Proza

Edmunds Frīdvalds: Ceļš uz paradīzi ved caur elli jeb nāve biblotekā

Mājupceļā Jurim, loģiski, nāca virsū reāla histērija. Besīja, ka jau tā izniekotas vēl piecas dienas savas dzīves. Visvairāk besīja, ka piektdienā jau tā daudz darba, tā kā ar to vēl būtu par maz, atkal kaut kādai vecenei vajadzēja jobeleju svinēt, un tur atkal, kā parasti, gāja vaļā idiotiski smiekli par vēl idiotiskākiem jokiem. Tur, tjipa, 40 gadu, tas jau vēl nav nekāds vecums sievietei, ha, ha, ha, varbūt vēl kliņģeri, tas ir tepat no lejas, ejiet nahui ar saviem konditorejas izstrādājumiem, viss, darbalaix beidzies, uz redzi, bija ļoti patīkami.

Tādās dienās palīdzēja tikai patīkama aizmiršanās. Par laimi, jau pēc dažiem soļiem būs Kuģu ielas krustpunkta kiosx. Atslēgšanos Juris plānoja uzsākt ārpus mājām, tā ka iesākumam 200 g piparu rūgto un trīs alus uzdzeramajam. Par šo džentlmeņa komplektu Juris reiz uzzināja, pie kādas ēstuves galdiņa lāpot paģiras kopā ar interesantu svešinieku, kurš, kā vēlāk noskaidrojās, bija Jura mīļākais autors. Jura mīļākais autors atzina, ka pret paģirām nav nekā labāka par 200 g piparu rūgtā blašķītes un trīs aliem, taču komplekts esot noderīgs arī uzsākot garāku vakara cēlienu. Tieši tādu Juris vēlējās uzsākt un iemigt tikai tā ap pieciem no rīta, kad vecas vecenes sāk taisīties uz pirmajiem trolejbusiem, lai gāztu riņķī tirgus stendus un vaimanātu pie slēgtām poliklīnikām, jo sajaukušas dienas un nevarēs pavadīt rītu interesantās sarunās ar ģimenes ārstu.

Bet te mazliet jāpastāsta par Jura mīļāko autoru. Tas bija inteliģents cilvēx solīdā vecumā, alkohola atkarības un riebuma pret visu un visiem rezultātā zaudējis spēju koncentrēties, tādēļ raxtīja īsus, bet īstus stāstus, ar saprotamu sākumu un beigām, nu, tādus, kādiem stāstiem arī jābūt un kādus sen jau neviens cits neraxta, tāpēc Jura mīļāko autoru gandrīz nekur nepublicēja. Tas arī viss, kas jums bija jāzina par Jura mīļāko autoru, jo šis stāsts tomēr ir par pašu Juri, tādēļ izrādīsim kaut nedaudz cieņas un turpināsim sekot viņa gaitām.

Iznākot no Kuģu ielas krustpunkta, Juris ievēroja, ka debesis paspējušas nomākties tāpat kā viņa garastāvoklis. Vienīgi Jurim somā jau skanēja glābiņš, bet debesis ne no viena mantojumā vai dāvinājumā cerību nebija saņēmušas. Neliels lietutiņš Juri nebiedēja, pēc karstās dienas tas patīkami atveldzētu. Biedēja visur izvietotās mentu patruļas, jo bija plānota kāda Uzbekijas vai Tadžikijas ārlietu ministru vizīte. Kā jau tādās reizēs, alkoholiķiem svarīgākos stratēģiskos punktus apsargāja pastiprināti, tā ka izdzert savu sākuma komplektu Daugavmalā zem klajas debess nespīd.

Alternatīva spīdēja ielas pretējā pusē – jaunuzslietā biblotekas ēka, kur somas saturu varētu iztukšot, ieslēdzoties kādā toletā. Juris šķērsoja tramvaja sliedes neatļautā vietā un tuvojās stikla virpuļdurvīm, kas iztālēm atgādināja gaļasmašīnu. Tādas asociācijas varbūt pastiprināja arī nesen lasītie virsraxti par to, ka biblotekas lifts uzbrucis cilvēkiem un gribējis tos samalt stikla žokļos, kurus ar grūtībām un āmuriem sašķaidīja laikā uzradušies glābēji. Tak ne jau ar liftiem viņš tur vizināsies, kādam toletam noteikti jābūt turpat pirmajā stāvā. Vienīgi pīpot tur nevarēs, šādās ēkās parasti bija paslēpti roboti, kas, saoduši cigas, sacēla ahujenno trobeli, un tad reti kuram smēķētājam izdevās glābties no vajātājiem, kuri skrēja ātrāk, jo nepīpoja un gāja uz tādām īpaši iekārtotām zālēm, kur puskaili cilāja smagus priekšmetus, kā paši apgalvoja – formas uzturēšanai. Juris tā arī nekad nebija varējis saprast, kādēļ jāuztur forma neesošam saturam, šobrīd gan par to negribējās domāt, tāpat jau bija strjomna iet iekšā neviesmīlīgajā namā.

Trolejbusa pieturā netālu no biblotekas stāvēja vientuļa večiņa.
– Atvainojiet, jūs nezināt, tur vēl atvērts? – Juris ar galvu pamāja stikla zvērnīcas virzienā.
– Vai, dēliņ, es nezinu. Tur jau tikai kungi iet.
– Ko nu, māmuļ, neglaimojiet, kas tie par kungiem, ne savām rokām ko cēluši, ne aruši, utubungas biezās brillēs, nekas vairāk.
– Pareizi jau saki, dēliņ, lai Dievs tev stāv klāt!
Pienāca trolejbuss, un večiņa pazuda Vecrīgas virzienā.

Viegli izspraucies cauri virpuļdurvju lamatām, Juris nokļuva vestibilā, kur valdīja morga vai kapličas klusums. Virs galvas kaut kur bezgalībā ietiecās stikla un tērauda ieskauts tukšums, ko balstīja kantaini akmens stabi, uz kuriem bija iegravēti apgriezti krusti.

Te laikam kungi nāk pielūgt sātanu, pavīdēja doma Jura prātā, kamēr viņa acis jau nekļūdīgi bija sazīmējušas toletu durvis. Durvis aiz Jura aizvērās klusām, arī iekšpusē valdīja klusums, vēl izteixmīgāk ļaunu vēstošs nekā tas, kurš ienācēju pārsteidza vestibilā. Toletā nedzirdēja pat ierasto sabojātu pisuāru un krānu šņākoņu, no atkritumu urnām neslējās tukšās taras kakliņi. Pat uz spoguļiem un sienu flīzēm nebija neviena uzraxta ar marķieri vai lapiņas ar sludinājumu par dzīvokļa maiņu pret dīvānu.

Savādi noraustījās spuldzes, kaut kas īsi iešņācās pie griestiem piestiprinātā caurumainā kārbiņā, un telpa atkal ietinās nedzīvas gaismas un klusuma līķautā. Šodien dzeršu ar mirušajiem, nodomāja Juris. Un nebija tālu no patiesības. Viņš vēl varēja aiziet, taču histērija šajā vietā kļuva jau neizturama un viņš iekrampējās tuvākajā kabīnē. Trīcošām rokām atkorķēja pārāk cieši aizskrūvēto piparu rūgtā blašķi, ar skaļu šņākoņu atkņopēja alus bundžu, ievilka elpu, kā parasti, pirms. Viņš tā arī nepaspēja pacelt blašķi pie lūpām. Sienas sāka dīvaini ļurkāties kā lētas striptīza dejotājas. Nē, ļurkājās visa telpa, pat pēc atsvaidzināšanas līdzekļiem smaržojošais gaiss.

Nervi uzdod, nav brīnums, padomāja Juris un otro reizi cēla pie lūpām blašķi. Tieši tajā brīdī gaisma atkal noraustījās un tad izdzisa vispār. No sienām bez skaņas lauzās luminiscējoši skeleti badīgi izstieptām kaulu rokām.

Kā filmā "Skeleti apmetņos 2”, nodomāja Juris, lai arī nupat jau sāka ļurkāties ne tikai telpa, bet arī viņa ceļgali, jo džex saprata, ka nu ir hana. Saukt pēc palīdzības? Kas mani šeit sadzirdētu? Grāmatas? Un kur teikts, ka grāmatās nav paslēptas lamatas, kas nocirtīs man pirxtus un piekals auxtajai grīdai, kamēr ierodas sātana pielūdzēji, lai upurētu mani uz saviem altāriem. Jurim baigi negribējās mirt, vismaz ne skaidrā un ne kaut kādā bibliotēkā, kur štābu ierīkojuši sātana pielūdzēji. Par nelaimi, šoreiz Jurim neviens nejautāja, ko viņš tur daudz vēlas vai nevēlas, skeletu kaulainie pirxti jau taustījās ap viņa piedurknēm, kā novērtējot materiālu, gumzīja viņa kreklu, un visas šīs kustības spieda lejup, tumsā. Juris noslīga uz ceļiem, blašķe izšķīda uz auxtās grīdas, bet alus bundža ripoja, likās, ka tā ripo bezgalīgi. Un pareizi likās, jo Juris jau, pats to nemanot, bija miris, un ne bez skeletu palīdzības līdz pusei iestumts podā. Savas dzīves laikā Juris bieži bija domājis par nāvi, bet nekad nebija iedomājies, ka noslīx podā un bezgalību pirmoreiz ieraudzīs pilsētas kanalizācijas sistēmas perspektīvā.

Skeleti pazuda, toties atkal iedegās gaisma. Blakus kabīnē iegāja kāds no kungiem un ilgi nenāca laukā. Bet kas gan bija ilgi, salīdzinot ar bezgalību, kurā nepastāvēja laix, ar bezgalību, kura netiecās tukšumā kā tā tur, vestibilā, – tās bija Jura pēdējās domas par laicīgo pasauli un tās padarīšanām, pirms viņš pilnīgi skaidrā stājās Dieva priekšā. Dievs mazliet pabārās par to, ka kārtīgs cilvēx glābiņu meklējis sātana templī, bet piedeva un teica, ka tagad Jurim vairs nekad nevajadzēs iet uz darbu un viņš varēs dzert katru dienu. Nav nemaz tik slikti, padomāja Juris, vēl jo vairāk, uzzinot, ka arī paradīzē ir bibloteka un tajā pieejami visi Jura mīļākā autora darbi. Drīz šeit ieradīsies arī viņš pats – it kā nejauši izpļāpājās Dievs, un Jurim patika tas, ko viņš dzirdēja.



Piedalies diskusijā

Lai komentētu, lūdzu, autorizējieties!
Reģistrēties  |  Aizmirsu paroli
Ienāc ar
FB Twitter



Pēdējie komentāri

  • vvinlv 1 > frīdvalds  

    2015. gada 28. janvārī, plkst. 21:19

    tas ka eksistē tāds Frīdvalds man kļuva zināms pēc kāda snorkes/krivades raksta še pat un šis nu ir pirmais viņa raksts ko esmu izlasījis un tas ir .. gandrīz vai teicams, bet par to kapēc tā es paklusēšu, bet gribētu pateikt to kas man nepatīk- t.s.kristiešu iespaidā ļautiņi aizsauli saista ar Dievu/dienu, bet tā ir saistāma ar Velnu/tumsu un HAOSU, lai tajā "izglābtos" jānoiet tie elles loki, bet rakstā nekas par tiem nav minēts:P
    bet savādāk viss o.k.

  • dz  

    2014. gada 3. septembrī, plkst. 19:27

    nav tikai plikņa. un ir tikai Juris! eh..

  • moriss  

    2014. gada 3. septembrī, plkst. 15:26

    beidzot kaut kas normāls

    (neskumsti, pliteratura, gan jau citreiz būs arī kaut kas priekš tevis)

  • zīļuks  

    2014. gada 3. septembrī, plkst. 14:38

    Taburete tev reāli nav paveicies ar savu mīļoto,jo jābūt diez gan stulbai sievietei,lai lepotos ar to ka tavs draugs ir alkoholiķis!!!

  • fakingsons  

    2014. gada 3. septembrī, plkst. 14:22

    ..vietā, kurā ar mazu atkāpi tika minēts Jura mīļākais autors, atcerējos sevis paša rakstā līdzīgu atkāpi no galvenā varoņa, ha!


    ***
    Pavasaris kā jau pavasaris, nes pēkšņus pārsteigumus un pārspīlētas sajūsmas, kuras šogad negaidīti ātri ļauj priecāties par dabā notiekošo rosību, tāpēc patlaban Jums gribētu mēģināt pastāstīt nedaudz pikantu, varbūt pat pārlieku erotisku stāstu, kuru gan par stāstu saukt būtu neveselīgi; tās drīzāk ir kāda mana laba drauga – sauksim viņu par Valgudi – fantāzijas, kuras viņš vēl pavisam nesen, ja pareizi atminos, man atstāstīja. Ja gribam būt mats matā akurāti, tas notika jau šajā, 2014.gadā. Pēc mūsu sarunas gan Valgudis mani piekodināja par viņu neko smalki un izsmeļoši neizstāstīt, lai pēcāk nerastos kādi lieki sarežģījumi privātajā dzīvē, bet pateikt to, ka augumā viņš ir nedaudz īsāks par mani un miesās daudz spēcīgāks, es noteikti varu gan. Ja kādu lasītāju tiešām interesē šis mans draugs, varu atklāt arī to, ka viņa galvu rotā īsi, dabīgi gaiši mati, kuri no viņa pieres jau nedaudz atkāpjas, bet ne tik uzkrītoši, lai to izceltu ar tādu brēku un padarītu to par viņa absolūto nepilnību vai gluži pretēji – galveno izskata rotu. Valgudi es pazīstu jau gadus desmit, ja ne pat vairāk, tāpēc šādi atklāt man savas vēlmes, ja tās tā var nosaukt, viņam nesagādā nekādas neērtības vai pazemojumu.

    Par sevi pašu man gan nebūtu jānopūlas gari rakstīt un tērēt manu dārgo rakstāmmašīnas tinti, jo, domājams, ka jebkurš, kurš kaut reizi ir lasījis mani – Vikentiju Diksonu, stājies man pretī uz ceļa vai apzināti saticies kādā bārā, zina visu nepieciešamo informāciju, lai tālāk sekojošo tekstu lasītu ar nepārspīlētu sajūsmu vai gluži pretēji – naidu. Palūgšu gan, lai malā nolieciet savu rīta avīzi vai mobilo telefonu, kurš nevajadzīgi atrauj jūs no iedziļināšanās šeit rakstītajā, vai pat TV, kurā, kā zināms, nav nekā, lai dienai dāvātu prieku un citas tamlīdzīgas sajūtas. Gribēju arī atgādināt, pirms brēciet par perversijām, kuras lasot nenoliedzami pārpludinās Jūsu asinsriti un darīs miklas Jūsu kājstarpes, lūgšu, ja tas ir Jūsu spēkos, izlasiet līdz galam šīs manis uzrakstītās piezīmes, kuras Jums dāsni pasniedzu par brīvu, bet tiem dažiem, kuru sirdis varētu būt pārlieku vārgas kam tādam, es iesaku jau laikus mest mieru šim visam un pievērties citām aktivitātēm, kas nu kuram šajā brīdī ir tuvas.

    —-
    Todien, kad tiku uzklausījis šo stāstu, pa taisno no mana drauga mutes nākam, es sēdēju atspiedies pret cieta dīvāna malu un viena pār otru sakrustotā kāja viegli šūpojās runātāja ritmā. Man nebija pat mazākās nojausmas, ka viņa stāstītais būs tik ļoti izjusts un pārpludināts perversības, kuru ne visi būs gatavi pieņemt par saprātīgi esošu, tomēr es visā godībā uzņēmos šo uzdevumu, lai par to pastāstītu arī citiem un tas viss nepaliktu tikai viena cilvēka prātā; arī ne divu – mana un Valguža. Atminos, ka putni todien vēl nebija atlidojuši, lai dziedātu savas riesta dziesmas; puķes neizplaukušas dzina niecīgus asnus, bet pēc šī īsā un vētrainā stāsta, kurš skāra manas ausis kā neglābjams atvars, es vairs nebiju mierā ar savu sēdēšanu četrās sienās, vientulībā un tā vien rāvos kādas skaistas jaunkundzes skavās, lai ar savu plašo un neaptveramo mīlestību plēstu viņu uz pusēm kā milzīgs ledlauzis plēš ledu kaut kur Ziemeļu Ledus okeānā. Bet, kā jau teicu, ne par mani te būtu jārunā, jo galvenais un vienīgais šī visa stāsta vaininieks ir tieši Valgudis un, lūk, te nu ir viņa stāsts pilnā apjomā, atstāstīts vārds vārdā, kā to tiku saklausījis:

    Mans sapnis modās ar mani pie sāniem un aizsteidza darīšanās no manis tālu prom. Tiku gaidījis viņu atpakaļ, bet laika nepietiekamības dēļ ielās aizgāju arī es pats. Kad pēc vairākām stundām viņa bija atgriezusies dzīvoklī, manis tur vēl nebija, bet es saņemu atklātu vēstuli, kura mani pārvērta līdz nepazīšanai; uztraukuma rezultātā sviedri apsēda manu matu atkailināto pieri un ciešajās džinsa auduma biksēs sajutu spēcīgus grūdienus, kurus izraisīja mans pagalam nemierīgais daikts. Es apjuku pats savās domās un vēstulei pievienotās fotogrāfijas runāja pašas par sevi. Sākumā viņas pirksti spēlēja paslēpes, redzēju tikai kailas kājas un kreiso roku, kura nekautrīgi bija ieslīdējusi sarkanajās apakšbiksītēs. Tiku lasījis, ka tas atkārtojās ne vienu reizi vien un pat nedaudz apskaudu to, ka viņa tur vaidēja viena savā vaļā. Tikai nojautas un fantāzijas klātesamība man stāstīja, kas sekoja tālāk. Kamēr vēru vaļā nākamo bildi, mani hormoni trakoja līdz ar viņējās. Kad bilde atvērās, manā acu priekšā atplauka pežas portrets pilnā daiļumā. Ak, ja šie skati būtu tikai manu acu redzēti, es klusībā pie sevis nodomāju un uz brīdi sajutos kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Kāpēc? Nezinu! Tā vien paskatoties uz to fotogrāfiju, mēle pati stiepās pretī tai un gribēja nolaizīt šo burvīgo augli. Mans piebriedušais daikts no prieka jau biksēs lēkāja kā nebrīvē turēta, satricināta un nevaldāma gorilla un gaidīja, kad to vilkšu ārā. Ka es tev saku, šī fotogrāfija ar pežu bija kā tikko izplaucis zieds. Es neveikli atvēru bikšupriekšu. Tam sekoja skaidrs pēcpuses attēls un tajā brīdī jau biju tik ļoti sabudināts, ka biju gatavs noraut savu asinīm piebriedušo, no biksēm izvilkto daiktu un iegrūst to ekrānā, cerībā, ka tas iegrūdīsies viņas pēcpusē tik spēcīgi un dziļi, ka ekrāna otrā galā viņa to jutīs un kliegs kā izvarota. Tā vietā es apņemu to savā rokā un sāku neatlaidīgi berzēt. Dzidrā sēkla ātri vien izšļācās manā priekšā kā milzīga strūklaka; daudz spēcīgāka par tām, kuras vērojamas galvaspilsētas centrā…

    Tā kā bilžu vairs nebija un vēstule bija galā, man atlika fantazēt par lietām, kuras no viņas nebiju dabūjis, vai akli vēlējos vēl un vēl. Viņa pati tikmēr mierīgi atdusējās savā gultā, lai atgūtos pēc visa tā piedzīvotā. Es nē, es gribēju visus trīs viņas caurumus, lai ko tas no manis prasītu. Saku godīgi, sākumā es savu daiktu iedzīšu dziļi viņas rīklē tā, ka viņai trūks elpas un siekalu mutuļi aumaļām tecēs pāri viņas lūpām uz kaklu un no tā uz krūtīm, un zemāk. Viņa lūgs žēlastību un rīstīsies manu daiktu norijot. Es sagrābšu pakausī viņas matus, lai viņa nevarētu no manis atrauties un beigšu dziļi viņas rīklē, tālāk aiz mandelēm. Nākamā būs viņas peža – vispazīstamākais caurums. Pavēršu viņas kājas tik plati, ka tā pati atvērsies un lūdzot sauks pēc mana daikta. Es triekšu to viņā iekšā, atsperšos pret gultas malu un nenovērsies skatīšos viņas sejā, kura sāpēs saviebsies, bet izjutīs baudu; ak, kādu baudu. Es pat neļaušu viņai atslābt un izbaudīt orgasma trīsas, jo, kad būšu pārstājis durstīt viņas aknas, apmetīšu viņu otrādi un nostādīšu uz ceļiem. Viņa iespiedīs galvu spilvenā, bet es nesteigšos ar sava daikta nostrādināšanu, jo sākumā ar mēli nolaizīšu to līniju no sīkā kaunuma apmatojuma līdz pat mugurai. Sārts manas plaukstas nospiedums svilinās viņas pēcpusi un tur nu es būšu nonācis pie trešā un pēdējā viņas cauruma, kurā mierīgi un bez steigas ieslidināšu savu nedaudz nomocīto daiktu. Spilvenā apslāpēti būs dzirdami viņas kliedzieni, bet aiz sienas nikni dauzīsies dzīvokļa kaimiņi. Es iestumšos viņas pēcpusē un nobeigšu ne tikai sevi, bet arī viņu. Tā, lūk, mans draugs!

Lasīt visus

Parakstīties uz Satori jaunumiem

Dienas citāts

  • Mūsu dzīves galvenais uzdevums ir palīdzēt citiem. Un, ja nevaram palīdzēt, vismaz nesāpināt tos.

    Dalailama

Iesakām

  • 2012. gada 26. novembrī, plkst. 8:11

    Artis Svece: Kritiķa atbildība (58)

    Paiet zināms laiks, kamēr publika novērtē mākslinieka vai kritiķa devumu, un, lai gan mākslinieks šajā laikā var kaitēt tikai sev, kritiķis, kura spriedums galu galā tiek atzīts par neuzticamu, var paspēt kaitēt daudziem citiem.

  • 2014. gada 28. aprīlī, plkst. 7:04

    Andris Razāns: Cilvēks var ietekmēt vēstures gaitu (3)

    Saruna LU Vēstures un filozofijas fakultātes bibliotēkā ar Latvijas vēstnieku ASV - par vēstures studiju nozīmi viņa dzīvē un personības lomu politiskajos procesos.

  • 2014. gada 20. augustā, plkst. 7:08

    Marija Leščinska: Nepieradinātais festivāls

    Teju katram ir viedoklis par bērniem un, kas vēl būtiskāk, ar tiem nesaraujami saistīto audzināšanas konceptu. Tāpēc jo lielāks ir prieks par Latvijā vienīgo teātra festivālu, kas paredzēts tieši šai auditorijai.

  • 2015. gada 18. augustā, plkst. 6:08

    Pauls Bankovskis: Kaut kas kaut kādā valodā (3)

    Latviešu valoda nav nekāda bagātā, taču tā ir skaidra, labskanīga un jauka. Latviešu burtu zināšanai ir liela ietekme uz latviešu vārdu pareizu izrunu un izrunai – uz dzirdētās runas sapratni.

  • 2012. gada 23. novembrī, plkst. 8:11

    Arvis Viguls: Galvas (54)

    Uzvarētāji guļ slikti. Tinte ir rūgta. Mēness uzaust virs pilsētas. Tā gaisma ir pietiekami stipra, lai tajā varētu lasīt. Bet mēs nepieskaramies grāmatai un, nespēdami panest tajā rakstīto, pielaižam tai uguni.

  • 2014. gada 23. maijā, plkst. 0:05

    Dace Rukšāne: Ziemeļu gulbji

    Un tur jau viņi ir – simtiem un simtiem. Gulbji, pīles, zosis, briduļi un dzērves. Bet visvairāk ziemeļu gulbju. Jau sāk tumst. Viņas uzslej telti, salien maisos un, dzerot tēju, klausās, kā putnu tirgus pošas uz guļu.

  • 2012. gada 6. jūnijā, plkst. 8:06

    Gundars Grasbergs: Aktierspēli var aizvietot vienīgi ar dzeršanu (9)

    Nu kā var nospēlēt ārprātu? Tās ir konkrētas, vēl vairāk koncentrētas darbības. Protams, savs organisms izrādes dienā ir jāpierunā, lai ko tādu nospēlētu.

  • 2014. gada 16. decembrī, plkst. 8:00

    Inga Žolude: Mēs par tētiem!

    Atkal un atkal dzirdu stāstus par to, cik drausmīgi ir, kad sieviete stumj ratiņus un smēķē, bet, ja vīrietis stumj ratiņus un smēķē, tad tas tik ļoti neuztrauc.



Kultūras Ministrija
vkkf