Beāte Vītola: Piedzerties (44)

2006. gada 20. septembrī, plkst. 0:21

Rubrika: ¼ Literatūra
(stāsts)

Beāte Vītola ir sieviete ar kaitīgiem ieradumiem. Bērnu nav. Studē, klenderē pa margināliem rajoniem, braukā apkārt, ballējās, dzer un cīnās ar vēlmi ļauties entropijai. Šis ir nepabeigts fragments no nepabeigta romāna, kurš top. Dzērumā.

___

Tur jau tā sāls, ka neviens nerunā. Nē, nav pat tā, ka nerunā, bet skatās tā savādi cauri, pat ne no augšas, bet vienkārši no citurienes. Nav jau tā, ka es tagad sēdētu, galvu starp ceļiem iespiedis, vienā rokā turot vīna pudeli, ar otru uzstājīgi, aritmiski un bēdīgi dauzot pret galdu. Ne tuvu tam. Jo situācija savos pamatos ir drīzāk amizanta. Piemēram, pastāstīšu, kā tas bija nupatās, savas pāris minūtes atpakaļ. Es tātad pieslēdzos sarunai. Nemaldināšu - komunikācija nekad nav bijusi mana stiprā puse. Mēģinu vēstīt kaut ko vienlaikus intriģējošo, asprātīgu un aktuālu, bet šamējie turpina tik dumji smaidīt, māt ar galvu un, galvenais, nepārstāt runāt viens ar otru. It kā manis sacītais būtu kādā cilvēka dzirdes receptoriem nesasniedzamā frekfencē. Viņi pat neizliekas, ka mani nedzird vai manis vispār nebūtu, sarunas beigās viņi man varbūt uzmet kādu saudzējošu skatienu, kas mēģina pateikt: „Es visu saprotu, visu saprotu.” Pamet galvu uz manu pusi, ātri vien attopas, ka „atkal jau rādās?” Viņi takš tik noguruši, tik pārstrādājušies, mani nabadziņi, bitīt matos. Labākajā gadījumā kāds pamāj ar galvu it kā sacītu: „Nu ja, nu ja” vai arī: „Vai ne, vai ne?” Un tad es vairs nepavisam nevaru saprast, vai tas tādēļ, ka, viņuprāt, runāju galīgo bulšitu, vai arī šamējiem šķitis, ka esmu uzmanīgi klausījies sarunā. Tas nebūtu iespējams tīri fiziski, jo neesmu jau sieviete, kas var vienlaikus gan runāt, gan klausīties, gan vēl turklāt novērtēt draudzenes/sāncenses kleitas kritumu un/vai sievišķīgo formu parametrus, tos turklāt nekritiski salīdzinot ar savējiem. Un kā lai tagad mainās, kā lai dara sevi labāku?

Viss, ko šādā situācijā varu no sevis izspiest, ir:

„Ņem mani, Dievs, un atzīsti par labu esam.”

„Beigsi ņaudēt varbūt?”

„A bet...”

„Esi vecis ar pautiem, saņemies!”

„Un tu pats?”

Un tagad pasakiet, mīļie mani, kurš no mums ir vairāk cilvēks - viņš vai es?

Es neslēpjos, nē, es rādos un grozos, bet jēgas tam visam tikpat nekādas. Varbūt vajag kādu seksu, nezinu.

Bet vakar vai arī aizvakar, vai pagājušonedēļ[1] viņš tikai savāca manas kapeikas, bet ne manu silto un sāpošo sirdi. Tāda tā pasaules alga. Reiz par visām reizēm jāpārvar slimīgā pieķeršanās ielu muzikantiem. Noslauc man piķi un pēcāk cerības neattaisno pat ne uz pusi. Nē, manī nav skumju, es neesmu tumšs, īgns, turklāt nožēlojami depresīvs tipiņš - dārzenis, produkts - saucat kā gribat. Dzīve visā visumā ir jauka. Tikai žēl visu to draugu. Ka viņi tādi skaisti, bet no brīnumiem ne velna nesaprot. Un pat cilvēcīgi parunāties nejēdz. Ne jau man kaut ko vairāk vajag, Dievs, pasargi! Bet par to, tāpat kā par visu pārējo citreiz.

Runājot par visu šito geju tēmu, man jāsaka, ka man arī reizēm uznāk tādas kā šaubas un es ceru, tās radušās tikai kā normāla cilvēka reakcija uz visu šito propagandu. Tas notiek īslaicīgi, tikai uz mirkli, ilgākais 5 minūtēm, un allaž tie, kuros pamanos iemīlēties, ir tikai nejauši (taču trakoti glīti) garāmgājēji, rindāstāvētāji vai apkalpotāji, nekad tā nenotiek ar kādu tuvāk pazīstamu. Nē, lai gan vienreiz, ja jābūt godīgam, bija gan. Bet ne tā pamatīgi un vissvarīgi. Tās domas bija viegli atbīdīt malā. Kaut kāda sekundāra iemīlēšanās, kas nemaz neskaitās.

„Zini, dārgum, nomierinies. Met tos niekus pie malas.”

„Nevar taču būt, ka pateicu to skaļi”

„Tagad nenervozē, iedošu tev vienu špricīti.”

„Novāc rokas!’

Un nemaz nedomājat, lai es, vecais purkšķis, beidzu muldēt. Ja reiz ir gadījies kāds, kas klausās, tad lai klausās līdz galam.

Jāizdomā kā sameloties par negulēto nakti. Šitie jau uzreiz pamanīs. Ir kādi priekšlikumi? Es varētu uzspodrināt savu party animal tēlu, pārliecinoši izklāstot par vētrainu nakti klubu murskulī. Un nebūtu jau līdz galam melots. Ja krāna pilēšanu, kanalizācijas cauruļu zumēšanu un imagināru fūriju draiskošanās skaitās. Es jokoju, protams, ja šito liktu viņiem priekšā, tie vairs vispār neņemtu mani par pilnu.

Un ja nu es esmu nodevējs? Nevis Agris, 37 gadi, dzimis Limbažos, dzīvo un strādā konsultatīvās poliklīnikas uzņemšanas nodaļā. Kā jums šitais? Nebija pat ne ienācis prātā, vai ne? Varu pateikt vēl to, ka esmu liels. Daudz, daudz lielāks nekā varat iedomāties un kā es pats vēlētos. Vot tā es jūtos.

Apgrozos tajās plašākai publikai nepieejamajās aprindās, kur vajadzēt vai čumēt un mudžēt no seksīgām medmāsiņām īsos uzsvārcīšos un baltās zeķītēs. Nemaz neceriet. Nekas tāds nesekos. Te daudz vairāk ir dzīves šaustītu kundzīšu vai patuklu, pilnīgi frīkainu medbrālīšu. Īsts saldais ēdiens medicīnas atribūtikas fetišistiem. Redz, nemaz tik stulbs ar neesmu. Ko jūs domājāt, man te interneta nav?

Vakar man pienāca meils no nezināma adresāta. Ne ta īsti spams, ne ta atzīšanās mīlestībā. Un tāpēc es šodien te tā izplūstu.

„Nē
Šai jābūt pēdējai reizei
Tā es gribu
Tevi es gribu
nn ta ta nn ta ta nn ta ta nn ta ta nn nn nn
ne at ļau ti
lī dze kļi lī dze kļi lī dze kļi lī dze kļi lī dze kļi
trīsceturtdaļtakts
Es esmu bīts
Spīts
Kaut kāds piedzēries rīts
ap tu riet to
es mu pē dē jais jais jais jais
tgdz tgdz tgdz tgdz tgdz tgdz tgdz uz kro gu aiz rā po
Nakts
Kakts
Viens no mums šeit ir
Zagts” 

Un visi šie vecīši, kas šeit ierodas? Domājat es nezinu, ka tas tīri aiz vientulības - visi tie izdomātie simptomi un ligas. Parunāties gribas. Nu ja. Un, kad es, altruists un filantrops pēc dziļākās būtības un pārliecības, visžēlīgi esmu gatavs dalīties ar savu klātbūtni, viņi runā tikai ar saviem iedomātajiem pavadoņiem, kas reizēm ir tik stipri iedomāti, ka es, ciniķis un nihilists būdams, pēc otrās būtības un slēptās pārliecības, teju vai sāku tos redzēt. Kaut kāds īssavienojums. Un kā lai visu šito tagad saliek kopā?

Kas to lai zin, varbūt rīt pamodīšos 19. gadsimtā, piesātinātā ar permanentu pēcseksa smaržu un mūzas tipa prostitūtām (es ļoti ceru). Bet šovakar, mani mīļie draugi un sabiedrotie, es jūsu acu priekšā veltu sevi ekshibicionismam, meditācijai un karmas uzfrišināšanai. Bet to jums nāksies iedomāties, jo nupat, pavisam negaidītā vīzē, garām paspraucās maza, kopta dāmīte. Es šitādas pazīstu jau pa gabalu un zinu, cik patiesībā nogribējušās. Skrienam uz liftu! Sekojiet man!