Ar bērniem

Inga Žolude: Vai sabiedrība mani dzird?

ImageRecenzija par Ingas Gailes dzejoļu krājumu "Vai otrā grupa mani dzird?"

Izdevniecība "Liels un mazs", 2014

 

Recenzija par Ingas Gailes jaunāko dzejoļu krājumu ģimenēm ar bērniem "Vai otrā grupa mani dzird?" nav vienkārši uzrakstāma kā recenzija par bērniem domātu grāmatu. Pirmkārt, šī noteikti nav dzejoļu grāmata bērniem tradicionālā izpratnē. Otrkārt, šis krājums nav atraujams no Ingas Gailes kopējā daiļrades konteksta, kuras adresāts līdz šim galvenokārt ir bijis pieaugušais.

Jau grāmatas pirmais dzejolis ar nosaukumu "Ģimene" ir droša norāde uz to, ka Inga Gaile arī šajā grāmatā turpina pētīt tēmu, kas jau iepriekš bijusi autores uzmanības centrā, – sievietes lomu sabiedrībā un pasaulē. Zīmīgi, ka tas ir pats pirmais dzejolis šajā grāmatā, kas tādējādi ievirza grāmatas toni un nosaka lasījumu. Šīs grāmatas iznākšana gandrīz vienlaicīgi sakrita ar "Dirty Deal Teatro" pirmizrādi Ingas Gailes un Martas Elīnas Martinsones iestudētajam sieviešu tiesību varietē "Trauki". Inga Gaile šai izrādei veidoja arī dramaturģisko materiālu un pirmizrādē spēlēja vienu no trim galvenajām lomām. Lai gan katra aktrise šajā izrādē spēlē vienu no trim reprezentatīvākajām sievietes sociālajām lomām – mīļāko, sievu-māti un feministi –, tās uztveramas kā dažādas sieviešu dzimuma izpausmes šķautnes, kuras nedrīkstētu privileģēt citu pār citu. Šīs lomas, starp citu, ir arī priekšnoteikums "ģimenei", jo kurš gan cits dzemdēs?! Konkrētais varietē gan nav vērtējams kā teātra izrāde tradicionālā izpratnē – tajā ir maz dramaturģiskās darbības un attiecības starp varonēm nosaka nevis kādas situatīvas vai personiskas, bet gan stereotipiski abstraktas attiecības. Un tie nav tēli un personāži, kurus mēs redzam uz skatuves, bet gan sievietes dažādās sociālās lomas. Kamēr neviens vēl nav izdomājis labāku veidu, kā runāt par izšķirošajiem feminisma jautājumiem, izrādi "Trauki" var uztvert kā nopietnu mēģinājumu caur nenopietnību izdziedāt sievietes gulbja dziesmu. Kā gan mākslinieks citādi to var darīt, ja ne caur savu radošo darbību? Par Ingas Gailes kā ģimenes cilvēka darbību teātrī, starp citu, var izlasīt krājuma "Vai otrā grupa manu dzird?" dzejolī "Kārtība".

Lūk, šajā kontekstā, kas diezgan labi ilustrē Ingas Gailes līdzšinējos pētījumus par sievietes eksistenci arī citos autores darbos (piemēram, dzejoļu krājumā "Migla" un izrādē "Mūsu Silvija debesīs"), iekļaujas arī krājuma "Vai otrā grupa mani dzird?" pirmais dzejolis:

Tiek ģimene mums te rādīta:

mamma un viņas meitiņa.

Šis dzejolis ir uzticīgs Ingas Gailes darbu galvenajām tēmām, kā arī uzskatam, ka citādajam ir visas iespējas un tiesības dzīvot pilnvērtīgu dzīvi - ģimenes jēdziens jau sen ir attālinājies no tradicionālās triādes vīrs-sieva-bērns. Apmēram puse no visām laulībām Latvijā tiek šķirtas un bērni aug netradicionālos, taču mūsdienīgos ģimeņu modeļos, kurus Inga Gaile mēģinājusi uzskaitīt dzejolī "Gultas vienradžiem". Ģimenes jēdziena klasiskā definīcija praksē jeb dzīvē sen jau ir anulēta. Dzejolis par šīm sarežģītajām lietām runā no bērna perspektīvas, taču šo bērnu sauc "Inga". Pašrefleksija ir viena no Ingas Gailes mākslinieciskās izpausmes neatņemamām sastāvdaļām. Un tā atgriež mani atpakaļ tur, kur es biju, – lasot nevis bērniem domātus dzejoļus, bet gan pieaugušā dzejoļus par bērniem. Par to, kā šīs sarežģītās dzīves situācijas izjūt vai varētu izjust bērns un ko pieaugušais par to domā, ja vien vispār domā. Šī grāmata man piedāvāja ļoti nopietnu un neērtu praksi, nolikdama zem lupas manā ikdienas apziņā notušētos segmentus, un lika domāt par manas eksistences ietekmi uz tālākajām paaudzēm.

Bet tā vien šķiet, ka ir arī kāds bērna nepastarpināti radīts dzejolis – "Alises Lī dzejolis" –, kas manī radīja divdabīgas pārdomas. Pirmajā brīdī es to nespēju uztvert, taču kopā ar šīs grāmatas ilustrētājas un līdzautores Anetes Meleces lieliskajām spēlēm un vizuālajiem padomiem, kā arī nākamo lapu grāmatā (tas lai paliek pārsteigums jums), es spēju atmest savu pieaugušā uzstādījumu tiekties visu saprast un no visa izlobīt jēgu. Runājot par konkrēto dzejoli, jēga ir paslēpusies spēlē, ko pieaugušie lielākoties nespēlē, jo ir pārāk aizņemti un tikpat nespējīgi kā sākotnēji es pati.

Grāmatā ir idejas dažādiem aplikāciju darbiņiem, pat kūkas recepte, aicinājums rakstīt, zīmēt un krāsot, vārdu sakot, šī grāmata aicina piedalīties, nevis lasīt no malas jeb lapas. Taču mums ar to iet diezgan grūti, jo piecus gadus mēs esam nostiprinājuši likumu, ka grāmatās ķēpāties nedrīkst, un pat izņēmums, ka šajā drīkst, vēl nav spējis to atcelt... Grāmatas vizuālā aspekta ziņā varētu pārmest vien izvēlēto burtu salikumu, kas šķita pārāk vienkāršots un tādējādi neiederīgs.

Savukārt dzejoļi, kuri sastāv no gariem uzskaitījumiem un kurus papildina vizuāli piktogrammu vai attēlu uzskaitījumi, piemēram, "Kur smelties iedvesmu, ja nekas nenāk prātā?", "Ko iesākt kopā ar pieaugušo lielveikalā?", "Kārtība" u. c. savā vienkāršībā iedarbojas satricinoši – tie izjauc manas uztveres stiķus un niķus pa detaļām un noliek man tos priekšā kā nekaitīgus sīkumus. Tajos nav nekādas didaktikas, taču tie ir ļoti vērtīgi, jo liek mums meklēt mācības sevī aiz automātiskajām reakcijām.

Šīs grāmatas tituldzejolis "Vai otrā grupa mani dzird?" ir viens no maniem un dēla mīļākajiem darbiem šajā grāmatā. To var lasīt dažādās balss intonācijās, un tas liek bērnam veselīgi un gardi smieties, droši vien atpazīstot savu paša selektīvo dzirdi.

Pie favorītiem pieder arī jau iepriekš "Latvju Tekstos" (Nr. 4/2014) publicētais dzejolis "Mana mīļā panda", kā arī dzejolis "Lielā bēgšana". Droši vien tāpēc, ka tie lieliski rīmējas un ļauj paplašināt arī vārdu krājumu, vedinot vecākus paskaidrot, kas ir "kontrabanda", "proviants", "kinkažu" u. c. Manuprāt, bērnus uzrunā dzejoļi ar atskaņām, jo tie liek raustīties smieklos noteiktā ritmā! Taču mums mīļš ir arī dzejolis "Kur pazudis lācītis Ulla?", kas lika bērna acīs sariesties asarām, jo viņš iedomājās, kā tas būtu, ja pazustu paša mīļais draugs.

Nevar nepamanīt, ka liela daļa dzejoļu nosaukumu ir jautājuma teikumi. Arī pašos dzejoļos nemitīgi tiek uzdoti jautājumi. Jautājums vistiešākajā veidā ataino bērna pasaules izziņas mehānismu – brīnīšanos – un rosina meklēt atbildes, tātad stimulē darboties domai un iztēlei. Turklāt tieši jautājumu uzdošana ir bērnu literatūrai un sarunai ar bērnu rosinošākais komunikācijas veids. Tas gan slēpj sevī mistēriju kaut kas ir noticis, un kā tagad ar to rīkoties? , gan atsakās no apgalvojuma didaktikas.

Recenzijas pirmajā daļā mēģināju ieskicēt, cik ļoti arī šajā ģimenēm domātajā dzejoļu un spēļu grāmatā Inga Gaile ir palikusi uzticīga lielajiem jautājumiem, kurus viņa risina kā autore un māksliniece. Manuprāt, arī šajā grāmatā Inga Gaile nevairās no savas pieredzes nospieduma, kad apraksta reālijas no savas dzīves. Bērni to, protams, nenolasīs, tāpat kā lielākā daļa lasītāju - varbūt vien pabrīnīsies par dzejoļiem "Viņi nopērk gultu", "Tētis saule" un "Kārtība". Pārdomas var radīt arī dzejoļi "Pāri ielai", "Skaistais" un "Konkurss". Arī man, tos lasot priekšā bērnam, iesita šoka strāva. Šīs neērtās parādības nepārprotami eksistē arī manā ikdienā, bet es kaut kā cenšos nobīdīt tās perifērijā no bērna redzeslauka. Taču tagad, lasot priekšā savam bērnam, es tās pati izgaismoju. Sajuta ir kā atrodoties slazdā, kas spiež mani ar savām jautājumu skavām, un es nezinu, kā lai bērnam attaisno tikko izlasīto, jo sirdsapziņa man neļauj aizbildināties ar: kad izaugsi, sapratīsi! Tā nu es sarkstu, bālēju, jūtos neērti un lienu ar saviem caurajiem kupriem caur adatas aci, un tagad es zinu ­– varbūt ir jāiziet cauri neērtuma un nesaprašanas šokam, lai kļūtu par labāku ģimeni... vai vismaz lieku reizi uzdotu sev jautājumu – kādi vecāki mēs esam? Kādi mēs esam kā sabiedrības locekļi? Un vai tad melnumiņi uz mūsu dimanta oliņām nav atraduši savu vietu, lai mēs samierinātos, ka neesam vienādi, neesam priekšzīmīgi? Pastāv dažādi modeļi tam, kā būt un dzīvot, un pat visjocīgākās lietas kādam indivīdam var būt vispiemērotākās un vislabākās. Šī ir ļoti vērtīga grāmata, kura izaicina ikdienā notušētās parādības iznākt gaismā, bet lasītāja uzdevums ir izpētīt tās, sagremot un augt. Un pieaugšanas process mēdz būt sāpīgs - tikpat sāpīgs kā pāriešana pāri ielai, ja iela ir dzīves platumā.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām

  • 2017. gada 6. martā, plkst. 5:32

    Māris Zanders: Olgalvju noriets? (3)

    Par savu vietu un nozīmi Rietumos spiesti domāt ne tikai tradicionālās politikas elites pārstāvji, bet arī intelektuālās elites pārstāvji.

  • 2016. gada 7. jūnijā, plkst. 4:34

    Nataļja Jevsejeva: Tur ir kaut kāds noslēpums

    Sagaidot latviešu modernista Romana Sutas 120 gadu jubileju, mēs tikāmies ar mākslas zinātnieci Nataļju Jevsejevu, lai parunātu par šo ekstravaganto mākslinieku.

  • 2016. gada 24. novembrī, plkst. 0:14

    Monta Gāgane: Izcilātie akmeņi (4)

    Uz lielāko daļu jautājumu, kas pēc filmas noskatīšanās radušies saistībā ar tās dramaturģisko izklāstu, var gūt atbildes, ieskatoties Melānijas Vanagas grāmatā.

  • 2012. gada 20. martā, plkst. 8:03

    Artis Kritums: Mūžīgie grāmatu kari (26)

    Drukātās grāmatas var aptaustīt, sajust papīra faktūru, smaržu, var priecāties par izsmalcināto noformējumu un ilustrācijām. Skaidrs, ka ar to vien nepietiek.

  • 2013. gada 25. janvārī, plkst. 7:16

    Inga Kope-Grosa: Cigaretes tumsā dziest (5)

    Ielene Marija balta kā piens starp mašīnām, tramvajiem un jāņtārpiņiem klejo. Marija izdzer tukšu dzejnieka sirdi kā glāzīti groka. Pulsē Marijas iela ar mūžīgi tvanošu klēpi kā krogu.

  • 2014. gada 4. aprīlī, plkst. 7:04

    Tatjana Hramova: Garie un svētie (7)

    Viss ir daudz sarežģītāk, nekā liekas no pirmā acu skatiena, jo tēvs pats par sevi var būt un teorētiski var arī nebūt, bet nekad – es uzsveru: nekad – tēvs nevar būt bez mātes. Vismaz kaut kādu laiku tai mātei ir jābūt.

  • 2016. gada 8. jūnijā, plkst. 6:32

    Jānis Ķīnasts: Kastes mūsu apziņā un Rīgas ielās

    Mēs visi esam kopā uz vienas planētas, vienās mājās, apdzīvojot vienu zemi. Un, lai arī dabā ir atrodamas dažādas pārejas zonas, to interpretēšana un ņemšana par pamatu nu jau mūsu antropogēno robežu radīšanai ir visai nihilistiska.

  • 2014. gada 5. jūnijā, plkst. 10:06

    Ērika Bērziņa: Stāsts par Olu

    Ceru, ka pēc šī stāsta izlasīšanas bērni neņems lielveikalā nopirktās olas un nemeklēs kādu vistu, kas būtu gatava perēt, lai izšķiltos cālis.



Kultūras Ministrija
vkkf