Dramaturģija

Ivo Briedis: Ukraine 2.0

Sadarbībā ar "Dirty Deal Teatro" piedāvājam teātra tekstu lasījumu ciklu "Kara piezīmes", kurā deviņu mēnešu garumā dažādi dramaturgi un režisori sekos notikumiem pasaules politiskajā teātrī un transformēs tos jaunos dramaturģiskos tekstos. Pirmais – Ivo Briedis ar darbu "Ukraine 2.0".


Ukraina. Šobrīd, šeit tas vēl ir tikai troksnis.

Tur notiek karš. Nē, vārds "karš" ir polittehnologu un masu mediju instruments manipulēšanai ar apziņu, nevajag padoties psihozei, nekāda kara nav. Lietas tomēr jāsauc īstajos vārdos, formāli kara nav, taču karš ir. Informācija ir tendencioza, mēs tāpat nekad neuzzināsim īstenību, tā visa ir netīra spēle. Tomēr izskatās, ka katra paaudze dabūs savu karu. Vai tu gribi to karu, ka vislaik saki "karš"? Negribu. Tad tevi prasmīgi uzkurina. Kurš? Amerikāņi. Nē, par to visai pasaulei

liek domāt Krievija. Neesi naivs. Neesi akls.

Utt. Aizvien azartiskāk. Kas tik tur nenotiek, tai Ukrainā. Aizraujoši kā filmā vai tv seriālā. Kā "Homeland"? Kā "House of Cards"? Kā "TV Panorāmā"?

Nē, katastrofu filma. Malaizijas aviolīnijas atceries? Man ir citas lietas, ko domāt. Krievijas mediji ražoja versijas par notikušo. Sākot ar to, ka pasažieru lidmašīnu notrieca Ukrainas iznīcinātājs, jo viņiem šī katastrofa ir politiski izdevīga; tad, ka ukraiņi kļudījās, jo tajā pat laikā un rajonā debesīs bija Krievijas prezidenta personiskais lidaparāts un ukraiņi gribēja Putinu nogalināt; un tālāk jau, ka tā bija tā pati Malaizijas lidmašīna, kas virs Indijas okeāna pazuda bez vēsts ar visiem pasažieriem vēl martā. Izrādās to bija nolaupījuši amerikāņi un turējuši savā kara bāzē, lai pēc tam izdevīgā brīdī, iepriekš sasēdinot salonā jau mirušus cilvēkus, notriektu virs Ukrainas un radītu starptautisku skandālu ar mērķi diskreditēt Krieviju. O jā, kā seriālā "Šerloks" bija tieši tāda epizode ar lidmašīnā sasēdinātiem līķiem, nokopējuši. Jā, Krievijas ziņās robeža starp faktiem un fikciju ir izgaisusi. Jo neticamāk, jo labāk. Ignorēt realitāti Maskavai ir ļoti svarīgi, jo – ja nekas nav taisnība, tad jebkas ir iespējams. Nē, amerikāņi paši sevi nokopējuši, arī 11. septembris filmās jau agrāk bija parādīts, viss notiek pēc viņu scenārija.

Ukrainas karš ir kā mākonis, uz kuru noskatāmies no distances un samērojam ar pazīstamām formām. Daži čaklie, kas iedziļinājuši mākonī galvu, stāsta to, ko pārējie uzklausa, tam ticot vai arī neticot. Tur iekšā itkā ir saredzams arī miers. Arī Gruzija. Troksnis.

"Miera uzspiešanas operācija" 2008. gadā, kā rezultātā Krievija okupē 20% Gruzijas. Kāds te vispār sakars ar Gruziju!? Jo, jēdziena "karš" robežas tiek izsmērētas un dažos gadījumos to atklāti aizvieto ar vārdu "miers". Miers ir pats galvenais. Ukrainā "miera" tagad ir vēl vairāk nekā bija Gruzijā. Priecājies! Krimas aneksija. Oi nevajag, tur vispār bija tautas griba! Vladimirs Putins uz jautājumu kas ir tie labi ekipētie militāristi zaļajos formas tērpos Krimas pussalā, visai pasaulei stāsta, ka tie nav Krievijas karavīri, bet gan vietējie, kas ekipējumu sapirkuši parastos veikalos. Asprātīgi! Pasaule saprot, ka viņiem stāsta pasakas, taču lielākā daļa šos melus norij un vēsi noskatās kā zaļie cilvēciņi jeb "pieklājīgie ļaudis", kā Putins vēlāk nosauc savu armiju, atņem Ukrainai prāvu gabalu teritorijas. Zini, būtu Latvijai tāds prezidents!

"Tas ir nu... skaidrs, es gribētu teikt, skaidrs, kad... tas jau ē... darbība jau ir nu... samērā tieši jāiet uz to, ka protams, nu es uzņemos to. Struktūra, ko vei... ko mēs veidojam taču ir diezgan ēēēē... sakot skaidri, atbilstoši jālemj. Tikai mums... to mums tieši jāpatur prātā, ka... kad... man šķiet, tas liecina, ka dzīve pilnīgi skaidri rāda, kad tas ir nepieciešams. Tas kopējais virziens... mmm... saprotot to situāciju, man šķiet, tā sajūta ir... ka tas ir komplicēti. Man tiešām nav iebildumi un šķiet nu... ikviens priekšlikums beigu beigās non..āk pie reāla risinājuma. Tas nav tikai Latvijas jautājums. Es... es domāju, mums visiem ir skaidrs." (cehs.lv/berzins)

Bet krievu literatūras spīdeklis Mihails Šiškins šo situāciju apgaismo tā: "Rietumi nespēja saprast kā Putins var tieši acīs skatīdamies runāt tik klajus melus. Taču viņa paša tauta tos neuztvēra kā melus – mēs visu saprotam, taču maldināt ienaidnieku nav nekāds grēks, drīzāk tikums. Fakts, ka krievu zaldāti Krimā bez šaubām bija, vēlāk Krievijā tika atzīts ar milzīgu lepnību." Tādu Šiškinu te neviens nepazīst, toties Griškovecu Latvijā mīl un viņš runā šo: "Krimu anektēt nedrīkstēja. Es tā domāju. Taču ko citu bija darīt? Es nezinu. Anektēt nedrīkstēja, tomēr anektēja skaisti. Meistarīgi. Es tiešām tā domāju. Tas ir, lai nu ko, bet anektēt esam iemācījušies. Un es domāju, ka ja Putins nebūtu paveicis šo meistarīgo nelikumību, tad būtu tik daudz asiņu un būtu tik briesmīgi, ka pat domāt negribas." Bet Šiškins pretī: "Kad Putins salti melo rietumu politiķiem, tad viņš ar neviltotu interesi vēro to reakcijas, izbaudot redzamo apjukumu un bezpalīdzību. Viņš grib, lai Kijeva, kā pazudušais dēls, krīt pie viņa kājām, pie impērijas tēvišķā apskāviena. Viņš ir pārliecināts, ka Eiropa pavārīsies sašutumā, bet galu galā nomierināsies, atstājot Ukrainu brālīgai izvarošanai. Viņš piedāvā Eiropai izdevību pievienoties melu līgumam. Tai tikai jāpasaka, ka Putins ir miera uzturētājs un jāpiekrīt visiem miera uzturēšanas plāna nosacījumiem." Vai nav vienalga kādiem līdzekļiem tiek panākts miers, galvenais, lai nav kara! Jā, ievilkt savu tautu atpakaļ padomju mierā jeb totālo melu laikos. Meli ir izdzīvošanas līdzeklis sabiedrībai, kas uzbūvēta uz vardarbību un bailēm, ukraiņi vairs tā negrib. Nu, bet Amerika? Ko? Dara to pašu. Dzirdēju no kāda Krievijas krieva – Kāpēc, kad mēs darām to, ko Amerika, viņiem sanāk Dienvid–, bet mums Ziemeļkoreja? Un tieši tā pat sarīda krievus ar ukraiņiem! Vai tad ukraiņiem pašiem nav savas galvas? Vai tad ir? Un vai tad arī poļi ukraiņiem nav brālīga tauta? Poļi tas ir īpašs stāsts. Ukraiņi redz kā Polijā būvē ceļus, sakārto nodokļu politiku, veselības aizsardzību un nav brīnums, ka to pašu viņi grib Ukrainā. Viņi arī grib būt vērā ņemama Eiropas valsts. Kādas Eiropas, kur ir tā Eiropa? Te. Te?! Paskaties apkārt! Pagrimums ne Eiropa! Kur ir VEF, kur RVR, kur "Sarkanā Zvaigzne"? Sirds sāp par tavu un ukraiņu muļķību! Un kāpēc krieviem tas būtu jāpacieš? Pārāk ilgi jau ir ciests. Ukraina līdz pēdējam ir izlaista, sabojāta ar Krievijas ieguldījumiem, labvēlību un ziedošanos. Jūs… viņi tajā Ukrainā nav spējuši saglabāt neko no Krievijas mantojuma. Visu padirsuši! Visu līdz pēdējai kapeiciņai, līdz pēdējam grasim. Tagad Eiropu viņiem! Ir uzaugušas veselas sātanu paaudzes ar melnām dvēselēm, kas tikai ķengā savu labvēli un aizvien cenšas ielīst viņam kabatā, zāģē koku, uz kura sēž, grauž devēja roku un noslauka savas netīrās kājas pret Krievijas žēlsirdību. Tas ir televīzijas teksts. Krievijas televīzija ir simts reiz labāka par tavu LTV. Tūkštošreiz interesantāka! "Mūsu acu priekšā Krievijas TV ir pārvērsta no izklaides un dezinformācijas instrumenta par masu iznīcināšanas ieroci. Žurnālisti kļuvuši par valsts ieroču arsenāla īpašo vienību, iespējams pat svarīgāku par raķetēm," tā atkal Šiškins. Kas tev ir ar to Šiškinu?! Šiškins ir savas dzimtenes nodevējs, jau sen rietumos dzīvo. Lielisks krievu rakstnieks. Tad jau lieliski tev šķiet arī tas, ka ukraiņi Slovenskas pilsētā trīsgadīgu puisīti pienagloja pie centrālā laukuma paziņojuma dēļa. Sadurstīja puikiņu ar nazi un mātei lika uz to noskatīties. Bērniņam mirstot, mammu piesēja pie tanka, vilka pa laukumu un kliedza: "Tā mēs atriebjamies teroristiem!" Patīk? Uzdevusies par bēgli no Slovenskas, Gaļina Pišņaka ierunāja šausmu stāstu, kas bija uzrakstīts pēc populārā teleseriālā "Troņu spēles" epizodes motīviem," Krievijas telekanāla NTV sižeta aizkulises atklāj krievu publicists un dramaturgs Vladimirs Goliševs.  Vai tad "Troņu spēles" neesi redzējis? Neesmu dzirdējis par tādu dramaturgu. Kad atbildīgo Krievijas ministru Sergeju Voļinu nostādīja fakta priekšā par šī stāsta safabricējumu, viņš nedz ko noliedza, nedz mazākā mērā bija izsists no sliedēm, tieši otrādi – "Galvenais ir reitingi", viņš teica, "Skatītājiem patīk kā mūsu vadošie kanāli pasniedz materiālu, patīk mūsu raidījumu tonis. Pēdējo mēnešu laikā skatītāju skaits, kas seko ziņu raidījumiem ir dubultojies." Dažās valstīs vēl domā par vienkāršo tautu. "Troņu spēlēs" gadījumā nefigurēja vārds Novorossija? Labāk par savu Latviju būtu domājis – geji visapkrāt. No carisma ēras pagrābts nosaukums, kad tas apzīmēja citu ģeogrāfisku apgabalu. Vēl pirms dažiem mēnešiem neviens, kas tajā Ukrainas daļā dzīvo, nedomāja, ka atrodas Novorossijā. Tagad Krievijas mediji jau rāda Novorossijas kartes ar tās itkā vēsturiskajām robežām, Kremļa algoti rakstnieki raksta tās vēsturi skolas grāmatām, ir izdomāts karogs un dibinātas ziņu aģentūras. Gluži kā notikumi no tām pašām "Troņu spēlēm". Ja vien nebūtu to reālo upuru, kas mirst šīs Novorossijas vārdā. Tu taču esi totāli nozombēts. Es? Krievija negrasās sagrābt Donbasu. Visā Donbasā karo Obama, kas nozombējis Eiropu un uzrīdīja Ukrainu Krievijai. Eiropa ir tā nozombēta, ka arī Krievijas draugi jau uzskata, ka konfliktā Ukrainas austrumos vainīga ir Krievija. Bet patiesībā neviens cits kā tikai Krievija nabaga Ukrainai nepalīdz. Tad izstāsti kā tev izdevās nepārvēsties par zombiju. Es, atšķirībā no tevis, neesmu lētticīgs – masoni, rozenkreicieši, ilumināti, "Bohēmijas birzs", Bilderbergas klubs, "Galvaskausa un kaulu" ordenis, Zona–51, Končita Vurst – par to visu ir jādomā, nevis kaut kāda Ukraina! Tādas Ukrainas nemaz nav, tas taču tev būtu jāsaprot. Tā nemaz nav valsts. Kas ir Ukraina?

Pietiks! Troksnis kļūst nepanesams.

Nē, pagaidi! Vai par to, ka ukraiņi Donbasā karo tikai tāpēc, ka amerikāņi viņiem piesolīja piešķirt tur zemi un katram vēl iedot divus krievu vergus, tu esi informēts?

Nē, viss! Atslodzei mūsu prezidenta meditācija: "Skaidris ir viens... nu... tas darbs jau norit... samērā tieši jāiet uz to, ka protams, nu es uzņemos to. Struktūra, ko vei... ko mēs veidojam taču ir diezgan mmm... nēnu katrā gadījumā, atbilstoši jālemj. Tikai mums... to mums tieši jāpatur prātā, ka... kad... viņi to vērtē, kā ļoti pozitīvu, tas, ka ēēē... spējas stiprināšanu jāvērtē pozitīvi tomēr. Vispārīgais ēē.. tas viedoklis valstiskajā līmenī ēēē... saprotot to situāciju, acīmredzot, tas ir jāvērtē. Tā es to uztveru tomēr... katrs jautājums beigu beigās non..āk pie reāla risinājuma. Man tā sajūta ir tāda. Es esmu pārliecināts." (http://www.cehs.lv/berzins/)

Tad paskatamies uz kara mākoni bezkaislīgāk un sāk likties, ka tas ir virtuāls. Tajā akumulējas, ambīcijas, viedokļi, fantāzijas un projekti, lai vēlāk iegūtu formu. Tas ir poligons jeb digitālais modelis kaut kam lielākam.

Televīzijas iespaidā mūsdienu kari tiek uztverti kā filmas, bet Ukrainas gadījumā acīs krīt tā īpašā nerealitāte, jo tajā viss ir apšaubāms, nenoteikts un notiek teiksmainās teritorijās. Tas ir pārāk moderns un vienlaikus sens. Tā ir kaut kāda Tolkīna garā radīta pasaule, kurā darbojas citi dabas un vēstures likumi. Tā varētu būt kompjūterspēle no "Dungeons & Dragons" sērijas.

Tur Hoholi karo pret Moskaļiem.
Vatņiki pret Banderlogiem.
Maidauni pret Daunbasiem.
Kolorādi pret Ukriem.
Pravoseki pret Lugandoniem.
Kiborgi pret Separiem.
Troļļi pret Hakeriem.
Spoki pret Mutantiem.

Šis karā darbojošos spēku uzskaitījums dod zināmu priekšstatu par tur esošo karošanas metožu un grūtību līmeņu daudzveidību. Karojošo nosaukumiem piemīt spēlei nepieciešamā intriga, rada jautājumus – Ar ko minētie cits no cita atšķiras? Kas valda šajā līmenī un kurš tajā teritorijā? Kāds ir ieroču arsenāls tiem un kādas ir vājās vietas šitiem? Cik kuram dzīvību ir rezervē? Tā ir ļoti sarežģīta sistēma, kuru pilnībā pārzina varbūt tikai tās scenāristi. Piedevām spēle regulāri tiek apgreidota.

Kopš šī gadsimta sākuma populārs ir kļuvis termins "hibrīdkarš". Pēc definīcijas tas ir klasiskās karadarbības kombinācija ar korupciju, enerģētisko, ekonomisko, finanšu agresiju, partizānu karu, kiberkaru un, protams, informācijas karu. Patiesībā hibrīdkarš ir vecs kā pasaule. Suņdži, dižais ķīniešu militārais stratēģis, kurš dzivoja 6. gs. p.m.ē. rakstīja, ka kara mākslas būtība ir nevis uzvarēt kaujā, bet uzveikt ienaidnieka armiju bez kaujas. Šobrīd šajā jomā pasaules līderis ir Krievija, ar propagandu un enerģētisko ietekmi tā mēģina izdarīt to pašu, ko savulaik ASV paveica ar popkultūru – iekarot cilvēku prātus, uzspiest savu gaumi, kļūt par globālu atdarināšanas modeli. Nevar teikt, ka viņiem šis pārliecināšanas darbs ietu no rokas, taču viņi cenšas. Labi rezultāti ir tieši militārajā jomā – Krievijas ieguldījumu kara mākslas attīstībā nevar neievērot. Pateicoties Krievijai, hibrīdkarš ir bagātinājies ar spēles, es pat teiktu rotaļas, elementu. Krievijai veiksmīgi izdodas radīt iespaidu, ka nekas TĀDS jau nenotiek. "Karš ir ilūzija," saka Putins, "Guliet mierīgi."
Armijas Krimā nav, ir tikai zaļi un pieklājīgi cilvēciņi.
Daži saka, ka Malaizijas lidmašīnu notrieca ar Krievijai piederošu BUK zenītraķešu iekārtu. Kur ir tā iekārta? Atrodiet!
Par NATO satelītattēliem, kas pierāda Krievijas armijas iebraukšanu Ukrainā, Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs saka, ka tie ir ekrānšāviņi no kompjūterspēles.
Ziņu raidījumos redzamie ukraiņu fašisma pārmocītie indivīdi izrādās ir algoti aktieri, taču atmaskošana netraucē tām pašām sejām, kā džokeriem, uzrasties ekrānos vēl un vēl.
Humanitārās palīdzības kolonna pa ceļam uz Krieviju pazūd, bet kad tomēr ierodas Ukrainā, tad no tām mazāk izkrauj kā kaut ko krauj iekšā. Kļūda programmā?
Krievijas armijas Ukrainā joprojām nav. Gļuks.
Krievijas bruņutehnika gadījās Ukrainas dziļumā? Viņus saņēma gūstā? Beidziet, viņi bija mācībās un nejauši nomaldījās. Kam negadās?
Ja pamanāt Krievijas karavīru Ukrainā, tad ziniet – viņš vienkārši ir atbraucis tur pavadīt savu atvaļinājumu. Brīvprātīgi. Ko viņš tur dara ir viņa darīšana, mums ir brīva valsts.
Kritušie? Nē, kritušo nav. Atkārtoju – Krievija Ukrainā nekaro.
Kritušo karavīru apbedījumi? Nē, tie nav karavīri, tā ir biomasa. Un vispār – kādi apbedījumi?
Donbasā iebraucam, redzēti septiņi mobilie krematoriji? No comments.
Krievu cilvēktiesību aizstāve Jeļena Vasiļjeva vērš uzmanību tam, ka Ukrainas pierobežā notikušajās mācībās iesaistīto karavīru oficiālais skaits bija 25 000. Atgriežoties pastāvīgās dislokācijas punktos to bija 17 5000. 7 500 karavīru bija vienkārši pazuduši.
Viena no krievu karavīru mātēm stāsta, ka viņa atnāca pie kara ierēdņiem ar sava dēla fotogrāfijām no sociālās vietnes VKontakte, kurās viņš redzams ukraiņu cietumā. Ierēdņi viņas apgalvojumus nosauca par provokācijām. Viņi teica, ka tas ir fotošops.
Drīz top skaidrs, ka bez gūstekņiem, ir daudz arī to, kurus mājās jāsūta cinka zārkos. Kad to skaits sasniedz kritisko masu, radinieki ceļ brēku. Ja jau Ukrainā karo tikai brīvprātīgie, tad kā var būt, ka mirst obligātā karadienesta karavīri, kuri tur nokļūst pēc pavēles?
Krievijas Aizsardzības ministrija visu noliedz. Pilnīgi visi esot brīvprātīgie.
"Mūsu desantnieki ir aizsūtīti uz citu valsti izdarīt noziegumus. Bet vai zini, ko raksta viņu miršanas apliecībās? "Sadzīves gāzes sprādziens", "infarkts", "insults". Tur, kur jābūt miršanas vietai – svītra. Formāli uz šādu dokumentu pamata ģimenēm nav nekādu tiesību saņemt nekādus pabalstus vai atvieglojumus", raksta avīzes "Pskovas guberņa" izdevējs Ļevs Šlosbergs*, kuru pēc tam nežēlīgi piekauj nezināmi uzbrucēji.
Viņa avīzē tika nopublicētas arī fotogrāfijas ar Pskovas desantnieku svaigajiem apbedījumiem. Uzreiz pēc publikācijas no tiem nozūd svaigie ziedi un vainagi, tiek noņemtas plāksnes ar mirušo vārdiem. Līdzīgi apbedījumi tiek fiksēti arī citās Krievijas pilsētās.
Daudzos gadījumos radinieki pieņem spēles noteikumus un, pat neskatoties uz to, ka zaudē jebkādas tiesības uz kaut mazāko kompensāciju, saka to, ko valsts viņiem liek un vēl priecājas, ka ģimenei bija ko upurēt. Tas ir pilnīgs agresora triumfs.
Tomēr pastāv arī pretējā kustība. Daudzas pazudušo un kritušo karavīru mātes neklusē, publicē savu dēlu un radinieku vārdus. Tas gan (vismaz pagaidām) nemaina lietu stāvokli.
Tā novembra vidū notikušajā G20 sanāksmē Austrālijā Kanādas premjers Stīvens Hārpers Putinam: “Nu labi, es sarokošos ar jums, bet man jums ir sakāms tikai viens: jums jāizvācas no Ukrainas.” Uz to Putins Hārperam atbild: "Diemžēl to nav iespējams izdarīt, jo mūsu tur nav.”*
Kā reiz rakstīja krievu dzejnieks Fjodors Tjutčevs: "Ar prātu Krieviju nesaprast … Krievijai var tikai ticēt."

Un liela daļa eiropiešu tic.
Atkal tas pats Šiškins: "Eiropieši nav gatavi jaunajai īstenībai. Lieciet mūs mierā! Lai viss ir kā bija – darbs, gāze, miers! Nēkādu ieroču piegāžu Ukrainai! Neviens nesāks bruņotu konfliktu kodolieroču laikmetā dēļ kaut kādas Mariupoles! Vai Eiropai būtu jāpazūd katastrofā, jo Ukrainai sagribējās būt par Eiropas daļu? Tas viss tikai dēļ amerikāņiem, kuri grib strīdēties ar krieviem! Vainīgi ASV imperiālisti un Eiropas birokrāti! Kāpēc vajag tās sankcijas, kas var mūs sāpināt!? Francūži ir gatavi iziet ielās protestēt pret Amerikas spiedienu atteikties no Mistral kuģu pārdošanas Krievijai. Maskava tikai aizstāv savas intereses Ukrainā! Varbūt tiešām Kijevā pie varas ir fašisti! Varbūt tas sākās kā tautas kustība, taču pēc tam nacistu hunta pārņēma varu. Tad kāpēc mums būtu viņi jāatbalsta un jācīnās ar Krieviju! Putins piedāvā mieru! Mēs gribam mieru!"

Šis karš ir visai tāls un abstrakts arī lielai daļai pašu ukraiņu. Varbūt pašiem nemanot, viņi ir iesaistījušies spēlē, netic īstenībai, pieņēmuši Krievijas piedāvātos noteikumus, gaida, kad spēle beigsies pati no sevis.
Kaut vai tas, ka centralizēti no Kijevas netika darīts nekas, lai Krimu nepārņemtu Krievijas "zaļie–pieklājīgie".
Tas, ka karš joprojām nav karš, bet tikai ATO – antiteroristiska operācija. Par karastāvokļa izsludināšanu runā, taču pastāvīgi kā par šobrīd neiespējamu.
Tas, ka karstākajās vietās viss smagums gulstas uz brīvprātīgajiem ar stihiski organizētām ieroču un munīcijas piegādēm, kamēr valsts ir neizlēmīga un robusta.
Aleksandrs Stepančenko no InfoResist: "Ukraina pret Krieviju ved ļoti jocīgu karu. Šī kara laikā mēs pērkam no agresora gāzi, naftu un vēl gūzmu visādu preču, pārdodam Krimai elektroenerģiju un pārtikas preces, mēs pat neesam vīžojuši ieviest vīzu režīmu, lai ierobežotu diversantu iekļūšanu. Ukrainas vadītāji regulāri satiekas ar Krievijas ministriem, kaut gan tajā laikā pie Luhanskas un Doņeckas Krievijas bruņoto spēku karavīri katru dienu nogalina mūsu puišus. Tas viss izskatās pēc dubultas spēles,  tikai vēsture liecina, ka tādi spēlmaņi vienmēr paliek zaudētājos."*
No cita rakursa šo situāciju apraksta Kijevas žurnāliste Irina Nosaļskaja: "Ukrainas galvaspilsētā visu laiku kaut ko ceļ. Kā sēnes izaug jauni dzīvojamie kompleksi, katrā brīvā zemes pleķīti parādās jauni dievnami un baznīciņas, kā no nekurienes uzrodas grandiozi satiksmes mezgli, kas atgādina Hot Wheels rotaļu trases. Līdz ar ziemas–pavasara revolucionārajiem notikumiem prakstiski visas jaunbūves bija iesaldētas. Šodien daudzas no tām ir atsāktas, šur tur ir uzsāktas jaunas. Dažas, maigi izsakoties, pārsteidz. Braucot galvaspilsētā pa Maskavas prospektu pie nesen uzbūvētā "Blokbāstera" biju nepatīkami pārsteigta par to, ko redzēju. Milzīgs dzelzbetona karkass, nepārspīlējot, gigantisks, sācis apaugt ar miesu, pārklāties ar tumšiem paneļiem. Kļuva skaidrs – te būs kaut kas… Kas tad īsti tur būvējas? Drīzumā mana zinātkāre tika apmierināta. Tur būvē jaunu gigantisku akvaparku. To uzzinot, neviļus atcerējos kā pavasarī mana draudzene nopirka dīvānu vasarnīcai. "Protams, tūlīt karš beigsies, bet tu – bez dīvāna!", – sarkastiski šo pirkumu nokomentēja viņas māsa. Es vēl toreiz pasmējos kopā ar viņu, atminoties, ka pati nesen nopirku kurpes. "Nu ja, kā tad mēs karā bez dīvāna un kurpēm," – mums bija jautri. Situācija arjaunceltni līdzīga – valsts uz defolta robežas, bet kā mēs bez akvaparka? Pat nerunāju par to, ka vienas metro stacijas attālumā jau sen strādā viens liels akvaparks. Un ko nu par to, ka galvaspilsētā praktiski nav bumbu patversmju. Es, protams, saprotu, šī būve ir privāta, ne pilsētas vai valsts. Un tā varēja būt sen kā ieplānota. Negribu nevienu aizvainot. Tomēr nepamet doma – ir baisi tagad, laikā, kad dienas attālumā no galvaspilsētas mirst un cieš badu cilvēki, būvēt akvaparkus un autosalonus."*

Maldīgā miera atmosfērā liela daļa patriotu ir tā saucamajā "dīvānu armijā", kuru veido tie Maidana piekritēji, kas negāja ielās, nepiedalījās protestos, taču sēž pie datoriem un aktīvi atbalsta politiskās pārmaiņas sociālajos tīklos. Viņi rada ļoti romantizētu priekšstatu par pašu zemē notiekošo traģēdiju un karš kļūst aizvien abstraktāks.

Visa šī absurda apoteoze ir notikumi Sergeja Prokofjeva vārdā nosauktajā Doņeckas lidostā.
Pilsētā, kurā saimnieko promaskaviskie spēki ir saglabājies stratēģiski svarīgs objekts, ko joprojām kontrolē ukraiņi. Jau sešus mēnešus notiek nepārtrauktas kaujas, bet lidosta tā arī nav ieņemta. Dīvānu armija šos lidostas aizstāvjus ir nosaukusi par kiborgiem. Internetā kļīst kāda privāta saruna, no kuras itkā tas esot sācies.
"Pieklīda mums darbā bēglis no Doņeckas. Čaļi piekabināja viņam iesauku "separātists" – šis griež zobus, jo, lai gan par jauno Kijevas varu nav sajūsmā, bet "putinpalīdzi" viņš Doņeckā arī nebrēca. Viens no viņa bijušajiem družbāniem sadzērās stikla tīrītāju un aizgāja karot par Doņeckas Tautas Republiku. Mūsu bēglis šodien zvana uzzināt kā tam ākstam iet. Pēc minūtes sarunas sauc mūs visus klāt un ieslēdz uz skaļo. Tālāk jau runā tas Novorossijas kaujinieks, saka: "Es, bļin, nezinu, kas sargā Doņeckas lidostu, bet mēs viņus trīs mēnešus nevaram laukā izsist. Mēģinājām triecienā – tā dabūjām iekšās, ka atbēgām atpakaļ. Sākām bērt ar Gradiem – šie ienirst kanalizācijas kolektoros pazemē. Pēc apšaudes uzbrūkam, šie atkal iznirst un mēs atkal apdiršamies. Nolēmām kolektorus appludināt ar kanalizācijas sūdiem. Sabliezām ar Gradiem – šie zem zemes, mēs salejam kanalizāciju. Un, tipa, sagrābjam lidostas teritoriju. Šie pa kolektoriem aizrāpo līdz pat Avdējevkai, izrāpjas laukā, pārnāk uz lidostu un atkal mūs izpiš. Vēl savāca mūsu ieročus, mūsu tehniku un paņēma gūstā pāris desmitus mūsējo, kurus iedzina mūsu pašu ar sūdiem aizlietajā kolektorā un ieslēdza. Vēlāk viņiem sākās problēmas ar rijamo. Šie naktī veic izgājienu uz Doņecku, ņem gūstā vēl dažus desmitus mūsējo, apenēs aizdzen uz lidostu un no turienes apmaina šos kopā ar tiem, kas sūdus saelpojušies, pret trim tonnām pārtikas. Pārsvarā sautētu gaļu. Es nezinu, kas tur sēž, bet tie nav cilvēki, tie ir kiborgi!""
Dīvānu armijai tas tā iepatikās, ka rezultātā, ja ukraiņiem tagad pateiktu kiborgs, tad viņi vairs nepadomās par robotizētajiem cilvēku organismiem no zinātniskās fantastiskas, bet viņu acu priekšā parādīsies spēcīga, smagi apbruņota vīrieša tēls, kurš iebarikadējies Doņeckas lidostas drupās. Parasto ukraiņu un valsts armijas vietā dzimteni aizstāv pārcilvēki. Spiežam like. Te būtu jāsāk skanēt Prokofjeva "Bruņinieku dejai".
Glaunā lidosta, ko uzbūvēja tika pirms diviem gadiem Eiropas futbola čempionāta priekšvakarā un kas izmaksāja 860 miljonus dolāru, tagad kļuvusi par simbolu Ukrainas cīņai pret separātistiem. No spožajām celtnēm tur maz kas palicis pāri, abi termināli ir tā izārdīti un sacaurumoti, ka jābrīnās kā tie vēl nav sabrukuši. Apšaudes notiek nemitīgi, uz lidlauka izkaisīti sašauti tanki un vēl nesavākti ķermeņu fragmenti. Ir gadījumi, kad vienā ēkā atrodas gan vienas, gan otras puses kaujinieki, vieni kontrolē vienu stāvu, otri ieņēmuši pārējos. Separi šauj Kiborgus, Kiborgi Separus. Tur redzamais patiesi atgādina kompjūterspēli ar dažādiem sarežģītības līmeņiem un pārcilvēciskiem varoņiem.

Tikmēr vairāku karu veterāns gan kā karavīrs, gan reportieris Arkādijs Babčenko Feisbukā raksta tā:
"Gaidot reisu, ielīdu apskatīties jaunumus. Ukrainas ziņu lenta raksta par kiborgiem no Doņeckas lidostas un atsisto uzbrukumu. Pārsvarā ļoti jūsmīgos toņos. Tomēr Feisbuks un karš – dīvaini savienojamas lietas. Pat nezinu kā pateikt… Ukraina sēž Feisbukā, skatās tiešajā ēterā to kā Doņeckā jau kuro reizi mīca tās armiju un sajūsminās par savu kareivju sīkstumu. Bet pietiekami daudz karaspēka, lai vestu tādu karu, kā nebija, tā nav. Sorrī, protams, bet lasīt lūk šo –"kiborgi", ir pilnīgi neiespējami."

Ārpus masu mediju lolotā kiborgu tēla kareivji atrodas drūmā realitātē. "Tumsa. Aukstums. Pastāvīgs apdraudējums. Tas viss ietekmē psihi. Ļoti ātri pierodi pie šāvienu trokšņa. Pārāk biežas ir apšaudes," raksta šie "kiborgi" sociālajos tīklos. "Ne visiem patīk tāds nosaukums "kiborgi". Mēs esam cilvēki. Gandrīz visi mēs esam precējušies, gandrīz katram ir bērni. Mūsu domas arī ir cilvēciskas – mēs vēlamies, lai tas viss drīz beigtos."

Taču izskatās, ka scenārijs to neparedz. Turklāt ir strādāts, lai spēle izplestos vēl tālāk, piemēram, Latvijā:
– Sējot Latvijas iedzīvotājos šaubas par savu valsti. "Nenotikusi valsts", kā par Ukrainu skandē Maskavas propagandisti, un daudziem šeit patīk atkārtot šo frāzi jau kā savu domu un runājot par Latviju.
– Pūšot "miera" un izklaides miglu acīs, lai karš šķistu neiespējama vai pat interesanta varbūtība. Daudziem tiešām liekas, ka Krievija Ukrainai un pārējai pasaulei nes alternatīvu attīstības scenāriju, kas bāzējas kādā īpašā garīgumā. Tikai grūti atrast otru tādu valsti, kas tik ļoti gribētu it visā līdzināties mūslaiku hegemonam ASV. Un kādēļ garīgākie un talantīgākie Krievijas cilvēki ir spiesti aiziet ārējā vai iekšējā emigrācijā?
– Radot teorētisko bāzi separātismam Latvijā. Aleksandra Gapoņenko grāmata "Latgale – citas esības meklējumos", ko kūrēja Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta virsnieks Dmitrijs Jermolajevs un kas savus atvēršanas svētkus piedzīvoja Maskavā, runājot itkā latgaliešu vārdā, mēģina gludi nopamatot Latgales autonomijas vajadzību: "Divos gadu desmitos Latgale, nogājusi ceļu no cerībām līdz apātijai, kļuvusi par plaukstošas nabadzības novadu, ekonomikas ziņā visatpalikušāko Latvijas reģionu. Panākt nelabvēlīgās situācijas lūzumu ekonomikas un sociālajā jomā spēj vien patstāvīga novada politiskā elite. Neatkarīgi no tautības un ticības tur jau ir izveidojies latgaliešu teritoriālais kopums. Vajag tik vien kā padarīt Latgali par politiskās un ekonomiskās attīstības subjektu, dot tam atbilstošu institucionālu noformējumu."
Tālākā notikumu gaita saredzama tā saucamo Doņeckas un Luganskas Tautas Republiku piemēros.

Mūsu līdzpilsonis, rēzeknietis Beness Aijo jau ir tur un bruģē ceļu mājup: "Paņēmām Krimu, tad paņemsim austrumus un iesim uz Kijevu. Esmu jau izgājis sagatavošanu Palestīnas nometnēs un esmu gatavs iet vēl tālāk."
Kā raksta DELFI latviešu valodā – Aijo Beness ir plaši pazīstams latgaliešu izcelsmes nacionālboļševiks, kurš paudis radikāli kreisus uzskatus Latvijā, Ukrainā un citviet pasaulē. Kā raksta DELFI krievu valodā – bioloģijas maģistrs un Nacionālboļševiku partijas profesors.
Neviens pagaidām vēl nav uzrakstījis par viņu kā par potenciālu Latvijas Tautas Republikas prezidentu. Nu labi, Latgales Tautas Republikas. Kāpēc ne? Ko tik nevar panākt, ja ļauj. Turklāt pirmais melnādainais prezidents Austrumeiropā būtu starptautiski pārdodama lieta.

Mākonis sabiezē, izplešas un liek sarosīties. Pēkšņi savādāk ierunājas arī balss, kas atgādina mums jau tik tuvo prezidentu: "Informācijas karš ir totālais karš, šim karam robežas neeksistē, tas skar visus un frontes līnija šķērso ikvienu no mums. Lai šādā situācijā saglabātu vēsu prātu ir jācer uz labāko, bet jāgatavojas sliktākajam, nedrīkstam būt slinki un naivi. Negaisam ir jāgatavojas ar vērību un darbu. Bet panika un vaimanas ir paralizējošas. Nesen internetā uzpeldēja svaiga stereotipu karte, kurā Latvija un Igaunija arī rietumnieku apziņā jau rakstās kā Ukraine 2.0. Nepatīkams stereotips, taču tā ir tikai muļķīga bildīte, pārāk nopietni to uztvert nevar. Tā nav taisnība. Tomēr attēliem, sevišķi biedējošiem, ir tendence pārvērsties mūsu prātos par tēlu virkni, kas pamazām sastingst ikonā. Ikonas priekšā tu esi pazemīgs, tā ir dzīvei pāri stāvoša. Kaut kas līdzīgs, manuprāt, ir noticis ar okupāciju un deportācijām daudzu latviešu prātos – šīs vēstures lappuses ir pārvērtušās ikonās, kas neatlaiž, rada sajūtu, ka šādi notikumi ir neietekmējami kā dabas stihijas un tās taču allaž atkārtojas. Kā iznākums – fatālums, kur tagadnei un atsevišķam cilvēkam ir maza nozīme. Kā viens gudrs un ar vēzi slims vīrs man reiz teica: "Ja tu saskati savā magnētiskajā rezonansē nāves spriedumu, tava dzīve beidzas vēl pirms tā ir beigusies, kamēr, ja tu par to domā vienkārši kā par noteiktas situācijas atainojumu, tad tava dzīve turpinās." Es tam piekrītu un tas nozīmē, ka arī šajā situācijā mums jābūt aktīviem, radošiem, uz nākotni orientētiem un arī apbruņotiem – gan ar ieročiem, gan ar pašiem savu aizraujošu stāstu. Tāda man ir tā sajūta."

Varbūt šobrīd vairāk arī nevajag.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūzika izsaka to, ko nav iespējams pateikt, bet par ko nav arī iespējams klusēt.

    Viktors Igo

Iesakām

  • 2017. gada 4. janvārī, plkst. 5:07

    Nikolā Ozano: "Neattēlojamā" hronoloģijas fragmenti (2)

    Par 20. gadsimta vēstures traģisko notikumu attēlojumu kino.

  • 2014. gada 30. septembrī, plkst. 6:09

    Valters Sīlis: Mēs nedzīvojam tādā valstī

    Ja šie cilvēki, kuru izrādes man tā patīk, kuru dvēselēs es esmu ieskatījies un kuri ir stāstījuši man skaistus stāstus par mīlestību, man tagad pasaka, ka tas karš ir labs, tad jau laikam tā ir.

  • 2016. gada 18. augustā, plkst. 5:59

    Artis Ostups: Paragrāfi par Pelša jaunāko dzeju

    Pelšs ir viens no retajiem latviešu dzejniekiem, kurš savos darbos izmanto konceptuālajai mākslai (un literatūrai) raksturīgas formas. Kas ir šīs formas?

  • 2014. gada 2. septembrī, plkst. 6:09

    Oskars Kaulēns: Vienas bērnības perimetrs (1)

    Par spīti tālaika sabiedrībā mākslīgi kultivētiem aizspriedumiem, mēs bijām cieši integrēta, multikulturāla jauniešu kompānija, kur par savējiem tika saukti gan latvieši, gan krievi.

  • 2015. gada 9. janvārī, plkst. 6:01

    Paula: Pilsētas klasika (1)

    kad ej miglā pār tiltu, neatskaties. aiz tevis paliek torņi un pilis, lampas un sestdienu rītu mēslaine. bet priekšā migla un tu pats.

  • 2015. gada 8. maijā, plkst. 6:05

    Penelope : R.I.P. (2)

    Savas bēres atceros diezgan labi. Varētu pat teikt, atceros ļoti detāli. Protams, var jautāt, kāpēc es vispār uz tām gāju.

  • 2014. gada 5. martā, plkst. 1:48

    Ivars Neiders: Patriotisms kā tikums (6)

    Patriotisma jūtas neizbēgami ģenerē karu. Valstis uzvedas kā egoistiski indivīdi, kuriem rūp tikai viņu intereses, bet, pateicoties iespējai aizbildināties ar patriotisma jūtām, šāda veida rīcība tiek akceptēta.

  • 2015. gada 4. decembrī, plkst. 9:13

    Inga Žolude: Ellas pavieglie triki

    Tēma, kādai ir jābūt bērnu literatūrai, ir nerimstoši aktuāla. Vai bērna vajadzības pēc kvalitatīvas literatūras ir mazāk nozīmīgas par pieaugušā vajadzībām pēc labām grāmatām?



Kultūras Ministrija
vkkf