Proza

Lodoviko Karači "Eņģelis tbrīvo dvēseles no šķīstītavas" (fragments)

Nauris Lukševics: Šķīstītava

Ir cilvēki, kuri gremdējas atmiņās, skatoties fotoalbumus vai pārcilājot vecas drēbes. Es esmu no tiem, kas visu savu dzīvi redz, skatoties uz alkohola plauktiem veikalos. Nu, labi, skatoties uz grādīgajiem, par savu bērnību diez vai atcerēsies, taču sulas un cukuroto zobu maitātāju plaukti tepat līdzās vien arī ir.

Skatos uz alu – ai, redz, Garais, man bija piecpadsmit, sēdējām stroikās un dzērām, nē, pirms tam bijām trīspadsmitgadīgo D-light-nieku banda, vienreiz uz skolu pat korķīti paņēmu un jutos kā autoritāte. Vermuts – astoņpadsmitā dzimšanas diena, šņabis – vasara, kad man bija deviņpadsmit, un tā tālāk. Alkohola plauktus vajag izdalīt nevis pēc grādiem vai ražošanas vietas, bet gan pēc noietiem etapiem dzīvē. Bet zinu – kamēr manā plauktā stāvētu D-light, citam tur būtu kaimiņu točkas ļerga. Paņēmu pudeli džina un beidzu filozofēt par savu dzīvi un alkoholu. Devos pie kases.

Pamatā pa ceļam no veikala uz mājām nekas interesants atgadīties nemēdza, ja neskaita reizi, kad, dodoties ārā no veikala, man pretī nāca Jānis Joņevs un pieturēja man durvis. Es jutos kā grūpija, taču, pavisam iespējams, es biju pālī.

Starp veikalu un divpadsmitstāvu padomijas mājām bija vien Gaisa tilts un stāvvieta zem tā, tāpēc mājupceļš bija pagalam īss un piedzīvojumiem nabadzīgs. Ļodzīgs lifts, tūkstoš atslēgas pagriezienu, un vienpadsmitā stāva dzīvoklis ar skatu pār pilsētu ir sasniegts. Patiesībā jau laikam dzīvoklis ir iespaidīgs, jo neviena viesa plombu skaits zobos pēc pirmā apmeklējuma nepaliek noslēpumā. Zvaigznes uz zemes, jo tās, kas ir debesīs, redzēt nevar, – skats uz visu pilsētu.

Balkons ir mans postenis, kurā sēdēt ar cigareti pirkstos un dzēriena glāzi rokas stiepiena attālumā. Bet patiesais kompanjons ir acis, ja neskaita binokli. Ja dzīve tev dod citronus, iespied tos kādam acīs – jeb Dievam bija pašam savs citrons, ko viņš labprāt spieda manos redzokļos, un tas pavisam noteikti bija divpadsmitstāvu nams, kopija ēkai, kurā atrodos es. Uz šo ķieģeļu un betona plākšņu konstrukciju es mēdzu dusmoties, un man šķiet, ka fakts, ka tā aizsedz tik lielu daļu no brīnišķīgā skata, dod man tiesības to lamāt un nosodīt, taču es to nedarīju. Nu, gandrīz.

Izbaudi mazās lietas. Jā, protams, ēka aizsedz lielisku skatu uz pilsētas centru, taču, tumsai iestājoties, betona būri izgaismojas kā mazgadīgas popzvaigznes – nemaz nepiesedzot sevi un nepievēršot uzmanību tam, ka tie tiek novēroti. Binoklis patiesībā nemaz nebija obligāts – attālums starp abām ēkām patiesi nebija tik liels, lai nespētu saskatīt visu nepieciešamo savām acīm, taču redzēt vēl vairāk – tas taču ir katras pensionāres sapnis! Kāpēc gan tas nevarētu būt arī mans?

Pretī esošā ēka atradās nelielā uzkalnā, dodot tai viltus handikapu izmēra ziņā. Mana vienpadsmitā stāva acu augstumā pretī atradās traucēkļa desmitais stāvs. Tas arī bija pirmais, kam sāku pievērst uzmanību. Desmitajā stāvā dzīvo Jēzus. Jēzus spēlē ģitāru gandrīz katru dienu. Varbūt tas nav Jēzus, bet vienkārši samērā kalsns čalis ar brūnu bārdu un pagariem matiem. Jēzus virzienā skatos reti, jo reiz es arī ieraudzīju Mariju Magdalēnu. Kailu. Marija bija vislielākā kailā sieviete, ko es savā dzīvē biju redzējis. Pēc tāda skata viss, kas bija dzirdams manās domās, bija: "MANAS ACIS! MANAS ACIS!" Pēc tam krietnu laiku binokli vairs neizmantoju.

Tieši virs svētā pāra mitinās jauna dāma, kuras dzīvoklī šad tad uzplaiksna zibens. Tas nemaz nav zibens, bet zibspuldze, kas iemūžina viņas kailās krūtis, jo viņai laikam nav spoguļa, lai tās apskatītu. Nezinu, vai Jēzus zina par tādu apgrēcību tieši virs viņa galvas, taču neviens neliekas traucēts, un zibens vēl aizvien ik pa laikam ir manāms, itin kā dāmas krūtis pāris dienu laikā būtu manāmi izaugušas vai sarāvušās.

Vispār kailums šajā namā laikam ir pierasta parādība. Protams, mēs visi šad tad esam kaili, un tas ir tikai normāli, bet nezinu, vai astotā stāva puiša ģenitālijas būtu jāizliek vispārējai apskatei pie loga. Ekshibicionists šķiet gados jauns, un tie jaunie jau uzdrīkstas visu ko, it īpaši, ja no mana posteņa ir redzams, ka blakus telpā atrodas sieviete, kas, šķiet, ir viņa māte. Man liekas, ka ģenitāliju demonstrētājs zina, ka viņu vēro, un viņam tas patīk.

No mātes slēpjas arī Misters Devītais Stāvs. Viņš smēķē divreiz ātrāk par mani, izdedžus vienmēr nomet no balkona, tramīgi skatās pār plecu un ātri nozūd. Viņš ir redzams tikai tumšajās stundās. Viņa seja pie loga rēgojas spokaini zila, datora monitora izgaismota. Sestajā stāvā mīt vardarbība. Aizkaru dzīvoklī nav, istaba un tās mēbeles ir spoži izgaismotas, tāpat kā tēvs, kas vakaros sit savu meitu. Man pašam bērni īpaši nepatīk, taču šie mazie hobiti esot mūsu nākotne, tomēr citu cilvēku ģimenes dzīve nav mana darīšana. Arī stāvu augstāk vēlos vakaros vīrs dauza savu kundzi, un tad, kad ļaunums ir nodarīts, kungs atkal pazūd un dāma berž savus paklājus. Jūtos slikti par to, ka to novēroju.

Par spīti Jēzum, man šķiet, ka pretī esošā māja ir elle. Neskaitot to, ka tā ir kā skabarga acī uz skaistā pilsētas fona, viss, ko es redzu, ir absurds, ko ir samērā jauki vērot no malas, un varbūt pretējās mājas iemītnieki tāpat redz namu, kurā atrodos es. Varbūt virs manas galvas notiek slepenas sektantu tikšanās un zem manām pēdām katru vakaru tiek rīkotas orģijas. To es nekādi nevaru zināt, taču tas, ko es neredzu, mani pārāk nesāpina. Esmu savās mājās, savā postenī, savā personīgajā paradīzē. Un pretī sev es redzu elli.

Noliecos pār balkona margām, lai nospļautos rūgtas siekalas pēc kārtējās cigaretes, un pamanu vēl vienu betona biomas iemītnieku. Tas ir pavisam mazs nams, kas atrodas starp abiem balti sarkanajiem divpadsmitstāvu trušu būriem [1]. Zemā vienstāvu nama logus redzēt nevar. Tie ir pārāk zemu, lai manas acis tos saskatītu, un starp abiem milžiem šo ēku droši vien neviens pat nemaz nepamana. Viss, ko ir iespējams saskatīt, ir nama pagalms, kas ir diezgan spilgti izgaismots. Tas nav pārmērīgi plašs, taču ir putekļains un bez zālāja. Tajā nekas interesants nenotiek.

Tomēr šad tad uz mazo pleķīti starp manu paradīzi un pretī esošo elli paskatos gan. Ja nu kas. Ar laiku pamanīju nokaltušu koku pagalma stūrī un melnu suni, kas pagalmā vienmēr atrodas tikai uz neilgu brīdi. Nekad neesmu redzējis nevienu citu dzīvu būtni tajā. Dažreiz liekas, ka pārējās augstceltnes aizsedz sauli tik ļoti, ka šajā zemes pleķītī nemaz nav iespējams dzīvot, varbūt arī tāpēc tas šķiet tik pamests.

Un reiz pienāca brīdis, kad ne Jēzus, ne ekshibicionists un pat ne vardarbīgais tēvs nespēja pievērst manu uzmanību tik ļoti kā šī mazā šķīstītava – vieta starp paradīzi un elli. Pagalms – plaši izgaismots. Suns – skaidri saskatāms. Tas rok. Tik sparīgi, ka neviena garāmbraucoša automašīna, neviena policijas sirēna nespēja novērst tā uzmanību. Cigarete manos pirkstos kūpēja, ilgi aizmirsta, līdz pelni vēža nūjiņas galā apdzisa pavisam, taču es turpināju vērot. Es domāju, ka, zemei zem dzīvnieka nagiem pašķīstot, var redzēt sakni vai pamatīgu sprunguli. Mani ieinteresēja suņa atradums, ko dzīvniekam ir atdevusi zeme, tāpēc es paņēmu binokli un uzmanīgi neskatījos Marijas virzienā.

Tā bija roka.

Cigarete izslīdēja no pirkstiem un nodancoja vienpadsmit stāvus zemāk, kur vējš to aiznesa līdz autostāvvietai. Nākamajā rītā kaimiņiene sūdzēsies par pelniem uz viņas palodzes. Bet suns ir izracis roku. Neredzēju, vai ekstremitāte ir viena vai ar tās saimnieku, bet tas nemaz nebija tik svarīgi. Binoklis nosvīdušajos pirkstos centās atbrīvoties un aizbēgt no šāda skata, taču man izdevās to noturēt.

Braucu lejā. Lifts vēl nekad nebija šķitis tik lēns, un lifta grīļīgā grīda nespēja piesaistīt manu uzmanību, lai cik ļoti tā nečīkstētu. Domāju. Kā gan es varu zināt, vai tā bija roka? Neredzēju jau tuvumā, varbūt kļūdījos. Vai ziņot? Un ko es teiktu? Novēroju savus kaimiņus katru vakaru un redzu – lūk, tur tēvs dauza savu mazo meitu, tur, lūk, ekshibicionists, bet tur – roka. Nedomāju, vai mani ņemtu par pilnu, varbūt vēl pats dabūtu ierīt par tādu neveselīgu hobiju.  

Pirmo reizi piegāju pie šķīstītavas. Nebrīnos, kāpēc iepriekš māju nemaz nebiju pamanījis, – to aizsedz koki un pamatīga garāža, taču pāris soļu tālāk ir sēta, aiz kuras suns vēl aizvien likās aizņemts ar mistisko un miesisko objektu. Pakāpos augstāk uz sētas un pārliecos tai pāri, lai labāk varētu saskatīt, ko īsti suns ir atradis.

Attapos uz zemes, guļot uz vēdera. Sēta eleganti, pilnā garumā gluži vienkārši bija apgāzusies zem mana svara un nu gulēja zemē. Tikai tad pamanīju, ka dēļi ir izpuvuši un tos varētu drupināt ar pirkstiem tāpat vien. Par laimi, es nebiju vienīgais, kas no negaidītā sētas sabrukuma bija apjucis. Melnais mājdzīvnieks skatījās uz mani lielām, brūnām un ļoti apjukušām acīm, kādas itin labi piestāvētu narkomānam, kas saēdies īpašas sēnes.

Un tad atjēdzās gan suns, gan es. Un jā, suns patiešām bija atradis roku, tomēr vēl aizvien nebija skaidrs, vai tas ir atradis tikai roku vai veselu (nu, labi, ne veselu, bet viengabalainu) cilvēku. Nepamanīju, kurā brīdī biju sācis skriet atpakaļ uz savu paradīzi, uz metāla durvīm un grīļīgo liftu, taču kājas mani nesa pašas, kaut gan pēc konsistences tās nedaudz atgādināja gumiju. Protams, es nevarēju sevi nest prom no suņa klusībā – mana rīkle auroja cauri visiem apkārtējiem pagalmiem, un arī suns gluži neklusēja un metās man pakaļ, un jutu to sev aiz muguras pavisam, pavisam tuvu. Melnais dzīvnieks kā nāve tuvojās man, līdz patiešām iekampa manā pēcpusē, un es ieaurojos vēl vairāk, lai gan sāpes nejutu. Nogāzos gar zemi, suns turpināja mani plosīt, līdz es sapratu, ka milzīgajam nezvēram nemaz nav zobu, ko es uzskatīju par laimi nelaimē.

Biju tik aizņemts ar briesmoņa ne-zobiem manā pakaļgalā, ka nebiju ievērojis gaismas iedegamies apkārtējo māju zemāko stāvu logos. Bija nakts, un brūkoši žogi, rejoši suņi un aurojoši gandrīz sakostie neviena naktsmieram par labu nenāk. Adrenalīna deva ķermenī jau bija izsīkusi, un manas gumijas kājas sāka uzvesties, kā gumijai pieklājas, un uztraukumā vairs nespēju piecelties. Līdz brīdim, kad pamanīju sarkani zilas gaismas, kas plaiksnīja cauri tumsai, periodiski un epileptiski izgaismojot kokus, žogus un logus, un tikai tad es pamanījos atbrīvoties no bezzobainā suņa un pēc iespējas ātrāk nokļūt atpakaļ savā paradīzē.

Kad atgriezos savā postenī, pāri balkona margām skatījos uzmanīgi, lai gan zināju, ka puse no apkārtējiem namiem tāpat uzmanīgi vēro pagalmā notikušo. Diez vai savaldīt niknus un bezzobainus suņus ir varas iestāžu pārziņā, taču šķita, ka dzīvnieks ir aizvests atpakaļ uz šķīstītavu. Protams, tur tika atrasta arī roka.

Pavadījis murgainu un negulētu nakti, nespējot nedomāt par notikušo haosu, rīta ziņās izlasīju, ka zem zemes nebija vis tikai roka, bet arī viss cilvēka ķermenis. Kāpēc tas tur atradās un kā tas tur nokļuvis, neviens nezināja, taču nu mirušais bija izkļuvis no šķīstītavas. Šķīsts.

Nākamajā reizē, kad devos pie alkohola nodaļas plaukta veikalā, pamanīju džina pudeli. Ja džina pudele būtu govs, tai uz pakaļas būtu iededzināts "nakts, kad suns izraka līķi".

Šķīstītavas nokaltušais koks uzplauka.

 

[1] Japāņi vārdu "dzīvoklis" raksta ar diviem simboliem, kas atsevišķi nozīmē "trusis" un "būris".



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter


Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mana mūzika dzīvos mūžīgi. Varbūt ir muļķīgi tā teikt, taču fakts paliek fakts – mana mūzika dzīvos mūžīgi.

    Bobs Mārlijs

Iesakām

  • 2016. gada 12. maijā, plkst. 6:01

    Māris Zanders: Iesprūst kājstarpē (1)

    Tālākais teksts ir nevis par Stambulas konvenciju, bet gan to minējumu, apgalvojumu un "vērtību karu" uzplaiksnījumu, ko konvencija izraisīja.

  • 2012. gada 13. decembrī, plkst. 8:12

    Etgars Kerets: Literatūra man ir kā spieķis klibajam (2)

    Ir arī rakstnieki, kuriem patīk kontrole. Viņiem nav varas pār savu bankas kontu, viņi nespēj kontrolēt laikapstākļus, taču, rakstot grāmatas, viņi iejūtas Dieva lomā. Turpretī es nekontrolēju, kas notiek.

  • 2015. gada 8. oktobrī, plkst. 6:10

    Bārbala Simsone: Kaijas lidojums prozas pasaulē (2)

    Romāna centrā – trīs jaunu un viena ne tik jauna cilvēka dzīves un attiecības, kas brīžiem plūst paralēli, brīžiem savijas un sašķetinās.

  • 2013. gada 28. februārī, plkst. 8:02

    Pauls Bankovskis: Izskatās, ka nekas nenotiek (14)

    Ir bijušas visādas filmas par rakstniekiem – ne viena vien par Šekspīru, par Virdžīniju Vulfu un Airisu Mērdoku, par Trūmenu Kapoti un Ernestu Hemingveju, par Sergeju Jeseņinu un Fjodoru Dostojevski, pat par Raini. Parasti tās vieno kāds kopīgs trūkums.

  • 2013. gada 25. janvārī, plkst. 7:16

    Inga Kope-Grosa: Cigaretes tumsā dziest (5)

    Ielene Marija balta kā piens starp mašīnām, tramvajiem un jāņtārpiņiem klejo. Marija izdzer tukšu dzejnieka sirdi kā glāzīti groka. Pulsē Marijas iela ar mūžīgi tvanošu klēpi kā krogu.

  • 2014. gada 12. decembrī, plkst. 6:12

    Aina Renda: Himna (fragments) (2)

    Mēs cenšamies būt tādi kā mūsu brāļi, jo visiem cilvēkiem ir jābūt vienādiem. Virs Pasaules Padomes Pils vārtiem ir marmorā iecirsti vārdi: "Mēs esam vieni it visā un visi it vienā. Nav citu cilvēku kā vien dižais mēs – vieni, nedalāmi un mūžīgi."

  • 2012. gada 11. jūlijā, plkst. 8:07

    Jānis Strods: : brīvā tirgus Ahilleja papēži II (14)

    Kā cilvēciskās vājības un pasaules kārtība bojā brīvā tirgus "neredzamās rokas" mehānismu - īstermiņa domāšana, veiksme, negodīgums un attieksme.

  • 2015. gada 26. maijā, plkst. 9:05

    Jolanta Pētersone: Lindgrēnes dāvana jaunākajiem

    Bērniem, kuru valodas izjūta un prasmes veidojas milzīgā ātrumā, kuri uzsūc visu, kas viņiem tiek pasniegts, sliktā valodā rakstītas un tulkotas grāmatas ir bīstamas.



Kultūras Ministrija
vkkf