Kāda jēga ir Dzejas dienām? (79)
2006. gada 7. septembrī, plkst. 11:43
Rubrika: Redzējumi
¼ Satori pie vairākiem ar literatūru saistītiem ļaudīm meklēja atbildi uz vienkāršu un tiešu jautājumu: Kāda jēga ir Dzejas dienām? un Vai tās iedomātā jēga (tā, ko iztēlojuši paši iesvaidītie) atšķiras no reālās (cik daudz tās nozīmē lasītājiem un sabiedrībai)? Lūdzam arī lasītājus izteikt savu viedokli šī teksta komentāros.
Pauls Bankovskis
Tiem, kas nav dzejnieki, bet vēlētos apskatīt dzejniekus (varbūt kaut kas lasīts vai dzirdētas piedauzīgas baumas), Dzejas dienas ir iespēja uzmest aci. Un pārliecināties, piemēram, kurš vēl nav nomiris. Pašiem dzejniekiem tā ir iespēja satikt un aplūkot citus tādus pašus. Dzejas skandēšanu (tāpat kā jebkuru citu priekšā lasīšanu) patiesi iespējams baudīt tikai atsevišķu autoru priekšnesumā. Neuzskatu, ka Dzejas dienu jēga būtu īpaši atšķirīga, piemēram, no Prozas lasījumu jēgas. Ja vien interesantā ir vairāk nekā garlaicīgā, nav nekādas vainas. Man gan šķiet, ka varētu būt daudz vairāk visādu tādu dienu.
Agnese Gaile
Dzejas dienas ir vajadzīgas pašiem dzejniekiem. Tad, kad tās tuvojas, visi dzejnieki - arī tie, ka neko skaļi nelasīs, - savāc savus gada laikā uzrakstītos dzejoļus, pārlasa, šo to izsvītro, šo to pieraksta klāt, saliek mapītē un mapīti noliek sev priekšā. Un tur to sev priekšā tik ilgi, kamēr Dzejas dienas turpinās. Tad atkal to nogrūž dziļajā atvilktnē zem darba mapēm - mapēm, uz kurām rakstītie “Lieta nr.” šajās dienās bija pārvērtušies par “blēņas”, “nieki”, “pekstiņi”. Un pārvēršas arī paši - atpakaļ par parastiem cilvēkiem.
Krista Burāne
Nevaru iedomāties nevienu atskaites punktu, no kura pozīcijām būtu iespējama absolūti patiesa un viennozīmīga, kaislīga un neapstrīdama atbilde - ir / nav, iedomāta / reāla. Skaidrs, ka jēgu ir iespējams atrast. Skolēni var neiet uz stundām, skolotājiem ir ko ierakstīt stundu plānos, tie, kas rakstījuši dzejoļus, tagad var tos kādam arī nolasīt, kultūras politiķi var priecāties, ka viss kārtībā - ikgadējais rituāls dzejas pasauli ir kopā saturējis un tā nav izšķīdusi vispārējā haosā. Vai šī jēga ir iedomāta vai reāla, nudien nezinu un nedomāju, ka tas ir svarīgi. Tikpat labi varētu jautāt, kāda jēga - iedomāta vai reāla, ir iedegt svecītes ziemsvētku eglē - gaismas maz, pasākums uguns nedrošs, turklāt īsti nav saprotams, kas tie tādi par svētkiem.
Liekas, ka starp cilvēkiem notiek tikai tas, kas kādam ir svarīgs, un kamēr būs ļaudis, kuri laiku mērīs ar Dzejas dienu palīdzību, par to derīgumu varētu arī nešaubīties. Tad, kad šādā rituālā ieinteresēti cilvēki, katrs ar savu konkrēto rūpi, prieku un vajadzību vairs neatradīsies, arī Dzejas dienas ar jautājumu par to jēgu izzudīs.
Ingus Bērziņš
Nešķirošu vis Dzejas dienu jēgu iedomātajā un reālajā, jo tāds uzstādījums automātiski virza uz pie Raiņa sadzīto vidusskolēnu fenomena apcerēšanu, bet man tāds infantils "redz kādu liekulību es novēroju!" dumpīgums kādu laiku vairs nešķiet aktuāls. Dzejas dienu jēga ir ārpus jēdzieniem iedomāts/reāls. Sorry, par patosu: tā jēga vienkārši ir un viss. Nācija, kuras jūtīgākā daļa (lai arī maziņa) atzīmē šādus svētkus, morāli neiznīks.
Edmunds Frīdvalds
It kā Dzejas dienu jēga būtu dzejas svinēšana, papildus kvalitātes piešķiršana dzejai, kad pienāk noteikts datums. Taču, ja dzeja ir vairāk apziņas stāvoklis nevis sirsnīgi apraxtītu papīra lapiņu žūxnis, man liekas, vienīgā iespēja svinēt dzeju ir tajos brīžos, kad dzeju svin apziņa, kad apziņa ir dzejas apsēsta (nav obligāti jābūt dzejniekam, lai piedzīvotu šo tuvu vai mistisko pieredzi). Tāpēc dzejas svinēšana saskaņā ar kalendāriem datumiem man nekādi nevar šķist nopietna, pieļaujot, ka tieši šajos datumos mana apziņa svinēs jebko citu, tikai ne dzeju. Tikpat bezjēdzīgi kā dzimšanas dienas, kurās cilvēx nekļūst ne labāx, ne sliktāx, taču nezin kādēļ citi šajās dienās viņam pievērš vairāk, pat pārlieku daudz uzmanības, kuru visu varbūt lietderīgāk būtu saprātīgi sadalīt pārējām gada dienām, kuras ir ne mazāk svarīgas par zīmīgajiem datumiem. Un turpinot analoģiju ar dzimšanas dienām - ja jau kāds tās svin, kāpēc gan neierasties uz neoficiālo daļu, ja tieši todien gribas publiski piedzerties.
Inga Gaile
Dzejas dienu jēga ir tā, ka dzejniekiem ir iespēja lasīt un klausītājiem, mērķtiecīgiem vai nejaušiem, ir iespējams klausīties dzeju.
Rimands Ceplis
Dzejas dienas, kā ikviens masu pasākums, kurā izpaliek stīvums, bet piedien neliela vaļības deva, ir vairākas dienas gadā, kad var satikt daudz jaukus cilvēkus. Tā teikt, burziņš, kas vismaz pēdējos trīs gados gūst arvien lielāku atsaucību un rezonansi, pateicoties konceptuāli pārdomātiem un jau par tradicionāliem kļuvušiem pasākumiem, kā arī pārliecinošai un kvalitatīvai dzejai. Mans favorīts šo pasākumu gūzmā ir Ērikas Bērziņas rīkotais gājiens ar dzejniekiem - reize gadā, kad dzejnieks, dzeja un tās pavadā ejošais cilvēks satiekas, lai organizēti klīstu pa Rīgu un sajustos tā, it kā visi viens otru pazītu un saprastos no pusvārda. Blakus Prozas lasījumiem - kā jaunās Latvijas spriest un domāt spējas paraugam - Dzejas dienas kā nesmādējama padomju laiku palieka ir otrs literārs izrīkojums, kas populārā veidā cenšas uzrunāt jaunatni. Kā tāds arī apsveicams.
Nils Sakss
Pateicoties Dzejas dienām, daži indivīdi, kuru eksistencei attaisnojumu rast varētu būt diezgan pagrūti, reizi gadā spēj sajusties cēli, vajadzīgi, lasīti un godināti. Bet patiesībā jau - paši deva, paši ņēma, paši rakstīja un paši lasīja, un beigās vēl paši viens otru ar asarām acīs apbalvoja.
Tā kā esmu par demokrātisku sabiedrību, tad pret šādām interesentu grupiņu sanākšanām iebilst nevaru. Ja vien netiek pārmērīgi šķērdēti valsts līdzekļi, un ja vien tas notiek likuma “Par mītiņu, sapulču un demonstrāciju norisi” noteiktajā kārtībā.
Haralds Matulis
Saņēmis uzaicinājumu uzrakstīt atsauksmi par „Dzejas dienu jēgu (iedomāto un reālo)”, neviļus sajutu šī tendenciozā uzstādījuma saindējošo raksturu, jo grūti pēc tā bija domāt par „Dzejas dienām” citādi, kā vien par pasākumu, kura kultūras oreols neatbilst tā patiesajai nozīmībai latviešu literatūrā, tomēr šeit es negribētu iepriekš teiktajam pilnībā piekrist, jo svētīgi ir tie ļaudis, kas literatūras pasākumus organizē un tautu kulturāli izklaidē, lai dzīvo sveiks, tai pašā laikā rosinu pievērst uzmanību dzejas attīstībai multimediālas mākslas un īsprozas virzienā, jo tam pieder nākotne, gods un vārds, kamēr bijusī un Dzejas dienās vēl arvien daļēji valdošā tradīcija jau sākusi no aktuālās literatūras pārvērsties par literatūras vēstures daļu, kas nav mazsvarīgi, tātad, ņemot vērā visu iepriekš teikto, kopumā izturos pret Dzejas dienas projektu pozitīvi un aicinu arī citus atbalstīt tā vadītājus un dalībniekus.
Andra Neiburga
Tam, kas sagādā prieku vai liekas interesants, manuprāt, nav jāmeklē jēga. Jēga jāmeklē lietām, kuras ir neinteresantas, bēdīgas, nežēlīgas, uzspiestas utt.
Dzejas dienas, jādomā, sagādā prieku pašiem dzejniekiem (tikšanās, svētki, lasīšana, intrigas, vispār - tusiņš) un tiem pārsteidzoši daudzajiem klausītājiem, kuri pasākumus apmeklē (tas pats, plus dzeja un dzīvi dzejnieki).
Ilmārs Šlāpins
katram latvietim, lai kas viņš arī būtu
jāuzraksta dzejolis ir viens
savas pārdomātās dzīves laikā
vismaz es to ļoti stipri jūtu
man vēl priekšā iekšējs pārgājiens
ceļā grimstošā un neciešami maigā
katram latvietim ir divas sirdsapziņas
viena - birstoša kā pērnā gada sniegs
otra pieskaras pie viņa valodiņas
mums ar viņu kopīgs bundzinieks
viens no sešiem, kuri iejāj sētā
katrs dzejolis ir spļāviens tieši rētā
Agnese Krivade
Vispār jau jēga ir. Tieši tāda pati, kā visiem festivāliem. Dzejas dienas, protams, nav dzeja, tāpat kā Skaņu mežs nav skaņa, bet man ļoti patīk skatīties, kā cilvēki lasa dzeju, interesē, ko jaunu sarakstījuši. Patīk arī savus dzejoļus nolasīt. Dzejas dienās ir daudz iespēju gan klausīties labu dzeju, gan apskatīties uz dzejniekiem.
Man ir divi iebildumi pret Dzejas dienām.
Pirmais, Dzeja, tāpat kā eksperimentālā mūzika, ir pilnīga, pabeigta sevī. Ir milzīgs pārpratums optimizēt resursus un apvienot disciplīnas, lai padarītu to visu tipa stilīgāku. Tā vietā, lai nopietnāk rakstītu, slīpētu kvalitāti, ietu dziļumā, taisīt no tā kaut kādu "kultūru". Ākstīšanās, bet nu, lai. Vajag jau kaut ko, kur ieguldīt enerģiju ar organizēšanas sērgu slimiem cilvēkiem.
Otrs, dzeja, tāpat kā eksperimentālā mūzika, ir specifiska, teiksim, elitāra aizraušanās. Diemžēl Dzejas dienās, tāpat kā Skaņu mežā, sanāk pilns ar tādiem, kas neko nejēdz, resp., nav nopietni lasījuši un klausījušies (jo tas prasa diezgan lielu piepūli), toties dzirdējuši, ka tas ir svarīgi un kauns nepiedalīties. Robu izglītībā viņi aizvieto ar vecām klišejām, bezjēdzīgiem uzstādījumiem, piemēram, aicinot dzejniekus zālēs, kur pret pašu gribu sadzīti skolnieki, intervējot avīzēm ar jautājumiem "kas ir dzejnieks šodien". Vai lūdzot piedalīties pasākumā, iepriekš pabrīdinot, ka auditorija dzejnieku gaida kā labā un skaistā nesēju pasaulei, un tad lai dzejnieks arī protas atbilstoši uzvesties un atlasīt atbilstošus dzejoļus. Tas viss mani kā neiecietīgu cilvēku šausmīgi kaitina, gribētos, lai visi stilīgie un kultūras cilvēki turas no Dzejas dienām tālāk, tā vietā labāk iesaku veltīt laiku sev.
