D.M. Tomass: Baltā viesnīca (2)
2006. gada 5. septembrī, plkst. 0:01
Rubrika: Bibliotēka
(romāna fragments)
Dienas Grāmata, 2006
II
Gašteinas burtnīcas
VIŅA PAKLUPA PĀR SAKNI, pierāva sevi kājās un akli skrēja atkal. Nebija, kurp —, bet viņa nemitējās skriet. Aiz muguras lapotne tika brāzta aizvien skaļāk, jo tie bija vīrieši un spēja skriet ātrāk. Pat ja izdotos nokļūt meža malā, tur gaidītu vienīgi vairāk zaldātu, lai viņu nošautu, taču šie daži iegūtie dzīvības mirkļi bija nenovērtējami. Tikai viņu trūka. Nebija glābiņa, vienīgais — kļūt par vienu no kokiem. Viņa ar prieku atdotu savas miesas, savu pilnasinīgo dzīvi, lai kļūtu par koku, sastingušu lēnprātīgā esībā, par mājvietu skudrām un zirnekļiem. Lai kareivji atbalsta pret koku savus ieročus un lūko kabatās pēc cigaretēm. Vieglo vilšanos viņi aizgaiņātu, teikdami: viena vairāk vai mazāk, — un viņi dotos mājās; bet viņa, koks, pielītu ar prieku, un viņas lapas dziedātu pateicību Dievam, saulei iebrienot kokos ap viņu.
Beidzot viņa nokrita pie rūgtās zemes. Viņas roka skāra ko cietu un saltu; notraususi lapas, viņa atrada slēpņa durvju roktura dzelzs riņķi. Viņa pietrausās, nostājās uz ceļiem un parāva riņķi. Kādu laiku jau bija kluss, it kā zaldāti viņu būtu pazaudējuši; bet nu viņa atkal tos dzirdēja laužamies caur pameža saaudzi, tuvu, tepat aiz viņas. Viņa ielika visu spēku rokā, kas vilka riņķi, bet tas nepadevās. Kritušajās lapās iegula ēna. Viņa aizvēra acis, gaidīdama, kā viņai galvā viss sašķīdīs. Tad viņa pacēla acis pret pārbiedēta sīciņa puikas seju. Viņš, tāpat kā viņa, bija kails, un asinis sūcās no simt skrambām un nobrāzumiem. “Nebaidieties, tante,” viņš teica. “Es arī esmu dzīvs.” — “Stāvi klusu!” viņa to apsauca. Dzelzs riņķis neļāvās kustināms, un viņa lika zēnam mesties rāpus, tāpat kā viņa, un mēģināt nozust pamežā. Varbūt zaldāti asinīsviņiem uz muguras nesaredzēs neko vairāk kā lapu purpura pēdas. Tomēr rāpdamās viņa juta lodes ēdamies labajā plecā, maigi pavisam.
Viņu purināja biļešu kontrolieris, un viņa vainīgi minstinājās gar rokassomiņas slēdzi. Viņa jutās muļķīgi, jo, gluži kā dzelzs riņķis, slēdzis neklausīja. Tad tas atsprāga, viņa sameklēja biļeti, pasniedza to viņam. Viņš tajā izknieba caurumu un atdeva atpakaļ. Kad viņš bija aizvēris aiz sevis kupejas durvis, viņa izlīdzināja savu melnbalti svītroto kleitu un atrada ērtāku un piedienīgāku ķermeņa stāvokli. Viņa pavērās kareivī, kurš, kamēr viņa gulēja, bija iekārtojies kupejā; juta, kā piesarkst, satopot sev pievērstās acis, un sāka piekārtot somiņas saturu. Viņa ievēroja, ka jaunajam cilvēkam, ar kuru viņa bija (tā sakot) gulējusi, bija rimtas zaļas acis. Viņa paņēma grāmatu un atsāka lasīt. Reizēm pavērās ārā pa logu, ar smaidu.
Tāds miers: šī sliežu zunoņa, pāršķirta lappuse, viņas ceļabiedra avīzes čaukstēšana.
Jauneklis nesaprata, kā varēja smaidīt, raugoties monotonajā okera līdzenumā. Tas nelikās laimīgu atmiņu atspulgs vai gaidpilns smaids, vienīgi kā tīrs prieks par skatu aiz loga. Smaids pārvērta viņas piemīlīgi ikdienišķo seju. Viņa nebija slaida, taču proporcionāli veidota.
Viens no tās smaidiem savilkās žāvās, ko tā veikli apslēpa. “Tik saldi migt,” viņš bez aplinkiem ierunājās, salokot avīzi uz ceļiem un veltot tai draudzīgu smaidu. Tās vaigi aizsvilās. Tā pamāja, atkal vērdamās ārā pa logu; “Jā,” tā sacīja, “drīzāk, gulēt kā beigtam.” Viņu samulsināja tās atbilde. “Tik ļoti vajag lietu,” tā turpināja. “Jā, nudien!” atsaucās jauneklis. Taču vairāk nekas runājams viņam prātā nenāca, un tā atkal pievērsās savai grāmatai. Viņa iegrima lasāmvielā uz vairākām lappusēm; tad atkal skats aizlīdēja pie izdzeltējušā klaja aiz loga, otrpus skrejošajiem telegrāfa stabiem, viņas smaids atgriezās.
“Interesanta?” viņš painteresējās, ar zodu norādīdams uz viņas klēpi. Tā pastiepa viņam grāmatu un tāpat palika — pieliekusies uz priekšu. Kādu mirkli viņam ņirbēja acīs no melnbaltā, vilciena ritmā pa lappusi lēkājošā raibuma, kā viņas svītrainajai kleitai. Sagatavojies ieraudzīt vieglu romāniņu, viņš uzreiz nespēja uztvert svešādo valodu, sākumā viņš, nez kāda iemesla dēļ, domāja, ka grāmata ir tamilu valodā vai kādā citā nedzirdētā mēlē. Viņš jau dzīrās teikt: “Ak jūs esat valodniece?” — kad pēkšņi viņš saprata, ka tā ir mūzika. Starp nošu rindām skrēja vārdi itāļu valodā, un, uzmetis aci stīvajam vākam (iesējums nokrakšķēja tā rokās), viņš izlasīja Verdi vārdu. Viņš atdeva tai grāmatu, teikdams, ka nelasa notis.
“Tāds skaistums,” viņa teica, pārlaizdama vākam pirkstus. Viņa izteicās, ka izmanto šo iespēju, lai iestudētu jaunu lomu. Tikai — cik nomācoši, ka nevar ļaut balsij izskanēt, jo partija taču tik melodiska. Viņš to aicināja, lai taču dzied kaut turpat uz vietas — tas ļautu aizmirst šī sasodītā līdzenuma vienmuļību! Ne jau to, tā teica smaidot, viņa domājusi; viņai nogurusi balss, tā jāatpūtina. Viņa bijusi spiesta saīsināt viesizrādes un atgriezties mājās mēnesi ātrāk. Vienīgais mierinājums, ka viņa drīzāk ieraudzīs savu puisēnu. To pieskatot viņas māte; tomēr, kaut arī tam vecāmāte itin labi patīkot, pārāk labi tas nav — vienā laidā būt piesietam vecākam cilvēkam. Viņš būšot pārlaimīgs, ka māmiņa atgriezīsies ātrāk, nekā cerēts. Viņa nav telegrafējusi, lai paziņotu, ka ierodas, jo negribējusi laupīt pārsteigumu.
Jauneklis turpināja iejūtīgi māt ar galvu visu tās nogurdinošā stāsta garumā. “Kur ir viņa tēvs?” viņš pajautāja. “Ak! Kas to lai zina!” Tās acis atdūrās operas eksemplārā. “Esmu atraitne.” Viņš nomurmināja nožēlas vārdus un izvilka cigarešu etviju. Tā atteicās, tomēr apgalvoja, ka cigarešu dūmus pat spējot izbaudīt, ka tie viņaskaklam nekaitēs. Viņa tāpat tik drīz nedziedās.
Aizvērdama notis, tā skumji palūkojās pa logu. Viņš domāja — tā atceras savu vīru — un smēķēdams taktiski paklusēja. Viņš manīja tās uzkrītošās krūtis melnbaltajā ģērbā satraukumā viļņojam. Tās garie, taisnie melnie mati ietvēra diezgan masīvu seju. Pievilcīgais lūpu izliekums īsti neatsvēra tādu trūkumu kā paprāvs deguns. Viņa bija tumsnēji, kārdinoši miesīga, kas viņam patika, jo trīs gadus viņš faktiski bija gavējis.
Dāmas domas kavējās pie dūmu trēna, ko rāva līdzi vilciens. Vēl viņa redzēja šo draudzīgo jauno kareivi stingi izstiepušos zārkā. Viņai izdevās vismaz elpot vienmērīgāk. Lai novērstu domas no tik briesmīgām lietām, tā sāka iztaujāt savu ceļabiedru un atklāja, ka viņš bijis karagūsteknis, tagad atpakaļceļā pie ģimenes. Līdzcietība tās sejā (viņš bija bāls un novājējis) pārtapa neticīgā jūsmā, izdzirdot vārdus “Vīnes profesors Freids”. “Bez šaubām, esmu par viņu dzirdējusi!” viņa gaiši teica, aizmirsusi skumjas. Viņa pieder pie viņa apbrīnotājiem. Kādā brīdī pat domājusi, vai neizmantot viņa palīdzību; taču zudusi nepieciešamība. Kā gan vajadzētu justies tik slavena tēva dēlam? Viņš, kā radis, savilka greizu vīpsnu, uzrāva plecu.
Bet viņš nebūt neskauda tēvam tā slavu. Viņš tikai vēlējās tikt pie jaunas sieviņas, iegūt pamatu zem kājām. Dziedātājas dzīve, pastāvīgā raustīšana šur, tur, visur kur droši vien briesmīgi nokausē? Tā īsti nevarētu teikt, viņa atsaucās; ne vienmēr. Viņa tikai tagad pirmoreiz pārpūlējusi balsi. Viņa neapdomīgi piekritusi lomai, kas bija par augstu viņas reģistram un prasīja milzīgus spēkus. Viņa pēc dabas nav vāgneriska dziedātāja.
Vilciens, skrējis savas divas stundas bez apstājas, aizzibinādams cauri lielām pilsētām, pat nepalēninot gaitu,pārsteidza viņus, pieturēdams nenozīmīgā, klusā stacijā nepārredzamā klajā. Tas nebija pat īsti ciems — vien trīs vai četras mājas un baznīcas smaile. Neviens negaidīja, lai iekāptu, taču vilciena ejas pārpludināja krampjaina kustība, apjukums, saucieni, un viņi redzēja braucēju pulku izlaužamies uz platformas. Vilcienam atsākot kustību, tie vēroja, kā sastāva atrītā masa neziņā ļauj ceļasomām noslīgt uz perona. Māju pleķītis drīz izzuda skatienam. Klajs, smilšu smalces segts, kļuva vēl vientulīgāks.
“Jā, vajag, vajag gan mums lietu,” teica jauneklis. Sieviete nopūtās, teikdama:“Bet jums taču priekšā visa dzīve. Jūsu gados nevajadzētu nodoties tik drūmām domām. Cita lieta — es, par mani to var teikt droši. Man ir gandrīz trīsdesmit gadu, es nekļūstu skaistāka, esmu atraitne, vēl daži gadi, un zaudēšu balsi pavisam, liekas, ka vairs nav daudz ko gaidīt no dzīves.” Viņa iekoda lūpā. Viņš tikko jūtami aizkaitinājās, ka tā ignorēja vai pārprata ikvienu viņa frāzi. Taču, ar jaunu spēku atsākusies, tās krūšu viļņošanās atsaucās ar spriegumu cirkšņos, ko laimīgā kārtā slēpa avīze tam uz ceļiem.
Aizvien žņaudzot rokās avīzi, izgājis gaitenī, lai noskalotu rokas, viņš redzēja, cik vilcienā kļuvis tukšs. Bez viņiem, likās, vairs tajā nebija neviena pasažiera. Atgriezies viņš juta, ka prombūtne, lai cik īsa, bija izpostījusi viņu intimitāti. Tā atkal lūkojās savās notīs un skrubināja sviestmaizīti ar gurķi (viņa acij nepaslīdēja nepamanīti tās sīkie, līdzenie pērļu zobi, kad tajā tika kosts). Viņa tam viegli uzsmaidīja, pirms iegrima savā nošu rakstā. “Cik daudz te uz vadiem vārnu,” viņš nevilšus piezīmēja. Tas izskanēja — pat viņa paša ausij — puiciski, nenoteikti, muļķīgi; viņu darīja nervozu paša neaptēstība.
Taču jaunā sieviete smaidīja līksmā vienprātībā, teikdama: “Šī ir tik grūta vieta. Vivace.” Un tā ļāva ieskanēties iekaisušai, tīkamai pusbalsij, kas uzvirpuļoja pa dāsno astotdaļnošu kāpieniem. Tā nosarkstot aprāvās tikpat pēkšņi, kā iedziedājusies. “Burvīgi!” viņš ierunājās. “Lūdzu vēl!” Bet tā nošūpoja galvu un apvēdinājās ar atvērto partitūru. Viņš aizsmēķēja kārtējo cigareti, un tā atlaizdamās pievēra acis un grāmatu arī. “Turku tabaka, vai ne?” Viņai likās, ka sajutusi smaržā opiju, atkal piekarsusī, smacīgā kupeja uzvēdīja snaudu.
Īsajā prombūtnē viņam bija izdevies pārģērbties glītā gaiši zilā civilā uzvalkā. Vilciens ieslīdēja tunelī, pārvēršot viņu sīko ceļotāju istabu guļamtelpā. Viņa juta savai plaukstai pretī pastieptas rokas skārienu. “Kā jūs sakarsusi,” viņš līdzcietīgi sacīja. “Jums būtu jāļauj ādai elpot.” Viņa nebrīnījās, sajuzdama, kā viņa roka papleš tai kājas. “Jūs mirkstat sviedros,” viņš runāja. Tāds vieglums un rāmums bija šai ļāvībā, lai jauns virsnieks tumsā tai glāsta lielus. Viņi jau savā ziņā bija gulējuši kopā, kad viņam netika liegta daudz dziļākā tuvība pētīt viņu miegā. “Te nav gaisa,” viņa miegaini vēla vārdus. “Atvērt logu?” viņš piedāvājās. “Ja vēlaties,” tā nomurmināja. “Vienīgais — es nevaru atļautiesgrūtniecību.”
Gandrīz nespēdama paelpot, tā pavēra kājas, atvieglojot viņam ceļu. Viņš raudzījās svešās sejas tumšajā izplūdumā, kur reizēm pavīdēja tās acu blāvums. Tik krāšņi, kārdinoši zīdā tērpti gurni aicina neatturami, ja nācies vairākus gadus ciest
iesprostotam. Tai virs acīm parādījās sīks sarkanums. Tas kļuva spilgtāks un pieauga. Sašķīda tumšsārtās dzirkstīs, un viņš aptvēra, ka svila tās mati. Viņš norāva savu mēteli, slāpēdams viņu ar to. Viņa iznira, rīstīdamās pēc elpas, taču liesmas bija nodzēstas. Vilciens izskrēja saules gaismā.
Uguns un spalgā dienas gaisma bija izārdījušas noskaņojumu, un jauneklisnikni nomiedza savu cigareti. Sieviete pielēca kājās un nostājās spoguļa priekšā, piekārtodama matus, piesegdama apdegušo vietu ar spīdīgu melnu matu viju. Viņa nocēla no pakaramā savu balto cepurīti un uzlika galvā. “Nu jūs redzat, cik viegli es iedegos.” Tā nervozi iegulgojās. “Tāpēc man labāk nemaz nesākt. Pietiek ar tīriem niekiem, lai...” Viņš atvainojās par savu neuzmanību, un tā piesēda uz sēdvietas maliņas, maigi un bažīgi saņemot viņa rokas, un jautāja, vai tagad varētu būt stāvoklī. Viņš papurināja galvu. “Tad,” viņa atviegloti izdvesa, “nekas briesmīgs nav noticis.”
Viņš glāstīja tās rokas. “Jūs gribat mani?” tā jautāja. “Jā, gribu. Ļoti,” viņš atbildēja. Tā atkal notvīka. “Bet ko domās jūsu tēvs par savienību ar trūcīgu atraitni, daudz vecāku par jums? Ar četrgadīgu dēlu? Un tas ir vēl viens jautājums — mans dēls. Kā to uztvers viņš? Jums būtu jāiepazīstas, lai mēs zinātu, kā jūs abi saprotaties.” Jauneklis nezināja, ko lai te atbild. Viņš nolēma neteikt neko, taču atkal sāka glāstīt tās gūžas. Kāds atvieglojums, ka tās klēpis nekavējoties atdarījās, sieviete pievērtām acīm izliecās. Krūtis tai uzvilnīja, tām uzgūla viņa brīvā roka. “Mēs varētu pavadīt kādas dienas kopā,” viņš ierosināja.
“Jā,” tā piekrita, acis neatdarīdama. Tā ieelsojās un iekoda sev lūpā. “Jā, tas būtu brīnišķīgi. Taču ļaujiet man labāk vispirms pašai ar viņu parunāt un sagatavot tam, ka satiksieties.” — “Es biju domājis — mēs abi,” viņš iebilda, “divatā. Es zinu kādu kalnu viesnīcu pie ezera. Burvīgu. Jūs taču vēl negaida mājās?” Tā pašūpoja galvu, atkal karsti tverdama pēc elpas, kad viņa pirksts ieslīdēja atverē. Viņa pirkstam noslēpumaini pazūdot sievietē, jauneklis zaudēja interesi. Viņš juta, kā tas slīdēja viņas miesā, un visviens bija zudis. Tā suloja tik dāsni, ka viņš varēja sievietē iekļūt vēl dziļāk. Tā iesmilkstējās — tik daudz bija pirkstu, it kā viņa būtu vīrieša roku šķelts auglis. Tā iztēlojās abas viņa rokas iegremdētas sevī, lai tiktu pie augļa. Tās kleita bija uzrauta līdz viduklim, garām drāzās telegrāfa stabi.
Soli pa solim tās izkliedētie prāti izšķīra brāzmaina lietus dunu gaiteņa logā; kamēr pretējā pusē lauks aizvien vēl baloja putekļos un debesis zvēroja dzeltenas. Lietus rimās, un, sāņus pavērušies, tie redzēja biļešu kontrolieri ar mīkstu slotiņu tīrām logu. Apstulbis viņš pie tiem ielūkojās, taču, it kā viņa tur nebūtu, tie turpināja darīt, ko iesākuši. Gurnu vērpšanās pretī viņa pirkstiem saplisēja Masku balles otrā cēliena lapas, no notis tika noslidinātas uz grīdas. “Vai mums nebūtu jāapstājas?” tā elsoja, taču viņš teica, ka viņa pirkstiem tur jāpaliek.
Jāpaliek, kamēr abi aiztrauca garām glītās ielās rindotiem namiem un tad gar augstām īres kazarmām, kuru logus vienoja auklas ar izžautu veļu. Turklāt tie bija tā sažņaugti, ka viņš šaubījās, vai spētu tos izvilkt, pat ja to vēlētos. Viņa pamāja, pārliecināta, ka apstāties tiešām nedrīkst.
Bet viņš pavisam viegli izslidināja savus pirkstus, vilcienam nobremzējot pārsēšnās stacijā; un mazbānī, kas tos aizveda augstu kalnos, nebija iespējams atsākt. Tā sēdēja, viņam piespiedusies, samierinādamās ar viņa pirkstiem uzspiestiem skūpstiem vai spiežot viņa rokupie sava klēpja. Viņu ceļabiedri, pacilātības pārņemti, dvesa apbrīnu, kamēr vilciens tos lēni cēla aizvien tuvāk virsotnēm. “Te vēl ir sniega, cik tīk!” tarkšķēja pretim sēdošā dāma — beķera sieva, kā liecināja sulīgi miltainā smarža, ko iztvīka viņas ķermenis. “Tā šķiet gan.” Jaunā sieviete nepalika smaida parādniece. “Es nebūt nejūtos aptraipīta.” Beķera sieva vāri pasmaidīja, pievērsdamās savai meitiņai, kura nepacietībā izspīlēja vēderiņu. Meitenīte bija kaprīza, sagaidījusi pirmās brīvdienas, kad bija paņemta līdzi.
Ezers pat pēcpusdienas stundā bija vizmojošs smaragds. Viņi bija laimīgi atkal palikt divatā, veicot nelielo attālumu līdz baltajai viesnīcai. Vestibils bija tukšs, ja neievērotu nesēju aiz letes; un tas krāca, pēcpusdienas stinguma iemidzināts. Jaunā sieviete, zaudējusi spēkus kaisles stundās uz riteņiem, balstījās pret reģistrācijas galdu, kamēr jauneklis, kurš, piezvanot no dzelzceļa mezgla, bija rezervējis numuru, pārskatīja pieteikušos personu sarakstu, noāķēja atslēgas no gredzenu paneļa un uzskribelēja uzvārdu reģistrā. Uz galda atradās trauks ar neticami piebriedušiem dzelteniem persikiem, un jauneklis vienu paņēma, sulīgi iekodās tajā un pasniedza, lai nobauda arī draudzene. Tad viņš sagrāba tās roku un sev pa priekšu uzstūma viņu augšā pa kāpnēm. Saldā persika kumoss izrādījās atspirdzinošs, un viņa gandrīz uzskrēja pa pakāpieniem; jau augšup steigdamies, viņš jau slidināja tās kleitu pār gūžām līdz viduklim. Čukstēja zīds. Tās roka aizvijusies sajuta viņa erekciju. Viņš iegāja viņā, un abi iegāja numurā, viņa ne gluži apzinājās — kas vispirms; bet, nepaguvusi aptvert ar acīm istabu, viņa bija uz muguras gultā plati ieplestām gūžām, tverdama otra grūdienus. Viņi neaprima, arī kamēr viņš tai noņēma cepuri un kā oli ielidināja stūrī.
Jaunā sieviete jutās kā pārrauta uz pusēm un redzēja attiecību norietu, pirms tās vēl īsti sākušās; un savu atgriešanos mājās, atrautai līdz dzīlei. No durvīm līdz gultai stiepās pēdojums, un, kad tie bija rimuši, viņa tam lika ar zvanu izsaukt istabeni, lai atnāk un uzslauka. Kamēr apkalpotāja, austrumu meitene, rāpus tīrīja persiku traipus no izdeldētā paklāja, abi stāvēja pie loga, kas vērās uz verandu, izbaudīdami agrās pievakares zilo debesjumu pēdējos mirkļos, pirms saule sāk grimt, mainot debesu krāsas.
Nākamā diena nāca ar jaunu zilumu aiz viņu istabas loga, bet otrajā vakarā (viņa domāja, ka tas bija otrajā vakarā, taču jebkura laika izjūta tai bija zudusi) kramakmens cilvēka dūres lielumā iezvēlās viņu atvērtajā logā. Tas bija vējš, kas, dienas norietā sacēlies, brāzās caur lapeglēm, saplēzdams vāzi ar puķēm, ko istabene bija novietojusi pie viņiem uz kumodes. Jaunskungs pielēca pie loga un to aizvēra. Nu vējš draudēja sašķaidīt logu, tie arī saklausīja slāpētu brīkšķi, kas bija vasaras mājas brūkošais jumts. Tā bija pagodas formas, glezna, taču trausla, un niknais vējš to aizslaucīja. Ilgu laiku viņi veltīgi sauca kādu ar zvanu, bet galu galā istabene ieradās, lai nokoptu vāzes lauskas, izlijušo ūdeni un puķes. Viņai bija apsarkušas acis, un jauneklis pajautāja, kas atgadījies. “Mums ir noslīkušie,” viņa atbildēja. “Šonakt ir milzu viļņi. Viņu laiva apgāzās.” Istabene izbrīnā skatījās uz kramakmens dūri, kas gulēja, kur nokritusi. “Lai paliek,” teica jauneklis. “Mums paliks piemiņai.” Viņa tomēr to pacēla un deva viņam, un viņš aizdomājies pasvārstīja to rokā. Kāds viņam neaptverams spēks to atrāvis kalnam un iegrūdis pa logu pie viņiem.
Viņa vēlāk iejautājās: “Vai manas krūtis nav maigākas par akmeni?” Viņš pamāja, noguldīdams uz tām galvu par liecību, cik tai liegi dusēt. Viņi skaidri, kaut patālu dzirdēja satrauktus cilvēkus trokšņaini skraidām pa gaiteņiem; un, kad piezvanīja par pusdienām, tika pateikts, ka būs jāiztiek ar sviestmaizēm, jo visi viesmīļi palīdzot plūdu upuriem. Abi cieta no izsalkuma, un viņš palūdza, vai līdz ar sviestmaizēm tiem nevarētu uzsūtīt šokolādi. Viņš apmīļoja tās krūti, kas tik daudzkārt mīkstāka par kramu, un pieliecās satvert lūpās krūšgalu. Jaunā sieviete tiecās pie lūpām, kas viņu zīda; oranžā avene tika izsūkta aizvien vairāk uz āru. Tā laida pirkstus caur viņa īsajiem, viļņotajiem matiem, kamēr viņš nemitējās zīst. Viņi uztvēra skaņu kaut kam plīstot — logam varbūt vai traukiem —, un kliedzienus. Panikas jezgu. Vēl viņi dzirdēja viesus raudam. Tas viņai atgādināja viņas bērna raudas, un viņa glāstīja vīrieša matus. Viņas krūts likās piebriedusi kā tamtams, trīskārt liela, nekā tā viņai bija. Vējš kapāja logu. Viņš atrāva lūpas tai no krūts, satraukti teikdams: “Cerams, ka nesaplīsīs.” Tā līdzēja viņa mutei no jauna atrast zīdekli un runāja: “Nedomāju vis. Tās tāpat brieda, kad zīdīju savu puisīti.”
Viesnīca zvārojās aukā, un viņai likās, ka atrodas uz okeāna lainera; viņas auss uztvēra kuģa koka daļu čīkstoņu, nāss saoda sāls dvašu no iluminatora un no kambīzes tikko jaušamu vakara maltītes aromātu, jūrasslimības skāņuma iekrāsotu. Viņi būs starp pusdienotājiem pie kapteiņa galda, un viņai lūgs dziedāt kuģa koncertā. Kas zina, vai viņi vispār nokļūs krastā. Viņa bija tuvu asarām, tik tālu bija izvilkts viņas krūšgals, ka sāka sāpēt; sāpeskoncentrējās tajā, un tomēr savā veidā zīdeklis nepiederēja viņai, tas aizšūpojās prom, trīsošs, ārsta nooperēts piedēklis. Viņa gribēja, lai otrs atpūšas, taču viņš atteicās. Viņai par atvieglojumu tā lūpas aizvirzījās viņai pie otras krūts un sāka vilkt asāku tās zīdekli, kaut tas tikpat bija gana piebriedis solidaritātē ar savu dvīni. “Vai tās glāstās?” viņš beidzot sacīja; un viņa atbildēja: “Jā, tās noteikti mīl viena otru.” Viņa dzirdēja — ieplīsa iluminators blakus kajītē aiz viņu guļvietas.
Viņš ar roku atvēra tās vagīnu un ietriecās tajā ar savu locekli tik skaudri, ka sieviete atsprāga atpakaļ. Viņš paslējās, lai paraudzītos uz leju, kur tik neizprotami bija nozudis tās ķermenī. Viņš sev lika parādīties un pazust tajā pēc patikas. Kaut kas vieglāks par vieglu iejuka tai matos, un, pieskārusies tai vietai, viņa sajuta ko sausu, ko papīram līdzīgu. Tā bija kļavas lapa, kas būs nemanīta ielaidusies telpā, sākoties vētrai, pirms pa logu tika iesviests akmens. Viņa to parādīja otram, un viņš pasmaidīja, taču šis smaids sapinās grimasē no nemitīgo grūdienu baudas, turoties uz orgasma robežas. Viņa aptvēra ar roku tā dibenu un glāstīja viņu ar sauso kļavas papīra lapu. Viņš saspringa un notrīsēja.
Sīkais smidzinātājs bija pierimis, vēja vairs nejuta; abi atvēra logu un izgāja uz balkona. Viņš skāva draudzeni ap vidu, un abi vēroja, kā pašķiras vētras mākoņi, atsegdami milzīgākās zvaigznes, kādas tiem nācies redzēt. Un vai ik minūti kāda zvaigzne slīpi aizlaidās melnajās debesīs kā zaram atrisusi kļavas lapa vai — kā mīlētāji maigi izkustas miegā, kad vēlas atsvabināt ķermeņus. “Tas ir Leonīdu lietus,” viņš liegi teica. Tā atbalstīja galvu uz viņa pleca. Ielūkojoties viņi spēja saskatīt kustību lejā ezermalā: krastā vilktos ķermeņus. Bija kādi, kas vaimanāja; cita balss kliedza pēc papildu nestuvēm un segām. Abi atgriezās gultā un no jauna izkusa viens otrā. Šoreiz viņa juta sevī līdz ar otra locekli virzāmies arī vienu no viņa pirkstiem; viņa bija ievibrējusies šķērsi locekļa virzei; un straujāk. Tas viņai atgādināja debesīs slīpi trasējošās zvaigznes, un tas savērpa virmojumu un šalkas kā uzkultajā ezerā. Vētra nekādi nebija rimusi, jo balta, stāva zibens šautra iedūrās ezerā; viņiem tā ietriecās acs kaktiņos, sašķeldama melno loga plakni, aizkari pieblīda. “Tas gan bija nikni,” viņš nočukstēja; tā ka viņa apvaldījās un glāstīja viņu saudzīgāk, tikai ar pašu naga smailumu. Tobrīd arī viens no viņa pirkstiem iegāja viņā anāli, sagādādams sāpes, taču tā vēlējas ciest vēl skaudrāk.
Ezerā zibēja pēdējās ugunis, glābšanas laivas vēl meklēja zaudētos. Paši glābēji atguvās no pērkona grāvieniem, kas bija nobrukuši pār to galvām drīzāk mirkli pirms, nekā pavadot zibens šķēlienu, kas sagrieza nakti par dienu. Atkal pieņēmās vējš, un tie steidzās airēt malā, jo tonakt atrast kādus slīcējus vairs nebija cerību. Viesnīca elpoja iemītnieku uzbudinājumā un ārprātā; ienesot aizvien jaunus un jaunus upurus, eņģēs zvalstījās stiklotās durvis. Ūdens biljarda istabā, kas atradās pagrabstāvā, bija uzkāpis gandrīz līdz galda malai, taču armijas majors nesatricināms brida apkārt, apņēmies pabeigt partiju. Viņš bija ticis galā ar pēdējo sarkano un visu toņu rozā. Izveidojusies sarežģīta virkne visā galda garumā, bet viņam izdevās tīrs trāpījums tieši lūzā. Ūdenim kāpjot, viņš sūca savu alu un iekrītoja kiju. Viena melnā kļāvās pie apmales, tomēr viņš iegrieza balto, lūkodams piekniedēt melno malai. Izdevās skaists sitiens, un melnā nobūkšķēja ūdens kapā. Majors bija izspēlējis ar sevi veselu partiju, jo viņa pretspēlētājs, garīdznieks, bija aizsteidzies dod pēdējo sakramentu mirstošajiem. Ar grūtsirdīgu atzinības smaidu sev pašam majors pakāra kiju un izpeldēja no biljarda zāles. Augstajā istabā mīlētāji dusēja, lai kā mežonīgais vējš plosītos gar palodzi; un miegā viņu rokas kavējās pie otra, it kā bītos, ka tas neizgaist naktī. Līdz ārprātam pārbiedēts kaķis ķērās pie zvalstīga egles zara pretī viņu balkonam. Pieplacis lēcienam, tas juta, ka attālums tomēr par lielu.
Divas dienas neviens nepamanīja kokā uzskrējušo bezpalīdzīgo kaķi. Jaunie mīlētāji izdzirda skrāpēšanos aiz loga un atstāja gultu, lai saprastu, kas atgadījies. Viņi redzēja, kā armijas majors kāpa pa garām pieslietnēm, kas liecās un čīkstēja zem viņa svara. Otrpus maigi plīvojošiem aizkariem tie vēroja sarežģīto glābšanas operāciju. Kaķis izliecās kā skava, sprausloja majoram pretī un ķēra ar nagiem viņam rokā, kad tā stiepās pēc viņa. Karavīram izspruka nepiedienīgs vārds, kas lika nosarkt jaunajai sievietei, jo tā nebija radusi dzirdēt šādu valodu. Beidzot majors atgriezās pa kāpieniem uz zemes, kaķim tveroties tam ap kaklu. Tikko jaunā sieviete bija redzējusi purpura stigmātu uzplaukstam uz majora rokas, tā sajuta arī sev ķermenī atdarāmies šķebīgu asins aizsprostu, un pavēstīja mīļākajam nelāgo ziņu. Viņu pārsteidza un iepriecināja, ka viņu tā nesarūgtināja. Bija tomēr zināms iemesls satraukumam. Nebija gluži nekādas bagāžas. Savu smago koferi tā bija atstājusi galvenās līnijas vilciena ejā, un, kad visi braucēji gāzušies ārā mazajā stacijā izdegušā lauka vidū, kāds no tiem pārpratuma pēc bija paņēmis viņas vesto. Zādzība likās neiedomājama. Katrā gadījumā, pienākot viņu pārsēšanās brīdim vilcienu mezgla punktā, bagāža bija pagaisusi, un viņas kleitas, apakšveļa, tualetes sīkumi un dāvanas viņas dēlam un mātei līdz ar to.
Viņiem nācās saukt istabeni. Pieklājīgajai meitenei, japāņu studentei, kas te pelnīja sev mācību naudu, nenācās viegli uztvert jaunās sievietes lūgumu. Bija jāskaidro, zīmējot uz viesnīcas rakstāmpapīra augošu mēnesi un sērkociņu sievieti tam līdzās. Istabene nosarka un nozuda. Laimīgā kārtā viņa pati asiņoja un atgriezās ar higiēnisko saiti. Tad kautri aizspurdza prom, atteikdamās no dzeramnaudas.
Tie atlaidušies pētīja viņa ģimenes fotogrāfijas. Viņa aizkairinājās pie Freida uzņēmuma jūras krastā melnbalti strīpotu peldtērpu mugurā, kādu varētu piegriezt arī no viņas kleitas materiāla. Arī jauneklis ieķiķinājās; likās, īpaši mīļa viņam bija jaunākā māsa. Viņa smaids izplūda skumjās, raugoties viņā.
Viņi nokāpa lejā pusdienās, un viņš tai jautāja, vai viņa jūtas gana labi, lai padejotu pie čigānu mūzikas. Tā pamāja. Abiem šļūkājot starp galdiņiem, tā atbalstījās pret viņu. “Vai jūti, ka gāžas asinis?” viņš pajautāja. “Pastāvīgi,” tā teica. “Rudeņos man vienmēr ir slikti.” Tās ķiršu lūpu pomādes smarža viņu saviļņoja, un viņš noskūpstīja viņu; pieskāriena silti lipīgā garša viņu jundīja vēlēties vairāk. Viņai nācās atrauties, lai ievilktu elpu, taču viņas ķiršu saldums tam uz lūpām viņai patika, un tie skūpstījās vēl viegliem nemitīgiem lūpu skārieniem. Tā atkal attālinājās, sacīdama, ka mūzika viņā modina vēlmi dziedāt. Bet viņos jau tā nolūkojās tik daudz dejojošo un pusdienojošo. Viņš uzrāva tās kleitu priekšpusē; tā nevarīgi centās neļaut, taču kakls viņai smeldza aiz salduma, un viņš uzstāja: “Lūdzu, ļauj taču man! Lūdzu.” Tā bija kaķa malšana viņai ausī, kas mijās ar mēles dūrieniem. “Bet tu būsi viscaur asinīs,” tā čukstēja. “Man vienalga,” viņš teica. “Es gribu tavas asinis.” Un tā viņa atkal apskāva viņa kaklu un sniedza viņam to, kas tam sagādāja prieku. Vīrieši uz deju grīdas un pie galdiem miedza tiem sazvērnieciski, smaidīja, un viņi spīdināja smaidus tiem pretī.
“Vai ir pietiekami viegli izcepta?” viņš jautāja, nogriezdams treknumu savai gaļas šķēlei. Tā satvēra viņa pirkstus savos un noskūpstīja. “Tā ir izcilākā, kādu esmu baudījusi,” viņa atbildēja. “Vai tad tu neredzi?” Bifšteks atjaunoja asinis, kas tai zuda, un vēlāk tie aizbrāzās lejā zem kokiem un atkal nodevās mīlai, zālē pie ezera. Brīžiem, kad vērās durvis, tie saklausīja čigānu muzicēšanu, un augšā nezuda neaptverami milzīgas zvaigznes. Nebija īpaši viegli mīlēties, asinīm plūstot, bet, no otras puses, tā varēja aizmirsties pilnīgāk, jo nekādas sekas nebiedēja. Kad tie pēc pusnakts uzkāpa augšā, istabā bija salaidušās jaunas kļavlapas. Viņa pajokoja, teikdama, ka varētu tās gluži labi izmantot. Viņa aizņēmās no viņa zobbirstīti, un, kamēr tīrīja zobus, viņš viņu apņēma ar rokām un maigi skūpstīja viņas skaustu. Zibens plaiksnīja vēl; kāvu zibens un bez pērkona, ļoti tuvu pievilkdams sniegotās kalnu virsotnes, izgaismodams vētras un plūdu sanesto drazu.
No angļu valodas tulkojusi Aija Uzulēna.
eižens 08.09.06 19:07
tā grāmata IR jāizlasa!
brāms 10.09.06 18:47
valoda ir antikomunikācijas līdzeklis, tas saucas. nu dikti jau ieper. dikti.