Komentārs

Foto – teatris.lv

Ivars Ījabs: Lai pirmais met akmeni

Nesen Latvijā ir sanākusi 12. Saeima un izveidota jauna valdība. Tādēļ pēdējo nedēļu laikā mani pilda prieks par saviem līdzpilsoņiem. Par visiem, taču jo īpaši – par tiem, kuriem ir paveicies radniecības ziņā un kuri jaunizveidotās valdības locekļiem un koalīcijas partiju deputātiem ir "tēvs, māte, vecāmāte, vecaistēvs, bērns, mazbērns, adoptētais, adoptētājs, brālis, māsa, pusmāsa, pusbrālis, laulātais", kā rakstīts Interešu konflikta likumā. Viņu dzīvē tādēļ pēdējās nedēļās ir sācies ilgi gaidīts, jauns posms. Nevienam nav noslēpums, ka pēdējās nedēļās valdības partijas funkcionē kā darba biržas, un daudzi tām pietuvināti un radniecīgi ļaudis nu jau ir ieguvuši kāroto maizīti un sviestiņu. Jūs vaicāsiet – bet kā tad ar Interešu konflikta likumu? A tā, lūk. Skaidrs, ka es kā politiķis nevaru pieņemt darbā (par biroja vadītāju, padomnieku, preses sekretāru, deputāta palīgu utt.) savu tēvu, māti, vecomāti, vecotēvu, bērnu, mazbērnu, adoptēto, adoptētāju, brāli, māsu, pusmāsu, pusbrāli un laulāto. Taču, ja man pietiek apsviedības, manu tēvu, māti, vecomāti, vecotēvu, bērnu, mazbērnu, adoptēto, adoptētāju, brāli, māsu, pusmāsu, pusbrāli un laulāto var veiksmīgi nodarbināt kāds cits manas partijas biedrs – un iepūtiet. Tāda jauka, saticīga kārtība, kur visa nauda paliek ģimenē.

Starp citu, par korupcijas apkarošanu. Tā vien liekas, ka Latvija beidzot ir ieguvusi politiķi, kurš pārvaldes caurspīdīgumu padarīs par visas tautas lietu. Runa, protams, ir par Artusu Kaimiņu, kurš pēdējās nedēļās ir jau pieteicis savu darba stilu jaunajā Saeimas sasaukumā. Skaidrs, ka lielā daļā mūsu "labās sabiedrības" jau sen ir nostiprinājies priekšstats, ka lielākais vaininieks visās mūsu nelaimēs ir amatpersonu korupcija – īsi sakot, "viņi tur augšā masveidīgi zog". Jebkurš apgalvojums, ka vaina ir meklējama citur – teiksim, varas neefektivitātē, nefunkcionējošā partiju sistēmā, etniskā dalījuma hegemonijā –, tiek noraidīts kā tīrās muļķības. Problēma ir tajā, ka augšā zog, – un muti ciet. Līdz šim šī pārliecība ir izpaudusies estētiski diezgan nevarīgā formā. Protams, cīņa pret oligarhiem ir situsi augstu vilni, Zatlers ir atlaidis Saeimu, vesela virkne godīgu acu pāru uz šīs tēmas vien ir nonākusi labos amatos. Vēl vairāk. Elite aptuveni kopš 2009. gada intensīvi nodarbojas ar to, ko kāds mans vācu draugs nosauca par "paškriminalizāciju". Ar virkni pieņemtu likumu un iniciatīvu mūsu partijas ir parādījušas, ka faktiski uzskata pašas sevi par kriminālām organizācijām. Tie ir visi šie aizliegumi pirms vēlēšanām komunicēt ar vēlētājiem, Eiropā unikālās tautas tiesības pie vēlēšanās atlaist parlamentu, atteikšanās no senās deputāta imunitātes tradīcijas un tamlīdzīgi.

Taču tā nekad nav bijusi īsti "tautas lieta". Tauta gan nav laidusi garām iespēju izgāzt kādu no krēsla, taču savā vairākumā klusītēm fanojusi par Lembergu (nu ja – to pašu, "smagos noziegumos apsūdzēto"). Iespējams, tas tā bijis līderības trūkuma dēļ. Lieta tā, ka partijas, kas sevi kriminalizē, ir nepievilcīga darbavieta jebkuram, kurš var atrast darbu kādā cienījamākā profesijā. Taču, kā nu gadījies, kā ne, šodien sevi uz politiskās skatuves piesaka Artuss Kaimiņš, kurā vismaz ir interesanti skatīties. Viņš var patikt, var nepatikt. Par viņa tālākajām karjeras izredzēm varam tikai spekulēt. Taču tā kamera, ar kuru pa Saeimu nēsājas Artuss, ir tieša radiniece tai kamerai, kas, mūsu pseidoliberāļu aplausiem rībot, nesen tika uzstādīta Ministru kabineta sēžu zālē. Nu, kur gan vēl lielāka caurspīdība nekā šī, kad katrs deputāts ik mirkli riskē nonākt Kaimiņa videoblogā. Turklāt Kaimiņu, atšķirībā no žurnālistiem, nevar no Saeimas izmest ārā, viņš tur ir ievēlēts pēc visiem standartiem.

Taču, kad kāds sodīsies par Artusu un pārmetīs viņam nepiedienīgu izturēšanos, atcerēsimies, ka viņam augsne ir gatavota jau gadiem ilgi. Vispirms tas ir noticis, veidojot priekšstatu, ka ievēlēti politiķi visi ir neuzticami zagļi, ka partijas ir kriminālas organizācijas, ka vēlēšanu un kompetentas elites vietā mums vajag vienus vienīgus referendumus un komunikāciju tviterī. Katrā gadījumā ļaudīm, kuri visu šo stāstu ir nemitīgi daudzinājuši, gan nav nekādu morālu tiesību nosodīt Artusu. Viņš vienkārši ir pacēlis karogu, kuru iepriekšējie "gaišie spēki" ir nometuši. Un, būdams ļoti talantīgs populists, viņš tagad šai lietai ir piesaistījis ievērojamu sabiedrības daļu – tos "modernizācijas zaudētājus", kuri gan neredz savā dzīvē nekādu perspektīvu, tomēr tagad skaidri zina, kas pie tā vainīgs.

Kas attiecas uz Kaimiņa kunga tālāko nākotni, tad, manuprāt, tā joprojām ir diezgan neskaidra. Zinātniskā psiholoģija ir jau sen pierādījusi, ka kopumā politiķus pārējo cilvēku vidū izceļ divas ļoti izteiktas īpašības – narcisisms un varas kāre. Tas pats par sevi nenozīmē neko sliktu – nevajag iedomāties, ka citās profesijās (t.sk. akadēmiskajās vai biznesa) cilvēki ir kaut kādā ziņā veselāki vai harmoniskāki. Artusam nav problēmu ar pirmo īpašību; tur viss ir labākajā kārtībā. Jautājums – kā viņš grasās definēt attiecības ar otro. Starp citu, salīdzinājums ar Žirinovski šeit ir vietā. Vladimirs Volfovičs ir ļoti veiksmīgs populistisks politiķis. Tas šeit nav normatīvs apgalvojums, bet konstatācija – parādiet man kādu citu, kurš būtu noturējies Krievijas elitē kopš 1989. gada. Taču Žirinovskis nav tikai publiskais tēls; tā ir arī nopietna organizācija, stratēģija un amati. Iespējams, ka aiz Artusa Kaimiņa jau šobrīd stāv komanda, kura spētu ap viņu pulcēt cilvēkus, idejas un naudu. Ja tas tā nav, tad viņš visdrīzāk iznīks. Viņš nevar pārvērsties par ierindas deputātu. Likmes ir pārāk augstas, un viņam ir nepieciešams uzturēt savu "cilvēka – skandāla" reputāciju. Skaidrs, ka lielajam vairumam viņš kritīs uz nerviem un viņu sāks dauzīt un provocēt, – un te, lūk, ar viena cilvēka artistiskumu var būt par maz. "Reģionu apvienība" patlaban neizskatās spējīga nodrošināt Kaimiņam pienācīgu "bekvokālu". Kaut arī par saviem mandātiem viņi var pateikties tikai un vienīgi Artusam, pašlaik viņi paši, šķiet, ir mazliet samulsuši no notiekošā. Diez vai arī Mārtiņš Bondars spēs kontrolēt savu politisko homunkulu. Jebkurā gadījumā – priekškars ir atvēries, un izrāde var sākties.

Cita starpā šī ņemšanās ap Artusu ilustrē kādu plašāku tendenci, kura jau agrāk ir pamanīta tajās valstīs, kur par politiku ne tikai bļauj, bet arī par to reflektē. To veiksmīgi jau ir aprakstījis Ivans Krastevs (sk. viņa TED video). Proti, tieksme pēc "caurspīdīguma" paradoksālā kārtā nevairo iedzīvotāju uzticēšanos varai. Gluži pretēji – jo "caurspīdīgāki", jo aizdomīgāki un neuzticamāki sabiedrībai šķiet politiķi. Cerības, ka "caurspīdīgums" pats par sevi spēs nodrošināt varas leģitimitāti, ir izrādījušās aplamas. Valsts vara, izrādās, var būt absolūti caurspīdīga un vienlaikus absolūti neefektīva. Reizēm liekas, ka Latvija vēlas pietuvoties šādam ideālam – t.sk. ar Artusa Kaimiņa un viņa videokameras palīdzību.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • Andrievs Niedra > Edge  

    2014. gada 28. novembrī, plkst. 14:51

    kas, kas - "Artusa ievēlēšana Saeimā spilgti apliecina - esošā demokrātija ir patiesa." ?!!!

    IMHO Pateisa Demokrātija ir tomēr tikau un vienīgi Tautas Vara, nevis publikai nejauši iegadījusies iespēja fanot par savu ākstu.

  • Aivars Kristapsons > Edge  

    2014. gada 26. novembrī, plkst. 8:53

    Artusa ievēlēšana Saeimā pierādīja, ka jāpastāv un vienīgi pareiza ir tikai personiska atbildība.
    Es balsoju par Artusu, kas sarakstā bija pēdējais, es vilku krustiņu aiz Kaimiņa uzvārda vēlēšanu zīmē un svītroju citus kandidātus.
    Artuss Kaimiņš ir mana balss Saeimā un es zinu, ka partiju apvienībai "Latvijas Reģionu apvienība” Saeimā būs jāpanāk vēlēšanu likuma grozījumi par labu personiskai atbildībai.
    Rīga nav Latvija, esmu dzimis rīdzinieks un zinu, ka Rīga ļaudis pievelk, iesūc, pārveido, patur un tomēr vairumu vienkārši sabojā, dažs „labs tiek arī izspļauts...”.
    Tautas pastāv, ja mainās, kas mainīsies /pēc Raiņa/

    Mīlestībā, Ābels 2014

  • Edge > Aivars Kristapsons  

    2014. gada 25. novembrī, plkst. 16:59

    "...Kad jebkurš droši saka, ka esošā demokrātija ir viltus un maldi..."
    =================================================================================
    Artusa ievēlēšana Saeimā spilgti apliecina - esošā demokrātija ir patiesa. Tikai viena pati demokrātija jau esošās iekārtas būtību nenosaka, jo vienreiz četros gados izvēlēties savus priekšstāvjus, saliekot +plusus vai -mīnuss, vēl nebūt nenozīmē, ka šie priekšstāvji spēs izpildīt savus solījumus. Bez demokrātijas, kas esošajā iekārtā spēlē aizvien mazāku un mazāku lomu, ir vēl kāds nezināms, vēl neapjēgts, nenoformolēts elements (parādība). Šai ziņā man jāpiekrīt sociologa&filosofa A.Zinovjeva 1993.g. rakstītajam gr. "Rietumi" http://www.e-reading.link/chapter.php/88145/1/Zinov%27ev_-_Zapad._Fenomen_zapadnizma.html
    p.s. Kas gan var vienot kampējus, oligarhus, eirokrātus-birokrātus un pārējos?

  • Aivars Kristapsons > Ivars Ījabs  

    2014. gada 25. novembrī, plkst. 15:44

    Mēs esam Viens.
    Kad ikviens atskārš to, ka nenotiek Latvijas Tautas līdzsvarota attīstības virzība un nepastāv valdības vadības atbildība.
    Kad jebkurš droši saka, ka esošā demokrātija ir viltus un maldi, un, ka partiju atbildība ir liekulība un mēlnesība.
    Kad ikkatra dzīves svarīgākā atziņa ir, ka pastāv un vienīgi pareiza ir tikai personiska atbildība, mēs esam vienoti, mēs esam Viens.
    Tad vairs nekāda vara un nekāds spēks nespēj muļķot Tautu, jo katrs plecs ir drošs atbalsts un līdzvērtīgs paša plecam, kur Tavs draugs ir arī man draugs.

    Mēs esam Viens.

    Mums saka mēs,
    bet domā tik par sevi.

    Mums saka Jūs,
    kad čakarēt mūs taisās.

    Mums saka es,
    un rokas nevarībā plāta.

    Mums saka Tu,
    un sevi norobežo.

    Ir zīmīgi,
    ka Zolitūde,
    nozīme
    ir vientulība.

    Es saku tā:

    Mēs esam Visums,
    mēs neesam ledū kalti.

    Mēs esam Saule,
    mēs būsim mūžam balti.

    Mēs esam Viss
    un Viss ir mūsos.

    Mēs bijām tad,
    kad Tevis nebija.

    Mēs būsim tad,
    kad Tevis nebūs vairs.

    Tu un es,
    mēs un Jūs.

    Es saku Tu,
    un domāju, ka es.

    Mēs sakām Jūs,
    un domājam, ka mēs.

    Mēs esam vienoti,
    mēs esam Viens.

    Es Mīlestībā
    rokas plešu
    pār Latviju,
    pār Visumu,
    pār sirmo māmuļu,
    kas mājas vientulībā,
    klusi lasa vēstuli
    par mazbērniem,
    kas vergu gaitās
    svešiem kungiem kalpo,
    tālā aiz’jūrā,
    pār Tevi un
    pār sevi,
    pār stindzinošo
    prāta klusumu,
    pār mulsumu un
    nevarību,
    pār domu slinkumu,
    kas lekni snauž.

    Es lūdzu Dievam:

    Dod Mīlestības spēku mums,
    lai varam mēs,
    ne tikai
    ziedēt un dziedāt,
    bet
    savā zemē noteicēji būt.
    Mēs Latvju Tauta,
    mums Brīvestība jāatgūst.

    Mīlestībā, Ābels, 2014

  • Edge > Ivars Ījabs  

    2014. gada 25. novembrī, plkst. 15:11

    Paturpinot tēmu par "caurspīdīgs" un "neefektīvs". Var būt politikas zinātniekam, kuram ir apjēga par esošo sociālo sistēmu (vara+ekonomika+ideoloģija) varētu prez. Bērziņam paskaidrot: kam pieder reālā vara Latvijā, jebšu piekrīt, ka tā "nepieder nevienam":
    A.Bērziņš: Domāju, tagad sāksies karš – mēģinājumi pierādīt, kurš tad Latvijā īsti valda.
    NRA: – Kādas jūsu versijas?
    A.Bērziņš:– Ka Latvijā īsti nevalda neviens.
    Intervija ar Andri Bērziņu - Latvija grimst. Jārīkojas!
    http://nra.lv/latvija/politika/48360-intervija-ar-andri-berzinu-latvija-grimst-jarikojas.htm

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Karš nav nekāds piedzīvojums. Karš ir slimība. Kaut kas līdzīgs tīfam.

    Antuāns de Sent-Ekziperī

Iesakām

  • 2014. gada 3. februārī, plkst. 7:02

    Ivars Ījabs: Pūpēdis (1)

    Ar skandāliem ir kā ar sēnēm. Katrā mežā ik rudeni izaug tikai ierobežots daudzums sēņu, kuras turklāt nolasa agrākie sēņotāji. Mēdz būt īsti sēņu gadi, kad tās nav īsti kur likt un visiem pietiek atliektiem galiem. Bet ir arī gadi bez sēnēm.

  • 2014. gada 8. oktobrī, plkst. 6:10

    Margo Zālīte: Āda man ļoti plāna

    Mēs tikāmies ar operu režisori Margo Zālīti, lai parunātu par laikmetīgo operu, spēju nenomirt uz skatuves un to, kāda tad galu galā ir atšķirība starp vīrieti un sievieti.

  • 2016. gada 14. janvārī, plkst. 6:23

    Armands Znotiņš: Muzikālas svinības divos koncertos

    Parasti pirmais būtiskais robežpunkts visa gada griezumā ir latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts, taču šoreiz jau 4. janvārī vispārēju uzmanību pievērsa koncerts "Trīs Osokini un opera".

  • 2015. gada 23. martā, plkst. 6:03

    Māris Zanders: Tu neesi mūsējais

    Mēs neesam pacietīgi – mēs esam inerti, un tas nav tas pats, kas "pacietīgums". Bet, protams, pašiem ērtāk uzskatīt sevi par pacietīgiem...

  • 2015. gada 3. septembrī, plkst. 8:09

    Marčins Sendeckis: Jūrai ir tavu pēdu smarža

    Dzejas dienās piedāvājam ārvalstu viesu dzejoļus latviešu autoru atdzejojumā. Šodien, 3. septembrī, pasākumā "Runā viesi" uzstāsies poļu dzejnieks Marčins Sendeckis.

  • 2015. gada 27. februārī, plkst. 6:02

    Inga Pizāne: Atmiņu nogulsnes, 2. daļa (3)

    Es atceros – tu man uzdāvināji "Mars" vai "Snickers" šokolādi – tā bija mana pirmā dāvana no puiša, tikai diemžēl starpbrīdī man kāds to nozaga. Es to ļoti pārdzīvoju, bet neatceros, vai tev atzinos...

  • 2012. gada 14. februārī, plkst. 9:02

    Ieva Sniedze: Tas, ko zinām un nezinām par Tilu Pūcesspieģeli (4)

    Šarls de Kostērs bija brīvmūrnieks. Zinot kaut pavisam nedaudz par brīvmūrniecības simboliem, pasaules uzskatiem un organizācijas struktūru, jūs spējat lasīt pavisam citu grāmatu.

  • 2014. gada 22. aprīlī, plkst. 19:04

    Maritana Dimsone: LaLiGaBa 2013

    Latvijas Literatūras gada balvas nominante kategorijā "Labākais Latvijas autora oriģinālliteratūras darbs bērniem", rakstniece Maritana Dimsone sarunājas ar Ilmāru Šlāpinu.



Kultūras Ministrija
vkkf