Komentārs

Ainārs Sauka: Mirkļa ķīlnieks ne pārāk draudzīgā satiksmē

Iesākumā gribu norādīt – lai arī šīs pārdomas par mirkļa ķīlnieku ne pārāk draudzīgā satiksmē kaut kādā ziņā ir pamudinājis Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča paziņojums sociālajā vietnē "Twitter", ka viņš ir gejs, tomēr šo pārdomu iedvesmas avoti ir daži notikumi vēl pirms Rinkēviča paziņojuma. Viens ir Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa parakstītais partnerattiecību likums oktobra sākumā un oktobra beigās notikusī diskusija Latvijas Televīzijas raidījumā "Diskusija. 100g kultūras" par to, vai praids ir homoseksuālisma propaganda. Jāatzīmē, raidījums bija interesants ar to, ka, šķiet, lielāko raidījuma daļu runa bija par partnerattiecību likumu un ideju, ka to varētu ieviest arī Latvijā.

Taču bez Ilvesa un raidījuma bija vēl divas lietas, kas, ja tā var teikt, "iedvesmoja" uz pārdomām par mūsdienu Latviju un savstarpējo satiksmi jeb satikšanu. Viena lieta ir tiesas noraidītais Zolitūdes traģēdijā bojāgājušā glābēja dzīvesbiedres pieteikums par faktiskās kopdzīves fakta konstatēšanu. Otra – dažas dienas pēc šī tiesas sprieduma paziņošanas apstiprinātā jaunās valdības tieslietu ministra Dzintara Rasnača paziņojums, ka Tieslietu ministrijas darba kārtībā nav un arī nebūs aktuāls jautājums par viendzimuma partnerattiecību reģistrāciju. Tikmēr valdības vadītāja Laimdota Straujuma norādīja, ka Latvijā ir jārada tiesisks regulējums visu veidu partnerattiecībām.

Likumu un tradicionāluma griežos

Viena no smieklīgākajām lietām diskusijās un publiskajās izpausmēs ap un par viendzimuma pāru kopdzīves reģistrēšanas iespēju ir atsaukšanās uz Latvijas valsts pamatlikuma, proti, Satversmes 110. pantu, kurā ir definēts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Tāpat pie izdevības tiek norādīts uz Civillikuma 35. pantu, kurā noteikts, ka Latvijā ir aizliegta laulība starp viena dzimuma personām. Tas šķiet nedaudz jocīgi, runājot par ierosinājumu likumdevējam radīt tiesisku regulējumu kopdzīves reģistrācijai, kas nav laulība, proti, leģitīmai partnerattiecību reģistrācijai. Īpatnību šim jautājumam piešķir Jāņa Iesalnieka paziņojums iekš "Twitter". Proti, no viņa teiktā izriet, ka jebkādām valsts atzītām partnerattiecībām jāatbilst "Satversmē ietvertajām "savienības" robežām". Tātad, pat ja tiek pieļauta iespēja Latvijā ieviest, piemēram, Partnerattiecību likumu, tas varētu nozīmēt, ka, iespējams, kāds vai kādi no tā dēvētajiem politiskajiem spēkiem, tā teikt, "neizlaidīs cauri" regulējumu visu veidu partnerattiecībām, ko kā nepieciešamu risinājumu pāru un ģimeņu kopdzīves tiesiskam regulējumam norādījusi Straujuma.

Ņemot vērā, ka likumi nav sastindzināti un nesadauzāmā akmenī iekalti sabiedrību regulējoši noteikumi, šķiet savāda dažādu politikas pārstāvju un atsevišķu juristu atrunāšanās ar Satversmē un Civillikumā noteikto. Savādi, jo varētu pieņemt, ka nedz Satversme, nedz Civillikums nav maināmi vai grozāmi. Tādējādi gribas teikt, ka atsaukšanās uz šiem likumiem neiztur kritiku, ko savā ziņā neiztur arī atsaukšanās uz tradicionālumu attiecībā uz seksuālā izpratni. Šeit gan jāatzīmē, ka tradicionāluma jēdziena lietojums gan nav viennozīmīgs, jo vārda "tradicionāls" nozīme krietni pārsniedz seksuālā diskursa lauku. Proti, ne viss, kas ir tradicionāls, ir seksuāls vai saistīts ar seksualitāti. Vienkārši sakot, arī gejiem un lesbietēm, gluži tāpat kā liberāli noskaņotiem cilvēkiem, var būt tiesības uz identificēšanos ar jēdzienu "tradicionālisti" šī jēdziena plašākā nozīmē. Bet patlaban, no vienas puses, šo jēdzienu kā aizsegu saviem heiteristu priekšstatiem uzurpējuši homofobi, radot iespaidu, ka nav iespējams būt tradicionālistam, ja neesi homofobs. Savukārt, no otras puses, liberāli noskaņoti cilvēki bieži izvēlas turpināt šo "tradicionāluma" piesaukšanas diskursu, tā savā ziņā devalvējot vārda "tradīcijas" nozīmi un pielīdzinot šī jēdziena nozīmi homofobijai.

Tātad ikdienā par salīdzinoši ierastu ir kļuvusi norāde, ka tradicionāli laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, kā arī tas, ka ģimene tradicionāli ir starp vīrieti uz sievieti. Kā būtisks arguments no tradicionāluma aizstāvības pārstāvju puses ir norāde uz to, ka ģimene ir savienība, kurā dzimst bērni, ar to saprotot vīrieša un sievietes kopdarbībā tapušu bērnu, nevis, piemēram, lesbiešu savienību, kur dzemdēt bērnu ir iespējams abām dzīvesbiedrēm.

Līdz ar to var teikt, ka šādā veidā izprasts tradicionālais skatījums, kas ģimeni definē kā bērnus dzemdējošu savienību, būtībā reducē ģimeni līdz bioloģiskumam, neņemot vērā, ka aiz likumu un tradicionāluma mūriem dzīve rit savu gaitu un ka ģimenes jēdziens jau kādu laiku nav tāds, kā to iedomājas Satversmes 110. panta un tā dēvētā tradicionāluma aizstāvji. Tādā ziņā trāpīgs šķiet Saeimas darbinieces Ilzes Viņķeles teiktais raidījumā "Sastrēgumstunda", proti, nereģistrēta divu cilvēku kopdzīve arī ir ģimene. Un runa nav vien par homoseksuālu cilvēku pāriem, jo nereģistrēti, tā teikt, valsts priekšā neatzīti jeb neprecējušies kopā dzīvo arī tā dēvētās tradicionālās seksuālās orientācijas pārstāvji, kuru savienībā dzimst arī bērni.

"Man nav nekas pret homoseksuāļiem, bet …"

Rinkēviča publiskais paziņojums iekš "Twitter" uzjundīja latentos homofobus, kuri pēc šī paziņojuma steidza paziņot, ka viņiem jau nekas pret homoseksuāliem cilvēkiem neesot, bet vienlaikus viņi nesaprot, kāpēc kādam, kas ir homoseksuāls, ar to ir jālepojas, par to paziņojot publiski. Taču, ņemot vērā, ka homoseksuāli cilvēki savā ziņā ir spiesti dzīvot neatklāti, jo sabiedrības lielākā daļa ir vērsta nevis uz citādības pieņemšanu un iekļaušanu, bet gan drīzāk orientēta un noskaņota iedomātā normalitātē, kurā geji un lesbietes ir novirze no "pareizā" kursa, šādi publiski paziņojumi jeb "iznākšana no skapja" ir un būs vajadzīgi. Tas ir skaidrojams ar to, ka daļa sabiedrības, kas ir šķietami pārvarējusi homofobiju, šādu publisku paziņojumu drīzāk sasaista ar seksu tiešā vārda nozīmē. Proti, pēc Rinkēviča paziņojuma gan iekš "Twitter", gan iekš "Facebook" bija lasāmi dažādi paziņojumi, kuru vēstījums bija aptuveni šāds: "Man jau nav nekas pret homoseksuāļiem, bet kāpēc man jāzina, ko viņš dara guļamistabā," – utt., u.tjp., kas ir izteikti latenta homofoba poza. Kā, kāpēc? Tāpēc, ka šāda paziņojuma interpretācija vai redukcija līdz seksam un "kurš ar ko guļ", ir sekla un virspusēja, jo cilvēks, kurš paziņo, ka viņš ir homoseksuāls, pēc būtības ar to paziņo, ka viņš ir citādāks nekā daļa viņa laikabiedru. Varētu jautāt, kāpēc par to ir jāpaziņo publiski, ja neviens nerausta un "normālā" sabiedrība it kā pieņem, ka Latvijā ir tādi un tādi homoseksuāļi, kuri arī dzīvo kopā? Lai atbildētu, der apjēgt, ka šāds paziņojums apliecina galvenokārt to, ka kādu cilvēku piesaista sava dzimuma cilvēks un ka tas ir tikai un vienīgi normāli. Savukārt līdzcilvēku noraidošā, latenti homofobiskā reakcija norāda uz to, ka kaut kas īsti nav kārtībā ar viņu izpratni par homoseksuāliem cilvēkiem.

Tieši tāpēc šādi paziņojumi ir un būs tik ilgi, kamēr sabiedrība kopumā atjautīs, ka homoseksuāli cilvēki nav novirze no kaut kāda iedomāta "pareiza" kursa vai slimība, kas jāārstē. Homoseksuāli cilvēki ir Latvijas sabiedrības daļa, viņi ir tādi paši Latvijas iedzīvotāji, darba devēji, darba ņēmēji, nodokļu maksātāji, valsts veidotāji kā visi citi. Bet problēma ir apstāklī, ka, neskatoties uz homoseksuālu cilvēku līdzdalību valstī, pret viņiem no valsts un likumdevēja nav līdzvērtīgas attieksmes. Proti, viņiem nav iespējas Latvijā precēties, laulāties vai kādā citā veidā reģistrēt kopdzīvi, jo patlaban nav nekāda tiesiska regulējuma, kas paredzētu tādas tiesības un pienākumus, kā tas ir laulātiem, precētiem pāriem, ar visām sekām un iespējām, kādas ir precētiem, laulātiem cilvēkiem.

Tāpat jānorāda, ka Partnerattiecību likums homoseksuāliem cilvēkiem būtu vienīgā iespēja reģistrēt kopdzīvi, kamēr hipsterīgajiem un citiem mūsdienu heteroseksuāļiem tā būtu vien vēl viena iespēja, alternatīvs veids, kā "sakārtot dokumentus". Līdz ar to nevar teikt, ka homoseksuāli cilvēki Latvijā patlaban ir tiesiski pasargāti un nediskriminēti. To pašu nevar teikt arī par homoseksuālu cilvēku ģimenēm – ar vai bez bērniem, tas pat nav būtiski.

Nedraudzīgās satiksmes ķīlnieks

Ikdienā, pārvietojoties ar velosipēdu, mēdzu novērot gan autovadītājus, gan kājāmgājējus, gan arī citus velosipēdu vadītājus, jo patlaban ar velosipēdu sanāk pārvietoties pa dažādām virsmām, proti, veloceliņu, brauktuvi, reizēm arī ietvi. Katru dienu varu vien pabrīnīties par satiksmes dalībnieku, ja tā var teikt, "saticīgo satikšanu", kas atklājas dažādās situācijās. Piemēram, braucot pa veloceliņu, nereti uz tiem ir atstātas automašīnas, kurām nav ieslēgts avārijas signāls, kas tā ieslēgšanas gadījumā norādītu uz autovadītāja izprotošo attieksmi, kas apliecinātu, ka viņš ir pieņēmis veloceliņu kā neatņemamu pilsētvides daļu un tādējādi respektē velosipēda vadītāju kā līdzvērtīgu satiksmes dalībnieku. Tāpat arī gājēji, kas pārvietojas pa ietvēm, nereti to dara ar nolaistām galvām, nemaz nepievēršot uzmanību apkārt notiekošajam, un pārsvarā kaut ko nomurmina, kad pretī vai garām brauc velosipēda vadītājs. Bet pārvietošanās pa brauktuvi ir pieņemama tik ilgi, kamēr neuzrodas kāds autovadītājs, kurš, piemēram, par katru cenu grib steidzīgi nogriezties krustojumā, lai arī viņam blakus braucošais velosipēdista vadītājs neplāno nogriezties. Tāpēc gribu uzsvērt – vadot velosipēdu, nereti jūtos kā ķīlnieks. Proti, tā kā Rīgā veloceliņu infrastruktūra vēl nav līdz galam izveidota, bet tur, kur tā ir iestrādāta, ne vienmēr tā tiek ievērota no citu satiksmes dalībnieku puses, nevaru būt drošs, ka citi satiksmes dalībnieki vispār ievēro un plāno ievērot to, ka veloceliņi ir daļa no pilsētas satiksmes, nevis kaut kāda dīvainība vai novirze no ierastās kārtības.

Kaut kādā ziņā situācija ar veloceliņu un velosipēdistu stāvokli rosināja vēlmi palūkoties citādāk arī uz to, kā norit ikdiena un kā ir būt tam, kura pārvietošanās tiesības netiek respektētas. Proti, neskatoties uz to, ka veloceliņi tiek nošķirti no brauktuves, piemēram, ar nepārtraukto līniju, tādējādi citiem satiksmes dalībniekiem norādot, ka tā ir akceptēta legāla pārvietošanās vieta, gan gājēji, gan autovadītāji vēl nav pie tā pieraduši un to atjautuši. Tāpat, arī runājot par cilvēku savstarpējo satiksmi un satikšanu, netiek ņemts vērā, ka homoseksuāli cilvēki ir tādi paši cilvēki kā citi. Jo parasti gan viņi tiek aplūkoti kā marginālie, kā minoritāte, tādā veidā viņus vismaz imagināri izolējot no kopējās sabiedrības satiksmes, lai gan viņi tāpat piedalās valsts satiksmē.

Pārvietošanās līdzekļu izvēle sabiedrībā ir salīdzinoši plaša, bet to pašu nevar teikt par seksualitāti. Tāpēc homoseksuāli cilvēki patlaban ir uzskatāmi par ķīlniekiem tādai valsts iekārtai, likumiem, savstarpējo attiecību un satiksmes regulējumiem, kādi ir noteikti. Ja godīgi, tas ir netaisnīgi pret savas valsts iedzīvotājiem no politiķu un likumdevēju puses, jo pašreiz grūti prognozēt, kad Saeimā varētu tikt atbalstīts kāds likumprojekts, kas vismaz sākotnēji paredzētu iespēju mīlošiem cilvēkiem reģistrēt kopdzīvi, kas pēc patlaban valdošā diskursa neatbilst "normālās" sabiedrības uzstādījumam. Iespējams, šāds Partnerattiecību likums varētu darboties vismaz kā pārejas periods līdz brīdim, kad Latvijā laulāties būtu iespējams ne tikai vīrietim ar sievieti. Runa ir par to, ka valstī dzīvo cilvēki, kuriem šobrīd nav leģitīmas iespējas apliecināt savas saistības un atbildību par otru cilvēku ne tikai vienam otra priekšā, bet arī valsts priekšā.

Cerams, laikā, kamēr notiek dzīve un Latvijā dzīvo arī likumiski nereģistrētas homoseksuālu cilvēku ģimenes, politikas veidotāji un Saeimas darboņi var gulēt mierīgi un viņu miegu netraucē un nekairina apziņa, ka viņu teiktais un darītais līdz šim nav bijis visas sabiedrības interesēs, bet vien grozītās Satversmes un Civillikuma kontekstā, nemaz nerunājot par preambulu. Bet tas, lai arī saistāms ar iepriekšminēto, tomēr ir cits stāsts.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Arno Marnics  

    2014. gada 28. decembrī, plkst. 2:13

    Varu tikai poevienoties komentāriem un papildināt tos ar savu spriedumu par vērojumiem:
    Satori kļūst par homoseksuālās idejas propogandas ruporu Lavijas kultūras telpā. Tā vien gribas jautāt: "Cik var?". Jau iepriekš Šlāpina viedokļa izklāstā par Priedes rīcību lietojot ksenofobijas jēdzienu tika klaji nosodīts citāds viedoklis, kas nav nekas vairāk kā tā pati ksenofobija. Latvijas likumdošanā ir ieausts vispārējās nediskriminācijas princips. Tas parādās arī līdzvērtīgā situācijā esot homoseksuāliem pāriem un tradicionāliem, jeb precīzāk sakot - normāli orientetiem pāriem. Mainot likumu par labu mazākumam tiek ierobežotas vairākuma tiesības. Ir lietas, kas no šodienas skata punkta raugoties šķiet nevainīgas, bet ilgtermiņā var kļūt par problemātiskām. Visas šīs lietas jāparedz caurskatot tiesību aktus saglabājot kaut vai iluzoru sajūtu par līdzsvaru. Tas nav patērzēt pie kafijas tases.
    Goda vārds - derdzās! Cik var!
    Neesat naivi! Neticu, ka Rinkēvičs Latvijas prezedentūras ES priekšvakarā pie šā brīža saspīlētās situācijas nāca ar tik kliedzošu latviešu mentalitātei paziņojumu lai veicinātu cīņu par tiesībām vai kaut ko tamlīdzīgu!

  • LabsLiberasts  

    2014. gada 3. decembrī, plkst. 0:24

    Nosaukt kādu par homofobu ir apvainojums un naida runas izpausme. To atļaujas tie, kas būtu saucami par homofašistiem.

  • bruja  

    2014. gada 1. decembrī, plkst. 15:32

    Homoseksuālofobu sakarā nāk prāta 2 domas: 1) arī tas pāries; 2) visu zemju geji un lesbietes, savienojieties!.. un pēc tam lieciet mūs mierā! :)

  • Beze  

    2014. gada 1. decembrī, plkst. 12:51

    Vai tas, ka velosipēds brauc pa mašīnām atvēlēto braucamo daļu, nozīmē, ka veidojas vēl viena papildu josla, kura jāņem vērā pārējiem satiksmes dalībniekiem?

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Nevienam idiotam nepatīk, ja viņu nosauc par idiotu.

    Džeroms D. Selindžers

Iesakām

  • 2016. gada 8. februārī, plkst. 6:53

    Māris Zanders: "Britu zinātnieki atklājuši, ka..." (1)

    Zinātnes un pārējās publikas savstarpējā komunikācijā ir noticis viegli prognozējamais. No zinātniekiem tiek paģērēts būt t.s. publiskajām personām, kas operatīvi komentē un izskaidro.

  • 2017. gada 18. janvārī, plkst. 4:47

    Elza Rozentāle: Man bija ļoti bail

    Saruna ar dziedātāju Elzu Rozentāli.

  • 2015. gada 24. novembrī, plkst. 5:25

    Armands Znotiņš: Vokālā mūzika ar kamersimfoniju vidū

    "Rīgas A Cappella festivāls" šogad norisinās trešo gadu, un festivāla triju dienu programma raksturojama kā stilistiski daudzveidīga.

  • 2012. gada 17. maijā, plkst. 9:05

    Rainis: Kultūrvēsturiski skati iz zemju dzīves

    Nekad vēl nav pieredzētas tik dziļas pārmaiņas kā tās, kuras mēs redzam gatavojamies. Nav brīnums, ka viņas paliek nesaprotamas pa vidu līdzi peldošiem ļaudīm, kuri nekad nav drošību ņēmuši patstāvīgi domāt.

  • 2015. gada 11. decembrī, plkst. 6:06

    Valentīns: Melna ir tikai jūra... (2)

    un tu mazgā mazas meitenes galvu raupjām rokām nakts pieskārieni kā dieva doti pumpuri saplaikst pirkstu galos nakts tek tērcīte asins un nakts aiz apvāršņa nakts

  • 2012. gada 19. aprīlī, plkst. 9:16

    Madara Rutkēviča: Tēva acīs snieg (26)

    Pēc tās ziemas nakts Talsiņas tēvs vairs nevar staigāt. Sēž istabā un krāso lūpas. Talsiņa skolā nevienam nestāsta par tēvu. Vienreiz skolotāja jautā, Talsiņa atbild, ka tēvs miris. Nosalis sniegā.

  • 2013. gada 1. aprīlī, plkst. 10:04

    PARDŽOISU (3)

    Pirms kādiem pieciem gadiem, kad Dace Jaunupe vēl nebija kļuvusi par Bargo, bet strādāja Satori grāmatnīcā par apsargu un klusi bija iemīlējusies Reinī Tukišā, es devos viņu apciemot uz minēto iestādi. Pētīju tos nokrautos grāmatu plauktus un vaicāju Dacei: “Klausies, tu noteikti zini, kas tas Džeimss Džoiss tāds ir, kāpēc visi par viņu runā?” Vairs tā precīzi neatceros, bet šķiet, ka viņa nokrita uz grīdas un sāka epileptiski raustīties konvulsijās, neskaidri pamīšus buldurējot vārdus “Uliss” un “facepalm” pār lūpām. Pēc tam atguvās, un mēs atkal bijām draudzenes. Tiesa, neko daudz jau tas Daces skaidrojums man nedeva.

  • 2013. gada 3. aprīlī, plkst. 2:13

    Gaujarts: Mūzikas klausīšanās arī ir darbs (1)

    Ir cilvēki, kas vairāk novērtē īpatnus ēdienus, un ir tādi, kas izvēlas tradicionālos. Tāpat ir arī ar mūziku un dzeju. Nav visiem dziesmu vārdos jāmeklē dziļa jēga – ir arī tādi, kuriem nepieciešama tā dienišķā desmaize.



Kultūras Ministrija
vkkf