Rubrika: Bibliotēka - Bibliotēka | komentāri (5)
Ērihs Volfgangs Skvara: Trauslums vai Boduajē laukuma mirušie
13. oktobrī, plkst. 14:17
(romāna fragments)
AGB, 2006
Viņš guva lielu baudu no skaistiem augumiem, taču pats tiem blakus nespēja pastāvēt. Ja viņam tomēr tas izdevās, ja viņa iekāri pieņēma un uz to atbildēja, tad viņš no tiem vairs netika vaļā. Viņš to dēvēja par mīlestību, kaut gan tā bija tikai krampjaina pieķeršanās otram, viņa gadījumā tā bija krampjaina pieķeršanās nevis cilvēkam, bet ādai un miesai, kas pārpratuma dēļ viņam iekritusi rokās. Bet cik alkaini viņš ticēja, ka notiks brīnums! Viņš arī nesaprata, kāpēc ļaudis pret viņu izturas tik laipni. Lai kurā pasaules malā viņš parādījās, ļaudis viņam uzsmaidīja. Šķiet, ļaudis visur viņu skubināja un iedrošināja prasīt to, kas viņam nepienācās, — tuvību. Te, lidmašīnā, notika tieši tāpat. Lidmašīnai paceļoties, Šteins skatījās pa logu: skaista bija pasaule šai 28. aprīlī, kad Sofija bija izlēmusi mirt. Šķiet, lidmašīna nekustīgi karājās plašajās debesīs, kanāls starp Angliju un Franciju pletās zils kā Neapoles līcis pašā vasaras plaukumā. Šteins kļuva priecīgs. Viņš bija īsts sava laika bērns, kaut šo laiku nicināja. Vai gan tieši šis nicinājums nebija nekļūdīga piederības pazīme? Viņš bija pats pretstatu iemiesojums. Nepārprotams nebija nekas, tikai lidojums bija rutīna, kā gandrīz visi lidojumi. Kad neliela lidmašīnas vibrācija liecināja, ka tā drīz nolaidīsies, viesis Šteins, nu jau gandrīz vai labā omā, šampanieša glāze priekšā, beidzot samaksāja par biļeti, līdz pat šim brīdim viņu ar tādiem sīkumiem neviens nebija traucējis. Brīnišķīgi, Šteinam atkal tika atļauts būt par izņēmumu. Viņš jau gandrīz bija aizmirsis, kāpēc sēž šai lidmašīnā. Viņš iedzēra uz privilēģijām, ko piešķīrušas sāpes. Bet Sofija nedrīkst nomirt. Protams, iedzerot tabletes, viņa vērsās pret Šteinu. Kāds cits iemesls gan vēl varēja būt? Līdzko viņš to saprata, acu priekšā viss satumsa. — Sofij, kāpēc? Pirmos pāris soļus viņš spēra nedroši kā mēnessērdzīgais, tad atcerējās, ka jāsteidzas tik ļoti kā vēl nekad, un sāka skriet. Ielidošanas zālē viņš gandrīz vai nogāza no kājām cilvēkus. Tiklīdz Šteins ieraudzīja gaidītāju rindu taksometru pieturā, viņam zuda drosme tāpat kā Vaterlo stacijā. Nomaļus stāvēja kāds šoferis ar melnu limuzīnu, viņš piedāvāja savus pakalpojumus par četrkāršu cenu. Lidojums līdz Parīzei bija lētāks par šo braucienu līdz Šaronas ielai. Šteins pieprasīja, lai šoferis steidzas. Pulksten sešos un piecpadsmit minūtēs no rīta viņš bija izgājis no mājām, sešpadsmitos un divdesmit vienā minūtē, viņš paskatījās pulkstenī, atgriezās. Māja ar gaišā tonī nokrāsoto fasādi slējās viņa priekšā pavisam mierīga. Jau lidmašīnā Šteinam bija ienācis prātā, ka droši vien viņš nemaz netiks dzīvoklī. Vienīgo atslēgu viņš, protams, atstāja Sofijai. Ja viņa nespēs atvērt viņam durvis, vajadzēs likt tās uzlauzt, bet kas to izdarīs? Kāds no kaimiņiem? Mājzinis, kuru viņš vēl nekad nav saticis un kura varbūt vispār nav? Ugunsdzēsēji? Viņš nevarēs pierādīt, ka te dzīvo, dzīvokli viņš bija noīrējis no draugiem, kas uz laiku bija pārcēlušies uz ārzemēm, un nekāda īres līguma viņiem nebija. Neviens viņam neticēs. Lidmašīnā viņš vēl spēja šīs domas atvairīt. Varbūt Sofija atskries pie durvīm, kad viņš būs piezvanījis, un apkritīs viņam ap kaklu, varbūt nemaz nav tik ļauni. Vai gan amerikāņi nemēdz pārspīlēt, kā ar labo, tā ar slikto? Vai viņš dusmosies vai pateicībā gavilēs, ja Sofija būs tikai mēģinājusi viņu pārbaudīt? — Sofij, atver! Bet vēl viņš nestāvēja pie zilajām durvīm, vēl viņš steidzās pa gaiteni, kas veda no ārdurvīm uz liftu. Viņš uzmeta skatienu savai pastkastītei kreisajā pusē; spraugā bija redzama baltas aploksnes maliņa: tātad Sofija nebija izņēmusi pastu, kā to parasti darīja katru rītu, — slikta zīme. Kā par spīti, arī lifta kabīne neatradās pirmajā stāvā. Tātad jānospiež poga un jāgaida; šis pasaulē lēnākais lifts viņu kaitināja arī gluži parastās dienās. Lifts bija ne tikai lēns un tik šaurs, ka tanī varēja nosmakt, bet arī uzdzina braucējiem bailes ar metālisku rīvēšanos un dauzīšanos, nevienā citā liftā nekas tāds nebija dzirdams. Vienīgi braucot liftā kopā ar Sofiju, viņš trokšņus nedzirdēja un aizmirsa par savām nepamatotajām bailēm. Lifts aizveda tikai līdz piektajam stāvam, lai nokļūtu pie sava dzīvokļa durvīm, vēl bija jāuzkāpj trīsdesmit pakāpieni, pietiekami stāvi, lai aptrūktos elpas. Pēdējo šķēršļu pievārēšana prasīja vairāk pacietības nekā braucieni mašīnā un lidojums. Šteins gandrīz paslīdēja uz svaigi vaskotajiem, turpat simt gadu vecajiem koka pakāpieniem, labi, ka paguva laikus pieķerties pie margām. Viņš pacēla acis un ieraudzīja zilās durvis. Viņš nomierinājās. Viņš pazina šo mieru, tas viņu pavadīja tieši vislielāko briesmu brīžos. Tagad viņš juta, ka Sofija nav pārspīlējusi. Pašus pēdējos pakāpienus viņš pieveica lēnām, viņa miers bija sliktāks par visām iepriekšējām bailēm. Šteins skatījās uz kaimiņa zīmējumu, kas bija piestiprināts pie kāpņu telpas sienas, uz ļaunuma pilno grimasi, kas liecināja par talantu, arī šis zīmējums zils, tāpat kā mansarda durvis. Ar žēlumu viņš noskatījās uz akvifoliju, kas lielajā māla podā nīkuļoja, nolikta starp abu dzīvokļu durvīm. Saules gaisma to apspīdēja cauri stikla jumtam, bet acīmredzot gaismas bija par maz. Ap viņa durvju rokturi bija apsiets zils plīvurs. Krepa audums piedienas bēru vainagiem. Sen vajadzēja to novākt; nu jau par vēlu. Virs tā karājās vēl kas, garens un balts. Tā bija aploksne, ar līmlenti pielīmēta pie durvīm. Uz aploksnes Sofijas skaidrajā rokrakstā bija rakstīts Šteina vārds. Šteins paņēma aploksni un atplēsa: ne vārda, vēstules nebija. Taču zemē nokrita atslēga, dzīvokļa atslēga. Atvieglojums un šausmas: cik apdomīgi — nē, neapdomīgi — rīkojusies Sofija! Ja nu kāds svešinieks būtu paņēmis aploksni un iegājis dzīvoklī? Ko Sofija domājusi, tā rīkodamās? Visas iespējamās nelaimes ar viņu varēju notikt — un visas iespējamās nelaimes arī ir notikušas! Taču ļaunākais jau nebija zaglis, kramplauzis, seksuāls maniaks, kuriem būtu bijis viegli tikt galā ar savu upuri, un ļaunākais nebija arī inde viņas ķermenī: tā bija viņas vēlēšanās mirt, bet Šteins bija domājis, ka viņa ir laimīga. Kā lai viņš, aklais, Sofiju izglābj? Viņš iegāja dzīvoklī, dzīvojamā istabā viss bija kā parasti: tā tīri uzkopta, pēcpusdienas saules pielieta, durvis uz mazo balkonu vaļā, baltās — un nevis sarkanās — rozes, ko Šteins pirms dažām dienām Sofijai bija dāvinājis, vāzē ziedēja, arvien vēl svaigas. Durvis uz guļamistabu bija aizvērtas. Viņš sauca Sofijas vārdu, viņš sauca skaļāk, viņam trūka drosmes spert pēdējo soli. Vai tad nav jāsteidzas? Durvis nočīkstēja. Šteins jau gaidīja, ka tās čīkstēs, ko vēl viņš gaidīja? Viņš gaidīja, ka Sofija gulēs gultā, visdziļākajā miegā; kopš mirkļa, kad viņš Londonā izskrēja uz ielas, viņš bija drebējis bailēs no šā mirkļa, kad uzmetīs Sofijai pirmo satraukto skatienu. Vai pietiks ar skatienu vai arī vajadzēs Sofijai pieskarties: vai viņa būs auksta vai varbūt vēl dzīva? Gulta bija tukša. Sofija gulēja uz grīdas, viņa gulēja uz muguras. Skats nelikās briesmīgs, mīļotā bija maiga kā parasti. Seja mirdzēja marmora bālumā, uz pieres izspiedušies sviedri, taču puspavērtās lūpas bija sausas, ar daudzām sīkām plaisiņām. Tām vajadzēja skūpstu, lai tiktu samitrinātas, bet Šteins neuzdrošinājās tās noskūpstīt. Viņš saklausīja smagu, dziļu, gārdzošu skaņu, neko tādu viņš vēl nebija dzirdējis. Tā bija Sofijas elpa, viņa bija dzīva. Vai parunāt ar viņu, kaut ko pačukstēt, krietni sapurināt, lai samaņu zaudējusī Sofija pamostas? Vai vispār drīkst viņai pieskarties? Kā parasti, viņš nezināja neko. Bet jārīkojas. Sofija nebija izkritusi no gultas, viņa gulēja istabas vidū, un nu Šteins redzēja, kāpēc vairs nebija varējis viņu sazvanīt: kreisajā rokā cieši sažņaugtu viņa turēja klausuli. Vēl joprojām tā bija piespiesta pie auss. Viņa bija iemigusi, kamēr Šteins mēģināja viņu pārliecināt. Viņai blakus atradās vēstule, atvadu vēstule? Viņš to atplēsa un pārskrēja ar acīm pirmajiem vārdiem, taču tobrīd nespēja lasīt. Viņam šķita, ka Sofijas elpa kļūst klusāka: jāizsauc ātrā palīdzība! Taču viņš nevar izsaukt palīdzību, ja neizņems klausuli no nemaņā gulošās Sofijas rokām. Sofija turēja klausuli tik cieši sažņaugtu, it kā nemūžam no tās negribētu šķirties. Kreisā roka šķita kā sakususi ar pelēko plastmasu, Sofija vēl ir dzīva! Viņas āda bija auksta, arī mikla, kaut izskatījās sausa. Bezsamaņā gulošā bija pārsteidzoši stipra. Katru pirkstu Šteinam vajadzēja atliekt ar spēku, un viņas kauli krakšķēja, it kā kuru katru mirkli varētu lūzt. — I don’t mean to hurt you, — viņš čukstēja. Beidzot viņš bija atbrīvojis klausuli. Viņš to uzlika uz aparāta. Ātrās palīdzības numurs sastāvēja tikai no diviem cipariem, tūlīt arī otrā galā tika pacelta klausule. Šteins savaldīgā balsī paskaidroja, kāds nelaimes gadījums atgadījies, neizlaižot nevienu sīkumu, it kā būtu šo sarunu simt reižu izmēģinājis. Mašīna tūlīt būšot klāt, lai neizlaižot sievieti komā no acīm. Viņš nolika klausuli un paskatījās uz Sofiju. Viņš atkārtoja pats sev, ne viņai, kā tāds idiots: — All will be fine, all will be fine, all will be fine… Pirmo reizi mūžā viņš bija izsaucis ātro medicīnisko palīdzību. Pirmizrāde! Šteinā no jauna uzliesmoja panika. Vai Sofija ir gatava sagaidīt svešiniekus, kuri tūlīt iebruks istabā? Rakstot atvadu vēstuli, viņai mugurā bijusi vienīgi rītakleita. Kad viņš beidzot varēs vēstuli izlasīt? Viņš paslēpa aploksni, viņš negribēja, ka ātrās palīdzības ļaudis par to kaut ko uzzinātu. Šī vēstule pieder viņam vienam pašam. Tikai tagad Šteins pamanīja Sofijas dienasgrāmatu: atvērta tā gulēja uz gultas. Nekad viņš nebija jutis kārdinājumu slepus uzmest acis šīm lappusēm, taču tagad iebāza burtnīcu savā kabatā. Nevis mīlētājs streipuļoja pāri istabai, bet noziedznieks, kas ieradies, lai slēptu sava nodarījuma pēdas. Kuru katru mirkli viņa idillē iebrāzīsies ienaidnieki. Šteins sauca sevi pie kārtības. Vai viņš ir gatavs? Viņam atņems Sofiju, lai noturētu viņu pie dzīvības — bet vai viņš to nenodod ienaidnieku rokās? Sofija bija kaila zem rītakleitas, tā bija pavērusies vaļā. Viņas baltās krūtis uzbudināja Šteinu arī tobrīd. Viņš tās noglāstīja. Tad neveikli mēģināja dabūt Sofijai mugurā kreklu. Lai to izdarītu, vajadzēja gulošo pavelt uz sāniem. Cik Sofija kļuvusi smaga! Viņš aizpogāja kreklu. Lai tie čaļi neredz viņas krūtis. Viņš ieskrēja vannas istabā un atrāva vaļā veļas atvilktni. Sameklēja visnevainīgākās biksītes, kādas vien bija atrodamas, — nekādu mežģīņu, nekādu caurspīdīgu audumu! Vai pietiks laika, lai tās nesamaņā gulošajai uzģērbtu? Nedrīkst Sofiju savainot, citādi vēl uz Šteinu kritīs ļaunas aizdomas. Kā lelle viņa tur gulēja, kaila un žilbinoši balta. Mocīdams viņai mugurā apakšveļu un pidžamas bikses, Šteins noskūpstīja viņas kājstarpi. Tiktāl viņš bija ticis. Viņš noskūpstīja Sofijas lūpas, pat viņas gārgšana Šteinam tagad likās mīļa. Viņš atvēra durvis. Mediķu brigāde jau metās iekšā mazajā dzīvoklī. Viņi bija pieci, līdzi viņiem bija mazi koferīši un aparāti, arī nestuves, kuras ar grūtībām tika iedabūtas šaurajā istabā, liftā, protams, tām vietas nepietika. Mediķi bija uzskrējuši augšā līdz mansardam kājām, taču aizelsies, šķiet, nebija neviens. Komandā arī viena sieviete, Šteins nopriecājās. Šteins, greizsirdīgais, bija uzstājis, lai Sofija atsakās no sava ārsta un turpmāk iet pie ārstes — sievietes. Šie glābēji bija daudz par jaunu, un Šteins jaunībai neuzticējās. Viens uzdeva jautājumus un pierakstīja viņa atbildes, pārējie ar saviem aparātiem nolīka pār gulošo un lika viņai skābekļa masku.
No vācu valodas tulkojusi Aija Jakoviča