Dzeja

Andrejs Rodionovs: Domas par to, kā izbeigt šo dzīvi

10. decembrī plkst. 19:00 Kaņepes Kultūras centrā notiks biedrības "Orbīta" rīkotais lasījums programmā "Dzejas sūtņi". Šoreiz Rīgā, Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros viesosies Andrejs Rodionovs – viens no pazīstamākajiem Krievijas laikmetīgās dzejas pārstāvjiem, kas popularitāti ieguvis arī ar savu ekscentrisko dzejas lasījumu manieri. Viņa dzeja ir margināļu un nomales cilvēku balsis, tas ir visnotaļ prozaisks un reālistisks skatījums uz dzīvi, kas pēkšņi kādā "iekšējā izvirduma brīdī" pārtop dzejā. Rodionova teksti var aprakstīt fantastiskus notikumus: tikšanos ar citplanētiešiem, izdomātas ainas no vēsturiska vai literatūras tēla dzīves; galvenais ir pats aizraujošais stāstīšanas akts vai ironiskā (reizēm arī nopietnā) morāle teksta beigās. Pasākumā Rodionova dzeja Rīgā izskanēs gan paša autora izpildījumā, gan arī Edvīna Raupa atdzejojumā latviešu valodā.

 

***
Domas par to, kā izbeigt šo dzīvi,
Var ienākt prātā ikvienam, kas domā.
Bet pašnāvnieka kokteiļa recepti nezina visi,
Tas ir banānu liķieris ar kefīru kopā.
Es arī šo recepti nezināju,
Bet deviņdesmit ceturtajā paziņa kāds,
Kurš bija nolēmis darīt sev galu,
Pirms nāves man atklāja kārtis.
Mēs sēdējām kafūzī Tveras ielā, sizdami laiku,
Piepeši paziņa lūdza nākt talkā
Un sameklēt gumijas laivu,
Viņš gribēja noslīcināties.
Lai nebūtu garlaicīgi, viņš paķēra līdzi
Kādu veceni, kurai arī
Nebija iebildumu pamest šo dzīvi.
Mani viņš iecēla par kapteini šai laivai
Un lūdza, lai palīdzu pa burbuli aiziet.
Drauga plāns bija šāds.
Es ievedu viņus kāda ezera vidū,
Cieši sasienu rokas un kājas,
Lai raitāk nogrimt tiem klājas,
Tad ūdenī palaižu vaļā, kā smejies,
Kad piemērots vilnis tuvumā uzsit,
Un, ja kādā no viņiem pamostas daba,
Ja kāds no viņiem atsakās nogrimt,
Tad, lietojot spēku, es tveru pēc aira
Un iegrūžu dziļāk ūdeņos baisos.
Lūk, šādi viņš vēlējās ar šo veceni kopā
Visus rēķinus noslēgt ar dzīvi.
Es viņam nespēju atsacīt, proti,
Noteiktā dienā neierados, kur nākas,
Cerēju, vakarā tiksimies kafūzī atkal
Varbūt puisis ir pizdabols parasts.
Bet viņš neuzradās ne vakarā tajā,
Ne nākamā dienā, arī pēc nedēļas ne.
Pēc mēneša nospriedu, ka dīķī uz mūžu
Būs atradis savu pēdējo gultu.
Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotajā,
Četrus gadus pēc visa tā, ko es bildu,
Es gāju pa Ņegļinnajas ielu un kūpināju
Un kādā arkā redzu šo tipu.
Viņš tirgoja porņukus, stāvot pie galda,
Nez kāpēc mani vairs neatcerējās.
Nopirku kalendāru ar mauku uz vāka
Un domīgi čāpoju tālāk.
Acīmredzot būs pārdomājis ūdenī mesties,
Varbūt jau laivā, kad draudzenei slīkstot,
Gaisa burbuļi sāka no dzelmāja celties,
Viņš saprata, ka nevēlas figurēt krimināljaunumu listē.
Un tagad te stāv un klusiņām tirgo,
Un tikai vakaros, tāpat kā senākos laikos,
Sava dzīvokļa virtuvē kefīru
Ar banānu liķieri maisa.


***
Skaistule narkomāne un garkājaina
Jau turpat gadu dzīvo kopā ar mani.
Pirms tam viņai bija muzikants slavens,
Pilnīgi notornējies reiveris – draņķis.
Zinu, viņa nekrāpj mani, es ceru,
Pēdējā laikā bailīga tāda,
No vecajiem draugiem vairīties cenšas,
Un daudz labprātāk ar vienreiz izmantojamu šļirci
saskarē stājas.
Es viņu saprotu, nogurusi jau kuņa,
Arī lielajām fregatēm prasās klusāka osta.
Esmu žāvains un kluss, pie manis atpūšas viņa,
Un ne reizi nav dzirdējusi, kā matom es protu.
Tagad strādā par sekretāri, bet es klusiņām zogu
Sekondhendos un jūesei gloubal bodēs,
Zālīti pietirgoju, Arbatā uzdejoju,
Reiva ritmos idiņu priekšā pakaļu grozu.
Mamma saka: pie visa ir vainīga sieva,
Un ka uzraušos es, jā, nav šaubu nekādu.
Brūna vate rotā adatas galiņu tievu,
Baiļu man nav, vienkārši dzīve ir tāda.
Es cenšos būt stiprs, cenšos būt drosmīgs,
Izdzert tikpat, cik viņas bijušie frendi.
Gribu dzīvot pa īstam, ar pilnu krūti un joni,
Kaut arī dzīvē visapkārt vieni vienīgi sekondhendi.
Arī viņa man sekond, ja tā izteikties varu:
Lietas mēdz pagurt, klusus saimniekus uzmeklē bikli.
Un heroīns, ziniet, velkot paralēles ar dabu,
Par zaudēto paradīzi neliek domāt ne mirkli.

 

***
Mans naktszaglis Aļiks
Man uz papēžiem min.
Un iztīra kabatas allaž
Tiklīdz, bulvārī dzerot, uz miegu sāk vilkt.
Trīs gadus viņš mani aptīrīja,  
Trīs peidžerus aiznesa, divus telefonus,
Kabatas portfeli, divi rubļi kur bija,
Tad vēl divas somas no ādas šim zaglim tika par lomu.
Reiz, uz soliņa pamodies agri no rīta,
Skatos, uz pirkstiem vairs nav sudraba riņķu.
Bet piezīmju grāmatiņā atradu ierakstu ar sarkanu tinti:
"Sveiciens. Esmu tavs naktszaglis Aļiks."
Šķiet, tas notika naktī, kad, apdzēris jēgu,
Redzu  – papīra glāzē mirdz viņa vaigs.
Aļik, Aļik, tu sadegsi ellē!
Ellē, sūda Aļik, tevi gaida liktenis baigs!
Mans naktszaglis klusi zogas pa pēdām,
Kad uz kafūzi naktī tēmēju viens.
Met līkumus apkārt, smaida kā lēmēts,
Viņa rūtainā soma vēl tukša, man šķiet.
Aļiks – tumsā grimušu soliņu haizivs,
Kaiju nekaunīgs bars.
Tāds ir mans naktszaglis Aļiks,
Tas ir viss, ko viņš var.
Tiešām, nopirkšu granātu kādreiz,
Ietīšu zeltītā papīrā grezni:
Lai uziet gaisā tas Aļiks vienreiz
Un pārstāj lavīties man pa pēdām!
Lai rīklē šim iesprūst zelta peidžeris ciets
Un zelta telefons arī pie viena.
Es vakarā tikām, atvilcis elpu mazliet,
Pa vecajām takām klusu iziešu ielās.

Dzejnieces jaciņās melnās

Mūsu ielā ir izbijis veikals, "Produkti" saucas,
Un logi ar baltu tam aizkrāsoti.
Pie sienām vēl karājas riņķi un āķi
Un dzejnieces jaciņās melnās tur moka.
Pa naktīm tās žēlabi gaudo,
Skan baisi un vienmuļi kunksti.
Bet pie miskastēm, gaismiņai austot,
Atrodu jaciņas melnas, un reizīti retu –
Pupturu kādu vai apakšbiksiņas melnas,
Tak vienmēr netālā pieturā redzu
Arī autiņu, melnu tādu un mazu,
Kuram restes uz logiem sānos.
Acīmredzot, šajā ekipāžā viņas atved.
Man gribētos zināt, vai labprātīgi tās sasēžas iekšā?
Dažkārt vēl redzu, kā no bijušās "Produktu" bodes
Metro virzienā sieviete drāžas
Ar svešu žaketi kailajos plecos.
Viens no vīriem, kas miskastēs rokas,
Reiz izstāstīja, ka sievietēm ir sakars ar literatūru
Un precīzāk – tās ir dzejnieces jaciņās melnās,
Kuru izķeršanu īpašas struktūras kūrē.
–Bet kāds ir iemesls, ka viņas izķer un moka? –
–Kam viņas kaitē? – es pārsteigts biju.
–Tāpēc ka dzejas šīs lasa un skaļi balstiņu loka,
Un es sapratu, ka miskastes vecis nedirš man zilu.
Tikai vienreiz naktī man izdevās matīt,
Jo gulēju pietempies, tikpat smagi kā tagad vai stiprāk,
Kā pie bijušās "Produktu" bodes apstājas mašīns
Un no tā divas vecenes izlien, bet ne melnā, lupatās citās.
Tā es sapratu, ka dzīvē  nekas vairs nav kā uz delnas,
Un ka paredzēt visu nevarēšu nekad –
Ja reiz dzejnieces vairs neģērbjas jaciņās melnās,
Tad par ko te vēl runāt, par ko te vēl sapņot tad!
Acīmredzot, nav jēgas vairs šodien,
Nekam vairs nav jēgas, lūk, tā.
Divus spaiņus ar šņabi un nesenes dodiet,
Tālāk jau paši tiksim kaut kā.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Ir nepieciešams ik pa brīdim iemīlēties, lai iegūtu attaisnojumu tam regulārajam izmisumam, kas tevi piemeklē tik un tā.

    Albērs Kamī

Iesakām

  • 2016. gada 8. maijā, plkst. 23:59

    Māris Zanders: 9. maijs (1)

    Lai cik bieži mēs apgalvotu, ka 9. maijs "uz mums neattiecas", mēs to tik saasināti uztveram tieši tāpēc, ka tas saistās ar mūsu vēsturisko atmiņu. Ja Pārdaugavā kaut kādus "komunistu svētkus" skaļi svinētu vietējie ķīnieši, reakcija būtu daudz vienaldzīgāka.

  • 2013. gada 13. martā, plkst. 8:03

    Ieva un Kaspars Aniņi: Ja mēs varam iedvesmot dzīvot (1)

    "Ja teātris eksistē ārpus sabiedrības, ja tas neatspoguļo to un reizē nerunā par to un ar to, tad tam nav jēgas."

  • 2015. gada 16. jūnijā, plkst. 6:06

    Silvija Radzobe: Reālais un nojaušamais

    Izrādes sākumdaļā zālē bieži skan smiekli. Taču Rešetins Vlada lomā pats nepasmaida ne brīdi, aktieris (diezgan) precīzi kopē Nastavševa runas manieri, viņam raksturīgo galējo nopietnību.

  • 2013. gada 13. februārī, plkst. 8:02

    Ingmārs Freimanis: Piedod, Dievs (35)

    Izmantojot bērniem piemītošo uzticību un paļāvību un pasniedzot viņiem reliģiskos priekšstatus kā patiesus, indivīdam uz visu mūžu var tikt atņemta iespēja justies brīvi un skatīties uz pasauli atvērti, nebaidoties no Visuma saimnieka soda.

  • 2014. gada 8. janvārī, plkst. 7:01

    Luīze Lismane: Viņa pārziemo visu šo gadsimtu istabā (1)

    pārāk daudz sajūtu nevar izstāstīt nevar atainot nevar ierāmēt tāpēc tās sakrājas rindās un kaudzēs kaut kur starp orgānu mūriem dažreiz pie plaušām jūtams smagums dažreiz pietūkst kājas un vēlāk notirpstot dur kā ar tūkstoš nakšu adatām

  • 2012. gada 6. decembrī, plkst. 0:18

    Rihards Bargais: Tenkas. Fragmenti (63)

    Piedzērušās meitenes iespundēja ledusskapī jauno dzejnieku krišjāni zeļģi, tas ledusskapī sēdēdams saēdās krabju salātus un, kad meitenes atvēra ledusskapja durvis, no tā izkāpa jaunais dzejnieks artis ostups.

  • 2013. gada 14. augustā, plkst. 8:08

    Luīze Pastore: Māksla garlaikoties (3)

    Pretstatā tam, ka garlaikošanās tiek uzskatīta par šaušalīgu, nevēlamu bubuli, no kura pēc iespējas ātrāk būtu jātiek vaļā, bērnam tā var kļūt par priekšnosacījumu, lai sāktu attīstīties iztēle.

  • 2013. gada 2. septembrī, plkst. 7:08

    Jānis Buholcs: Digitālie geto

    Anonīmajās interneta sarunās cilvēki var diskutēt par tabu tēmām, izteikt viedokļus, kurus mazāk ietekmē sociālais spiediens, apmierināt ziņkārību, izzināt informāciju, kas citādi nebūtu iegūstama.



Kultūras Ministrija
vkkf