Recenzija

Attēlā – grāmatas atvērums ar Daniela Kantrela (Daniel Cantrel) ilustrāciju "Popper Publishing" izdotajā krājumā "Life After Death".

Pauls Bankovskis: "Popper" paralēlās pasaules jeb PPP

Tieksme uzzīmēt pasauli mums piemīt vēl kopš senākiem laikiem nekā centieni to aprakstīt, atspoguļojot pasauli jau kādā nebūt formalizētā valodā, ievērojot gramatikas normas vai matemātikas likumus. Uz alu sienām atrasti nezināma pamudinājuma mirklī tapuši aizvēsturisko senču zīmējumi vai mūsu priekšstati par to, ka pat rakstu valodas zīmju pamatā, visticamāk, ir bijusi pirmatnēja un grūti izprotamu motīvu uzjundīta vēlme kaut ko redzētu censties atspoguļot vai iemūžināt pēc tā ģīmja un līdzības, ēģiptiešu hieroglifu ģenēze no piktogrammām (un dažādu piktogrammu savairošanās pēdējā gadsimta laikā, saskaroties ar mūsu aprobežoto spēju uztvert pašiem savu rakstu valodu) – tā visa ir vēsture.

Šī vēsture turpinās, tā atkal un atkal atkārtojas un dzīves gaitā panāk ikvienu no mums. Kaut ko uzzīmēt agrā bērnībā, šķiet, izmēģina ikviens, un pirmais, ko šādos zīmējumos mēs savu iespēju robežās cenšamies atveidot, ir kaut kas pazīstams, mūs interesējošs vai jau tajā brīdī nozīmīgs. Mūsu pasaule ir aptuveni tikpat plaša, cik šie zīmējumi.

Droši vien, ja bērnībā man ikdienā būtu darīšana ar kādiem meža zvēriem vai pieradinātiem māju lopiem, manos pirmajos zīmējumos parādītos arī brieži vai jēri, taču nekas tāds Līgatnē uz ielas vai pa logu nebija novērojams. Tur garām kultūras nama sarkanķieģeļu ēkai pirms rāpiena augšup Spriņģu kalnā ieskrējās kravas mašīnas un vieglie auto, un citi bez lielas piepūles ripinājās no kalna lejā. Mamma ir saglabājusi vairākus turpat Līgatnes papīrfabrikā ražotus blociņus mīkstos kartona vāciņos. Līdzās pirmajiem mēģinājumiem uzzīmēt savā dzīvē svarīgākos cilvēkus – sevi, mammu un tēti – tur ir arī pirmās mašīnas. Tāda kā automobilisma vēstures esence trīsgadīga cilvēka izpratnē ir: divi aplīšu riteņi, kurus savieno viena horizontāla līnija un viena – tai pāri un uzliekta puslokā. Velosipēda izgudrošana laikam gan nebūs bijis kas pārāk sarežģīts. Pamazām vien, pieaugot novērošanas spējām un pirkstu veiklībai, mašīnas ir apaugušas ar dažādām detaļām – tām uzrodas durvis un logi, radioantenas u.tml. Pasaule kļūst detalizētāka un plašāka, un zīmējumos sāk parādīties ne vien tas, ko esmu redzējis pats, bet arī ainas, kas skatītas bilžu grāmatās, kino, ciemos pie māsas melnbaltajā televizorā vai kur citur.

Lūk, vienā no zīmēšanas burtnīcām atainots ugunsgrēks – māja deg sarkanām liesmām, kūp melni dūmi, bet divi ārsti nestuvēs uz ātrās palīdzības busiņu stiepj no galvas līdz kājām marles saitēs ietītu cietušo. Droši zinu, ka "dabā" nevienu ugunsgrēku tolaik vēl nebiju redzējis, tāpat arī šādu cietušo glābšanas ainu.

"Vai tas ir upuris?" mans vecākais brālis, aplūkojis zīmējumu, toreiz vaicāja. Atceros, ka samulsu. Tādu vārdu es dzirdēju pirmoreiz. Man pašam bija šķitis, ka zīmēju kaut ko labi zināmu un saprotamu, bet te piepeši izrādījās, ka tā nebūt nav, – pats to neapjaušot, es biju uzzīmējis arī upuri.

Pasaule pletās pāri apzīmēto papīra lapiņu malām. Pieaugušajiem šajā ziņā nekad nav veicies labāk. Lai cik skaistas būtu formulas, pierādītas teorijas, pārbaudīti dati un loģiski argumenti, filozofu, dabaszinātnieku, matemātiķu, fiziķu, muzeju fondos noglabātu mākslas darbu autoru un tātad klasiķu, kā arī visu pārējo veikums allaž izrādās par mazu – tiem, kas sekojuši pa pēdām vecajiem, allaž ir bijis iemesls ticēt un cerēt, ka tieši viņiem, lūk, gan varbūt beidzot zīmējums izdosies drusku labāk.

Šos nebeidzamos centienus Horhe Luiss Borhess kodolīgi aprakstījis 1946. gadā pirmoreiz publicētā rindkopu garā un kādam 17. gadsimtā it kā dzīvojušam Suaresam Mirandam piedēvētā fikcijā "Del Rigor en la Ciencia". Tas bija stāsts par valsti, kuras kartogrāfi savā pasaules aprakstīšanas un uzzīmēšanas mākslā bija sasnieguši tik lielu saprašanu un meistarību, ka nonākuši pie atskārtas – visprecīzākā karte var būt vienīgi viņu zemes atainojums mērogā 1:1, tam jābūt identiskai attēlojamā kopijai. Šādas kartes izveide un lietošana, protams, radījusi dažādus praktiskas dabas sarežģījumus, un tā nu utopiskais projekts beigu galā pamests novārtā, bet aiz tā palikušas tikai vai nu pašas atainojamās valsts, vai tās kartes drupas.

Uz šīm pārdomām mani iedvesmoja parādība, kas kopš 2012. gada pazīstama kā "Latvijā pirmais ilustrācijas žurnāls" "Popper Magazine". Līdz ar cietos vākos iesietas pamatīgās grāmatiņas "Life After Death" ("Dzīve pēc nāves") iznākšanu tagad tas pāraudzis izdevniecībā jeb "Popper Publishing", un tajā kopš tā pirmsākumiem līdzās ilustrācijas žanra entuziastiem no Latvijas čakli rosās arī pieaicināti mākslinieki no citām valstīm.

"Saka, ka attēls vai fotogrāfija spēj izteikt vairāk nekā 1000 vārdu, taču mēs uzskatām, ka ilustrācija spēj pateikt vai atklāt vēl daudz vairāk," teikts izdevniecības mājaslapā angļu valodā publicētā manifestā. "Tāpēc par savu mērķi mēs uzskatām komunikāciju ar cilvēkiem, izmantojot vizuālo valodu un tādējādi veidojot pienesumu Latvijas kultūrā. [..] Mūsu uzmanība vēl vienmēr galvenokārt būs veltīta ilustrācijai un vecā labā "Popper Magazine" izdošanai."

Nedomājot par visu lieko ("vairāk nekā 1000 vārdu", "komunikācija ar cilvēkiem", "pienesums..."), jāsecina, ka "Popper" dažu gadu laikā Latvijā ir kļuvis par bezmaz vai ilustrācijas jomas sinonīmu. Tomēr līdz šim man gan vēl arvien nav bijis īstas skaidrības, kas īsti ir tas, ko šīs ilustrācijas ilustrē, izgaismo jeb apgaismo, kādam vai kādai dāvājot garīgu vai intelektuālu apskaidrību – ja vien paturam prātā vārda  sākotnējo cilmi no latīņu darbības vārda "illustrare".

Ilustrāciju krājums "Life After Death" ar tā trim nodaļām "Life", "After" un "Death" rosina izteikt minējumu, ka vismaz viens no šo ilustrāciju objektiem varētu būt mūsu attiecības ar "zīmēšanu" vispār – ar to saprotot jebkādus mums pazīstamos centienus kaut ko vizualizēt, padarīt redzamu.

Kā jau iepriekš ieskicēju, savas pasaules uzzīmēšanu var uztvert kā nebeidzamu mēģinājumu un kļūdu virteni, nepārtrauktu un no paaudzes paaudzē pārmantotu cīņu, kurā vēl arvien tiek izmantoti gan vienkārši un pavisam robusti ieroči, gan tehniski izsmalcināti kaujas mākslas triki.

Visa šī arsenāla vienā galā varbūt ir vieta visprimitīvākajām ielu mākslas izpausmēm, kas atgādina primātu centienus apaugļot pēc iespējas vairāk mātīšu un tādējādi pierādīt, kurš barā ir alfa tēviņš, bet otrs gals iesniedzas vēl neatklātu izpausmes formu un izteiksmes līdzekļu apdzīvotā tumsā.

Lai gan pāreja no piktogrammām uz abstraktām rakstu zīmēm parasti tiek uzlūkota kā nozīmīgs progresa solis un mums ir tīkami domāt, ka tieši verbālā (vai skaitļu) valoda ir vistrāpīgāko un ietilpīgāko mūsu cilvēciskās pasaules aprakstu veidošanas rīks, mēs atkal un atkal pārliecināmies, cik vilinoša, kārdinoša un ērta ir ļaušanās kaut ko ap- vai izgaismojošiem "attēliem" – ikonām baznīcā vai ikonām datoru un viedtālruņu ekrānos, jebkādai informācijai, kas pārvērsta "infografikās", idejām, kas atgremotas uz ekrāna rādāmās prezentācijās, komiksiem, kurus tik viegli pārvērst pilnmetrāžas filmās, kaut vai pornogrāfiskām bildītēm iztēles vietā. Dažs radikālu uzskatu piekritējs, piemēram, nesen Rīgā iebraukušais režisors un citstarp filmas "Zīmētāja kontrakts" autors Pīters Grīnevejs pat uzskata, ka jau izglītības sistēmā pienācis laiks atteikties no pārmērīgas aizraušanās ar tekstu: "Būtu jāmaina visa izglītības sistēma, kurā pastāv teksta dominance. Taču tagad, digitālajā laikmetā, varam atgūt vizuālā dominanci.”

Tā ir kārdinoša iespēja, jo savai vēlmei kaut ko vizualizēt reizēm mēs nespējam pretoties pat bezdomu mirkļos – sapņus pēc pamošanās mums patīk iztēloties kā kustīgu attēlu virtenes jeb filmiņas, bet, pļāpājot pa tālruni, klausoties lekcijās stāstīto vai Saeimas sēdēs runāto, bieži vien kaut ko izklaidīgi mēdz zīmēt pat ļaudis, kas apzināti pēdējoreiz kaut ko zīmējuši vien pamatskolas zīmēšanas stundās.

Iespējams, tā – un nevis, piemēram, ar kaut kādiem modes untumiem, valdošiem stiliem un "virzieniem" vai faktu, ka visas krājumā publicētās ilustrācijas ir publicētas melnbaltas, – izskaidrojama grāmatā "Life After Death" iekļauto attēlu stilistiskā līdzība un dažbrīd pat vienveidība neatkarīgi no autoru izcelsmes zemes vai grāmatas nodaļas, kurā katrs konkrētais darbs nonācis. Aplūkojot šos attēlus, neviļus nāk prātā salīdzinājums ar dzeju. Arī tās, saprotams, nepārtraukti kļūst arvien vairāk un vairāk, taču pat pēc visai optimistiskiem minējumiem šī, būsim godīgi, absolūti neobligātā izpausme patiesi spēj interesēt kādus 5% planētas iedzīvotāju. Un arī šos 5 vai cik nu tur procentus kaut kā uzrunāt, aizkustināt vai citādi aizskart no kopējā dzejas apjoma, visticamāk, spēj vēl mazāks procents.

Par dzīvi, nāvi un to, kas būs pēc tam, kaut ko zināt vēl vienmēr iespējams gaužām maz, katrā ziņā mazāk, nekā uz jau esošo tekstu, attēlu un visa kā cita pārprodukcijas fona ir iespējams sastrādāt. Un kāds gan tur brīnums, jo pat "aculiecinieku" vēstījumos par piedzīvoto klīniskās nāves gadījumos vai stāstos par redzēto, aci pret aci nonākot ar iebraucējiem no citām planētām, mūsu apziņas saturā pasmeltā vienveidīgā un līdzīgā mēdz būt vairāk nekā pārsteidzošā, neapjaustā, svešā un vēl neviena neredzētā.

Lai kā mēs censtos kaut ko no tā visa uzzīmēt, ilustrācijās vienalga būs pārāk maz no pasaules kopumā un pārāk daudz no mums pašiem, lai beidzot apgaismības mirklī varētu rimties un teikt – jā, tieši tā tas ir, ilustrācija ir mērogā 1:1 un precīza. Lai gan var jau būt, ka tajā brīdī "debess savelsies kā grāmata" ar visām ilustrācijām, "visi kalni un visas salas tiks izkustinātas no savām vietām", un tai pasaulei, kuru centies uzzīmēt nevis kāds ar zīmuli vai programmu "Adobe Illustrator", bet pats lielākais un pirmais Ilustrators, pienāks gals.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem
Kultūras Ministrija vkkf

Dienas citāts

  • Cilvēki man patīk vairāk par viņu principiem. Cilvēki bez principiem man patīk vairāk par visu pasaulē.

    Oskars Vailds

Iesakām

  • 2017. gada 30. janvārī, plkst. 5:23

    Artis Buks: Par nomāktības sabiedrību (14)

    Vienmēr un visos laikos visās iekārtās bijuši tādi, kas sabiedrībā jūtas labi, un tādi, kas jūtas slikti. No šejienes aug kājas gan tādiem, kas slīgst nostalģijā pēc padomju laikiem, gan tiem, kas jūtas palikuši ārpus borta.

  • 2013. gada 3. maijā, plkst. 7:05

    Imants Ziedonis: Mākslai ir jādod, nevis jāņem

    Es savā laikā esmu boksa ringā pabijis. Tā tomēr ir pasakaina sajūta, kad tu kādam iebrauc pa degunu, ka nožļarkst vien, šī sajūta man palika arī vēlāk – ir tā jātrāpa, ka bišķiņ nožļarkst.

  • 2015. gada 30. septembrī, plkst. 6:09

    Armands Znotiņš: Divu orķestru uzstāšanās sezonas sākumā (2)

    Ar vienas dienas atstatumu Lielajā ģildē jauno koncertsezonu uzsākušas divas muzikālās vienības, kuru dalība Latvijas kultūras dzīvē ir pašsaprotama, – orķestris "Rīga" un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris.

  • 2016. gada 31. oktobrī, plkst. 5:55

    Māris Zanders: "Zelta laikmets" kā domāšanas inertuma izpausme (2)

    Vienkāršošana, kas tiek lietota politiskajā retorikā, aprakstot problēmas, iespējams, nozīmē cenšanos noslēpt nespēju problēmas risināt.

  • 2015. gada 10. aprīlī, plkst. 6:04

    Elvīra Bloma: Nedzeja. Mūzika no telefona

    pietura, pieturā zēns un telefons telefons vibrē zēns skatās uz autobusu, kas tuvojas lēnām līdz apstājas SMS: "es tevi gribu"

  • 2015. gada 19. jūnijā, plkst. 7:06

    Vilis Lācītis: Geji un krākas (1)

    "Muminofilijai – nē!" ir antimuminga galvenais sauklis, un ar sarkanu svītru pārvilkts Mumins ir tā simbols. Mumins uz metāla ripuļiem, pats balts jo balts un ar sarkanu svītru pāri krūtīm kā aizlieguma zīmi.

  • 2012. gada 14. februārī, plkst. 9:02

    Ieva Sniedze: Tas, ko zinām un nezinām par Tilu Pūcesspieģeli (4)

    Šarls de Kostērs bija brīvmūrnieks. Zinot kaut pavisam nedaudz par brīvmūrniecības simboliem, pasaules uzskatiem un organizācijas struktūru, jūs spējat lasīt pavisam citu grāmatu.

  • 2012. gada 27. jūnijā, plkst. 8:06

    Lauris Bokišs: Kā piespiest skolēnus lasīt (30)

    Ja es būtu vidusskolēns šodien, man nepatiktu "Zvaigznes ABC" Literatūras grāmatas, kur to autori ir izdomājuši "pareizos" un "vienīgos" jautājumus, kur jautājumā jau ir norāde uz pareizo atbildi tekstā.