Ieva Plūme: Filosofijas lietderīguma koeficients (67)

2006. gada 6. septembrī, plkst. 12:18

Rubrika: Redzējumi

Priekšvārds

¼ Satori iesāk jaunu publikāciju sēriju. Tā mērķis ir mēneša garumā piedāvāt vairāku autoru skatījumus par vienu noteiktu tēmu, tādējādi ļaujot iezīmēt, mūsuprāt, svarīgas un interesantas problēmas un jautājumus, par kuriem varētu norisināties diskusijas.

Pirmā tēma, ko mēs izvēlējāmies apskatīt, ir jautājums par zināšanām, kas tiek veidotas humanitārajā sfērā un to nepieciešamību, pielietojumu un nozīmīgumu ārpus konkrētas jomas - cik lielā mērā ar šo sfēru tieši nesaistītiem cilvēkiem būtu jāzina par „akadēmisko sholastu vingrinājumiem” - vidi, kuru lieliski raksturo Dekarta zinātnieka attēlojums, - tie savā kabinetā veic spekulācijas ‘[...] kurām nav nekādu seku un kurām viņa dzīvē vienīgie rezultāti būs tādi, ka tās viņā izraisīs jo vairāk iedomības, jo tālākas tās būs no veselā saprāta tādēļ, ka viņam nāksies likt lietā jo vairāk asprātības un prasmes, lai tās padarītu ticamas.’

Līdz ar to akadēmiskā sfēra dažkārt var tikt skatīta kā ‘mazā pasaule’, kur dzīve, norobežojusies no pārējās pasaules problēmām, rit saskaņā ar iekšējiem noteikumiem - tajā ir noteikts dzīves stils, pienākumi, tradīcijas un risināmie jautājumi, tamdēļ plašākai publikai akadēmiskā pasaule lielākoties rādās tikai kā ekspertu inkubators, no kura pēc vajadzības tiek sadabūti pārstāvji, kas vienkāršos terminos plašai sabiedrībai izskaidro aktuālas problēmas.

Ja piekrītam šādam skaidrojumam, tad būtu grūti pieņemt, ka lielākajai daļai literātu un lasītāju varētu rasties nopietna interese par literatūrkritiku vai arī, piemēram, ka mēģinājumi atbildēt uz ‘filozofiskiem’ jautājumiem drīzāk notiktu ar ‘pašpalīdzības’ grāmatu starpniecību, nevis pievēršoties akadēmisku filozofu risinājumiem. Taču - vai ir jāsamierinās ar šādu iespējamo situāciju, vai arī ir jāmēģina pierādīt pretējais - ka akadēmisko zināšanu ietekme, ne vienmēr tieša, bet tomēr ir nozīmīga un noderīga daudzām dzīves jomām?

Viens no galvenajiem iemesliem šādas tēmas izvēlē ir saistīts ar jauna mācību gada sākumu septembrī.

Minētas tematikas ietvaros savu skatījumu piedāvā pirmais autors - Ieva Plūme - filozofijas maģistre, kas savā esejā pievērsīsies filozofijas lietderīguma apskatei.

Ainārs Kamoliņš,
¼ Satori redaktors, 06.09.2006

Kādas ASV augstskolas mājaslapā, lasot par maģistrantūras programmu filosofijā, atradu konspektīvu filosofijas pielietojuma izklāstu. Viņuprāt, filosofija ir noderīga vispārīgu problēmu risināšanā, tā attīsta komunikācijas prasmes, iemāca precīzi formulēt domu un prasmīgi izmantot argumentus, kā arī attīsta rakstīšanas prasmes, kas balstās uz teksta interpretāciju, analīzi un alternatīvu atklāšanu. Laikam jau rakstīšana un vispārīgu problēmu risināšana šo pasākumu vairāk vai mazāk atšķir no citām izglītības programmām, jo spēja komunicēt, skaidri izklāstīt, ko domā un pamatot savu viedokli ir nepieciešama arī citās jomās, piemēram, menedžmentā, jurisprudencē, komunikāciju zinātnē, psiholoģijā, galu galā - arī inženierim ir nepieciešama prasme izklāstīt savu ieceri, arī programmētājam, ārstam un dārzniekam.

Ja runā par zināšanām, arī filosofijas jomā, mana uzticība varētu piederēt zināšanu menedžmenta guru T. Devenporta 1998. gadā sniegtajam skaidrojumam, ka zināšanas nav nekas cits kā augsta līmeņa informācija, kas balstās uz pieredzi, kontekstu, refleksiju un tā visa interpretāciju. Turklāt ļoti svarīgs apsvērums ir tas, ka zināšanas tiek izmantotas lēmumu pieņemšanai un praktiskai darbībai. Tātad tiek uzsvērta izmantošana un lietderīgums. Te nu atklājas tik pazīstamā aina - tas, ko es zinu šodien, rīt var arī nenoderēt, un nav pat runa par vakardienu. Prasība pēc zināšanu aktualizācijas un jaunievedumiem attaisno pieņēmumu par to novecošanu un uzrāda to kā vēsturisku fenomenu. V. Šmids, runājot par dzīvesmākslu, nošķir trīs zināšanu-prasmju līmeņus: kreatīvais līmenis kā jaunu iespēju atklāšana jeb eksperimentēšana (jauna ideja); tehniskais līmenis kā šo jauno iespēju praktiska realizācija un prasmes līmenis, kas ietver precīzas zināšanas, jo atspoguļo pilnīgu noteiktās jomas visu aspektu pārzināšanu.[i]

Akadēmiskās zināšanas pēc analoģijas varētu skaidrot gan kā informāciju, kas tiek iegūta un galvenokārt izplatīta, kā arī lielākoties lietota akadēmiskajā vidē - zinātniskos institūtos, augstskolās, laboratorijās, inovāciju centros, gan kā noteikta stila un ievirzes jaunradi, kas apvienota ar tehniskām iemaņām un prasmēm. Akadēmiskās zināšanas, tajā skaitā filosofijas, balstās uz pētījumu. Par pētījuma rezultātiem uzskata realizētu publikāciju raksta, monogrāfijas un grāmatas veidā, uzstāšanos ar priekšlasījumu konferencē vai kongresā, lekciju kursa vai semināra sagatavošanu, kā arī sava atklājuma ieviešanu ražošanā, līdz ar to padarot to pieejamu plašākai publikai. Atklāts gan paliek jautājums par filosofisku pētījumu ieviešanu ražošanā. Lai gan filosofijas labā jāteic, ka ļoti daudzi tās pārstāvji pauž uzskatu, ka filosofijai ir jānodarbojas ar fundamentāliem jautājumiem par dzīves/nāves jēgu un cilvēka vietu šīs atrastās / aizmirstās / pazaudētās / atklātās jēgas paspārnē. Līdz ar to filosofijai ar ražošanu nav un nevar būt nekāda sakara. Tomēr ir arī cits veids, kā palūkoties uz akadēmisko zināšanu pielietojumu. Proti, ir pētījumi, parasti starpdisciplināri, kas sniedz taustāmus rezultātus un tiek ieviesti praksē. Piemēram, lēmumu pieņemšanas procesu izpēte tiek izmantota vadības jomā, mākslīgā intelekta eksperimenti un jaunākie pētījumi loģikā - sadzīves tehnikas izstrādē. 

Pētījumu rezultātu uzskaitījums filosofijā liek aizdomāties par kādu sadzīvisku jautājumu - kas ir akadēmiskā prakse? Bieži šo jautājumu uzdod tik tieši, cik vien var: „Ko tie filosofi dara?” Dažkārt man ir gribējies atbildēt: „Ne mārrutka nedara.” Bet šeit var noderēt daudz ironiskāka, ne tik ciniska atbilde, kuru šī gada filosofijas bakalauru un maģistru izlaidumā minēja prof. R. Kūlis, ka uz neskaitāmas reizes jautāto, ko tā filosofija dod, viņš vienmēr ir atbildējis, ka tā neko nedod tādā nozīmē kā govs dod pienu, bet benzīntankā var dabūt benzīnu. Proti, šādu sadzīvisku interesi ir grūti apmierināt ar viennozīmīgu un piemērotu atbildi. Un tomēr tieši iepriekš uzskaitītie pētījumu rezultāti ir tas atskaites punkts, kurā tiek balstīta filosofijas akadēmiskā prakse. Cits jautājums, cik tie ir noderīgi un būtiski gan pašai filosofijai, gan citām nozarēm - mākslai, literatūrai, medijiem, vai, piemēram, cilvēkiem, kuri lasa grāmatas, un tiem, kuri tās nelasa un nekad nelasīs.

Kādā tad veidā varētu būt iespējams akadēmisko zināšanu pielietojums ikdienas praksē? Varbūt mūsu ikdiena var iztikt bez fundamentāliem pētījumiem filosofijā? Varbūt. Vai akadēmiskās filosofijas pārstāvjiem ir argumenti, kāpēc un kā ir izmantojami viņu pētījumu rezultāti? Pieņemts uzskatīt, ka ikdiena ir kaut kas tuvs, vairāk vai mazāk garlaicīgs un pašsaprotams - „pieceļos no rīta, ierubīju rādžiņu, paskatos pa window”. Kāds filosofijai varētu būt sakars ar kaut ko, kas notiek ik dienas, nemainīgi un nemitīgi, parasti un pierasti? Darbā „Mūsdienu Eiropas zinātņu krīze un transcendentālā fenomenoloģija” E. Huserls atzīmē, ka zinātne nepieciešamā kārtā balstās uz iepriekšdotās pasaules pamatiem, uz tās „..satvarīgo zemējumu (Boden), kurā notiek kā zinātnes, tā ikviena cita prakse”.[ii] Šai iepriekšdotai pasaulei tiek piešķirts titulapzīmējums - dzīvespasaule. Tātad arī akadēmiskā filosofija kaut kādā mērā ir saistīta ar praksi un ikdienu - tās pamats ir dzīvespasaule kā neizbēgama klātesamība. Savukārt kāda M. Fuko atziņa, ka filosofijai jābūt pārspriedumam par tagadni, ir teikta Rietumeiropas apgaismības sakarā. Atsakoties no jautājumiem par mūžīgo un universālo, filosofija nodarbojas ar "tagad" un "tūlīt". Tās problēma ir tagadne, tāpēc mūsdienu filosofijai nepārprotami piemīt politisks un vēsturisks raksturs. Ņemot vērā šo filosofijas politisko un vēsturisko raksturu, interesanti ir vērojumi filosofijai veltītu konferenču sakarā, kurā dzird atreferējumus par to, kurš liels vācu, angļu, franču u.c. vīrs ir teicis, rakstījis, domājis, ņēmis vērā, pamatojis un visbeidzot apgāzis visu ar kājām gaisā, lai uzdotu vienu un to pašu jautājumu vēlreiz, pa jaunam un citādi, un kardināli. Lai cik tas būtu aizraujoši, tas skan kā reiz kaut kur un kaut kad pateiktā izklāsts un kalpo kā apliecinājums tam, ka nevaram un negribam izvairīties no filosofijas vēstures. Tāpat mums ir pieejami (ne)daudzu akadēmisku filosofu darbu tulkojumi, un Latvijas situācijā jeb pirktspējas un interešu krustpunktā tas ir brīnišķīgi un ļoti noderīgi gan pašiem mācībspēkiem, gan studentiem, gan arī tiem dažiem jocīgajiem, kuri nepārstāvot ne vienu, ne otru no šīm grupām, ir pietiekami ieinteresēti, lai neaizmiegot izlasītu vienu nodaļu no Kanta „Spriestspējas kritikas”. Pašai jāatzīstas kādā nelietībā - ceturtajā kursā, uznākot bezmiegam, izmantoju transcendentālfilosofa „Tīrā prāta kritiku” miega zāļu vietā un risinājums bija visai veiksmīgs. Vismaz nepieradinājos pie trankvilizatoriem, bet pie Kanta nez kāpēc pierast nevar.

Tātad, kā ir ar tulkojumiem? Domāju, ka šos visādā ziņā atzīstamos izdevumus arī varētu uzskatīt par darbu tautas izglītošanā un gara gaismas izplatīšanā, jo, līdz ar to pieejamību, arī Latvijā varam runāt par savdabīgu apgaismību. Grāmatnīcās atrodamas pašmāju publikācijas brošūru, konferenču materiālu vai lekciju kursu veidā, kuros sastopamies ar filosofijas vēstures interpretācijām, vai tas būtu 18.gs., 20.gs., varbūt pat 21.gs. Bet tā atkal ir izglītošana un vēsture. Arī labi, pat ļoti labi, jo nav nekā politiska - filosofija nodarbojas ar mūžīgo, fundamentālo un ar mācību materiālu ražošanu, neieslīgstot tik ikdienišķajā „šeit” un „tagad”. Varbūt tas ir tāds izmanīgs politisks gājiens - nejaukties iekšā, neuzdot jautājumus, sekojot tādam vieglam meinstrīmam - šogad ir dzimis šis filosofs, nākamgad atkal cits, citu gadu ir miršanas atcere, un tā mēs atražojam vēsturi varoņu kulta paspārnē. Pašmāju filosofiskie pētījumi izvēršas par zināšanām, kas kalpo kā pašaizsardzība, kā aizsegs un izdevīga brīvība šeit un tagad, lai vienlaicīgi apliecinātu savu neesamību un aktivitātes trūkumu ikdienas notikumos, imitējot darbību, kas vērsta uz tādu zināšanu iegūšanu un izplatīšanu, kurām ar praksi ir visai aptuvens sakars.

Lai gan zināšanas ir labāk izprotamas to individuālajās izpausmēs, tām piemīt sociāls un komunikatīvs raksturs. Nepietiek tikai ar zināšanu uzkrājuma izveidi, tās ir jāiesaiņo, jāprot pasniegt un aprādīt, kur un kā tās var izmantot. Smalkāk izsakoties, tā ir zināšanu bāzes veidošana un zināšanu vadība. Jāatzīmē, ka filosofisko zināšanu bāzes veidošana filosofijas vēstures jomā ir daudzmaz pienācīgā līmenī, savukārt zināšanu pasniegšana un vadība norit paša akadēmiskā loka ietvaros, jo visbiežāk mēs ar to saskaramies augstskolās un to rīkotajos pasākumos. Jāsaka, arī tālākizglītības praksē, kad apmeklējam kursus vadībā, biznesa ētikā, zīmolu izstrādē, sabiedrisko attiecību jautājumos, nākas saskarties ar pasniedzēju filosofisko ievirzi. Tomēr jāšaubās, vai šajā gadījumā tiek komunicētas akadēmiskās zināšanas, jo praktiķi, kas apmeklē kursus, maksā nevis par G. Zimmela naudas filosofijas atstāstu, bet gan par peļņas iegūšanas veidu uzskaitījumu un efektīvu prasmju iedīdīšanu, vai tā būtu laterālā domāšana, vai arī zināšanu vadības un lēmumu pieņemšanas elementu pasniegšana.

Atgriežoties pie izpratnes par zināšanām kā augsta līmeņa informāciju, kas tiek izmantota lēmumu pieņemšanā un praktiskajā darbībā, jāsecina, ka akadēmiskā filosofija neapšaubāmi ir nodarbināta ar šādu zināšanu ieguvi, kas savu lietderīgumu pamato ar institucionalizētu pedagoģisko aparātu, radot noietu interpretācijām un pārstāstiem iz vēstures materiāliem. Kolektīva atmiņa tiek veidota un kontrolēta ar apmācības sistēmu, kas lielākoties balstās uz vēsturisko datu sakārtošanu un pārtulkošanu lietojamās zināšanās. Tad jau it kā viss būtu kārtībā. Bet kāds te sakars ar filosofiju un tās pielietojumu ikdienā? Te jādomā par kādu neizprotamu atsvešināšanos - ikdienas praksei akadēmisms ir grūti izprotams, nevajadzīgs un lieks, pat augstskolas solā neiederīgs, jo mēs paši kultivējam šo „es saprotu, ko es daru, bet tie, kuri nav iesvētīti, lai sēž pie ratiem un paklusē”. Nedomāju, ka svarīgākais filosofijā ir izmantot savas atmiņas ietilpību, apkārtējiem demonstrējot intelektuāļa bagāžu un mulsinot sarunu biedrus, citējot viena vai otra cienījama, labāk jau miruša nekā dzīva, vīra vai sievas teikto. Filosofijas studijas dod vairāk nekā zināšanas to informatīvajā izpratnē, jo tā ir iespēja attīstīt abstraktas domāšanas iemaņas un, mēģinot izprast sarežģītus tekstus, tiek izkoptas analīzes prasmes, vingrināts uztveres un koncentrēšanās ātrums, dažos gadījumos sanāk pat paspēlēt uz jaunrades nots.

Vai filosofi un viņu zināšanas ir nepieciešamas, lai lepni vāvuļotu: „Redz, starp mūsējiem ir banku prezidenti, augsta ranga ierēdņi, PR speciālisti!” Jā, ir. Jā, apsveicami. Starp ekonomistiem un vadībniekiem, juristiem un komunikāciju speciālistiem šo profesiju pārstāvju ir vēl vairāk, bet nebūtu dzirdēts, ka tik ļoti tiktu uzsvērts, kādus amatus šie ieņem. Lai gan, ko nu liegties - arī es esmu lepna, ka ir baņķieri, ierēdņi un sabiedrisko attiecību specvienības, jo te pierādījumu rod viens praktisks, gluži ikdienišķs apsvērums - lai kā arī filosofu nesviestu, tas kā kaķis nokritīs uz kājām. Lūk, tas ir praktiski.