Maršals Maklūens: Mediju apjēgšana (2)
2006. gada 30. novembrī, plkst. 0:29
Rubrika: Bibliotēka
RAKSTĪTAIS VĀRDS[1]
Acs — auss vietā
Par sastapšanos ar rakstīto vārdu Rietumāfrikā pavadītajā laikā Princis Modups rakstīja:
Kāda pārblīvēta telpa Tēva Perija mājā bija viņa bibliotēka. Es pamazām aptvēru, ka zīmes uz lapām ir sagūstīti vārdi. Jebkurš varēja atšifrēt šos simbolus un atkal pārvērst sagūstītos vārdus runā. Drukātā tinte bija sagūstījusi vārdus; tie vairs nevarēja aizbēgt, tāpat kā dumbū nevar izkļūt no bedres. Kad mani ķēra pilnīga apjauta, ko tas nozīmē, es izjutu tādu pašu saviļņojumu un pārsteigumu kā toreiz, kad pirmoreiz ieraudzīju Konakri spožās ugunis. Mana vēlme pašam apgūt šo brīnumaino lietu bija tik liela, ka es drebēju pie visām miesām.[2]
Civilizētais cilvēks uzkrītošā pretstatā šai iezemieša dedzībai pašreiz ir nobažījies par rakstīto vārdu. Daļai rietumnieku rakstītais jeb drukātais vārds ir kļuvis par ļoti jutīgu tematu. Tā ir tiesa, ka šodien tiek rakstīts, drukāts un lasīts daudz vairāk nekā jebkad agrāk, taču jaunā elektriskā tehnoloģija apdraud lasīt un rakstīt prasmi (literacy)[3], kas balstīta fonētiskajā alfabētā. Elektroniskā tehnoloģija, pateicoties tam, ka tā paplašina mūsu centrālo nervu sistēmu, šķiet, dod priekšroku ietverošam (inclusive) un iesaistošam (participational) runātam vārdam iepretim ekspertu rakstītajam vārdam. Mūsu Rietumu vērtības, kas balstītas rakstītajā vārdā, jau ievērojami ir iespaidojuši elektroniskie mediji — telefons, radio un TV. Iespējams, tas ir iemesls, kādēļ daudziem augsti izglītotiem mūsdienu cilvēkiem ir grūti apskatīt šo jautājumu, nekrītot morālā panikā. Vēl viens būtisks apstāklis ir tas, ka savas vairāk nekā divtūkstoš gadu ilgās izglītošanās laikā Rietumu cilvēks ir darījis maz, lai izpētītu un saprastu fonētiskā alfabēta ietekmi daudzu viņa kultūras pamata modeļu radīšanā. Tādējādi šķiet par vēlu šo jautājumu sākt apskatīt tagad.
Iedomāsimies, ka Zvaigžņu un Svītru demonstrēšanas vietā mums būtu jāuzraksta uz auduma vārdi „Amerikas karogs” un jādemonstrē tas. Ja arī simboli paustu to pašu nozīmi, iedarbība būtu gluži citāda. Pārtulkot Zvaigžņu un Svītru bagātīgo vizuālo mozaīku rakstītā formā nozīmētu atņemt tai vairumu attēla un pieredzes kopīpašību, lai arī burtiskā saikne paliktu tāda pati. Iespējams, ka šī ilustrācija radīs nojautu par to, ko piedzīvo cilts sabiedrības pārstāvis, kurš iemācījies lasīt un rakstīt. Tiek iznīcinātas gandrīz visas viņa emocionālās un korporatīvās ģimeniskās izjūtas attiecībās ar savu sociālo grupu. Viņš ir kļuvis emocionāli brīvs, lai nodalītos no cilts un kļūtu par civilizētu indivīdu — vizuāli organizētu cilvēku, kuram ir ar visiem pārējiem civilizētajiem indivīdiem viendabīgi uzskati, ieradumi un tiesības.
Grieķu mīts par alfabētu stāsta: Kadms — karalis, kurš it kā ieviesis Grieķijā fonētisko alfabētu — iesējis pūķa zobus, un tie pārvērtušies par bruņotiem vīriem. Arī šis mīts līdzīgi citiem ietver ilgstošu procesu spilgtā uzplaiksnījumā. Alfabēts nozīmēja spēku, varu un kontroli par militārām struktūrām no attāluma. Apvienojumā ar papirusu alfabēts iezīmēja galu stacionāro tempļu birokrātijai un priesteru monopolam uz zināšanām un varu. Atšķirībā no pirmsalfabētiskās rakstības, kuru ar tās neskaitāmajām zīmēm apgūt bija grūti, alfabētu varēja iemācīties pāris stundās. Tik plašu zināšanu un tik komplicētas prasmes, kāda bija pirmsalfabētiskā rakstīšana, apguve — turklāt piemērojot to tādiem neparocīgiem materiāliem kā māls un akmens — nodrošināja rakstošajai kastai monopolu uz priesteru varu. Vienkāršāks alfabēts un papiruss, kas bija vieglāks, lētāks un transportējams, panāca to, ka vara no priesteriem pārgāja militārās šķiras rokās. Tas viss, tostarp pilsētvalstu sabrukums un impēriju un militāro birokrātiju rašanās, ir ietverts mītā par Kadmu un pūķa zobiem.
Attiecībā uz cilvēka paplašināšanos mītā par Kadmu vislielākā nozīme ir pūķa zobu tēmai. Eliass Kaneti darbā Masa un vara atgādina, ka zobi cilvēkam, un jo īpaši daudziem dzīvniekiem, ir acīmredzams varas nodrošinājums. Valodās ir papilnam liecību zobu sagrābjošajai, aprijošajai varai un precizitātei. Tas, ka burtu kā agresīvas kārtības un precizitātes vara, tiek izteikta kā pūķa zobu paplašinājums, ir dabiski un atbilstoši. Savā līnijveida sakārtojumā zobi ir uzsvērti vizuāli. Burti ne tikai vizuāli atgādina zobus — to spēja iejaukties impēriju radīšanā skaidri izpaužas mūsu Rietumu vēsturē.
Fonētiskais alfabēts ir unikāla tehnoloģija. Ir bijuši daudzi rakstības veidi — piktogrāfiski un sillabiski — taču ir tikai viens fonētiskais alfabēts, kurā semantiski bezjēdzīgi burti tiek izmantoti semantiski bezjēdzīgu skaņu nodošanai. Kulturāli izsakoties, šis krasais nošķīrums un paralēlisms starp vizuālo un audiālo pasauli bija gan rupjš, gan nežēlīgs. Fonētiski rakstītais vārds upurē veselu nozīmju un maņu pasauli, ko pasargāja tādas formas kā hieroglifs un ķīniešu ideogramma. Šīs kulturāli bagātākās rakstības formas tomēr nepiedāvāja cilvēkiem veidu, kā pēkšņi pāriet no maģiski diskontinuālās un tradicionālās cilts vārdu pasaules uz vēso un vienveidīgo vizuālo mediju. Daudzie ideogrammu lietošanas gadsimti nav apdraudējuši ķīniešu sabiedrības lokālo izsmalcinātību un ģimenes saišu nesaraujamību. No otras puses, ar vienu alfabētiski izglītotu paaudzi Āfrikā šodien pietiek, lai, līdzīgi kā Gallijā pirms divtūkstoš gadiem, sākumā atbrīvotu indivīdu vismaz no cilts valgiem. Šim faktam nav nekāda sakara ar alfabetizēto vārdu saturu; tās ir sekas pēkšņajam pārrāvumam starp cilvēka audiālo un vizuālo pieredzi. Vienīgi fonētiskais alfabēts panāk šādu asu nošķīrumu pieredzē, nomainot tā lietotāja ausi pret aci un atbrīvojot viņu no cilts transa — rezonējošā vārda maģijas un radniecības saitēm.
Tāpēc iespējams apgalvot, ka fonētiskais alfabēts un nekas cits ir bijusi tehnoloģija, ar kuras palīdzību radīts „civilizētais cilvēks” — atsevišķi indivīdi, kas vienlīdzīgi rakstīta likumu kodeksa priekšā. Indivīdu atsevišķība, laika un telpas kontinuitāte un kodu vienveidīgums ir galvenās civilizētas un rakstīt un lasīt protošas sabiedrības iezīmēm. Cilšu kultūras, piemēram, indiešu un ķīniešu kultūras, var lielā mērā būt pārākas par Rietumu kultūrām maņu un izteiksmes plašumā un izsmalcinātībā. Taču mūs šobrīd nodarbina ne jau vērtību, bet sabiedrību uzbūves jautājums. Cilšu kultūrā nav iespējams nedz indivīds, nedz atsevišķs pilsonis. Tur izpratne par laikiem un telpām nav nedz kontinuāla, nedz vienveidīga, bet gan līdzi-jūtoša un savā intensitātē sablīvēta. To varā ir paplašināt vizuālās vienveidības un kontinuitātes modeļus, lai kultūras sajustu alfabēta „vēstījumu”.
Kā vizuālās funkcijas intensificēšanās un paplašināšanās fonētiskais alfabēts mazina citu maņu — dzirdes un taustes — lomu rakstīt un lasīt protošā kultūrā. Tas, ka tā nenotiek, piemēram, ķīniešu kultūrā, kas lieto nefonētisku rakstu, ļauj šīm kultūrām saglabāt dziļi ietverošu, bagātīgu uztveri, kurai civilizētajās fonētiskā alfabēta kultūras ir tieksme izzust. Jo ideogramma ir ietverošs geštalts, nevis analītiska sajūtu un funkciju disociācija, kā tas ir fonētiskajā rakstībā.
Rietumu pasaules sasniegumi ir acīm redzams apliecinājums rakstīt un lasīt prasmes milzīgajai vērtībai. Taču daudziem ir tieksme iebilst, ka savu ekspertu tehnoloģiju un vērtību struktūru esam ieguvuši par nesamērīgi augstu cenu. Skaidrs, ka racionālās dzīves lineārā strukturēšana, ko paveic fonētiskā lasīt un rakstīt prasme, iesaistījusi mūs savstarpēji pārklājošos sakarību tīklā, kas ir gana pārsteidzošs, lai attaisnojams būtu daudz plašāks pētījums, nekā pieejams šajā nodaļā. Iespējams, ka pastāv labākas pieejas no gluži citas puses; piemēra, apziņu uzskata par racionālas būtnes pazīmi, tomēr nav nekā lineāra vai secīga apzināšanās (awareness) totālajā laukā, kas pastāv ikvienā apziņas pastāvēšanas mirklī. Tomēr visu mūsu fonētiskās lasīt un rakstīt prasmes gadsimtu gaitā mēs esam godājuši slēdzienu izrietēšanu kā loģikas un saprāta pazīmi. Ķīniešu rakstība gluži pretēji katrā ideogrammā iegulda esamības un saprāta visaptverošu atskārtu, kas atstāj vienīgi nelielu lomu vizuālam secīgumam kā mentālo sasniegumu un organizētības zīmei. Rietumu izglītotajā sabiedrībā vēl arvien rada ticamības iespaidu un ir pieņemami teikt, ka kaut kas „izriet” no kaut kā, — gluži tā, it kā pastāvētu kāds cēlonis, kas rada šādu secīgumu. Deivids Hjūms astoņpadsmitajā gadsimtā parādīja, ka secīgums nenorāda ne uz kādu kauzalitāti — nedz dabisku, nedz loģisku. Sekojošais tiek vienkārši pievienots, nevis izsecināts. Hjūma arguments „pamodināja mani no dogmatiskā snauda,” teicis Imanuels Kants. Tomēr nedz Hjūms, nedz Kants nenorādīja uz slēpto iemeslu Rietumu tieksmei uz secīgumu kā „loģisku” parametru visaptverošajā alfabēta tehnoloģijā. Tagad, elektrības laikmetā, lai nodarbotos ar ne-Eiklīda ģeometriju, mēs nekautrējamies ieviest nelineāru loģiku. Pat montāžas konveijers — kā analītiska secīguma metode jebkuras darināšanas un ražošanas mehanizēšanai — šodien iegūst jaunas formas.
Vienīgi alfabētiskajās kultūrās lineārs secīgums jelkad ir pastāvējis kā visaptveroša fiziskās un sociālās organizācijas forma. Visa veida pieredzes saskaldīšana viendabīgās vienībās, lai paātrinātu darbību un panāktu formu (t.i, pielietotu zināšanu) izmaiņu, ir bijusi atslēga Rietumu varai vienlīdz gan pār cilvēku, gan dabu. Tas ir iemesls, kāpēc mūsu Rietumu industrializācijas programmas gluži nevilšus ir bijušas tik kareivīgas, bet mūsu militārās programmas tik industriālas. Tās abas — ar tām piemītošo transformācijas tehniku un kontroli, kas padara visas situācijas vienveidīgas un kontinuālas — radījis alfabēts. Šī procedūra, kas izpaudās jau grieķu un romiešu laikā, kļuva intensīvāka līdz ar Gūtenberga izgudrojuma nesto vienveidīgumu un atkārtojamību.
Civilizācija ir būvēta lasīt un rakstīt prasmē — tā ir kultūras apstrādāšana, ko veic telpā un laikā izvērsta redzes maņa. Cilšu kultūrās pieredzi sakārto dominējošā dzirdes maņa (sense-life), kas apspiež vizuālos iespaidus. Dzirdes maņa atšķirībā no aukstās un neitrālās acs ir hiperuztverīga (hyper-esthetic), smalka un visaptveroša. Mutvārdu kultūras darbojas (act) un atbild uz iedarbi (react) vienlaicīgi. Fonētiskā kultūra apvelta cilvēku ar līdzekli savu jūtu un emociju apspiešanai, kad tas ir iesaistīts kādā darbībā. Darboties, neatbildot uz darbību un neiesaistoties — tā ir savdabīga Rietumu izglītotā cilvēka priekšrocība.
Stāsts Neglītais amerikānis apraksta nebeidzamu misēkļu virkni, ko piedzīvo vizuālie un civilizētie amerikāņi, saskārušies ar Austrumu audiālajām cilšu kultūrām. Kā civilizēts UNESCO eksperiments nesen daļā Indijas ciemu tika ieviests krāna ūdens — ar tā lineāro organizācijas veidu: caurulēs. Drīz vien ciematnieki pieprasīja aizvākt caurules, jo šķita, ka visa ciemata sociālā dzīve ir noplicināta, kopš vairs nebija nepieciešams sapulcēties pie kopējās akas. Mums krāna ūdens ir ērtība. Mēs nedomājam par to kā kultūru vai lasīt un rakstīt prasmes augli, tāpat kā nedomājam par to, kā lasīt un rakstīt prasme izmaina mūsu ieradumus, emocijas un uztveri. Neizglītotiem cilvēkiem tas ir gluži acīm redzams, ka visikdienišķākās ērtības ataino milzīgas izmaiņas kultūrā.
Krieviem, kas daudz mazāk nekā amerikāņi piesūkušies ar lasīt un rakstīt prasmes kultūru, ir mazākas grūtības uztvert un sadzīvot ar aziātu attieksmi. Rietumiem jau sen lasīt un rakstīt prasme nozīmē caurules, krānus, ielas, montāžas konveijerus un inventāra sarakstus. Iespējams, ka varenākā lasīt un rakstīt prasmes izpausme ir mūsu vienotā cenu noteikšanas sistēma, kas sasniedz visattālākos tirgus un paātrina preču apgrozību. Pat ideja par cēloni un sekām izglītotajos Rietumos jau sen pastāvējusi secīgi un pēctecīgi sakārtotās lietās — jebkuru cilts vai audiālu kultūru tas pārsteidz kā kaut kas gluži smieklīgs, un šī ideja ir zaudējusi savu troni arī mūsdienu fizikā un bioloģijā.
Visi Rietumu pasaulē izmantotie alfabēti — no Krievijas līdz Basku zemei un no Portugāles līdz Peru — ir grieķu-romiešu alfabēta atvasinājumi. Viņu unikālais redzamā un dzirdamā nošķīrums no semantiskā un vārdiskā satura padarīja šo alfabētu par radikālāko kultūru homogenizācijas un tulkošanas tehnoloģiju. Visas pārējās rakstības formas bija kalpojušas tikai vienai kultūrai un — kultūru šķiršanai citai no citas. Vienīgi fonētiskos burtus var izmantot lai aptuveni, tomēr pārtulkotu jebkuras valodas skaņas vienā un tajā pašā vizuālajā kodā. Mūsdienās ķīniešu centieni izmantot mūsu fonētiskos burtus, lai pārtulkotu savu valodu, saskārušies ar specifiskām problēmām, kas saistītas ar līdzīgu skaņu plašām tonālām variācijām un nozīmēm. Tas novedis pie ķīniešu vienzilbes vārdu dalīšanas daudzzilbīgos vārdos, lai novērstu to tonālo daudznozīmību. Rietumu fonētiskais alfabēts, pārveidojot ķīniešu valodas un kultūras galvenās audiālās iezīmes, šobrīd darbojas, lai arī Ķīna varētu attīstīt lineāru un vizuālu sistēmu, kas radītu centralizētu kārtību un viendabīgu, apkopotu varu pār Rietumu tipa darbu un organizāciju. Tagad, kad virzāmies ārā no mūsu pašu kultūras Gūtenberga ēras, mēs varam skaidrāk izšķirt tās pamatiezīmes — homogenitāti, vienveidīgumu un kontinuitāti. Šīs īpašības nodrošināja grieķu un romiešu pārākumu pār barbariem. Barbarus un cilšu kultūras kā toreiz, tā tagad kavē kultūru plurālisms, unikalitāte un diskontinuitāte.
Savelkot visu kopā — babiloniešu, maiju un ķīniešu kultūrā izmantotā piktogrāfiskā un hieroglifiskā rakstība ataino vizuālās maņas paplašināšanos cilvēka pieredzes uzglabāšanai un ātrākai piekļuvei pie tās. Visas šīs kultūras formas mutiskām nozīmēm piešķīra piktogrāfisku izteiksmi. Tādējādi tās līdzinās multiplikācijas filmām un ir ārkārtīgi neparocīgas un prasa daudz zīmju bezgalīgam operāciju daudzumam ar datiem un sociālām darbībām. Fonētiskais alfabēts, gluži pretēji, tikai ar dažiem burtiem bija spējīgs aptvert visas valodas. Tomēr šāds sasniegums ietvēra arī zīmju un skaņu atdalīšanu no to semantiskās nozīmes un izteiksmīguma. Šādu varoņdarbu nebija paveikusi neviena cita rakstības sistēma.
Šis redzamā, dzirdamā un nozīmes nošķīrums, kas piemīt fonētiskajam alfabētam, rada arī sociālas un psiholoģiskas sekas. Izglītots cilvēks lielā mērā tiek nošķirts no savas iztēles, emociju un maņu dzīves, kā to jau sen norādījis Ruso (un vēlāk arī romantisma dzejnieki un filosofi). Šodien D. H. Lorensa pieminēšana vien uzreiz liek atcerēties divdesmitā gadsimta pūliņus apiet izglītoto cilvēku, lai atgūtu cilvēka „veselumu”. Rietumu izglītotais cilvēks, lietodams alfabētu, lielā mērā tiek nošķirts no sava iekšējā jutīguma, taču reizē viņš iegūst brīvību nošķirt sevi no sava klana un ģimenes. Antīkajā pasaulē šī brīvība veidot individuālu karjeru izpaudās militārajā dzīvē. Vienu un to pašu iemeslu dēļ talantīgi cilvēki varēja veidot karjeru gan Romas republikā, gan Napoleona Francijā. Jaundzimusī lasīt un rakstīt prasme radīja homogēnu un viegli ietekmējamu vidi, kurā bruņotu grupu un ambiciozu indivīdu mobilitāte bija ārkārtīgi praktisks jaunievedums.
No angļu valodas tulkojis Haralds Matulis.
[1] Marshall McLuhan. Understanding Media (1964). Vairāk par Maklūenu varat lasīt http://en.wikipedia.org/wiki/Marshall_McLuhan.
[2] Princis Modups — 20. gadsimta pirmajā pusē viņš aizbrauca no Gvinejas uz Ameriku un savu saskaršanos ar civilizācijas sasniegumiem aprakstījis grāmatā I Was a Savage; vairāk par viņu var atrast www.faculty.virginia.edu/phantom/hc.html. Dumbū (doomboo) — domājams, kāds dzīvnieks. Konakri — Gvinejas galvaspilsēta. (Tulk. piezīme.)
[3] Angliski vārds literacy ietver gan lasītprasmi, gan rakstītprasmi. Literacy antonīms illiteracy latviski veikli atveidojams kā analfabētisms, bet jēdzienam literacy kompakta tulkojuma nav. Šajā tekstā Maklūens jēdzienu literacy lieto, ietverdams abas nozīmes, tāpēc precizitātes dēļ literacy tulkoju ar vārdu salikumu lasīt un rakstīt prasme. Vārda literacy papildus semantiskā nozīme saistīta ar izglītotību — piemēram, literate man ir izglītots, mācīts cilvēks. Dažviet tekstā Maklūens vairāk sliecas uz šādu literacy lietojumu ikdienas valodas nozīmē, un tā kā izglītotība Rietumu izpratnē ietver pirmkārt tieši to, lasīt un rakstīt prasmi, tad vietām literacy un literate esmu tulkojis arī kā izglītotība un izglītots. (Tulk. piezīme.)
Slevins 30.11.06 7:42
Šis Rietumu individuālisms ir tieši tas, ko tik kaislīgi reklamēja Nīče. Un es sliecos viņam piekrist. Kolektīvisms man vairāk saistās ar stagnāciju, tradīcijām un reliģisko tumsonību (proti, lasu tikai svētos rakstus, jo viss pārējais ir pupu mizas). Lieliski apzinoties visus sekulārā Rietumu individuālisma mīnusus, es tomēr izvēlos to, nevis ko citu. Ar Rortija pieteikto cerību uz solidaritāti.
individuālists 03.01.08 17:05
es arī piekrītu šai atziņai - indivuduālisms ir daudz foršāks par kolektīvu laimi