Ieva Plūme: Piezīmes, skatoties spogulī (4)
2006. gada 20. oktobrī, plkst. 14:23
Rubrika: Redzējumi
Latvijas plakātmākslas izstāde PUBLISKIE SPOGUĻI. No 3. oktobra līdz 19. novembrim izstāžu zālē Arsenāls.
Aicinājums ieskatīties
No 3. oktobra līdz 19. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls” notiek izstāde, kurā aplūkojama Latvijas plakātmākslas retrospektīva un plakātu konkursizstāde URNA 2. Projektam dots tiešs un mākslas sociālo funkciju uzsverošs nosaukums „Publiskie spoguļi”. Projekta koncepcijas autore un izstādes kuratore mākslas zinātniece Ramona Umblija ekspozīcijai atlasījusi darbus, kas tematiski veltīti visām tām publiskās dzīves jomām, kurās plakāts ticis izmantots, lai ietekmētu sabiedrisko domu. Izstāde kļuvusi par sava veida Latvijas vēstures „īso kursu” - daudzpusīgu, oriģinālu un lakoniski izklāstītu konkrēta laika perioda plakātos. Ar spilgtāko un raksturīgāko piemēru palīdzību hronoloģiskā secībā atainota plakātmākslas attīstība Latvijā no pirmajiem izdevumiem 1867. gadā līdz 20. gs. 90-tajiem gadiem, iezīmējot svarīgus notikumus, noskaņas, ideoloģijas un politiskās sakārtas maiņas 130 gadu garumā. Kopumā tiek eksponēti apmēram 300 plakāti, tostarp Riharda Zariņa zīmētās lapas Dziesmu svētkiem, Gustava Kluča fotomontāžas, neskaitāmi vēlēšanu plakāti, izteiksmīgākie staļinisma perioda piemēri, 20.gs. 60-to gadu pirmie dizaingrafikas paraugi, 1970. un 1980. gados starptautisko atzinību guvušie latviešu plakātistu darbi. Izstādē iekļauti pazīstamo meistaru Laimoņa Šēnberga, Ilmāra Blumberga, Gunāra Kirkes, Jura Dimitera, Gunāra Zemgala, Georga Smeltera, kā arī 80-to gadu jauno mākslinieku Jura Putrāma, Andra Brežes, Ivara Mailīša plakātu oriģināli no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas.
Spogulis kā apliecinājums
Plakāts ir māksliniecisks attēls ar īsu tekstu, izvietots publiskajā telpā. Tiek apgalvots, ka plakātam ir nozīmīga loma kā publiskam informācijas nesējam un ideju izplatītājam sabiedrībā. Tajā ietvertai informācijai jāiedarbojas ātri, nekļūdīgi un sakāpināti. Tas tiek panākts ar specifisku stilu atlasi un to izteiksmības kāpinājumu, intriģējošu kompozicionālo un tehnisko risinājumu - gan melnbaltās, gan litogrāfijas tehnikas izmantojumā, burtu salikumā un tekstu izstrādē. Lai efektīvāk pārliecinātu adresātu, plakāta retorikai jābalstās uz nediskutējamu vēstījumu. Viens no izplatītākajiem uzmanības pievēršanas paņēmieniem ir spilgtu metaforu un asprātīgu salīdzinājumu izmantojums.
Latīņu placatum - „apliecība”, „liecība” ievieš plakāta izpratnē konkrēta laika un konkrētas telpas nojēgumu, jo norāde - „skat - re, kur liecība” rosina taujāt - liecība kam? kad? kur?
Demonstrējot konkrētu laiku un vietu, projekts „Publiskie spoguļi” daudzpusīgi atklāj Latvijas paštēlu, jo darbi ir sagrupēti gan hronoloģiski - sešās daļās, gan tematiski - reklāmplakāti, politiskie, sociālie un kultūrplakāti, lai būtu iespēja vērtēt vēsturiskās un stilistiskās plakātmākslas izmaiņas sākot no 19. gs. otrās puses līdz pat 20. gs. beigām. Aplūkojamie darbi ļauj izjust gan mākslinieciski elegantus meistarstiķus, gan politiskās varas dzelžainās regulas.
Izstādes autori apzināti, pat uzsvērti izceļ varas, mākslas un individualitātes attiecības, apliecinot, ka nav neviena cita mākslas veida, kurā šīs attiecības atspoguļotos tik tieši un koncentrēti kā plakātā. Tieši šī apsvēruma dēļ arī galvenā uzmanība ir pievērsta laika posmam no 1945. līdz 1991. gadam Latvijas plakātmākslā. Izstādes kuratores R. Umblijas atzinums - ja mēs spogulī neskatāmies, tas mums neko nerāda - skan kā aicinājums pamanīt un ieskatīties varas un mākslas attiecību plašajā diskursā. Varas mašinērija runā ar plakāta tēlu un tekstu starpniecību.
Šajā gadījumā māksla tiek pasniegta kā propagandas spogulis, jo vairums darbu tapuši ekspozīcijas autoru uzbūvētās struktūras vara - māksla - indivīds ietvaros.
Tāds skatījums liek apsvērt ietekmes tehnoloģiju, kas plakāta gadījumā rada visai neierobežotas iespējas, jo tieši plakāts demonstrē, kā ar estētiskiem paņēmieniem tiek organizēta masu psihe. Tas rotaļājas ar laika plūdumu - izmainot atmiņas par pagātni, iedibinot tagadnes uztveres mehānismus un iegriežot taisnu vagu nākotnes aprisēs. Ar plakātu spilgtajām krāsām un lakoniskajiem tekstiem tiek konstruēta sociālā realitāte - tāda, kādu to vajadzētu tvert un tāda, kādai tai vajadzētu būt. Tādējādi plakāts kā ideoloģiskā vēstījuma nesējs nodarbojas ar sociālo un emocionālo manipulāciju, kas rada gluži personīgas vai pat masveidīgas sekas. Māksla tiecas radīt jaunus pašizpratnes modeļus un jaunas uzvedības formas. Valdošās ideoloģijas brutālās spēles atklājas staļinisma perioda demonstratīvajos sarkanarmiešu, kolhoznieku un strādnieku stāvos, bargajās acīs un skaidrajā, asajā runā. To balsis aizņem un piepilda visu sociālo un estētisko telpu. Politiskais tēls atklājas visā krāšņumā, liekot apsvērt, vai ir iespējama apolitiska plakātmāksla? Tā laika politkorektums, kura cēloņi meklējami varas radītajos apstākļos, noliek cilvēku izvēles krustceļā - radīt to, ko pieprasa vai neradīt nemaz. Arī individualitāte ir ietekmējama.
Par plakātmākslas ziedu laiku uzskata padomju periodu, jo īpaši 20. gs. 70-tos un 80-tos gadus. Padomju vara par savu galveno ruporu izvirza glezniecību un tēlniecību, savukārt lietišķās mākslas nozares, tostarp arī plakātmāksla, daļēji tika atbrīvotas no ideoloģijas klaušām.
Kopš 70-tajiem, 80-tajiem gadiem plakāts kļūst individuāli agresīvs, tas vairs neuzrunā masas, bet gan skatās tieši uz tevi un runā ar tevi. Plakātu teksti un tēli atspoguļo jēgietilpīgu, daudznozīmīgu valodu. Tā ir mākslas joma, kas uzsāk atļauties - lai arī sociālajos, politiskajos un kultūrplakātos saziņa notiek zemtekstos, tie atstāj iespaidu, ka ir pārtrūkusi ciešā saikne „vara-mākslinieks”. Uzdrošināšanās prieks nostājas skatītāja priekšā ar it kā naivo Georga Smeltera jautājumu: „Sabiedrība Tev, Tu ...?” (1981.), zem kura izteiksmīgi, sarkani ķirši - sabiedrības pusē laiskojas divas pilnasinīgas un vērtīgas ķiršu ogas, bet pretējā pusē tik vien kā kātiņi bez odziņām. Arī individualitāte ir spējīga ietekmēt.
Paštēla atklāšana
Ekspozīcijas retrospektīvas daļa rāda plakātu kā ceļazīmi, kā mūsu pašu atmiņu, kas nevar atcerēties, ja nav aizmirsusi. „Publiskos spoguļus” varētu uzskatīt par aicinājumu atcerēties aizmirsto. Lai gan - skatītājs tiek mudināts ne tikai likt lietā savu personīgo vai sociālo atmiņu. Izstāde aicina pievērst uzmanību plakātam kā īpašam demokrātiskam mākslas veidam, kurā vienlīdz svarīga ir ideja un tās mākslinieciskā īstenojuma kvalitāte, jo, būdams masveidīgs, plakāts uzrunā mūs un ietekmē mūsu gaumi un izvēli. Tāpat izstādes organizatori vēlas pievērst iespējamo pasūtītāju - valsts, pašvaldību, sabiedrisko un privāto institūciju uzmanību plakāta sociālajam iedarbīgumam un aktualizēt regulāru plakātu konkursu organizēšanu par sabiedrībai būtiskām tēmām. Tāpēc līdzās retrospekcijai tiek eksponēti arī jauni, īpaši šai izstādei darināti plakāti par sociālām, politiskām un kultūras aktualitātēm - URNA 2. 1995. gadā notika izstāde URNA 1, veltīta VI Saeimas vēlēšanām.
Konkursa nosacījumi snieguši pamatievirzi tēmu izvēlē, līdz ar to URNA 2 piedāvā aplūkot, kā kaislīgās liesmās deg kūla un degam arī paši, notiek mežu piemēslošana un tiek jautāts, kur tad Latvijas vīri - vai Īrijā? Te raibā lokā tiek spriests par Saeimas vēlēšanām un turpat netālu notiek identitātes meklējumi. Jāteic gan, ka konkursizstādei ir visai neveiksmīgs izkārtojums, jo cieši blakus novietotie darbi rada nepārskatāmības iespaidu un liek skatītājam justies kā labirintā-slazdā.
Savukārt tendence radīt interesi par plakātu vedina apsvērt, kāpēc māksla, kuru ierobežot tikai ar sociālā un ideoloģiskā tribūna lomu, izvēlas ieņemt propagandas oratora vietu un izsaka gatavību izmantot vizuālo semantiku kā ietekmes līdzekli? Nāk prātā doma, ka daļa potenciālās un esošās publikas ir paēdusi un, iespējams, tieši tāpēc tā vēlas raudzīties uz sevi no malas. Savukārt mākslas pārstāvji pauž gatavību ietekmēt šo paēdušo, it kā pat apmierināto publiku. Izklausās nedaudz pēc buržuāzijas diskrētā šarma, kurā, ak, kā gribētos ieslīdēt viegli un patīkami.
Manuprāt, svarīgi ir dekodēt vēlmi tuvoties ietekmes laukam, citiem vārdiem, jāmēģina saprast šīs vēlmes intence. Iecere piesaistīt politiskās varas un tās izpildinstitūciju uzmanību plakātmākslai liecina par vēlmi izvirzīt priekšplānā mākslinieka ieinteresēto un daudznozīmīgo redzējumu, radot pēc tā pieprasījumu. Jāteic, ka šobrīd novērojama politiskās elites un mākslas jomas tuvināšanās. Kāda ir to nozīme? Vai tā ir tikai abpusēja un izdevīga vienošanās, kas vienai pusei ļauj izskatīties intelektuālai, domājošai, emocionālai un gribošai/varošai darīt ko nebūt mākslas labā, bet otrai - izmantot brīdi, kad esi ievērots un piepildīt kāroto? Māksla izdzīvotu arī bez šī valdzinošā, ideoloģiski iekrāsotā tango, bet tā jau būtu cita māksla. Un nebūt ne labāka, ja atļauts tik piezemēti.
Vara neiztiek bez palīgiem. Arī pretošanās ir savdabīga atrašanās varas tīkla skavās, kā atzīst Fuko. Vai es vēlos, lai mani ietekmē? Dažkārt un pat ļoti labprāt. Lai man iestāsta, ka laba filma tiešām ir laba un ka šī izcilā grāmata ir tā vērta, lai to izlasu. Vai gribu, lai mani ietekmē, klāstot, cik labi viss šeit notiek, demonstrējot šo „labumu” ar smalki uzvalkotiem ķermeņiem? Ka viss būs arvien labāk, augstāk, tālāk, ja es piedalīšos bez pīkstīgā „vai tad man to vajag”? Diez vai. Te gribās pavilkt svītru - tālāk ne. Lai stāsta, ka kūlu dedzināt ir slikti - pat man, kas nededzina. Un vai dedzinātāji apmeklē izstādes?
foo 20.10.06 14:50
patika plakātu izstādīšanas mērķis: atreferēt sevi. par sevi gan nerunāsim.
viens ir 20.10.06 16:10
dedzinu kūlu un apmeklēju izstādes.
foo 20.10.06 16:26
tad tōmēr.