiem -visbezgaumīgākajā laikmetā. Pasaulē valdīja Napoleons Trešais, karaliene Viktorija un Aleksandrs Trešais, un jaunbagātnieki. Treknais mantas kults tika cēli izrotāts ar grieķu un romiešu ornamentiku. Izauga “tirgoņu Renesanse” - viktoriānisms.
Lai saglabātu sevi veselu šajā gaumes krīzes laikmetā, mūsu vectēviem un vecvectēviem bija jābūt noturīgiem, tas ir, viņiem bija jāprot saglabāt to vērtību skalu, kas izveidojusies gadsimtos un kur augstākā pozīcijā stāv nevis zelts un sudrabs, bet maize un tikums.
Tādā skatījumā Jūlija Viļumaiņa audekls nav vairs vērtējams tikai kā glezna vien, bet kā senas fundamentālas pasaules izjūtas šifrs, kā kādas augstākas vērtības projekcija. Klasisko rangu neiegūst katrs izmeklēti labs mākslas darbs, bet tikai tie, kas pārstāv augstākās humānās vērtības.
Tāda pati uzmanība būtu jāveltī Imanta Vecozola klusajām dabām.
Cilvēks meditē, lai uz brīdi atbrīvotos no lietu varas, lai ieietu sevī, nostādītu savu esamību ārpus iekavām, kurās tad paliek ieslēgta lietu - objektu vara, tas, ko mēs apzīmējam ar vārdu - pasaule. Indiešu gudrībai šodien liela piekrišana, kad objekti, lietas, mašīnas cilvēka personību iedzinuši stūrī un kad viņam pietrūkst spēka no tā visa atkauties.
Latviešu klusās dabas klasika šo problēmu risina sen un bez programmas, bez deklarācijām, bez teorijas, tikai ar nojautu - kas labs, kas slikts, kas der, kas neder, kas pamatīgs, kas sīks… Tāpat kā stūrgalvīgs zemnieks, tā paliek pie sava vērtību mēra. Meditācijas ideja ienāk mūsu glezniecībā pa pakaļdurvīm.
Ja pirms simt gadiem, pirmajā tehnikas revolūcijā, cilvēkam vajadzēja mācīties visiem spēkiem saglabāt savu esenciālo garu, tad tagad, simt gadus vēlāk, mūsdienu tehnoloģijas kailā spēka priekšā mums jāmācās, kā sevi saglabāt vispār. Pasaules liktenis, šķiet, kļuvis atkarīgs no tā, vai mēs gūsim uzvaru pār lietām.
Priekšmets klusajā dabā respektē “lietu” plašākā nozīmē. Šobrīd laikmetīgs ir tas mākslinieks, kuram ir sava pozīcija, un tādu rodas arvien vairāk, kā to rāda mūsu glezniecības attīstības gaita.
Un te vēl kas, ko mums, cilvēkiem, māca mākslinieks: prasme, kā saskatīt sevi.
Teātrī, ja režisors grib izcelt tēlu visā tā vienreizībā, viņš to atdala no īstenības plašā pamata. Viņš to eksponē uz melnas drapērijas fona, kas reprezentē Neko.
Tukšs fons mākslā nav tikai tukšs fons. Tukšs tas paliks katram portretistam, kas pat ļoti teicami prot uzgleznot drapēriju fonā. Gleznotājam Edvardam Grūbem nav bijis nolūks izcelt tikai siluetu, bet viņš pratis tukšumu pārvērst realitātē. ( “Nekas nav reālāks kā Nekas” - S. Bekets)
Cilvēks, kas līdz kaklam iestidzis lietās, objektos un darījumos, atradinājies projicēt sevi pret neko, uz tukša fona. Tagad viņam jāmācās no jauna.
Padomju Latvijas tēlotāja māksla, glezniecība, jaunākajā laikā īpaši, parāda iezīmes, kas nepakļaujas autonomi formālistiskam aplūkošanas veidam. Tas maz ko vairs dod kā dzīvei, tā mākslai. Par daudz uzmanības tiek veltīts mākslas darba formālajām pazīmēm un par maz saturam, tas ir, nevis fabulai, bet aktuālajam, iekšējam ar laikmetu saistītajam saturam. Nāks jauns laiks, kas saturu interpretēs savādāk, bet mūs mākslas darbs interesē aktuālo dzīves problēmu gaismā. Mākslas zinātnei vairāk par visu nepieciešams filozofisks komponents, jo bez tāda ne mākslas, ne dzīves saturu nav iespējams izskaidrot.
Otrkārt, mēs neesam raduši ņemt vērā pašu pamatu, iemeslu, kas rada mākslu - šo cilvēka gara darbības vainagojumu, un neesam raduši runāt par mākslas lielo uzdevumu cilvēka esamības uzturēšanā.
Māksla ir kolektīvās apziņas paplašinātāja, un mākslas darbs var sniegt vielu apziņas paplašinātājiem vingrinājumiem. Jaunus domu modeļus var sniegt mākslas darba interpretācija, ja tai pieslēdzas filozofs, kā arī jebkurš cits lietpratējs, vārdu sakot - paplašināta diskusija.
Īstenības saturs ir mainīgs un strauji papildinās; tiek apgūti vēl neskarti tiešamības apgabali. Gluži pamatoti rodas vajadzība par jaunu izskatīt realitātes jēdzienu gan pielietojamās formās, gan teorētiski.
Mums maz tiesību runāt par tradīciju; bez vēsturnieku, valodnieku un etnogrāfu līdzdalības būs grūti veikt plašākus pētījumus šajā laukā. Tiek uzturēts pie dzīvības nostalģiskais pagātnes kults, tam kupla programma. Vai nebūtu vērts šīs izpausmes apskatīt? Glezniecībā uzbriest trīsdesmito gadu salona stils, lietišķajā un tautas mākslā - triviālfenomens - kičs.
Mākslas satura tulkošana ir nebeidzama. Katrs to izdarīs savādāk. Recenziju būs interesanti lasīt, ja mākslas darbā tiks atklāts vēl iepriekš neatklātais. Ar to būs pakalpots galvenokārt skatītājam. Būtiskais, kas no jauna ienācis mūsu glezniecībā septiņdesmitajos gados, prasa būtisku tulkojumu. Formāli autonomā analīze šobrīd jau skan tukši. Ko skatītājam dod gleznas pieskaitīšana tādam un tādam žanram? Ko runas par kolorītu, statiku, dinamiku, kompozīciju utt., utt., ja gleznas saturs paliek neatklāts.
Skatītāji ir dažādi, un katrs gleznā saskata to, ko viņš vēlas redzēt. Taču arī gleznas apraksts var būt dažāds. Ne tikai mākslai, arī tās interpretācijai lemts veidot sabiedrības gara pasauli.
Skaistākais mūsu mākslā septiņdesmitajos gados ir nopietna radošā aktivitāte, gara rosība, straujā notikumu maiņa un vēriens.
1979
Gunta Leona 04.12.06 22:35
OK. Skaisti, pat labi. Tikai kaut kāds bezsakars ar to zinātnisko pamatojumu un diskusijas auglību. Ja būs kāds pētījums, tad mākslinieki mālēs savas bildes tā, lai provinciāli nenorobežotos?...
bb basks 06.12.06 17:40
nuu, man skiet tas bija domaats taa, ka zinaasanas nekad un nevienam (pat maaksliniekam :)) nevar naakt par launu